Referāti

Uzņēmējdarbība un ekonomiskā noziedzība

Dr.hab.iur.prof. Osvalds Joksts, Latvijas Policijas akadēmijas Civiltiesisko zinātņu katedras vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Noziedzības stāvoklis valstī, tai skaitā ekonomisko noziegumu jomā, neapšaubāmi ir saistīts ar kopējo valsts ekonomisko situāciju, jo — cik stipra ir valsts ekonomika, tik stipra un droša var būt valsts politika cīņā ar noziedzību vispār. Tikai tad, ja ikvienam pilsonim būs darba nodrošinājums un valsts garantēs viņa aizsardzību, ja ikviens pilsonis būs vairāk vai mazāk nodrošināts materiāli, samazināsies noziegumu skaits. Ar šādiem vadmotīviem Latvijas Policijas akadēmijas Civiltiesisko zinātņu katedra kopā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultāti rīkoja zinātniski praktisku konferenci “Ekonomiskās noziedzības un uzņēmējdarbības problēmas”.

Kā, atklājot konferenci, atzīmēja Latvijas Policijas akadēmijas rektors Zenons Indrikovs un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes dekāne, Latvijas Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja Baiba Rivža , — šāda kopējā divu augstskolu pieeja, pētot ekonomiskās noziedzības problēmas, kas saistās pirmām kārtām ar uzņēmējdarbību, var līdzēt gan teorētiski, gan arī praktiski veikt daudz mērķtiecīgāku darbu šinī sarežģītajā procesā.

“Konferences darbs jāraksturo kā pietiekami pilnvērtīgs, jo problēmas izskatīšanā bija pieaicināti un piedalījās dažādi speciālisti no Ekonomiskās policijas, Augstākās tiesas un Latvijas augstskolām.

Izskatāmās problēmas kontekstā jāatzīmē, ka viss ekonomiskās noziedzības spektrs ir saistīts ar uzņēmējdarbību un vērsts uz dažādu iznākumu ieguvi, kur par dalībniekiem kļūst gan fiziskās, gan arī juridiskās personas. Respektīvi, izmantojot uzņēmējdarbības nepilnīgi regulētos tiesiskos pamatus, pastāv iespēja plašām krāpnieciskām darbībām, kuras kļūst par bezgalīgiem civiltiesiskiem strīdiem, kā arī parādās krimināli sodāmas darbības.

Runājot par šo problēmu kopumā, ekonomisko noziegumu līmenis valstī ir atkarīgs no tā, cik stabila ir valsts politiskā situācija un kā tā iespaido ekonomiku, kas savukārt ir par pamatu pieņemamai vai nepieņemamai sociālajai spriedzei iedzīvotāju vidū. Atsevišķi izdalāma ir ekonomisko noziegumu problēma, kura savukārt akumulēs sevī 4 galvenos virzienus:

1) noziegumi, kas saistās ar korupciju;

2) noziegumi, kas skar nodokļu nemaksāšanu;

3) noziegumi, kas saistās ar fizisko un juridisko personu krāpšanu;

4) noziegumi, kas balstīti uz ārzemju investīcijām.

Izmantojot nepilnības likumdošanā, kontroles trūkumu no attiecīgo valsts institūciju puses, nepietiekamo skaitu labi sagatavotu speciālistu, kas nodarbojas ar ekonomisko noziedzību atklāšanu un izmeklēšanu, kā arī ar citiem faktoriem valstī, izmantojot uzņēmējdarbības dažādās tās organizatoriski tiesiskās formas, noziedzīgā pasaule veiksmīgi iedzīvojas. Ir jāmeklē ceļi, kā ierobežot prettiesiskas darbības, kuras skar ne tikai civiltiesiskās attiecības, bet novērš arī krimināli sodāmas darbības. Varētu minēt šādas darbības:

1) civilprasību iesniegšana tiesās un saskaņā ar tiesu spriedumiem izpildrakstu saņemšana un to nodrošināšana dabā;

2) krimināllietu ierosināšana pret attiecīgiem uzņēmējiem, kuri noziedzīgā veidā ir piesavinājušies noguldītāju līdzekļus;

3) attiecīgu struktūru–juridisko personu likvidācija, kuras ir darbojušās nelikumīgi bez to reģistrācijas Uzņēmumu reģistrā jeb nelikumīgi vispār;

4) apkrāpto noguldītāju atbalsts no valsts un pašvaldības puses par ieguldīto summu atdošanu tiem.

Šeit gan jāpiezīmē, ka attiecīgās kredītiestādes, kas nodarbojas ar noguldījumiem, jūtot to maksātnespēju jeb bankrotu, arī “nesnauž”, bet aktīvi strādā ar klientiem, manipulējot ar dažādām darbībām klientu nomierināšanai par varbūtējo noguldījumu pazušanu. Šajā sakarībā tiek veiktas šādas rakstura darbības:

1) nepasludina bankrotu saskaņā ar esošajiem likumdošanas aktiem par maksātnespēju un bankrotu;

2) patvaļīgi apstādina jeb bremzē visas izmaksas (dividendes, čeki, vekseļi u.c.);

3) maina vērtspapīru likmes;

4) pieprasa papildu piemaksas par kredītiestādes darbības pilnveidošanas jautājumiem;

5) piedāvā noguldītājiem speciālo kontu atvēršanu dividenžu iemaksām;

6) veic izmaksas noguldītājiem nelielos daudzumos, ignorējot pienākošos procentu izmaksu plašā nozīmē;

7) netiek indeksēti noguldījumi saskaņā ar inflācijas pieaugumu.

Šāda rakstura darbības, protams, ir nelikumīgas, un klienti noguldītāji var griezties tiesās ar prasību par zaudējumu piedziņu saskaņā ar attiecīgām LR Civillikuma normām.

Izskatāmās problēmas kontekstā varētu veidot jaunu, izmantojot jau esošo likumdošanu, kas regulē uzņēmējdarbību, bet kas ietvertu sevī vienotu tirgus ekonomikas tiesisko bāzi, kura apvieno finansu sistēmu, valūtas problēmas, kredītpolitiku, muitas likumdošanu, naudas emisijas problēmas, ekonomiskās attīstības pārvaldīšanu, t.sk.banku vietu un lomu šajos procesos.”

Par ekonomiskās noziedzības līmenī svarīgākajiem uzņēmējdarbību ietekmējošiem faktoriem konferencē runāja Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Vulfs Kozlinskis . Viņš atzīmēja, ka ļoti svarīgi ir veikt ekonomiskās noziedzības līmeņa konstatāciju, jo šeit pastāv daudz diskutējamu jautājumu.

“Ja izmantojam statistiku, kas raksturo reģistrētos ekonomiskos noziegumus no 1990.līdz 1994.gadam, vērojama ekonomisko noziegumu skaita samazināšanās. Skaidrs, ka tāds secinājums ir absurds. Savukārt 1995.gadā reģistrēto ekonomisko noziegumu skaits strauji pieaudzis un sasniedzis 1,6 tūkstošus. Faktiski Iekšlietu ministrijas statistika ļauj secināt:

1) 1995.gadā ir sācies daudzmaz normāls darbs ekonomisko noziegumu atklāšanā;

2) vērojama tendence, ka palielinās mantas piesavināšanas gadījumu skaits.

Tomēr reālo situāciju parāda ēnu ekonomikas apjomi. Pēc ekspertu vērtējuma, Latvijā ēnu ekonomika kontrolē ap 30—35% iekšzemes kopprodukta (IKP). Ja šis līmenis ir līdz 10% un nedaudz vairāk, tad situāciju var uzskatīt par normālu, piemēram, Šveicē, Norvēģijā ēnu ekonomikas apjoms ir 5—6 procenti.

Nākamā rādītāju grupa, ar kuru varētu raksturot faktisko ekonomiskās noziedzības līmeni, ir atsevišķu nodokļu iekasēšanas rādītāji. 1995.gadā akcīzes nodoklis alkoholam iekasēts par 60—70%, bet akcīzes nodoklis degvielai — par 50—60 procentiem.

Novērtējot ekonomiskās noziedzības līmeni, mēs varam izmantot arī ārzemju ekspertu kvalitatīvos novērtējumus. Ārzemju publikācijās tiek atzīmēts augstais noziedzības līmenis Latvijā, tai skaitā uzsvērta korumpētība, viens no ekonomisko noziedzību stimulējošiem faktoriem. Diemžēl šādam vērtējumam ir objektīvs pamats.

Analizējot ekonomiskās noziedzības līmeni ietekmējošos faktorus, pirmajā vietā svarīguma ziņā ir ekonomiskā krīze valstī, tā izraisījusi augstu bezdarba līmeni. Vidējais bezdarba līmenis Latvijā 1996.gadā bija 9%, bet tagad dažos reģionos šis skaitlis ir 25 un vairāk procentu. Šāda situācija rada neizsmeļamas rezerves ekonomisko noziegumu piramīdas pamatam, tai skaitā vairo sīkos kontrabandas izplatītājus, kuri gatavi par niecīgu samaksu veikt šo darbu, tādējādi samazinot kontrabandas izplatīšanas izmaksas.

Ekonomiskā krīze ir par cēloni legālo uzņēmēju prettiesiskai rīcībai. Izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, kontrabandas preču izplatīšana utt., izvēle uzņēmējam ir vienkārša — bankrots vai ekonomiskie noziegumi. Pieaugot konkurences līmenim, praktiskās priekšrocības ir tieši “puslegālajam” vai “nelegālajam” uzņēmējam.

Ikdienas apziņas līmenī ekonomiskos noziegumus Latvijā saista ar tirdzniecību un bankām, bet līdzīga situācija gandrīz visās tautsaimniecības nozarēs, nav izņēmums arī jebkura veida ražošana. Tomēr ražošanā ekonomiskos noziegumus var atklāt tikai pietiekami augstas klases speciālists.

Nākamais faktors pēc svarīguma — valdošā psiholoģija:

1) bagātības kults; bagātība par jebkuru cenu, kaut vai uz īsu laiku;

2) valsts vara — tās institūcijas daļēji zaudējušas cilvēku uzticību.

Šie abi aspekti kopā kalpo par psiholoģisko attaisnojumu kā konkrētu cilvēku līmenī, tā radot attiecīgo noskaņojumu sabiedrībā vispār;

3) šodienas psiholoģiskais fenomens — bezcerība cīņā pret noziedzību, kas saistīta arī ar augsto korupcijas līmeni.

Nozīmīgs ekonomiskos noziegumus veicinošs faktors — kļūdaina fiskālā politika, tai skaitā augstā nodokļu līmeņa neatbilstība pārāk zemajam ienākumu līmenim.

Vērtējot situāciju Latvijā, nav korekts salīdzinājums, ka ir valstis ar augstāku nodokļu līmeni, jo Latvija nav tiešā veidā salīdzināma ar ekonomiski attīstītajām valstīm. Iemesli:

1) ne iedzīvotājiem, ne uzņēmējiem nav nekādu finansu rezervju;

2) kredīti joprojām nepieejami (komercbankas darbojas pēc lombarda principa);

3) esošais dzīves līmenis ļoti zems (praktiski nevar tikt samazināts).

Nākamais faktors — “melnā nauda”. Nav noslēpums, ka postsociālisma valstīs ekonomika ir pievilcīga “melnās naudas atmazgašanai”. Legālajā ekonomikā ienāk nelegālās ekonomikas “melnā nauda”. Bet arī legālajā ekonomikā tā darbojas pēc saviem likumiem. To uzņēmumu, firmu, kuru pamatā ir “melnā nauda”, darbība parasti ir vismaz daļēji pretlikumīga. Paies zināms laiks, pirms šis bizness, kurš balstās uz “melno naudu” un ekonomiskiem noziegumiem, kļūs par legālu biznesu.

Objektīvs iemesls ekonomiskajai noziedzībai ir arī daļas preču (produktu) augstās iekšzemes cenas Latvijā. Tā 1997.gada februārī baltā cukura vairumtirdzniecības cena Londonas biržā bija 305—310 ASV dolāri par tonnu. Tajā pašā laikā Latvijā cukura vairumtirdzniecības cena bija 380—400 lati par tonnu. Šī milzīgā cenu starpība ir par ekonomisko pamatu kontrabandai.

Neatpazīts faktors: ekonomisko noziegumu plānošana un realizācija no ārpuses, nodarot zaudējumus valstij un uzņēmumam. Šī faktora darbība saistās kā ar “plānotāju” augsto profesionālo līmeni, tā arī tiešu un netiešu valsts institūciju iedsaistīšanos šādos noeziegumos (piemēram, informācijas noplūdes veidā). Šī problēma raksturīga lielajiem un vidējiem uzņēmumiem, kur veidojas situācija — nelegālais uzņēmums darbojas legālajā pret īpašnieka interesēm.

Atsevišķi jāmin faktors — uzņēmēju nepieteikamā tiesiskā aizsardzība. Nav nejaušs mantas piesavināšanās noziegumu skaita straujš palielinājums, jo pat acīmredzama piesavināšanās fakta tiesiskā pierādīšana uzņēmējam kļūst par problēmu — lētāk (ņemot vērā patēriņu) “aizmirst” Ls 200—300 zaudējumu, nekā mēģināt šo naudu atgūt tiesas ceļā. Paradoksāli, bet uzņēmējam var rasties un rodas problēmas, mēģinot atlaist no darba personu, kura piesavinājusies mantu.

Pietiekami svarīgs faktors, kurš veicina ekonomisko noziedzību, ir zināšanu trūkums. Zināšanu trūkst uzņēmējiem, kuri sāk darbību kādā uzņēmējdarbības jomā, visbiežāk — nepārzinot izvēlētā uzņēmējdarbības veida uzskaiti un grāmatvedību. Varbūt pat nopietnāks stāvoklis ir institūcijās, kurām jācīnās pret ekonomisko noziedzību, tai skaitā ekonomiskajā policijā, kura izveidota nesen un kurā katastrofāli trūkst pieredzējušu darbinieku. Līdz ar to vāji tiek veikts operatīvais darbs. Ekonomiskās policijas darbinieki nepietiekami orientējas arī grāmatvedībā un atsevišķu uzņēmējdarbības veidu specifikā (iespējamais risinājums — speciālistu konsultācijas).

Secinājumi:

1. Ekonomisko noziedzības līmeni pareizāk raksturot nevis ar reģistrēto noziegumu skaitu, bet ar ēnu ekonomikas apjomu, kā arī ar atsevišķu nodokļu iekasēšanas līmeņa rādītājiem.

2. Augstajam ekonomiskās noziedzības līmenim ir un tuvākajos gados būs objektīvs pamats — ekonomiskā krīze valstī.

3. Visātrāk pozitīvus rezultātus (ar viszemākajām cenām) var iegūt, uzlabojot likumdevēja un valsts institūciju darbību un veicot pastiprinātu apmācību.

4. Nepieciešami ekonomistu un juristu pētījumi par noziedzību — ekonomiskās noziedzības cēloņiem konkrētās nozarēs.”

Latvijas Universitātes profesors Jānis Strautmanis analizēja uzņēmējdarbības un vides aizsardzības problēmas, uzsverot, ka daudzi uzņēmējdarbība veidi rada paaugstinātu bīstamību apkārtējai videi — un no šī viedokļa pieļaujami tikai pēc attiecīgas ekoloģiskas ekspertīzes, izsniedzot uzņēmējam atļauju (licenci).

“MK 1996.gada 19.novembra Noteikumi par atsevišķu uzņēmjdarbības veidu licencēšanu paredz, ka tikai pēc atļaujas (licences) saņemšanas no vides aizsardzības institūcijām var veikt uzņēmējdarbību ģeoloģiskā izpētē, zemes dzīļu izmantošanā derīgo izrakteņu ieguvei rūpnieciskām vajadzībām, būvniecībā, darbībām ar radioaktīvām vielām un jonizējoša starojuma avotiem, tūristu apmešanās vietu (viesnīcu, moteļu, viesu māju) darbībai, kuģu atkritumu uzņemšanai un utilizācijai ostās, piesārņojumu seku likvidācijai akvatorijās. Zemkopības ministrijas iestāžu izsniegtās atļaujas (licences) vajadzīgas augu aizsardzības līdzekļu tirdzniecībai, zvejniecībai un akvakultūrai.

Ar dabas resursu izmantošanu un vides aizsardzību saistītas arī tādas uzņēmējdarbības kā apgāde ar siltumenerģiju, elektroenerģiju, dabasgāzi, kurām arī nepieciešama atļauja (licence), ko izsniedz Energoapgādes regulēšanas padome. Ierēdņiem, kas pilnvaroti minēto atļauju (licenču) izsniegšanā, labi jāpārzina vides aizsardzības likumdošana ne tikai savā nozarē, bet arī kopumā, lai dotās atļaujas (licences) būtu pamatotas un likumīgas. Šim ierēdņu darbības laukam piešķirama īpaša uzmanība, un tā sistemātiski kontrolējama, lai novērstu korupciju u.c. tiesībpārkāpumus.

Šajā jomā tiesībpārkāpumi ir sevišķi bīstami, jo var nodarīt būtiskus un lielus zaudējumus dabasvidei, kurus grūti un dažkārt pat neiespējami atlīdzināt (unikālu dabas objektu bojāšana un iznīcināšana, dabas pieminekļu izpostīšana, reto un izzūdošo dzīvnieku bojāeja, augsnes un ūdeņu piesārņošana u. tml.).

Īpaša uzmanība veltāma arī dabas resursu nodokļa precīzai aprēķināšanai un maksāšanai laikus, kas varētu būtiski ietekmēt uzņēmējdarbību, lai tā būtu dabasvidi saudzējoša un atbilstu vides aizsardzības prasībām. Pašlaik dabas resursu nodoklis ir viens no efektīvākajiem ekonomiskās un tiesiskās ietekmēšanas līdzekļiem valsts rokās, lai nodrošinātu videi labvēlīgu uzņēmējdarbību.

Jāņem vērā, ka dabas resursu nodokļa maksājumus ieskaita vides aizsardzības speciālajos budžetos, kuru līdzekļus izmanto vides aizsardzības pasākumiem. Saskaņā ar likuma “Par dabas resursu nodokli” 11.punktu 30% no nodokļa maksājumiem ieskaita valsts vides aizsardzības speciālajā budžetā, bet 70% — vietējo pašvaldību vides aizsardzības speciālajos budžetos. Tādējādi vietējās pašvaldības ir sevišķi ieinteresētas šā nodokļa precīzā aprēķināšanā un savlaicīgā maksāšanā, kā arī par nelikumīgo, uzņēmēju pārskatos neuzrādītos (slēpto) dabas resursu ieguves, vidē ievadītā piesārņojuma, realizēto vai ievesto videi kaitīgo preču apjomu savlaicīgu atklāšanu. Likums paredz, ka šādos gadījumos uzņēmējam jāmaksā ne tikai noslēptā nodokļa summa, bet vēl papildu soda nauda divkāršā nenomaksātā nodokļa apmērā (19.p.).

Risinot vides aizsardzības jautājumus Latvijā, jāņem vērā arī LR parakstītās starptautiskās konvencijas un līgumi, t.sk. Helsinku konvencijas par Baltijas jūras reģiona vides aizsardzību (1974., 1992.), ANO Vispārējā konvenciju par klimata pārmaiņām, Konvencija par bioloģisko daudzveidību, Eiropas līgumi u.c. Šie starptautiskie dokumenti uzliek Latvijai konkrētus pienākumus vides tiesiskajā aizsardzībā un šajā ziņā saskaņot nacionālo likumdošanu ar starptautiskajos dokumentos izvirzītajām prasībām.

Ja Latvijas ratificētais starptautiskais līgums vai konvencija izvirza stingrākas un augstākas prasības vides aizsardzībā, salīdzinot ar spēkā esošo nacionālo likumu, tad saskaņā ar Likuma par vides aizsardzību 61.p. Latvijas Republikas teritorijā piemērojami starptautiskā līguma noteikumi. Šis princips būtu piemērojams tikai laika periodā, kad pēc starptautiskā līguma ratificēšanas vēl nav izdarīti grozījumi republikas likumdošanā. Šādi grozījumi izdarāmi neatliekami, lai praksē neapgrūtinātu nacionālo likumu interpretāciju un piemērošanu, piemēram, par ūdeņu aizsardzību pret piesārņošanu, par mežu un savvaļas dzīvnieku aizsardzību pret pārmērīgu koku izciršanu un iznīcināšanu u.tml.

Arvien lielāku vērību vides aizsardzības jautājumiem veltī arī bankas, kas piešķirot kredītus uzņēmējdarbībai, izdara savu ekspertīzi par uzņēmējdarbības projekta ietekmi uz vides kvalitāti (bankas skrīnings, no angļu val. — screening ). Ja projekta realizācija ir saistīta ar ekoloģisko risku un tā var nodarīt ievērojamus zaudējumus videi, kuri būs jāatlīdzina uzņēmējam, kam tādējādi būs apgrūtināta maksātspēja, banka noraida lūgumu pēc kredīta. Tāpēc šodien ikviens uzņēmējs ir spiests rēķināties ar to, ka videi kaitīga uzņēmējdarbība var beigties ar bankrotu.

Ar Civillikuma normām, kas regulē zaudējumu atlīdzību ekoloģisko katastrofu un nelaimju gadījumos, nepietiek, lai atrisinātu videi nodarīta kaitējuma kompensāciju uz vainīgo personu rēķina. Ja nebūs izveidots kompensācijas fonds šādiem gadījumiem, kurā būs pietiekami lieli līdzekļi nekavējošai zaudējumu atlīdzībai, šo neatlīdzināmo zaudējumu apmērs ik gadus var ievērojami pieaugt. Starptautiskie eksperti ir konstatējuši, ka ik piecus gadus zaudējumu summa pieaug apmēram divkārt, sakarā ar negatīviem procesiem vides degradācijā.

Rezumējot iepriekš teikto, nākas secināt, ka ekoloģisko tiesībpārkāpumu galvenie cēloņi uzņēmējdarbībai ir:

1) vides aizsardzības likumdošanas sistēmas nepilnības un nesakārtotība;

2) likumu zemā autoritāte un to nepietiekamas zināšanas;

3) ekoloģiskās informācijas trūkums sabiedrībā, kas kavē iedzīvotāju aktīvu iejaukšanos konkrētu vides jautājumu risināšanā (izlemšanā).

Lai likvidētu minētos cēloņus, jāveic neatliekami pasākumi:

1) lai pilnveidotu LR konstitucionālo likumdošanu, jāietver tajā normas par valsts pamatuzdevumiem vides aizsardzībā un iedzīvotāju tiesībām un pienākumiem šajā jomā;

2) jāveic vides likumdošanas sistematizācija un sakārtošana;

3) jāpanāk sabiedrības aktivizēšanās vides aizsardzībā ar operatīvu ekoloģisko apstākļu izziņošanas (informācijas) un ekoloģiskās izglītošanas (audzināšanas) palīdzību;

4) jāprasa valsts institūciju un pašvaldību, kā arī to amatpersonu (ierēdņu) lielāka atbildība par konkrēto pienākumu izpildi vides aizsardzībā. Šajā jomā plašāk jāpiemēro disciplinārā un kriminālā atbildība.”

Latvijas Policijas akadēmijas Civiltiesisko zinātņu katedras lektore Alda Malnača runāja par uzņēmējdarbības rezultātā radušos zaudējumu atlīdzināšanas problēmām, uzsverot, ka — veicot uzņēmējdarbību, zaudējumi uzņēmējam rodas gan no līgumisko saistību pienācīgas nepildīšanas, gan no ārpuslīgumiskiem pārkāpumiem.

“Uzņēmējdarbība šodien nav iedomājama bez transporta līdzekļu izmantošanas. Latvijā strauji palielinās to skaits, satiksme kļūst intensīvāka, kas, savukārt izraisa transporta avāriju skaita pieaugumu. Ceļu satiksmes negadījumu rezultātā tiek nodarīti materiālie zaudējumi fiziskām un juridiskām personām, kas, pēc statistikas ziņām, ir apmēram 3% no visiem zaudējumiem tautsaimniecībā gada laikā. Lielas cerības tiek liktas uz tuvākajā nākotnē sagaidāmo obligāto transporta līdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, kuras rezultātā daļu zaudējumu segs apdrošinātājs. Taču arī šajā gadījumā ir nepieciešams noskaidrot, uz ko gulstas civiltiesiskās atbildības pienākums, lai zinātu, kādas personas (fiziskās un juridiskās) civiltiesisko atbildību mēs apdrošinām.

Tieši tādēļ arvien aktuālāks kļūst jautājums — kam jāatlīdzina transporta avārijā radušies zaudējumi: uzņēmumam (iestādei), kuram pieder transporta līdzeklis, vai fiziskajai personai, kas, vadot transporta līdzekli, pārkāpusi Ceļu satiksmes noteikumus un izraisījusi avāriju?

LR Augstākā tiesa, izskatot minēto kategoriju strīdus, piemēro LR Civillikuma normas šādi:

1) ja zaudējumi radušies sakarā ar nodarītajiem miesas bojājumiem, tad saskaņā ar Civillikuma 2347.panta 2.daļu atbildības pienākumu uzliek transporta līdzekļa īpašniekam–uzņēmumam;

2) ja zaudējumi radušies sakarā ar mantas bojājumiem (cietušā transporta līdzekļa, kravas un personisko lietu), tad saskaņā ar Civillikuma 1779.pantu zaudējumu atlīdzināšanas pienākumu uzliek vainīgajam šoferim.

Jāsecina, ka jautājums — no kā piedzīt zaudējumus, — no juridiskās personas vai vainīgā šofera? — joprojām ir neatbildēts, tādēļ nepieciešamas izmaiņas likumdošanā, konkretizējot civiltiesiskās atbildības pienākumu šajos gadījumos. Daļēji šis jautājums ir atrisināts ar Ministru kabineta noteikumiem “Par ceļu satiksmi”, kuriem ir likuma spēks, taču diemžēl nevienā Rīgas rajona tiesas spriedumā nebija norādes uz šo likumdošanas aktu, kas arī regulē jautājumu par zaudējumu piedziņu, turklāt daudz konkrētāk nekā vispārējās Civillikuma normas. Skaidrs ir viens — šajos uzņēmējiem grūtajos laikos nepieciešama vienota tiesu prakse šo kategoriju lietu izskatīšanā.

Mēs redzam, ka, neņemot vērā pastāvošos trūkumus un nepilnības, esošās tiesību normas ļauj veidot vienotu tiesu praksi. Kamēr likumdevējs nav oficiāli iztulkojis atsevišķas tiesību normas, šajā darbā palīdzēt varētu LR Augstākā tiesa, apkopojot tiesu praksi, norādot uz kļūdam, izskaidrojot konkrētu tiesību normu piemērošanu, lai līdzīgos gadījumos netiktu pieņemti pilnīgi pretēji spriedumi un katram uzņēmējam varētu izskaidrot, kādos gadījumos civiltiesiskā atbildība iestāsies juridiskai personai kā transportlīdzekļa īpašniekam, kādos — vainīgajam šoferim, kurš izraisījis ceļu satiksmes negadījumu un nodarījis zaudējumus trešajai personai.”

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Gāmatvedības un finansu katedras vadītāja Gaida Kalniņa izteica vairākus priekšlikumus par neatkarīgās gada pārbaudes nozīmi ekonomiskās informācijas par uzņēmumiem ticamības paaugstināšanai, uzsverot, ka uzņēmuma gada pārskats kā vienots kopums sastāv no bilances, peļņas un zaudējuma aprēķina, naudas plūsmas pārskata, pielikuma un vadības ziņojuma.

“Gada pārskatam ir jāsniedz patiess un skaidrs priekšstats par uzņēmuma līdzekļiem, saistībām, tā finansiālo stāvokli, peļņu vai zaudējumiem.

Uzņēmumu gada pārskats ir atklātā informācija par uzņēmumu. Šīs informācijas lietotāji ir uzņēmuma akcionāri vai citi īpašnieki, uzņēmuma vadība, nodokļu administratori, kreditori, investori, sabiedrības parstāvji, uzņēmumā strādājošie u.c. Diemžēl līdz pēdējiem grozījumiem likumā “Par uzņēmumu gada pārskatiem”, kas izsludināti 1996.gada 26.novembrī, uzņēmuma gada pārskati bija pieejami to institūciju pārstāvjiem, kuri kaut kādā veidā bija saistīti ar attiecīgo uzņēmumu vai bija no uzņēmuma saimnieciskās darbības kontrolējošām institūcijām. Tātad varēja gada pārskata norakstu saņemt vai ar to iepazīties uz vietas uzņēmumā.

Latvijā uzņēmumu gada pārskata revīzijā un citu revīzijas uzdevumu veikšanā nozīmīga vieta likumdošanā paredzēta zvērinātam revidentam.

Zvērināts revidents ir persona ar attiecīgu profesionālās kompetences līmeni, kuru apliecina viņam izsniegtā licence vai sertifikāts.

Zvērināta revidenta profesionālās darbības tiesiskos pamatus regulē likums “Par zvērinātiem revidentiem”. Zvērināts revidents ir neatkarīgs sabiedrības, kā arī fizisko un juridisko personu tiesību un likumīgo interešu aizstāvis uzņēmējdarbības jomā.

Par zvērinātiem revidentiem Latvijā var būt rīcībspējīgas personas, kuras sasniegušas 25 gadu vecumu, ieguvušas augstāko ekonomisko izglītību, nokārtojušas Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas kvalifikācijas eksāmenus, tām ir Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas atzīta vismaz triju gadu pieredze revīzijas darbā un nevainojama reputācija.

Saskaņā ar likumiem “Par uzņēmumu gada pārskatu” un “Par akciju sabiedrībām Latvijā” visi uzņēmumu gada pārskati pirms to iesniegšanas ir pakļauti obligātai revidentu pārbaudei.

Zvērināta revidenta slēdziens par gada pārskatu ir obligāts uzņēmējsabiedrībām, kurās ir pārsniegti divi no trim zemāk minētajiem rādītājiem:

1) bilances kopsumma

pārsniedz Ls 100 000;

2) neto apgrozījums Ls 200 000;

3) vidējais darbinieku skaits 25.

Pārējās uzņēmsabiedrībās un uzņēmumos (valsts, pašvaldību, individuālos) slēdzienu par gada pārskatu var dot uzņēmumā ievēlētā revīzijas komisija vai revidents, vai arī pieaicināts profesionāls grāmatvedis.

Galvenā prasība šādam slēdzienam ir novērtēt, vai gada pārskats ir sastādīts atbilstoši likuma prasībām un vai ir ievēroti gada pārskata sastādīšanas starptautiski atzītie principi.

Jebkurā uzņēmumā to var novērtēt tikai ar augstu kompetences līmeni un pieredzi bagāts speciālists. Darbībā tam ir jābūt neatkarīgam.

Pagaidām šādu profesionāļu grāmatvedības jomā nav pietiekami.

Laika periodā no 1993.gada līdz 1997.gadam zvērināta revidenta licences ir saņēmuši tikai 114 speciālisti. Ja analizējam šo speciālistu sadalījumu rajonos un pilsētās, tad vairāk nekā puse no viņiem atrodas Rīgā, Rīgas rajonā — 9, Jelgavā — 7, Ventspilī un Saldū — pa 5. Nav neviena zvērināta revidenta Alūksnes, Balvu, Gulbenes, Preiļu, Valkas, Jēkabpils, Daugavpils, Aizkraukles rajonā. Pārējos rajonos — no 1 līdz 2.

Turklāt, kā liecina Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijā apkopotā informācija par zvērinātu revidentu darbību, apmēram trešdaļa licencēto revidentu nenodarbojas ar revidenta praksi.

Nepietiekamais zvērinātu revidentu un grāmatvežu profesionāļu skaits Latvijā tuvāko 5—10 gadu laikā nenodrošinās visu uzņēmumu un uzņēmējsabiedrības gada pārskatu ikgadējās revīzijas, tātad arī augstāku ticamību par datu pareizību un salīdzināmību.

Šī situācija ir jāņem vērā visiem gada pārskatu datu lietotājiem, kā arī tas, ka revidenta atzinums par uzņēmuma gada pārskatu tikai paaugstina finansu pārskatu ticamību. Tomēr datu lietotājiem to nevajadzētu uzskatīt par uzņēmuma dzīvotspējas garantu nākotnē, ne arī par uzņēmuma vadības efektivitātes vai lietderīguma novērtējumu.”

Latvijas Policijas akadēmijas Civiltiesisko zinātņu katedras asistents Allars Apsītis uzsvēra tā saucamo ārzonu un ekonomiskās noziedzības problēmu mijiedarbību. Viņš pasvītroja, ka nodokļu patversmju un “offshore” centru tēma izpelnījusies zināmu sabiedrība uzmanību, īpaši ņemot vērā notikumus Latvijas banku sektora un daudzos ar līdzekļu izlaupīšanu saistītos skandālus. Termins “offshore zona” visai bieži tiek minēts saistībā ar pretlikumīgām darbībām ekonomikas jomā.

“Nevienam nav noslēpums, ka daudzu lielu Latvijas banku īpašnieki ir Latvijas rezidentiem piederošas, “offshore” centros un nodokļu patversmēs reģistrētas firmas. Tādējādi Latvijas uzņēmēji cenšas izvairīties no nodokļu nomaksas.

Tāpat ir zināms, ka liela daļa Latvijai piešķirto “G-24” kredītu izsaimniekota ar dažādu “offshore” firmu starpniecību. Līdzīgi var teikt arī par a/s “Banka Baltija” situāciju.

Šādas negatīvas pieredzes iemesls lielā mērā slēpjas likumdošanas nesakārtotībā un nepilnībā. Pēdējā laikā gan novērojama stāvokļa uzlabošanās.

Ir pieņemti MK noteikumi ar to teritoriju uzskaitījumu, kuras Latvijas valsts atzīst par beznodokļu vai zemu nodokļu valstīm un zonām.

Izdarīti grozījumi likumos “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, “Par uzņēmumu ienākuma nodokli”, kas paredz, ka jebkuri maksājumi uz MK noteiktajām beznodokļu vai zemu nodokļu valstīm un zonām tiek aplikti ar 25% nodokļu likmi. Valsts ieņēmumu dienestam ir tiesības atļaut neieturēt nodokli no iepriekšminētajiem maksājumiem, ja to izdarītājs pamatoti pierāda, ka šie maksājumi netiek izdarīti ar nolūku samazināt maksātāja apliekamo ienākumu un nemaksāt vai samazināt Latvijā maksājamos nodokļus. Noteikts arī, ka rezidenta vai pastāvīgās pārstāvniecības darījumi ar citu personu vai uzņēmumu, ja tie nodibināti vai izveidoti beznodokļu vai zemu nodokļu valstīs vai teritorijās, tiek uzskatīti par darījumiem ar saistītu uzņēmumu vai ar uzņēmumu saistītu personu.

Tādējādi uzsākts attiecīgās likumdošanas sakārtošanas process. Tomēr priekšā vēl daudz darāmā. Šajā sakarībā ir svarīgi zināt uzņēmējdarbības regulācijas īpatnības pašos “offshore” centros un nodokļu patversmēs.

Jautājumi par uzņēmējdarbības regulāciju nodokļu patversmēs un “offshore” centros varētu interesēt Latvijas sabiedrību arī sakarā ar diskusiju par t.s. brīvajām ekonomiskajām zonām — jau pieņemti lēmumi par Rīgas, Ventspils un Liepājas brīvostu izveidi, tiek daudz runāts par brīvo ekonomisko zonu lietderību Rēzeknē, Daugavpilī un citās vietās.

Kas tad ir nodokļu patversmes un “offshore” centri?

Nav noslēpums, ka atsevišķās valstīs un teritorijās ārvalstu uzņēmējiem pieejamas īpašas privilēģijas. Parasti šādas privilēģijas sniedz nodokļu patversmes un “offshore” centri. Te tiek realizēta politika uz ārvalstu investīciju pastiprinātu piesaistīšanu ar īpašas, ārvalstu investoriem paredzētu nodokļu un citu atvieglojumu sistēmas palīdzību.

Nodokļu patversmēs minētās privilēģijas pieejamas visām ārvalstu (bieži arī visām nacionālajām) firmām, “offshore” centros — tām ārzemju firmām, kuras veic savu reālo uzņēmējdarbību tikai ārpus konkrētā “offshore” centra — tā sauktajām “offshore” firmām vai “offshore” kompānijām. Pēdējā laikā gan novērojama virzība uz “offshore” centru un nodokļu patversmju atšķirību samazināšanos.

Bez zemajām nodokļu likmēm “offshore” centri un nodokļu patversmes piedāvā investoriem arī citus jūtamus atvieglojumus. Piemēram, lētu un vienkāršu reģistrācijas kārtību (parasti dažas dienas), brīvību no kādiem valūtas ierobežojumiem, vienkāršu finansu atskaišu sistēmu, firmas īpašnieku identitātes slepenības garantijas — firmas īpašnieku vārda izpaušana iespējama tikai kriminālnoziegumu izmeklēšanas gadījumos. Turklāt, vairums no “offshore” centriem un nodokļu patversmēm nodokļu un muitas likumdošanas pārkāpumus neuzskata par kriminālnoziegumiem.

Reģistrācijas vienkāršums un lētums (1—2 tūkst. ASV dolāru), iespēja izmantot salīdzinoši lētus vietējo lietvedības, grāmatvedības un finansu firmu pakalpojumus padara “offshore” firmas izveidi par samērā izplatītu komerciālu, finansu, apdrošināšanas vai pārvaldes problēmu risināšanas variantu.

Nodokļu patversmēm un “offshore” centriem raksturīga saimnieciskās darbības un tās formu specializācija, kas izskaidrojama ar apstākli, ka ārvalstu investori dibina savas firmas nevis preču ražošanas vai izejvielu iegūšanas nolūkā, bet gan lai veiktu kādu komerciālu, finansu, apdrošināšanas darbību, realizētu pārvaldes funkcijas.

Holdingkompānijas tiek veidotas nolūkā kontrolēt citu, ārpus “offshore” centrā vai nodokļu patversmes atrodošos firmu darbību caur ieguldījumiem šo firmu pamatkapitālā, finansēt šādas firmas, akumulēt to procentus, dividendes utt. Tādējādi holdinga īpašnieki izvairās no salīdzinoši augstu nodokļu maksāšanas savā valstī, “pārpumpējot” savus aktīvus uz nodokļu patversmi vai “offshore” centru. Lielākā daļa holdingu izveidota Lihtenšteinā (ap 20 tūkst.), Šveicē (ap 10 tūkst.), Luksemburgā (ap 2 tūkst.). Zināmas privilēģijas holdingkompānijas bauda arī Nīderlandē, kur vietējo firmu dividendes no ieguldījumiem ārzemju firmu pamatkapitālā netiek apliktas ar nodokli.”

Savukārt Latvijas Lauksaimniecības universitātes doktorands Dzintars Vaivods pamatīgi analizēja zemnieku saimniecību kā vienu no daudzajām uzņēmējdarbības formām darbību, kas skar grāmatvedības jautājumus.

“Jebkura grāmatvedības informācijas nodošana trešajai personai nes līdzi zināmu risku, ka šī informācija varētu tikt izmantota nelikumīgi. Grāmatvedības kārtošanu uzņēmumos regulē likumi “Par grāmatvedību” un “Par uzņēmumu gada pārskatiem”. Minētie likumi attiecas arī uz zemnieku saimniecībām. Pašreizējā reālā situācija ir tāda, ka lielākajā daļā zemnieku saimniecību grāmatvedība neatbilst likuma “Par grāmatvedību” prasībām. Vairumā zemnieku saimniecību grāmatvedībā ir neregulāri pieraksti burtnīcā. Lielā mērā tas ir saistīts ar to, ka nav bijusi pienācīga likumdošanas prasību izpildes kontrole. Daļa lielāko saimniecību grāmatvedības darbam algo grāmatvežus, daļa saimniecību veic uzskaiti pēc LLU Grāmatvedības un finansu katedras izstrādātās metodikas, bet apmēram 500 zemnieku saimniecības kārto uzskaiti pēc Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centrā (turpmāk LLKC) piedāvātās metodikas, kas pēc savas būtības ir rajonu lauksaimniecības konsultāciju biroju grāmatvedības speciālistu sniegtais grāmatvedības pakalpojums. Šobrīd iegūt precīzu informāciju par grāmatvedību zemnieku saimniecībās nav iespējams, jo valstī šādus datus neapkopo.

Saskaņā ar Latvijas Republikas likuma “Par grāmatvedību” 2.pantu uzņēmuma grāmatvedībai ir uzskatāmi jāatspoguļo visi uzņēmuma saimnieciskie darījumi un īpašuma stāvoklis. Zemnieki parasti veic pierakstus par ieņēmumiem un izdevumiem bez speciālu uzskaites formu palīdzības, un šie ieņēmumi un izdevumi nav saistīti ar kases atlikumu un ļoti bieži netiek ierakstīti uz attaisnojuma dokumentu pamata. Tāpat daļa zemnieku saimniecību nav veikušas saimniecības līdzekļu sākuma inventarizāciju, kā arī neveic ikgadējo inventarizāciju. Likuma “Par grāmatvedību” 2.pants nosaka arī to, ka uzņēmuma grāmatvedībai ir jānodrošina ieņēmumu un izdevumu norobežošana pa pārskata periodiem. Uzskaitot ieņēmumus un izdevumus pēc kases principa, netiek norobežots, vai, piemēram, dotais kases ienākums ir šī gada ieņēmumi vai atgriezts debitoru parāds par iepriekšējo gadu.

Lai gan likums “Par grāmatvedību” paredz, kā būtu jāveic grāmatvedības uzskaite, tas nenosaka, ka būtu jāiesniedz kādas noteiktas formas pārskati. Turpretī likums “Par uzņēmumu gada pārskatiem” nosaka, ka uzņēmumiem, tai skaitā zemnieku saimniecībām, kuru ieņēmumi no saimnieciskajiem darījumiem pārsniedz 45 000 latu pārskata gadā, jāiesniedz gada pārskats, kas sevī ietver bilanci, peļņas un zaudējumu aprēķinu, naudas plūsmas pārskatu, pielikumu un ziņojumu. Turklāt tiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas likums “Par uzņēmumu gada pārskatiem”, grāmatvedība jākārto divkāršā ieraksta sistēmā. Parasti saimniecībās, kurām ir šāds apgrozījums, grāmatvedība ir vairāk sakārtota, jo Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki tām pievērš lielāku uzmanību.

Viss iepriekš minētais norāda to, ka daudzās zemnieku saimniecībās netiek pildītas elementārākās grāmatvedības uzskaites prasības. Tas nav izdevīgi ne pašam uzņēmējam, ne arī valstij. Grāmatvedības trūkums zemnieku saimniecībās līdz šim lielā mērā izskaidrojams ar to, ka par zemnieku saimniecībām datu izmantotāji informāciju neprasīja. Paši zemnieki nevēlēšanos kārtot grāmatvedību pamato ar to, ka pietiekoši labi prot saimniekot arī bez tās, kā arī bailes no nodokļu maksāšanas.

Katrai valstij ir ļoti svarīgi zināt informāciju par potenciālo nodokļu maksātāju ieņēmumiem, īpašuma objektiem un citu iespējamo ar nodokļiem apliekamo bāzi. Iegūtā informācija ļauj izvēlēties labāko ceļu, plānojot pamatbudžeta ieņēmumus. Latvijas Republikas likums “Par Valsts ieņēmumu dienestu” reglamentē likumu “Par grāmatvedības” un “Par uzņēmumu gada pārskatiem” izpildes kontroli, paredzot, ka nodokļu kontroles iestāžu ierēdņi drīkst apmeklēt juridisko un fizisko personu ražošanas telpas apskatīt resursus un produkciju, veikt saimnieciskās un finansu darbības revīzijas, pārbaudīt grāmatvedību, pieprasīt un saņemt grāmatvedības bilances un pārskatus, uzdot novērst pārkāpumus, kā arī piemērot administratīvos sodus likumdošanas ietvaros.

Pētot dažādu valstu pieredzi attiecībā uz zemnieku saimniecību gramatvedību, nākas secināt, ka gandrīz vienmēr sākotnējais un noteicošais faktors grāmatvedības kārtošanai ir bijis valsts uzliktais noteikums to veikt nodokļu aprēķināšanas vajadzībām. Motīvs — kārtot grāmatvedību, lai varētu sekmīgi vadīt uzņēmumu, vairumā gadījumu parādījies vēlāk kā izrietošs no tā, ka zemniekiem jau ir grāmatvedības uzskaite nodokļu vajadzībām. Zemnieki paši atzīst, ka nav tik nozīmīgi, kādu informāciju par uzņēmumu varētu iegūt saimnieciskās darbības izvērtēšanai un plānošanai, bet gan lai nokārtotu visas saistības ar nodokļu kontroles iestādēm un samazinātu maksājamos nodokļus.

Līdz ar nodokļu reformu 1995.gadā grāmatvedības nozīme nodokļu vajadzībām zemnieku saimniecībās palielinājās.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem — juridiskajām personām, sākot ar 1996.gadu, jākārto uzskaite pēc Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk VID) izstrādātas metodikas. Ir pieļaujama uzskaites kārtošana pēc citas vispārpieņemtas metodikas, tomēr uzskaite ir obligāta.

Likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” pieprasa ieņēmumu un izdevumu uzskaites kārtošanu. Galvenais ekonomiskā pārkāpuma veids ir apliekamā ienākuma samazināšana, neuzrādot visus ieņēmumus. Zemnieki bieži vien uzrāda tikai tos ieņēmumus, kas gūti, realizējot produkciju un pakalpojumus uzņēmumiem un iestādēm, kuru grāmatvedība pakļauta VID pārbaudēm. Tātad netiek parādīti ieņēmumi, kas gūti, realizējot produkciju tirgū un citur fiziskām personām. Jāpiebilst gan, ka daļa zemnieku nezina, ka 3000 latu peļņas jeb ienākuma no lauksaimniecības netiek aplikts ar nodokli, tāpēc šādai ieņemumu slēpšanai nav nekādas nozīmes. Saimniecību, kurām pelņa no lauksaimniecības pārsniedz 3000 latu, nav daudz. No 181 konsultāciju dienesta grāmatvedību kārtojošas saimniecības, ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamie ienākumi sastādīja 172 latus. Tomēr, ņemot vērā, ka šos ienākumus bija iespēja samazināt par gada neapliekamā ienākuma summu un citiem atvieglojumiem, zemnieki šo nodokli reāli nemaksāja.

Likumdošana nosaka, ka izmaksās nedrīkst iekļaut izdevumus, par kuriem nav noformēti atbilstoši attaisnojuma dokumenti. Šī prasība pašlaik bieži vien ir grūti realizējama, jo pakalpojumi notiek starp diviem zemniekiem vai arī tiek saņemti no fiziskām personām, kas parasti nevēlas, lai informācija pa notikušo darījumu tiktu apstiprināta ar dokumentu. Šādu izdevumu nevar iekļaut izdevumos, kas samazina apliekamo ienākumu. Uz jautājumu, ko zemniekam darīt šādā situācijā, VID ierēdņi parasti atbild, lai meklē tādu pakalpojuma sniedzēju, kas dokumentu izraksta. Attaisnojuma dokumentus parasti izraksta paju un kooperatīvās sabiedrības, kuras Latvijā vairumā pagastu vairs nedarbojas. Ja arī paju vai kooperatīvā sabiedrība darbojas, tad pakalpojumu reti var saņemt agrotehniski noteiktajos termiņos, tā radot ievērojamus ražas zudumus.

Viss iepriekš minētais norāda, ka nodokļu uzskaitē neatspoguļosies saimniecības reālais ekonomiskais stāvoklis. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķinam būtiski ir nodalīt ieņēmumus no lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas, lai varētu piemērot Ls 3000 neapliekamā ienākuma atlaidi. Daļa zemnieku neizmanto iespēju samazināt apliekamo ienākumu, ko var veikt, aprēķinot pamatlīdzekļu amortizāciju. Ēkām un būvēm amortizāciju aprēķina pēc tās vērtības, kādu nosaka rajona Valsts nekustamā īpašuma vērtēšanas birojs. Savukārt lauksaimniecības mašīnām un transporta līdzekļiem jāvadās pēc tās vērtības, kāda uzrādīta iegādes dokumentos. Abos šajos gadījumos jānosaka atlikusī vērtība uz 1996.gada 1.janvāri, izmantojot tās amortizācijas metodes un pārvērtēšanas koeficientus, kas pastāvējuši laikā no iegādes vai novērtējuma brīža. Pēc tam par 1996.gadu jāaprēķina amortizācija pēc procentu likmēm, kādas nosaka likums “Par uzņēmumu ienākuma nodokli”. Ja atsevišķām tehnikas vienībām nav saglabājušies iegādes dokumenti vai arī tās ir pašizgatavotas, tad šos objektus var novērtēt rajona Valsts tehniskās uzraudzības inspekcijā un pēc tur noteiktās vērtības pamatlīdzekli uzņemt bilancē un amortizēt. Pamatlīdzekļu atlikušās vērtības noteikšana uz 1996.gada 1.janvāri ir visai sarežģīta, piedevām jābūt pieejamiem visiem likumdošanas aktiem, kas regulēja pamatlīdzekļu amortizāciju un pārvērtēšanu no iegādes vai uzbūvēšanas brīža.

Zemnieku saimniecības, kuru ieņēmumi no saimnieciskajiem darījumiem pārsniedz 45 000 latu pārskata gadā, ir spiestas kārtot grāmatvedības uzskaiti divkāršā ieraksta sistēmā. Tām ir jāiesniedz nodokļu administrācijai likumdošanā noteiktajā formā sastādīts gada pārskats. Gada pārskats tālāk tiek izmantots uzņēmumu ienākuma nodokļa gada deklarācijas aizpildīšanai, jo visi uzņēmumi, kuri iesniedz gada pārskatu, vienlaikus ir arī uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji. Nodoklis ir jāmaksā no aprēķinātā ienākuma, bet lauksaimniecības uzņēmumiem ir iespēja samazināt maksājamā nodokļa lielumu par summu latos, ko aprēķina, lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru skaitu reizinot ar 10. Tāpat ir iespējams piemērot arī mazā uzņēmuma atlaidi, kas sastāda 20% no aprēķinātā nodokļa summas. Katra saimniecība var izvēlēties, kuru nodokļa veidu maksāt (iedzīvotāju ienākuma vai uzņēmumu ienākuma nodokli). Acīmredzot mazākajām zemnieku saimniecībām ir izdevīgāk maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli, ņemot vērā Ls 3000 neapliekamo peļņu, bet lielajām zemnieku saimniecībām, kurām peļņa ir lielāka, izdevīgāk maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli.

Nākamais būtiskais nodokļu likums, kas pieprasa noteiktu uzskaiti ir likums “Par pievienotās vērtības nodokli”. Pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk PVN) maksātājiem nepieciešams kārtot sīku uzskaiti par preču iegādi un realizāciju un ar to saistīto PVN samaksu vai saņemšanu. Par katru norēķinu periodu, kas parasti ir viens ceturksnis, ir jāiesniedz deklarācija — kopsavilkums par ar nodokli apliekamiem un neapliekamiem darījumiem un preču iegādi un detalizēts pielikums par visiem darījumiem, kuros ir notikusi preču un pakalpojumu pirkšana, kuru sastāvā bijis PVN. Kā zināms, saskaņā ar pašreizējo likumdošanu par PVN maksātāju uzņēmumam jākļūst, ja ar PVN apliekamo darījumu vērtība iepriekšējo 12 mēnešu laikā sasniedza Ls 30 000 (ja ieņēmumi no lauksaimnieciskās ražošanas un pašpatēriņš sastāda ne mazāk kā 90% no apliekamo darījumu vērtības). Ja ieņēmumi no lauksaimnieciskās ražošanas un pašpatēriņš sastāda mazāk par 90% no apliekamo darījumu vērtības, tad uzņēmumam obligāti jākļūst par PVN maksātāju, ja ar PVN apliekamo darījumu vērtība iepriekšējo 12 mēnešu laikā sasniedza 10 000 latu. Tomēr uzņēmums drīkst reģistrēties par PVN maksātāju arī tad, ja apliekamo darījumu vērtība nesasniedz likumā noteiktos kritērijus. Ekonomiskā pārkāpuma veids attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli ir nereģistrēšanās par nodokļa maksātāju, tā rezultātā apliekamo darījumu vērtība netiek aplikta ar PVN. Pārsvarā gadījumu PVN maksātājs un PVN nemaksātājs ir līdzvērtīgās pozīcijās, vai atsevišķos gadījumos PVN maksātājs — pat labākās. Neizdevīgi būt PVN maksātājam ir aiz tā iemesla, ka uzņēmumā saražotās produkcijas vērtība, kas izlietota personīgajām vajadzībām, tiek aplikta ar PVN. Pašražotās produkcijas patēriņu ir ļoti grūti izkontrolēt, tāpēc zemnieki parasti uzrāda nelielas summas, lai VID ierēdņiem nerastos aizdomas. Dānijā šo jautājumu atrisina, nosakot fiksētas patēriņa normas uz vienu ģimenes locekli, kā arī katru gadu apstiprinot cenas, par kādām novērtēt pašpatēriņu. PVN nemaksātājs var saņemt 12% kompensāciju tajā gadījumā, ja realizē produkciju uzņēmumiem pārstrādei vai valsts graudu rezerves veidošanai, savukārt PVN maksātājs saņem 18% pievienotās vērtības nodokli jebkurā gadījumā — arī tad, ja produkciju realizē veikalam. Būt PVN maksātājam ir izdevīgi arī gadījumā, ja tiek realizēti kokmateriāli firmai, ar kuru noslēgts līgums par piegādāto kokmateriālu eksportu — tad PVN vispār nav produkcijas vērtībai jāpievieno, turklāt no valsts budžeta var saņemt atpakaļ, pērkot pakalpojumus un preces, samaksāto nodokli. Nozīme būt PVN maksātājam ir arī tad, ja zemnieks pērk ārvalstīs ražotu tehniku (tas tiek uzskatīts par importu). Preču un pakalpojumu imports tiek aplikts ar 18% PVN, tomēr PVN maksātājiem, ievedot pamatlīdzekļus, nodoklis nav jāmaksā.

Lauksaimniecības uzņēmumiem, kas lauksaimnieciskās razošanas nodrošināšanai izmanto dīzeļdegvielu, ir iespēja saņemt atpakaļ no valsts samaksāto akcīzes nodokli, kas bija iekļauts dīzeļdegvielas cenā. Lai to varētu izdarīt, līdz 1. februārim VID jāiesniedz ziņas par dīzeļdegvielas patēriņa gada limitu. Akcīzes nodokļa kompensācija tiek samaksāta, pamatojoties uz dīzeļdegvielas pirkuma dokumentiem, ievērojot noteiktos limitus (120 l uz 1 lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru). Tas liek uzņēmumam rūpīgi uzkrāt visus attiecīgos attaisnojuma dokumentus, piedevām sekot tam, lai uz dokumentiem būtu visi atbilstošie rekvizīti, tai skaitā arī pircēja nosaukums un reģistrācijas numurs. Zemnieku rīcība ne vienmēr ir godprātīga, jo tiek savākti citu fizisku personu dīzeļdegvielas iegādi apliecinoši dokumenti, rezultātā tiek nelikumīgi saņemta akcizes nodokļa kompensācija un apliekamais ienākums samazināts uz nelikumīgi noformētu dokumentu pamata.

Ja zemnieku saimniecībās ir algots darbaspēks, tad uzskaites apjomi palielinās vēl vairāk. Par katru darbinieku ir jāiekārto personas konts, kurā uzskaita darba samaksu, ieturētos nodokļus. Tāpat katru mēnesi jāiesniedz pārskati par nomaksātajām algas nodokļa un sociālā nodokļa summām, bet gada sākumā jāaizpilda paziņojums par algas nodokli un par darbinieku nomaksātajām algas nodokļa summām iepriekšējā gadā. Laukos ir izplatīta nereģistrēta darbaspēka izmantošana, kas saistīta ar uzņēmēja nevēlēšanos maksāt sociālo nodokli. Uzņēmējs to var realizēt aiz tā iemesla, ka laukos ir zems iedzīvotāju dzīves līmenis un augsts bezdarba procents. Tādēļ uzņēmējs pilnībā kontrolē situāciju.

Vērtējot pastāvošo nodokļu sistēmu lauksaimniecībā no grāmatvedības organizācijas viedokļa, jāsecina, ka tās apjoms un sarežģītība palielinās, pieaugot uzņēmuma ražošanas ieņēmumiem (apgrozījumiem). Lai ievērotu nodokļu likumdošanas prasības, uzņēmumiem obligāta ir ieņēmumu un izdevumu uzskaite, preču iegādes un realizācijas uzskaite, pamatlīdzekļu uzskaite, norēķinu un algotu darbaspēku uzskaite. Par visām saimnieciskajām operācijām jābūt sastādītiem attaisnojuma dokumentiem, kā arī vismaz vienu reizi gadā jāveic inventarizācija. Iepriekš nosauktās prasības ir ietvertas arī likumā “Par grāmatvedību”. Tomēr, ja uzņēmumi pilda šīs prasības, tad tas nenotiek likuma “Par grāmatvedību” dēļ, bet gan nodokļu likumdošanas izpildei.

Mūsu valstī samērā liela daļa pārtikas produkcijas tiek pārdota tirgos. Tas saistīts ar vairākiem faktoriem:

1) tirgū var pārdot preci bez starpniekiem, tādējādi radot iespēju pazemināt cenu, ar to piesaistot vairāk pircēju;

2) tirgus ir grūti kontrolējams, jo netiek pieprasīta tūlītēja dokumenta izrakstīšana vai ieņēmumu uzskaite par katru darījumu, kā tas ir, realizējot pašražoto lauksaimniecības produkciju;

3) iedzīvotāju zemā pirktspēja. Jādomā, ka tuvākajā nākotnē, ceļoties iedzīvotāju pirktspējai, paplašinoties preču sortimentam un apkalpošanas kvalitātei mazumtirdzniecības tīklā, pārtikas produkcijas realizācijas apjomi tirgos samazināsies.

Saistībā ar nodokļu likumdošanu pastāv vairākas problēmas. Neapšaubāmi, uzņēmējs pats ir atbildīgs par to, lai uzņēmuma grāmatevdība un nodokļu aprēķini atbilstu likumdošanā noteiktajām prasībām. Tomēr valstij no savas puses jārada iespējas, lai visi nodokļu maksātāji tiktu laikus informēti, kādas ir šis prasības. Nereti rodas situācijas, ka papildus oficiālajā presē publicētajiem likumdošanas aktiem tiek izdotas VID vēstules, ko publicē tikai speciālajā presē un izmanto tad, kad iestājušies attiecīgie nodokļu deklarāciju iesniegšanas termiņi. Pamatojoties uz to, nodokļu maksātājam nākas maksāt soda naudu par likumdošanas prasību neievērošanu, jo, lūk, likuma nezināšana neatbrīvo no likuma pildīšanas. Šāda rīcība, protams, izskaidrojama ar ierēdņu personīgo ieinteresētību, jo alga ir atkarīga no piedzītajām soda naudas summām. No otras puses, nepietiekama ir nodokļu maksātāju informētība par iespējamiem nodokļu atvieglojumiem.

Daudzi zemnieki baidās reģistrēt savu uzņēmējdarbību. Šī doma saistīta ar to, ka it kā tikai reģistrētās zemnieku saimniecības ir pakļautas likumdošanas prasību izpildei un līdz ar to revīzijai un nodokļu maksāšanai. Tomēr šīsdienas patiesība ir tāda, ka nav būtisku atšķirību, vai uzņēmējs ir reģistrējies kā juridiska persona vai nav. Drīzāk nereģistrēta uzņēmējdarbība rada lielākas problēmas, piemēram, ieņēmumi tiek aplikti ar ienākuma nodokli produkcijas realizācijas vietā.

Zemnieki — lauksaimniecības produkcijas ražotāji nereti sevi neapzinās kā uzņēmēji ar visām no tā izrietošajām sekām. Tiek domāts, ka valstij ir noteikti jānodrošina visas saražotās produkcijas uzpirkšana par augstām cenām, zemnieks ir atbrīvojams no visu nodokļu veidu maksāšanas. Tiek nostādīti it kā divi pretpoli — es un valsts. Apziņā ir doma, ka nodokļi ir sods, kaut gan runa ir par visu valstu pilsoņu labklājību.

Tātad likumdošanas prasību neievērošana individuālajiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem izskaidrojama ar:

1) vāju informācijas nodrošinājumu;

2) nesagatavotību pilnā mērā uzņemties atbildību par visām uzņēmuma darbības jomām.

Ekonomisko pārkāpumu cēloņi ir:

1) iespēja realizēt produkciju vāji kontrolējamās tirdzniecība vietās;

2) zemais dzīves līmenis laukos;

3) apziņa, ka zemnieks ir atbrīvojams no nodokļa maksāšanas.

Lai uzlabotu iepriekš minēto problēmu risinājumu, zemniekiem vajadzīga reāla pārstāvniecība, kas varētu ietekmēt dažādu likumu pieņemšanas gaitu Saeimā un kontrolētu šo likumu izpildi, sadarbojoties ar dažādām izpildinstitūcijām. Tas ļautu arī valsts institūcijām sekmīgāk realizēt dažāda veida informācijas izplatīšanu un izglītošanas programmas.”

Savukārt Latvijas Republikas Augstākās tiesas senators Imants Fridrihsons analizēja tiesu praksi civilstrīdos, kas saistās ar uzņēmējdarbību.

“Pēdējā desmitgadē Latvijā notikušo politisko pārmaiņu rezultātā pavērtas būtiski jaunas iespējas uzņēmējdarbības attīstībai.

Uzņēmējdarbības kā juridiskas personas rīcības tiesisko interešu aizsardzība ir daudzveidīga, un tiesas funkcijās šajā jomā strīda gadījumā ir ļoti plašas iespējas to atrisināšanā. Katra ieinteresētā persona ir tiesīga noteiktā kārtībā griezties tiesās, lai aizstāvētu aizskartās un apstrīdētās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses (Latvijas Civilprocesa kodeksa 4.pants).

1996.gads tiesu sistēmā bija pirmais darba gads, kas pēc tiesu reformas gaitā veiktajām strukturālajām izmaiņām, un, ievērojot 1995.gada 13.septembra likumā pieņemtos būtiskos grozījumus CPK, izveidotās apelācijas un kasācijas tiesu instances strādāja jaunajos apstākļos.

Šādas procesuālo normu izmaiņas svarīgas vispirms juridiskām (arī fiziskām personām, kvalificēti formulējot un motivējot savus prasījumus vai iebildumus, iesniedzot tiem pierādījumus, ja tiesai iespēja pārsniegt prasījuma robežas, pārskatīt spriedumu tā nepārsūdzētajā daļā vai pēc savas iniciatīvas izprasīt pierādījumus tagad, salīdzinājumā ar agrākajām CPK normām, ierobežots.

1996.gads bija pirmais darba gads jaunveidotajam Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentam, kas izskatījis pavisam 338 lietas sakarā ar iesniegtajām kasācijas (arī blakus) sūdzībām un protestiem. Lielākā daļa no izskatītajām lietām tieši izriet no strīdiem sakarā ar juridisko personu uzņēmējdarbību un 1937.gada Latvijas Civillikuma darbības atjaunošanu. Šo lietu izpēte liecina, ka ne visi juridisko personu vadītāji, juristi, arī tiesneši izpratuši notikušās izmaiņas likumdošanā. Tādēļ arī pieļautas kļūdas, kādas objektīvi pārkāpj juridisko personu ar likumu noteiktās tiesības un aizsargātās intereses.”

Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Aleksandrs Vedļa analizēja uzņēmējdarbības formu tiesiskās nepilnības. Savukārt Latvijas Policijas akadēmijas Civiltiesisko zinātņu katedras asistente Intra Leice runāja par uzņēmējdarbības problēmām, kas skar zemes un pārējo dabas resursu izmantošanu. Ekonomiskās policijas nodaļas vadītājs Kārlis Vācietis pieskārās ekonomiskās noziedzības tendencēm un dinamikai Latvijas Republikā.