Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 1. martā

Intervija Latvijas Radio 1.marta raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Paldies visiem klausītājiem, kas zvanījuši, rakstījuši! Studijā ir Ministru prezidents Andris Bērziņš. Labdien!

A.Bērziņš: — Labdien!

— Sāksim ar vēstuli, kuru esam saņēmuši šodien, un tur ir vairāki jautājumi. Tie gan visi skar Latvijas un Krievijas attiecības, un pirmais ir par Latvijas un Krievijas vēstniecību jautājumiem. Mēs pagājušajā nedēļā iesākām tos skart, klausītājs nav apmierināts ar to skaidrojumu, kādu jūs esat devis.

A.Bērziņš: — Jā, nu, es gribētu vēlreiz atgriezties pie šī jautājuma un teikt tā, ka Kultūras ministrijas ēka, kurā pašlaik ir Krievijas vēstniecība, tika atdota Krievijai tāpēc, ka tā bija Krievijas īpašums. Savukārt Benjamiņa nams, par kuru jautā vēstules rakstītājs, atrodas Jūrmalā, to — viņš saka — it kā Latvijas valdība esot atdevusi Krievijai. Es gribu teikt, ka tā nav taisnība. Šis nams ir Latvijas Ārlietu ministrijas bilancē, tas atdots tikai lietošanā, valdījumā Krievijai, Krievijas vēstniecības vajadzībām. Savukārt, ja mēs runājam par namu Parīzē — tur jautāts vēstulē, kāpēc mēs nepieprasām Krievijai, lai atdod Latvijai tās īpašumu Parīzē, šis nav vairs Latvijas un Krievijas attiecību jautājums, bet tas ir jautājums starp Latviju un Franciju. Francija tad, kad Latvija bija okupēta, šo namu paņēma un pārdeva vai atdeva Krievijai, tātad mums faktiski ir jāsarunā ar Franciju, lai Francija atdod mums atpakaļ vai nu šo konkrēto namu, vai kādu citu īpašumu. Un Latvijas diplomātiskais dienests pie šī jautājuma strādā un regulāri atgādina šo neatrisināto jautājumu Latvijas un Francijas savstarpējās attiecībās. Tad vēl ir jautājums par to, kāpēc slepenībā Labklājības ministrijā aiz sabiedrības muguras tiek vestas sarunas ar Krieviju par sociālās drošības līgumu. Es gribu teikt, ka nekādā īpašā slepenībā tas netiek vests — ir starpvaldību komisija, un šīs komisijas ietvaros ir iezīmēti jautājumi par divpusējiem līgumiem; ir Krievijas vēlme kā savu prioritāti izvirzīt līgumu par sociālo drošību, savukārt Latvijas pirmā prioritāte ir līgums par sadarbību muitas un robežšķērsošanas jautājumos, un pašlaik darba grupas ļoti normāli strādā pie šo divpusējo līgumu teksta sagatavošanas.

Pašlaik ir pāragri runāt par kaut kādām konkrētām pozīcijām, jo sarunas vēl nav pabeigtas un dokumenti vēl nav parafēti.

— Es gribu atgādināt, ka vakar mums šeit, Latvijas Radio, bija labklājības ministrs Andrejs Požarnovs un mēs runājām par šo tematu. Požarnova kungs teica, ka īstenībā Latvija patiešām nesteidzas un šobrīd nav šī teksta; otrām kārtām arī aprēķini pašreiz rāda, ka, ja gadījumā šis līgums tiks noslēgts saistībā ar visiem citiem līgumiem un ekonomiskās sadarbības līgumiem, Latvija varētu nevis zaudēt šajā brītiņā pensiju jomā, bet varbūt pat arī iegūt.

A.Bērziņš: — Tieši tā! Tā ka, es domāju, ir pāragri sākt mēģināt novērtēt līgumu, kura teksti vēl galīgi nav saskaņoti un parafēti.

— Ir viens jautājums, kuru mēs esam pirms dažām nedēļām sākuši skart un uz kuru jūs esat solījis arī atbildi, — par invalīdiem kopš dzimšanas, tātad cilvēkiem, kuri kopš dzimšanas ir bijuši invalīdi, tiek prasīts darba stāžs, lai viņi varētu saņemt lielāku invaliditātes pensiju, nekā tā ir saņemta līdz šim.

A.Bērziņš: — Jā, tas ir jautājums, uz kuru es nevarēju, man liekas, pagājušajā reizē atbildēt. Es palūdzu, lai Labklājības ministrija man sagatavo uzziņu, un tā šo uzziņu ir sagatavojusi, uzziņā ir teikts tā, ka invalīdiem neatkarīgi no tā, vai viņš ir invalīds kopš bērnības vai invalīds vispār, visu invaliditātes laiku, kamēr viņš nestrādā, viņa invaliditātes stāžs tiek uzskatīts kā darba stāžs, un, ja viņš gadījumā nestrādā, tad par viņu no maternitātes un slimības apdrošināšanas iemaksām tiek veiktas apdrošināšanas iemaksas tā, lai viņš varētu saņemt pensiju, lai viņam būtu apdrošināšanas stāžs. Invalīdiem kopš bērnības — tātad tiem cilvēkiem, kuri nav strādājuši, šodien sociālā pensija ir nevis 30, bet 35 lati. Savukārt šī apjoma palielināšanās ir saistāma ar vispārējo pensiju indeksācijas sistēmu, kura, kā jau es teicu, no nākamā gada būs nedaudz citāda, un tur būs ne tikai cenu izmaiņas jeb inflācija iekšā, bet būs arī proporcijā ielikti vidējā darba samaksas pieauguma jeb izmaiņu tempi.

— Tātad mēs varam teikt, ka viņiem neprasa darba stāžu, bet vienkārši maksā mazo pensiju?

A.Bērziņš: — Viss invaliditātes stāžs viņiem tiek uzskatīts kā darba stāžs, pielīdzināts darba stāžam.

— ...kad pienāks pensijas vecums?

A.Bērziņš: — Tad, kad pienāk pensijas vecums, ir atšķirīgas situācijas invalīdiem kopš bērnības un tiem cilvēkiem, kuri kādu laiku ir strādājuši, maksājuši sociālos apdrošināšanas maksājumus un tad kādu laiku bijuši invalīdi. Tiem tātad, pienākot pensijas vecumam, pensija tiek pārrēķināta, viņi saņem savu īsto pensiju. Savukārt invalīdiem kopš bērnības šī shēma ir tāda, ka viss viņu invaliditātes laiks tiek ieskaitīts stāžā un, pienākot pensijas vecumam, viņi saņem to pensiju, kādu no šiem skaitļiem var izrēķināt.

— Jautājums vēl par invalīdiem un pensiju indeksāciju, ja jau mēs esam to aizskāruši. Viena klausītāja zvanīja un jautāja, vai tomēr, skatot šo indeksācijas kārtību, nevajadzētu domāt par to, ka invalīdiem būtībā šī indeksācija varētu būt lielāka tāpēc, ka viņiem, pateicoties ļoti lielajam zāļu cenu pieaugumam, kāds šobrīd vērojams, kļūst arvien grūtāk dzīvot tāpēc, ka zāļu cenas pieaug neatbilstoši tai indeksācijai, kādas ir pensiju indeksācijas.

A.Bērziņš: — Jāsaka gan, ka vispārējie statistiskie aprēķini liecina, ka inflācijas kā tādas nav, un tur tiek ievērtēta tā saucamā zāļu cena atbilstoši proporcionāli. Un tai pašā laikā es domāju, ka diez vai mēs pašlaik pensiju likumdošanā kaut ko varam mainīt, jo nekas jau nemainās no saskaitāmo kārtības — pēc būtības, ja kādam grib ko pielikt, tad citiem ir jānoņem, un es nedomāju, ka tas būtu tas pareizākais ceļš. Ja gadījumā ir šāda situācija un ir tik tiešām sarežģījumi, ir nepieciešama papildu nauda zālēm, tad ir jāiet uz savu pašvaldību. Pašvaldību sociālās palīdzības dienesti ir tie, kuriem ir jāpalīdz saviem iedzīvotājiem tikt galā ar kādām problēmām.

— Vienīgi nepārprotami zālēm gan aug cenas, jo to mēs redzam, aptiekā ieejot.

A.Bērziņš: — Nu, tātad ir zāles un zāles. Dažādās aptiekās, pirmkārt, cenas ir dažādas, tātad vienkārši vajadzētu skatīties arī, kurās aptiekās šīs zāles tiek pirktas. Katrā gadījumā skaidrs ir viens: ka aptieku sistēma šobrīd ir pilnīgi privāta, bet es gribētu teikt, ka visas aptiekas nav vienās rokās, tā ka nav jābaidās par kādu monopolsituāciju, kurā nekontrolēti varētu zāļu cenu paaugstināt.

— Vārdu sakot, vienīgi un tikai sociālā palīdzība.

A.Bērziņš: — Tieši tā.

— Godiņas kundze zvanīja un jautāja par tām akcijām, jūs teicāt — tos kompensācijas sertifikātus vajadzētu ielikt akcijās, un tad būs nauda. Viņasprāt, tā ir vienkārši izmesta nauda. Viņa jautā — kuras tad akcijas jūs ieteiktu pirkt.

A.Bērziņš: — Jā, par to jāizšķiras katram konkrētam cilvēkam pašam, tur nevajadzētu atsaukties uz kādu ieteikumu. Es, jāsaka godīgi, arī savus sertifikātus vēl neesmu izmantojis, man ir laikam 53,64 sertifikāti. Es domāju, varbūt varētu piedalīties Kuģniecības privatizācijas publiskajā izsolē par sertifikātiem.

— Kāpēc — un te jautājums ir par atklāto tirgošanos Rīgas Centrālajā tirgū — būtībā augļus joprojām var nopirkt bez jebkādiem kases aparātiem — pilns tirgus; atklāta tirgošanās uz ratiem, kur ir skaidri redzams — tā ir kontrabandas prece, bet visi policisti iet garām un neliekas ne zinis. Vai tiešām ir pilnīga bezspēcība šajā situācijā?

A.Bērziņš: — Nu, tirgus vienmēr ir tāda īpaša joma, bet par tirgu vajadzētu prasīt Ārgaļa kungam. Tirgus ir pilsētas uzņēmums, un tirgū ir sava noteikta kārtība, par kuru atbild pilsēta, akciju sabiedrība "Rīgas Centrāltirgus", un tur savukārt strādā gan pašvaldības, gan valsts policija. Es pajautāšu iekšlietu ministram, ko viņš par šo jautājumu domā.

— Un vēl vairāki jautājumi — acīmredzot tuvojošos vēlēšanu gaisotnē visi tapuši. Pirmais — kāpēc, jūsuprāt, tik nebijusi ažiotāža — būtībā visas partijas šobrīd tik ļoti cīnās par iekļūšanu Rīgas domē? Klausītāja saka: viņa īsti nesaprotot, kas ir tas dzenulis, kāpēc tik milzīga saspringta cīņa, tā pat uz Saeimu nebijis iepriekšējās vēlēšanās.

A.Bērziņš: — Es gribu teikt, ka tas ir ļoti labi, tā ir ļoti laba zīme, kas liecina par to, ka mēs beidzot esam nonākuši tādā situācijā kā lielākais vairums valstu. Lai ienāktu lielajā politikā, tev papriekš jāiziet cauri pašvaldību politikai. Un tāpēc arī šī konkurence uz pašvaldībām, jo visiem ir skaidrs, ka tādi laiki kā 1990./1991.gadā, kad teiksim tā, cilvēki no mācību iestādēm, no augstskolām, no darba vietām vienkārši tika ievēlēti parlamentā, — tādas situācija, vairs nebūs. Tagad ir kaut kāda noteikta kārtība, un, piemēram, no tā domes sasaukuma, kas tika ievēlēts 1997. gada pašvaldību vēlēšanās, 12 cilvēki aizgāja uz Saeimu, un es domāju, ka, tie cilvēki ir sapratuši, ko nozīmē demokrātija, pieredzējuši, kā notiek jautājumu apspriešana, kā notiek balsošana par tiem vai citiem jautājumiem, kā jautājumi ir jāsagatavo, kā jāizanalizē, un tā ir tikai normāla lieta. Acīmredzot tāpēc tā lielā priekšvēlēšanu kampaņas ažiotāža...

— Tramplīns uz Saeimu?

A.Bērziņš: — Tieši tā — tramplīns uz Saeimu. Es domāju, ka tas ir pamatā.

— Vēl viena klausītāja zvanīja un teica — viņai tā Poča uz visiem stūriem traucējot— ej, kur gribi, visur skatās Poča virsū!

A.Bērziņš: — Nu, grūti gan teikt! Es redzu arī citus cilvēkus, piemēram, Dalbiņa kungu, Ārgaļa kungu, Andris Ameriks tā dziļdomīgi uz mani nolūkojas bieži.

— Par jūsu paša reklamēšanas piedalīšanos runājot, te divi klausītāji būtībā jautā vienu un to pašu: Kārlis no Jelgavas un vēl viena klausītāja. Jūs mums pirms pāris nedēļām, kad mēs par šo jautājumu runājām, teicāt, ka tie ir tādi darba momenti, kas piefilmēti šajā brīdī. Bet viņi saka: šobrīd jūs jau atklātā tekstā runājat un aicināt piedalīties.

A.Bērziņš: — Nu, šajā situācijā būtu dīvaini, ja tas tā nebūtu. Es taču esmu bijušais Rīgas pilsētas mērs, un, protams, es esmu ieinteresēts, lai pilsētā, kurā es esmu dzimis, viss notiktu un attīstītos — tā ka par to nav ko brīnīties.

— Un lai cilvēki balso tieši par "Latvijas ceļu"?

A.Bērziņš: — Nu, tai skaitā — jā!

— Tāpēc ka jūs esat partijas priekšsēdētājs?

A.Bērziņš: — Arī šī lieta ir, bet šajā gadījumā tas ir mazāk svarīgi. Es vienkārši ar Aiju Poču kopā stāvu tāpēc, ka esmu bijušais pilsētas mērs, man ir šādas tiesības.

— Viens cits klausītājs jautāja: aizvakar jūs LNT esot reklamējuši krievu valodā savu partiju, kur esot valodas likuma ievērošana?

A.Bērziņš: — Man liekas, ka viss tiek darīts atbilstoši valodas likumam, vismaz tie, ar kuriem es runāju, man nav teikuši, ka es būtu pārkāpis kādu likumu.

— Droši vien klausītājiem ir jāpasaka, ka masu medijos 20 procenti no raidlaika drīkst būt krievu valodā.

A.Bērziņš: — Tieši tā, tieši tā!

— Viens no klausītājiem jautāja — kāpēc jūs tik šausmīgi asi tomēr vēršaties pret sociāldemokrātiem?

A.Bērziņš: — Es nevēršos. Sociāldemokrāti ir ļoti, ļoti laba partija. Es esmu teicis tikai tā: kamēr nav ievēlēti tie cilvēki un kamēr nav redzams, kuru sociāldemokrātijas spārnu viņi pārstāv, būtu jāatturas no jebkādām saistībām vai vienošanās ar viņiem, jo, jāsaka, sociāldemokrāti ir ļoti dažādi Latvijā.

— Kamēr nav ievēlēti? Tad, kad būs ievēlēti, tad varēs skatīties?

A.Bērziņš: — Nē, nu tad ir jāredz, kādi vispār ir vēlēšanu rezultāti, un tad, iespējams, var par kaut ko runāt.

— Jūs pieļaujat tādu varbūtību, ka jūs varētu sēsties kopā ar sociāldemokrātiem un runāt par kopēju sadarbību?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt tā, ka jebkurā gadījumā Rīgas domē sociāldemokrāti būs, ar viņiem ir kopā jāstrādā, vienalga, vai viņi būs pozīcijā vai opozīcijā, tā ka šādām sarunām ir jānotiek.

— Jūs pieļaujat tomēr varbūtību sēdēt kopā ar viņiem pozīcijā?

A.Bērziņš: — Mēs ar viņiem vienalga sēdēsim domē, es saku — vienalga, vai viņi būs pozīcijā vai opozīcijā. Tā ka jārunā ar visiem, un pozīcijai un opozīcijai vislabāk, ja ir konstruktīva sadarbība.

— Un arī kopēji pozīcijā? Es tomēr vēlreiz jautāju.

A.Bērziņš: — Dažkārt tiešām ir tā, ka neatkarīgi no tā, ka partija ir opozīcijā, tā balso līdzīgi kā pozīcija.

— Bet jūs viņus neredzat kā partnerus kopā?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka partnerus pamatā tomēr vajag meklēt starp līdzīgi domājošiem.

— Un tie būtu?

A.Bērziņš: — Es domāju, tās ir partijas, kuras savās programmās ir pirmkārt ierakstījušas, ka ir centriski orientētas vai pa labi no centra, — es to saucu par sociāli atbildīgu liberālismu vai konservatīvismu.

— Zvanīja klausītājs Jānis un jautāja: vārdu sakot, klīstot baumas — es mēģināšu citēt viņa sacīto, ka "Lukoil" privatizēs "Latvijas kuģniecību" un droši tā tas arī būs. Ja tā notiks, ko jūs par to teiksit?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka šīs baumas neatbilst patiesībai.

— "Lukoil" nav pieteicies privatizācijā?

A.Bērziņš: — Es to neesmu teicis.

— Neatbilst patiesībai tas, ka varētu privatizēt?

A.Bērziņš: — Pašlaik ir trīs kandidāti uz privatizāciju, un "Lukoil" starp viņiem nav.

— Kas bija konkrēti tie cilvēki, kuri pieņēma lēmumu nesūtīt uz tiesu šo zviedru kuģa lietu? Klausītājs saka — cilvēkiem savi varoņi ir jāzina.

A.Bērziņš: — Pirmām kārtām šis cilvēks ir Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktore Kristīne Maļinovska.

— J autājums par Duntes pasta nodaļu. Savulaik tā slēgta tāpēc, ka finansiāli neizdevīga. Klausītājs jautā: vai nevajadzētu kļūdu labot, varbūt tur varētu atvērt filiāli uz pašfinansēšanās principa?

A.Bērziņš: — Nu, ar šādu priekšlikumu būtu jāgriežas pie Droiska kunga, kurš vada "Latvijas pastu".

— Viena klausītāja zvanīja — un tā drīzāk bija replika, tomēr — kāpēc tik ļoti lielā Valsts ieņēmumu dienesta struktūra netiek joprojām galā ar sociālā nodokļa nomaksu? Jautājums ir par to, cik efektīvi tā spēj vai nespēj strādāt šobrīd.

A.Bērziņš: — Tas ir viens no jautājumiem, ko mēs skatām faktiski katru mēnesi — mēs prasām, kā veicas ar sociālā nodokļa iekasēšanu. Un jāsaka, ka lietas sāk iet stipri labāk, nekā tas bija pirms tam. Neraugoties uz to, ka bija nepieciešama indeksācija šā gada janvārī, iekasējums ir 39 miljoni — tas ir lielāks nekā vidēji mēnesī iepriekšējā gadā. Tai pašā laikā tas ir nedaudz mazāks nekā izdevumu daļa, un šobrīd tiešām janvāra mēnesī sociālās apdrošināšanas budžeta deficīts ir 4,4 miljoni. Finansu ministrija, Valsts ieņēmumu dienests ir apsolījis salikt vienotā datorsistēmā kopā iedzīvotāju ienākuma nodokļu un sociālās apdrošināšanas maksājumus un striktāk kontrolēt, bet jāsaka, ka viņi arī diezgan daudz ir darījuši, lai uzlabotu iekasēšanu.

— Jautājums bija — un tas gan drīzāk jums kā bijušajam Rīgas mēram: vai no būvniecības viedokļa drīkst daudzdzīvokļu māju iekškvartālā būvēt tirgu? Te laikam ir runa par Imantu Rīgā. Jūs esot savulaik vienā vēstulē teicis, ka nedrīkst, otrā beigu beigās tomēr devis atļauju.

A.Bērziņš: — Es gan tā neesmu darījis, es neesmu pretrunīgas vēstules, man liekas, parakstījis, vismaz esmu centies tā nedarīt. Katrā gadījumā skaidrs ir viens, tirgiem Rīgas pilsētā droši vien ir jābūt. Ir jābūt vietām, kur zemnieki varētu atbraukt un pārdot pašu izaudzēto preci — kartupeļus, burkānus, augļus vai dārzeņus. Savukārt par to, cik daudz šādiem tirgiem ir jābūt un kurā vietā, ir jālemj Rīgas domei. Nav faktiski neviena tāda gadījuma, kad tirgi būtu būvēti bez saskaņošanas ar Rīgas domi.

— Jā, tas ir Ārgaļa kunga jautājums.

A.Bērziņš: — Ārgaļa kunga jautājums — simtprocentīgi

— Par izpildītiem solījumiem — jūs savulaik esot teicis, ka partijas daudz ko solījušas, arī "Latvijas ceļš", un viss ir izpildīts. Vai jūs varētu nosaukt kādus no tā?

A.Bērziņš: — Mēs, "Latvijas ceļš", savā laikā, tad, kad citi rakstīja ļoti nekonkrētas programmas, savu īso programmu uzrakstījām ļoti konkrēti, vismaz uz Rīgas vēlēšanām. Šajā programmā bija 12 ļoti konkrēti punkti, un faktiski mēs par visiem šiem 12 punktiem varam ļoti precīzi atskaitīties. Mēs, piemēram, rakstījām, ka darīsim visu, lai Rīgā palielinātos darba vietu skaits. Un, ja mēs paskatāmies nevis pēc vispārējās statistikas, bet gan pēc cilvēku skaita, kuri ir iesnieguši nodokļu grāmatiņas, strādā un maksā nodokļus, tad darba vietu skaits šajos četros gados ir pieaudzis — tikai pastāvīgo darba vietu skaits bez tā, ka mēs tur ieskaitītu arī pagaidu darbavietas — tās ar dzeltenajām nodokļu kartēm. Darba vietu skaits ir pieaudzis gandrīz par 40 tūkstošiem, tas ir pietiekami labs rādītājs četros gados — 40 tūkstoši darba vietu klāt. Tas nozīmē, ka ir papildu ienākumi budžetā, pilsēta ir attīstījusies. Ir atjaunota vairāk nekā puse sabiedriskā transporta, atjaunoti, nopirkti autobusi, trolejbusi; saremontēti, kapitāli izremontēti tramvaji — es domāju, katrs cilvēks to redz, visiem ir aizmirsušās sagrabējušās "Latvijas"; ir jauna ātrās medicīniskās palīdzības stacija un moderni aprīkotas mašīnas — tās ir lietas. Pirms trim četriem gadiem neviens nerunāja par sociālajām mājām, neviens nezināja sistēmu, ja cilvēks ir īslaicīgi iekļuvis grūtībās, viņa dzīvoklim varētu tikt piešķirts sociālā dzīvokļa statuss. Šodien tā Rīgā ir vispārēja kārtība. Sociālās palīdzības dienestam nepieciešamos līdzekļus mēs palielinājām divas reizes Rīgas pilsētā — arī to mēs bijām konkrēti uzņēmušies. Mēs bijām pateikuši, ka nodrošināsim to, lai par ūdeni un siltumu cilvēki maksātu pēc skaitītājiem, — mēs to realizējām, un faktiski visiem maznodrošinātajiem par vairākiem miljoniem latu tika uzstādīti skaitītāji. Un tas tika izdarīts tāpēc, lai nebūtu tā, ka bagātie maksā pēc skaitītāja rādītājiem, savukārt nabagie, kuriem nav naudas skaitītājam, samaksā arī par visiem tēriņiem, par visiem "geizeriem", par visām plīsušām caurulēm un visiem ūdens zudumiem. Un tā es varētu turpināt uz priekšu.

— Cerams, ka klausītāju apmierinās šis sacītais. Visbeidzot — jūs braucat uz Latgali rīt, uz vienu no grūtākajiem rajoniem. Vai tas arī ir saistīts ar to, ka jūs tur varētu kaut ko palīdzēt, līdzēt?

A.Bērziņš: — Katrā gadījumā visa Latgale nav viendabīga. Es vienmēr esmu teicis, ka Latgale nav nekāds atpalikušais vai depresīvais reģions, bet ir vietas Latgalē, kur varbūt jāskatās, kā var palīdzēt centrālā valdība. Un te es domāju tieši to maršrutu, ko esmu ieplānojis rīt — Viļāni, Ludza, Rēzekne. Es gribu apskatīties, kas tur notiek, ir plānots tāds diezgan straujš pārbrauciens, tikšanās ar pašvaldību vadītājiem, skolu apmeklējums.

— Jums pēdējā laikā ļoti daudz to braucienu. Vai nav apnicis?

A.Bērziņš: — E jau vairākkārt esmu teicis, ka nevar sēdēt tikai Rīgā un savā kabinetā. Ir jābūt uz vietas, jāredz, kas īsti notiek, jāredz, kas notiek ar ceļiem; jāredz, kas notiek ar slimnīcām; jāredz, kas notiek ar nodarbinātību atsevišķos reģionos; jāredz, kas notiek, piemēram, ar dažādām robežšķērsošanas procedūrām un citām ļoti, ļoti konkrētām lietām.

— Galvenais, lai labums no tās redzēšanas.

A.Bērziņš: — Tieši tā!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā