MĒS VISI LATVIJĀ

... Ir Latgale mūsu!

Zinātņu akadēmija - Daugavpilī

Tas no sākuma man likās kā Krētas ķēniņa Minosa labirints. Tā kā es iestājos jau trešajā klasē, tad skolotāji, pieņemot, ka skolnieki jau no iepriekšējiem mācību gadiem labi pazīst telpas, necentās izskaidrot, kur būs ģeogrāfijas stunda, kā nokļūt ķīmijas mācības telpā, vai kā atrast ceļu uz plašo vingrošanas zāli skolas pirmajā stāvā. Es tomēr "cīņu" neuzdevu un nesēdēju kaktā, bet skrēju gandrīz vai vēja ātrumā pa gaŗajiem koridoriem un prasīju skolniekiem un institūta audzēkņiem, vai tie nezina, kurp ir aizgājusi trešā pamatskolas klase. Ja viens otrs arī nezināja, kā man palīdzēt, es slepus noslaucīju pa asarai, lai gan skaļi neraudāju - tā nebūtu vīrieša godam cienīga uzvešanās - un drāzos tālāk, līdz beidzot atradu savus klases biedrus kādā līdz tam vēl neredzētā zinātnes kabinetā kur bez soliem un tāfelēm vēl bija daudzas kartes, diagrammas pie sienām, un skapji ar stikla durvīm, pilni ar visādiem noslēpumainiem priekšmetiem, traukiem un aparātiem.

Daugavpils skolotāju institūta pamatskola bija paraugskola kā augstā mācību līmeņa dēļ, tā arī tāpēc, ka tur bieži vien skolotāju uzraudzībā stundas pasniedza Daugavpils skolotāju institūta audzēkņi, lai tiem, institūtu beidzot, būtu jau zināma pieredze pamatskolas skolotāja darbā.

Institūta audzēkņi mācības priekšmetu pasniegšanai bija vienmēr ļoti labi sagatavojušies. Viņi bieži vien izskaidroja uzdoto mācības vielu daudz plašāk nekā skolotāji, it sevišķi to var teikt par Latvijas vēsturi, kur mācību viela bija tik interesanta, un institūta audzēkņu paskaidrojumi bija tik plaši, ka vēlākos gados ģimnazijā jau gandrīz visa mācības viela bija man zināma no pamatskolas laikiem. Arī pasaules vēsture man ļoti patika. Pamatskolnieka gados es izlasīju no sākuma līdz beigām Aleksandra Grīna "Pasaules vēsturi" vairākos sējumos, kuŗa bija tik interesanti uzrakstīta kā tā paša rakstnieka un vēsturnieka "Dvēseļu putenis". Nodaļas par ievērojamiem kaŗavadoņiem, kā Maķedonijas Aleksandru Lielo, Jūliju Cēzaru, Hanibalu un Napoleonu, es izlasīju vairākas reizes un pārzināju visos sīkumos.

Mani visbiežāk izsauca pie tāfeles vēsturē, matemātikā, angļu valodā, jo institūta audzēkņi zināja, ka man ar atbildēm veiksies labi. Mācīšanās ar biežiem jautājumiem un atbildēm bija tik intensīva un pat līdzīga kaut kādai sporta sacīkstei, ka pēc stundām mājās vairs nebija ko mācīties. Tad varēja pastaigāties pa skaisto Daugavpili, pa pilsētas apkārtni, sēdēt pie Latvijas likteņupes Daugavas, vai, ja ēdiens mājās negaršoja, aiziet uz Franča ēdienu veikalu, kur mans iemīļotais gardums bija skābu kāpostu zupa ar krējumu.

Parasti pirmā stunda bija vingrošana, un mēs pārģērbāmies vingrošanas kostīmos un čībās un atstājām drēbes skapīšos ģērbtuvē. Tad visi sastājāmies rindā un drīz vien iemācījāmies diezgan sarežģītus vingrojumus, bumbas spēles un rotaļas. Blakus plašajai vingrošanas zālei ar spožo, gludo dēļu grīdu bija mazāka telpa, kur stāvēja apmēram metru gaŗas, apaļas un ļoti taisnas koka nūjas. Ar šīm nūjām institūta audzēkņi mācījās sevišķus vingrojumus, bet mēs, pamatskolnieki, pārtraukumā pēc vingrošanas, skolotājam nezinot, cīnījāmies ar nūjām kā zobeniem, lai gan ne jau dusmās, bet tā, lai otram nekad neiesistu pa galvu, tikai atsistu gaisā otra zēna belzienu. Lai gan vienu otru reizi, vienai nūjai atsitoties pret citu, kāda no tām paslīdēja un ķēra pirkstus, kuŗi pēc tam drusku sūrkstēja, līdz dusmām mēs tomēr nekad šais "zobencīņās" nenonācām.

Tanīs gados kļuva populāras dziesmiņas "Šalc zaļais mežs", "Nu tumšā mežā ir dziesmām gals", "Mērkaķītis", "Jel nedusmo", bet no patriotiskām lielu piekrišanu guva "Tās balsis", "Svēts mantojums", - mana brāļa mīļākā dziesma, un "Še kopā mēs, biedri, kam lemts nebij mirt". Arī visdažādākās tautas dziesmas mēs dziedājām katru dienu, un es iemācījos spēlēt mandolīnu. Nevienā citā valstī, nevienā pilsētā, nevienā skolā dziesmas nav tā skanējušas kā Daugavpilī, kā Skolotāju institūta pamatskolā, gan uz skolu ejot, gan dziedāšanas stundās, koŗa mēģinājumos, gan mājās ejot un mājās un dzīvokļos."

Šis Daugavpilī skolotā pasaulē pazīstamā zinātnieka atmiņu stāstījums lieku reizi apstiprina, kādu spēku dod apziņa, ka esi piederīgs savai zemei, savai pilsētai un ģimenei, un lieliski sasaucas ar diskusijas gaitā izteiktajām domām.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

ZA viceprezidents akadēmiķis Juris Ekmanis (pirmais no labās): "DPU pozitīvi atšķiras no citām augstskolām ar entuziasmu un patstāvību. Ar to ir interesanti sarunāties Interneta tīklā, kur var izlasīt arī daugavpiliešu interesanto "mājas lappusīti" ar jaunākajām anekdotēm. Lai Daugavpils universitāte varētu iesaistīties kopīgajā informācijas plūsmā, tai ar ZA vajadzētu parakstīt asociatīvo līgumu, kurā abas institūcijas vienotos, kādā līmenī tās var pārstāvēt viena otras intereses."

Attēlā: pirmajā rindā (no kreisās) akadēmiķi Juris Bojārs, Tālis Millers un Juris Ekmanis , otrajā rindā - ZA korespondētājlocekļi Valentīna Skujiņa, Jānis Kristapsons un Aija Melluma .

Akadēmiķi (no kreisās): Ēvalds Mugurēvičs un Saulvedis Cimermanis apspriežas, kā "Letonikas" programmā ietvert Latgales attīstības problēmas

ZA prezidents akadēmiķis Tālis Millers (pa labi): "Nav galvaspilsētas zinātnes un provinces zinātnes. Zinātne vai nu ir, vai tās nav. Tālu pasaulē pazīst Tartu, ne Tallinas universitāti, Oksfordas, ne Londonas universitāti. Un arī Daugavpilij šai ziņā nav jājūtas kā provincei".

Daugavpils Pedagoģiskās universitātes rektors, pedagoģijas doktors Bruno Jansons: Pašlaik universitātē ir ap 2800 studentu un 248 mācībspēki. Pēdējo divu gadu laikā reflektantu skaits krietni pieaudzis. Šī tendence saglabājas. Studenti aizvien labāk apjēdz gan naudas vērtību, gan zināšanu un darba nozīmi. Par savas augstskolas pastāvēšanas aksiomu uzskatām studiju procesa ciešu saistību ar zinātnisko darbību. Ja vien visa valsts nepārvērtīsies par Rīgas konglomerātu, mūsu Pedagoģiskā universitāte saglabāsies kā reģionāla augstskola. Pakāpeniski intensificējot darbību un kāpinot zinātnisko potenciālu, tā var kļūt par Universitāti, lai pilnīgi apmierinātu sava reģiona prasības. Tādā virzienā strādā arī Universitātes padomnieku konvents, kurā darbojas visu pašvaldību vadītāji. Pēdējos gadus piecas, sešas un pat desmit pašvaldības maksā saviem studentiem arī stipendijas... Problēmas rada gan paaudžu maiņa, jo valstī nav augstskolu mācībspēku darba tirgus, gan zinātnisko institūtu visai vienpusīgā integrācija tikai Rīgas, varbūt arī Jelgavas, augstskolās un ierobežotie līdzekļi. Taču problēmu risināšana sekmē progresu."

ZA korespondetājloceklis ģeogrāfs Ādolfs Krauklis (pirmais no kreisās): "Daudziem Latvijā Daugavpils šķiet kā tādi tālie austrumi. Bet kultūrģeogrāfiskā skatījumā es to gribētu salīdzināt ar Strasbūru un Elzasu, kur savā laikā bija jārisina tās pašas etniskās identitātes saglabāšanas un starpnacionālās spriedzes problēmas, kas pašlaik aktuālas šeit. Tur tās ir atrisinātas. Ar saprātīgu rīcību un aktīviem zinātniskiem pētījumiem, arī mums tas ir pa spēkam. Un tad varbūt Eiropas mentālais centrs, kas, pārvietojoties uz austrumiem, atradīsies tieši Daugavpilī."

ZA korespondetājloceklis Gunārs Andrušaitis : "Bioloģijas institūts Daugavas problēmu risināšanā piedalās kopš 1951.gada. Zinātnieki strādā arī ārpus naudas, tēmām un projektiem.Turpinās botāniskie pētījumi Daugavas ielejā, kur sastopami 72% no visām Latvijā konstatētajām augu sugām. Te ir arī 55 no 250 floras retumiem, kas iekļauti Sarkanajā grāmatā. Apzinoties atbildību par dabas daudzveidības saglabāšanu, ko esam uzņēmušies ar pievienošanos Riodežaneiro konferences dokumentiem, esam izveidojuši aizsargājamo teritoriju "Daugavas loki". Kopš pagājušā gada, kad atklāja Piedrujas agrās brīdināšanas staciju, varam būt drošāki par Daugavas ūdeņu tīrību. Posmā no Latvijas robežas līdz Daugavpilij Daugava atgriežas normālā stāvoklī, tuvojas tipiskai upei. No ekoloģijas, īpaši floras, viedokļa, arī ekonomisku un estētisku apsvērumu dēļ es esmu kategoriski pret nodomu atgriezties pie Daugavpils HES celtniecības idejas. Savā laikā pret to taču protestēja tik plaša sabiedrība, saņēmām vairāk nekā 2000 vēstuļu."

Studentu saimes zieds piedalījās gan sēdē, gan "zinātniskajā kokteilī". Studentu zinātnisko darbu konkursa laureātus pirmie sveica Latvijas vadošie zinātnieki.

Akadēmiķa Jāņa Stradiņa uzruna

Ļoti nožēloju, ka veselības stāvoklis liedz man piedalīties šajā Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdē un iecerētajā diskusijā. Patiesi, biju ļoti vēlējies apmeklēt Daugavpili, kur sen neesmu bijis, pavērot tās problēmas un pārmaiņas, sveikt Daugavpils Pedagoģisko universitāti, kas turpina un izkopj Valerijas Seiles, Tēvzemes balvas laureātes tradīcijas. Diskusijas rosināšanai gribētu izteikt dažas domas.

Latvija nav tikai Rīga, un Latvijas zinātne laiku gaitā nav bijusi tikai zinātne Rīgā. Saistība ar novadiem izpaužas divējādi. Pirmkārt, novadi ir cilvēku, intelekta rezerve - liela bagātība ir jaunie cilvēki, kultūras un zinātnes darbinieki, speciālisti, kas nākuši no Latgales, no Daugavpils, veidojušies vietējā gaisotnē, strādājuši un strādās Latvijai un pasaulei. Otrkārt, būtu jārunā par zinātnes palīdzību novadu reģionālo problēmu risināšanā. Tātad novadi - kā devēji un kā ņēmēji. Turklāt saistība jāaplūko plašā korelācijā un tālos kontekstos - no pagātnes līdz nākotnei.

Daugavpils vieta Latvijā ir īpatnēja. Dažkārt to uztveram kā svešķermeni, taču šis viedoklis ir vienpusīgs. Atšķirības, varietātes, mutācijas, ja vēlaties, ir ne tikai trūkums, bet vairāk - spēks. Latvijai nav jābūt vienveidīgai, bet daudzveidīgai. Daugavpils nav Latvija, Daugavpils nav Latgale, Daugavpils ir Daugavpils. Bet - gribu to īpaši uzsvērt - Daugavpils ir Latvijā, Daugavpils ir Latgalē, un šai saistībai jābūt nesaraujamai. No otras puses, ierosinu saistības problēmu pārdomāt arī pavisam citā aspektā - vai Latvija pašlaik nav, alegoriski runājot, viena liela Latgale un viena liela Daugavpils, vai tas labi, vai tas slikti?

No laika gala Daugavpils ir bijusi multikultūru pilsēta, poļu, krievu, ebreju, baltkrievu, latviešu saskarsmes un individuālo iezīmju izpausmes vieta. Mūža pēdējos gados jezuītu mītnē to vadījis slavenais Viļņas astronoms Marcins Počobuts, zinātnieks - revolucionārs, vēlākais Goda akadēmiķis Nikolajs Morozovs te cietumā risinājis savas fantastiskās idejas, te darbojušās spēcīgas ebreju skolas, sākot no Talmuda reliģiskajiem domātājiem līdz mūsdienu fiziķiem un ķīmiķiem - Eidusu dinastijas pārstāvjiem, Vovsi un Mihoelsonu, abstraktās glezniecības pārstāvjiem, kas aizgājuši tālu pasaulē. Šajā pilsētā dzimusi mana neaizmirstamā kolēģe ZA Goda akadēmiķe Marija Šimanska, kuras piemiņu mēs godinām viņas 75. dzimšanas dienā, no šejienes nāk mani labi draugi - LZA ārzemju locekļi Nikolajs Balabkins un Nikodems Bojārs. Pirmais vēlējums būtu - lai šīs intelektuālās dzīves stafete Daugavpilī tiktu uzturēta, lai tā turpinātu ģenerēt intelektuāļus.

No otras puses, Zinātņu akadēmija savā laikā, 1986.-1987. gadā, aktīvi piedalījās "cīņā par Daugavu", pret nelaimīgo HES celtniecību. Atceros vairākus dramatiskus momentus. Šī cīņa rosināja Latvijā trešo atmodu. Aizvadītie desmit gadi un rezultāti jāizvērtē no vēstures un nākotnes viedokļa, taču nepazaudējot Daugavu. Bet neignorējot arī Latgales reģionālās problēmas, pirmām kārtām, sociālās, ekonomiskās, arī kultūras, kuras mēģina aplūkot Latvijas Zinātnes padomes subsidētajā Latgales programmā. Jāaplūko arī iecerētās administratīvi teritoriālās reformas iespējamie risinājumi, to ietekme uz Latgali. Ne Latgale, ne Daugavpils nedrīkstētu būt Latvijas pameita, arī kultūras ziņā ne. No latgaliešu kultūras, literatūras mēs mazliet augstprātīgi distancējamies, kaut gan varbūt vajadzētu to plašāk aplūkot vispārējās latviešu kultūras kontekstā. Jo Latvijas pirmā atmoda nav tikai Krišjānis Valdemārs un Auseklis, bet arī Miglinīks un Jūrdžs, un līdzās Stenderam jāatceras arī Manteifelis. Savukārt Latvijas valsts tapšanā līdzās Kārlim Ulmanim un Jānim Čakstem jāatceras arī Francis Trasūns un Nikodems Rancāns, bet latviskās Latvijas ideju veidošanā - Alberts Sprūdžs un Jānis Klīdzējs.

Gribētos novēlēt, lai Daugavpils ciešāk piesaistītos Latvijai un lai Latvija vairāk domātu par Daugavpili - ne politisku krīžu brīžos, bet ikdienā - plašākā ekonomiskā, politiskā un kultūrvēsturiskā aspektā, respektējot gan šīs pilsētas, gan novada īpatnības.

Tāpat gribētos novēlēt, lai Daugavpils ciešāk saistītos ar Rēzekni, lai neveidotos antagonisms starp diviem tradicionāliem Latgales kultūras centriem un lai kultūra Latgalē veidotos vienota un savdabīga, izkopjot Seiles, Trasūna, Velkmes, Rancāna, arī vietējo rakstnieku un kultūras celmlaužu tradīcijas, atceroties arī Konstantīnu Poču, Tadeušu Puisānu, Jāni Klīdzēju, Jāni Streiču, pat kontrversos Franci Kempu un profesoru Latkovski.

Gribētos novēlēt, lai bez latviešu un latgaliešu kultūras te būtu vieta arī nacionālo minoritāšu kultūrām, krievu, poļu, baltkrievu tradīcijām. Borhi, Kerbedzi, Plāteri, Manteifeļi, Čurļonis, Varakļāni, Preiļi, Ribinišķi, Zosna un pāri visam Aglona, katoļu baznīcas loma Latgalē, tās centieni veicināt Māras zemes garīgumu.

Visam pāri tomēr gribētos stādīt Raini, kura mentalitāte lielā mērā veidojusies novadā, kuru viņš nosaucis par savu jaunu dienu zemi. Raiņa novēlējumus atjaunotajā Latvijā gandrīz esam piemirsuši - gan viņa vispārcilvēcisko domāšanu, gan sāpi par mazajiem brāļiem, gan viņa cieņu pret citām tautām, internacionālismu labā un plašā nozīmē, gan viņa lielo Latvijas mīlestību, par kuru varētu sacīt Ļermontova vārdiem: "Es mīlu dzimteni, bet mīlu to ar īpatnēju mīlu", gan Raiņa humānismu. Viņš bija dižs latvietis un būtībā bija mūsu pirmais eiropietis.

Gribētos novēlēt, lai šī diskusija un visa tikšanās ritētu Raiņa zīmē. Esmu dziļi pārliecināts, ka viņa idejas citu starpā būs arī Latvijas nākotnes pamatā. Ja Zinātņu akadēmijas sēde rosinās domāt plašākās, Raiņa kategorijās, gribētos sacīt: "urbi et orbi" - pilsētai un pasaulei, pārvarēt stereotipus, aizspriedumus, provinciālismu un šīsdienas sīkumainību vispār, mēs visi būsim guvēji.

Nolasīta LZA izbraukuma sēdē Daugavpilī 1997. gada 15. maijā, ievadot diskusiju par kultūru un zinātni Latvijas novados

DPU padomnieku konvents ( 1996.gada dati )

Par pašvaldību stipendijām

Piešķirt 1996./97. mācību gada 2. semestrī pašvaldību stipendijas šādiem DPU studentiem, pašvaldību stipendiātiem:

* No Daugavpils pilsētas:

1. Jūlijai Mihailovai, PPPF, 3. kurss,

2. Andrim Kazjukevičam, HF, 5. kurss,

3. Oļegam Jablonskim, Sporta pedagoģijas nodaļa, 3. kurss,

4. Nadeždai Osmjanskai, DMF, 5. kurss,

5. Ludmilai Ivanovai, Ekonomikas nodaļa, 2. kurss,

6. Aleksejam Somahvalovam, Ekonomikas nodaļa, 2. kurss,

7. Nadeždai Tatarenko, Ekonomikas nodaļa, 2. kurss,

8. Irīnai Asvjukevičai, Ekonomikas nodaļa, 2. kurss,

9. Žannai Baliko, Ekonomikas nodaļa, 2. kurss;

* No Daugavpils rajona:

10. Ilutai Ostrovskai, HF, 5. kurss,

11. Igoram Ivanovam, Ekonomikas nodaļa, 2. kurss;

* No Rēzeknes pilsētas:

12. Gintai Lubgānei, HF, 5. kurss,

13. Gaļinai Baidakovai, Ekonomikas nodaļa, 2. kurss,

14. Jeļenai Sudnikai, Ekonomikas nodaļa, 3. kurss;

* No Rēzeknes rajona:

15. Sandrai Mosānei, DMF, 5. kurss;

* No Preiļu rajona:

16. Natālijai Straževičai, Ekonomikas nodaļa, 2. kurss;

* No Krāslavas rajona:

17. Sandrai Zariņai, HF, 5. kurss;

* No Jēkabpils rajona:

18. Anitai Leončikai, HF, 5. kurss;

* No Ludzas rajona:

19. Irinai Stefanenko, Ekonomikas nodaļa, 3. kurss;

* No Balvu rajona:

20. Sigitai Pundurei, HF, 4. kurss,

21. Ivetai Ločmelei, DMF, 3. kurss;

* No Madonas rajona:

22. Sigitais Upeniecei, DMF, 3. kurss.

Pamatojums: DPU Senāta sēdes lēmums Nr. 19, 27.01.97. Rektors B.Jansons