AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa virsniece Anastasija Neretniece

Par sevi — visa sākums

Neparasts izklausās mana vārda un uzvārda salikums. Mazliet veiksmīgāk tas skanēja kopā ar dzimto uzvārdu Beča, kas, domājams, radies no sādžas nosaukuma Preiļu tuvumā. Es gan izaugu tai blakus — Plivdu sādžā. Man savs vārds bērnībā nepatika. Prasīju mammai, kāpēc tādu vārdu deva. Viņa pastāstīja, ka to izvēlējies mūsu vienīgais brālis Pēteris (lai viņa pīšļiem Sibīrijas gulagos mūžīgs miers!).

Skolā mani sauca par Stasiju, Stasīti vai Stasi. Studenti Rīgas pedagoģiskajā institūtā — par Stasiku. Manā pirmajā darbavietā Ķeipenē (1956 — 1958) – par Iju. Kad 1958.gadā atnācu uz Lielvārdi, mani nosauca par Asju, bet pēc kāzām es bieži tiku sajaukta ar kinorežisori Adu Neretnieci.

Samierinājos ar to visu, kad izlasīju sava vārda skaidrojumu. Esot cēlies no grieķu valodas un nozīmējot augšāmcelšanos — “Stipra rakstura būtne, kas pasaulei piešķir pati savas krāsas”.

Nu gribas jau tādai būt. Ļoti gribas iezīmēt latviskās krāsas.

Nāk prātā bērnība, kad mūsu piecu bērnu māte un tēvs, paši dzīvodami pēc kristīgajiem tikumiem, mācīja arī mums rūpēties par nespējniekiem, neaprunāt citus, mīlēt dabu un darbu.

Mamma mūs pavisam maziņas bieži sūtīja pie slimajiem un vientuļās kaimiņienes Jūlijas ar zāļu un azaida groziņu. Atceros, vienreiz man dziļajā sniegā nesamais izlija, elsodama atgriezos un gāju tumsā otrreiz. Bija pienākums! Vecākus bieži aicināja pie kaimiņiem arī bēdu reizēs, un mēs, bērni, gājām līdzi un turējām sveci pie slimā gultas, kad “dvēselīte dodas pie Dieviņa”.

No rītiem tēvs ļoti agri aizgāja lauku darbos. Māte, modinot uz skolu vai ganiem, iesāka dziedāt kādu Dieva dziesmu. Mēs tad pamazām cēlāmies, klājām gultas un dziedājām līdzi, jo runāt vai raudāt dziesmas laikā nedrīkstēja.

Ziemas vakaros, sevišķi kad atnāca kaimiņu bērni vai radi, minējām mīklas, dziedājām un gājām dziesmu rotaļās. Sadevāmies dārziņā un dancojām.

Vēlāk šīs dziesmu rotaļas man patika vadīt skolā, sevišķi — kad mācījos pie savām māsām Annas un Monikas, kuras 1945. — 1947. gadā strādāja par skolotājām Pieniņu skolā.

Daudz dziedāts, govis ganot, ecējot, linus plūcot un sienu grābjot. Turpat 50 gadi nodziedāti dažādos koros.

Ganot pa mežu ar māsu Antoņinu bieži uzkāpām lielo egļu galotnēs, šūpojāmies līdzi čiekuriem un dziedājām, lai mājās dzird, kur ganām. Pēc 1949.gada deportācijām garīgajām dziesmām mūsmājās bija jāpieklust. Arī pie krusta vairs maija vakaros nedziedājām.

Bet “teātri spēlēt” nebija aizliegts. Tas tika spēlēts ganu gaitās mežā un ziemā mājās, vēlāk — šķūņos.

Arī studiju brīvdienās tiku gaidīta no Rīgas mājās, kur man ātri vajadzēja samēģināt un iestudēt kādu ludziņu. Pēc izrādēm, kurās piedalījās daudzi pieaugušie ciemnieki, šķūnī klājām galdus, dejojām, dziedājām tautasdziesmas un mācījāmies krievu dziesmas, jo tās tad bija modē.

Lielvārdē izaudzināti divi dēli, nospēlētas 19 lomas un skolotājas darbā nostrādi 29 gadi. Stundās gan man īpašu panākumu nebija, bet ļoti patika vienmēr kaut ko organizēt. Jau kopš Raiņa simtgades 1965.gadā mani tirdīja doma izveidot Lielvārdē muzeju.

1970.gadā ar Raiņa literatūras muzeja, Rakstnieku savienības, vietējo skolu un saimniecības “Lāčplēsis” atbalstu tika atklāts Andreja Pumpura muzejs, kuru vadot jau aizritējis gadsimta ceturksnis.

Par viņu —Dots devējam atdodas

Domājot par krāsām, ko Anastasija tiecas piešķirt pasaulei, es sveicinājumam gluži neviļus izvēlējos violetu hiacinti. “Jā, violets ir viena no manām vismīļākajām krāsām,” atzina Anastasija Neretniece. Bet gudri ļaudis teic, ka violets liecinot par tieksmi pēc garīguma. Kas tad īsti ir garīgums? Laikam jau ne tikai interese par garīgām vērtībām, bet arī mīlestības, līdzcilvēku saprašanas, žēlsirdības un citu līdzīgu īpašību kopšana sevī.

Pamanīt un iecelt saulītē

Nevaru aizmirst fotogrāfiju ar kādu mazu lielvārdieti, kam kūmās stāv Anastasija Neretniece, Lielvārdes tautas tērpā posusies. Izrādās, tajās kristībās visiem mazuļiem bijuši kūmas un priecīgs vaigs, tikai šim bārabērnam — nekā. Meitenīte neesot pat gribējusi iet ļaužu priekšā pēc apliecības. Un iznākumā — bija tāpat kā visiem, pat labāk, jo kūmās — tuvu un tālu cienītā muzeja tante!

— Tagad meitenīte ir jau paaugusies un teciņus vien skrien uz muzeju. Būs man krietns palīgs.

Man savukārt atmiņā ataust Kaibalas “Ozolu” vecā saimnieka Voldemāra Ozola salīkušais stāvs. Nu jau pašam krietns laiciņš aizsaulē, bet Pumpura muzejā ir daudz tādu stūrīšu un vietu, kas atgādina par Ozoltēvu. Viņš, tāpat kā daudzi zemes ļaudis, prata art un sēt, pat Sibīriju pievārēt un viens pats māju uzbūvēt, savam priekam augļu un puķu dārzu iekopt. Bet bija brīži, kad dvēselei ar to nepietika — gribējās padalīties atmiņās par savu dzimtu un novadu. Tad Ozoltēvs iegriezās muzejā — pie Anastasijas, Zinaīdas, Dzidras. Viņas iedrošināja: “Valdi, pieraksti — tas ir tā vērts!” Un tapa pat biogrāfiski tēlojumi. Visos muzeja godos klāt bija Ozoltēvs, un visos viņa godos — muzeja meitenes.

Līdzīgi atmiņām tapa atvērtas daudzu novadnieku sirdis. Piekritīsiet — tam, kas dziļi slēpts un rūpīgi glabāts, ikdienišķā slēdzene neder.

— Par šiem bagātīgajiem atmiņu pierakstiem esmu bezgala pateicīga Zinaīdai Mežapuķei. Viņa ir Lielvārdē dzimusi, augusi un visu laiku dzīvojusi, tāpēc viņai cilvēki uzticējās, stāstīja un rādīja lietas, par kurām tolaik ir ieminēties nedrīkstēja. Zinaīda gan cieši nosolījās tās atklātībā nepaust, vien apkopot informāciju — sak, gan jau tai pienāks savs laiks.

Te var piebilst, ka Zinaīdai nav augstu skolu un muzeja kolektīvā viņa ienāca kā apkopēja. Uzmundrināja Anastasija: “Pieraksti, ko pati atceries, un citu ļaužu atmiņas! Tu vari, tev tas tik labi izdodas!”

Pārskatot ordeņa piešķiršanas ceremonijas fotogrāfijas, mani nebūt nepārsteidza, ka Anastasijai Neretniecei šai stundā līdzās ir muzeja kolektīvs. Pirms vairākiem gadiem, kad izteicu vēlēšanos par viņu uzrakstīt, Pumpura muzeja vadītāja atbildēja: “Tikai par mums visām kopā! Viena es to vezumu nepavilktu!”

Atgādne par mūsu saknēm

Kopš 1970. gada 8. septembra — Andreja Pumpura muzeja dzimšanas dienas, kas nākamajās gadskārtās svinēta kā muzeja svētki, šais 26 gados bijuši 379 950 ciemiņi. Gaidīti te jūtas gan ekskursanti, gan ikmēneša “Pārdomu trešdienu” dalībnieki, gan kāzinieki.

— Tai nebrīves laikā pie mums visi gaišie prāti turējās: Gunārs Priede, Saulcerīte Viese, Jānis Liepiņš, Māra Svīre, Māra Zālīte, Romāns Pussars, Imants Pijols, Vaida Villeruša.

— Bet, ja šobrīd pagrieztu notikumu ratu atpakaļ, — šķiet, viss varētu tāpat atkārtoties — it kā cenzora acs nemaz nebūtu bijis?

— Mēs tos savus cenzorus pazinām. Bet viņi jau neko ļaunu mums nav izdarījuši. Es domāju, viņi paši šeit ļoti daudz mācījās.

É Kādreiz muzeja svētkos mums nāca cilvēki klāt un brīdināja: uzmanieties, šodien te ir “acis” un “ausis”! Mēs jau to zinājām. Bet mēs taču ne uz ko nemusinājām, mēs tikai mudinājām izzināt savas tautas kultūru.

Ir jau, protams, bijuši izsaukumi, un ir teikts, ka nevajag tik nacionāli, ka vairāk par darbu vajag runāt. Nu, tad mēs izlīdzējāmies ar kādu parunu vai sakāmvārdu, piemēram, — kāds darbs, tāda alga. Jā, tā savas tautas apziņa, sakņu sajūta te gaisā virmojaÉ

— Manuprāt, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados jūsu muzejā ļaudis ienāca kā svētnīcā, it īpaši jaunlaulātie.

— Tie mums bija ļoti pilni gadi. Es nekad sestdienās nevarēju pati sev ieplānot kādu ciemošanos vai ekskursijas, pat ne iešanu uz kapusvētkiem.

— Zīmīgi, ka Lielvārdē līdzās Pumpura muzejam ir baznīca. Kā saprotaties? Un, ja jums lūgtu padomu — kurp jūs jaunlaulātajiem ieteiktu doties vispirms?

— Vispirms — baznīcā, pēc tam — muzejā. Tā pie mums arī dara. Un bieži vien jaunajam pārim līdzi uz muzeju atnāk mācītājs. Mums nekad nav bijis konflikta ar baznīcu. Mēs viens otru papildinām.

Baznīca palīdz nostiprināt saikni ar Dievu, bet muzejs — saites ar senčiem un nākamajām paaudzēm. Turklāt tik labs paraugs ir Andreja Pumpura ģimenes dzīve!

Jaunlaulātie veido jaunu dzimtas zaru, tāpēc mudinām viņus atcerēties savus senčus un pārdomāt, ko no šīm dzimtām paņemt līdzi savai dzīvei. Un aicinām aizdomāties līdz tam laikam, kad viņi paši būs vecvecāki. Kas zina, varbūt arī savās zelta kāzās viņi iegriezīsies Pumpura muzejā.

Visā Latvijā un tālu pasaulē

Plašākai sabiedrībai varbūt tas mazāk zināms, taču Anastasija Neretniece ir arī čakla rakstītāja. Skolā strādājot, viņa veidojusi daudzas literārās montāžas. Par Andreju Pumpuru un Lāčplēsi gatavotas diafilmas. Bijis simtiem rakstu presē — par muzeju, Pumpuru, Lāčplēsi. Nesen iznāca grāmatiņa “Ogres novads”, kurā vienkāršā valodā stāstīts par Lielvārdes jostu.

Un kur tad vēl plašā sarakste ar pasauli! Piemēram, ar Odesas literatūras muzeju, kur pēc lielvārdiešu ierosinājuma iekārtota Andreja Pumpura ekspozīcija. Odesieši nemaz nezināja, ka Pumpuram ir saistība ar viņu pilsētu. No visas sirds priecājās: “Pats Dievs mums licis satikties!”

Nu jau gadiem ilgi turpinās sarakste un draudzība ar Krasnojarskas latviešiem — savulaik “Lāčplēša” koris, kurā arī Anastasija Neretniece ilgus gadus dziedāja, koncertēja tajās vietās, kur kādreiz bija latviešu kolonijas. Dažādi sākusies pazīšanās ar klaida latviešiem — piemēram, latgaļu grāmatu krātuves vadītājs Alberts Spoģis muzejā ieradies nejauši, kopā ar kādu kāzinieku grupu, bet skolotāju, literatūras kritiķi, publicistu un arī rakstnieku Eduardu Silkalnu no Austrālijas uz muzeju atveda meita Solveiga, kas dzīvo un strādā Latvijā. Sākās sarakste. Ar viņa gādību rakstnieks Jānis Sarma no Melburnas tika pārapbedīts dzimtajā zemē.

— Jau ilgus gadus sarakstāmies ar Drēzdenes muzeja metodiķi Mariannu Valteri – Noiberti, grāmatizdevēja Valtera mazmeitu. Pateicoties viņai, arī es divas reizes klātienē esmu ciemojusies Drēzdenes muzejos.

É Ļoti interesanta bija tikšanās ar vācu barona Friča Rautenfelda mazmazmazmeitu no Francijas. Viņa interesējās par savas dzimtas saknēm Latvijā, rādīja ciltskoku, kurā katrs zars — savā krāsā.

Es jautāju: kur jums Heinriha Rautenfelda zars? Viņa atrod tikai dzimšanas datus, zaru melnā krāsā ar uzrakstu “melnais Heinrihs” un — zars nogriezts. Es nolieku priekšā materiālu klāstu: lūk, te, Lielvārdes muižā, sapulcē viņu izslēdza no dzimtas. Un izslēdza par to, ka Heinrihs apprecēja latvieti lielvārdieti Emīliju Kuģenieci. Tas bija ar likumu aizliegts. Šis likteņstāsts iemūžināts Jēkabsona romānā “Heinrihs Rautenfelds”.

Un tā — bez gala. Vēstuļu un rokrakstu kalni. Rakstniece un teātra zinātniece Lilija Dzene ordeņa piešķiršanas dienās Anastasiju Neretnieci sveikusi ar vārdiem, kurus droši vien varētu būt teikuši daudzi no mums: “Mīļā, cienījamā, zvaigžņotā Asja! Ar patiesu prieku un dziļu gandarījumu sveicinu Jūs ar trim zvaigznēm, kas mirdz arī Brīvības piemineklī, un arī šajā gadā novēlu jaunus (varbūt atjaunotus) fiziskos un garīgos spēkus! Arī es no Jums esmu saņēmusi tik daudz laipnības un uzmanības, un visi taču no Jūsu Pumpura valstības aizbrauc spēcināti un sirsnības apstaroti!

Lai dotais devējai atdodas!”

Dzintra Ciekurzne

Foto no Anastasijas Neretnieces albuma

1990. gada Dziesmu svētkos ar kopsaimniecības “Lāčplēsis” kori, kurā Anastasija Neretniece dziedāja 23 gadus Foto: G. Birkmanis

Andreja Pumpura mazmazdēla Jāņa Pumpura un Aijas Pumpuras kāzas muzejā 1984. gada 29. decembrī. No labās: dzejnieka mazdēls Andrejs Pumpurs, Anastasija Neretniece, dzejnieka mazmazmeita Ieva Ziemane, mazmazdēls Jānis Pumpurs un Aija Pumpura. Foto: J. Krieviņš

Bērnu svētki: dziesmu rotaļā muzeja pagalmā

1984. gada pilngadības svētki. Anastasija Neretniece ved jauniešus rotaļā “Stāsti manim, Daugaviņa” pie Lielā akmens muzeja priekšā