Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmes - zemes un meža darbiniekiem. Informācija.. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.05.1997., Nr. 126/127 (841/842) https://vestnesis.lv/ta/id/43614

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Konkursi

Vēl šajā numurā

23.05.1997., Nr. 126/127 (841/842)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

INFORMĀCIJA

Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmes - zemes un meža darbiniekiem

Trešdien, 21.maijā, zemkopības ministrs Roberts Dilba izpildīja Triju Zvaigžņu ordeņa domes lēmumu ar augsto Latvijas valsts apbalvojumu novērtēt trīs Latvijas lauksaimniecības un meža darbiniekus. Par nopelniem Latvijas labā Triju Zvaigžņu ordeņa zelta goda zīmi saņēma (attēlā no kreisās) viens no pēckara perioda pašaizliedzīgākajiem un autoritatīvākajiem mežkopjiem Arvīds Šnēfelds, bijušais Priekuļu lauksaimniecības vidusskolas pedagogs Arnolds Kaliksons un Latvijas Valsts Zemkopības zinātniskās pētniecības institūta "Agra" profesors, LLMZA goda loceklis, Dr.habil.agr.Artūrs Boruks.

"LV" informācija

Foto: Juris Logins

Artūrs Boruks

Latvijas Valsts Zemkopības zinātniskās pētniecības institūta "Agra" profesors, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas goda loceklis, Dr.habil.agr., apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa zelta goda zīmi par ieguldījumu Latvijas agrārekonomikas attīstībā un veikumu zinātnē.

Dzimis 1918.gada 23.oktobrī Veļikije Lukos. Pēc Pirmā pasaules kara atgriezās Latvijā. 1943.gadā beidza LU Ekonomikas un juridisko zinātņu fakultātes Ekonomikas nodaļu. 1944.gadā nosūtīts piespiedu darbos Vācijā. Pēc Vācijas kapitulācijas nonāca Maskavā filtrācijas nometnē. 1947.gadā atgriezās Rīgā un sāka strādāt Lauksaimniecības ministrijas sistēmā. 1951.gadā iestājās LVU Ekonomikas un juridisko zinātņu fakultātē, kuras Lauksaimniecības ekonomikas nodaļu ar izcilību beidza 1963.gadā. No 1964.gada līdz šim brīdim strādā Latvijas Valsts Zemkopības institūtā.

A.Boruks ir viens no vadošajiem Latvijas agrārekonomistiem, kas veicis ļoti lielu zinātniskās izpētes un pētījumu rezultātu praktiskās lietošanas darbu par zemes izmantošanu, kadastru un vērtēšanu, ražošanas specializāciju un prognozēšanu, zemes likumdošanu un zemes reformu. 157 publikāciju, tai skaitā 7 monogrāfiju autors.

1966.gadā viņam piešķirta Latvijas Valsts prēmija zinātnē un tehnikā. Ir zemes kvalitātes un zemes ekonomiskās vērtēšanas darbu metodiskais vadītājs Latvijā.

A.Boruks ir līdzautors likumiem "Par zemes lietošanu un zemes ierīcību", "Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos", "Par zemes nodokli", "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" un projektam "Latvijas Republikas lauksaimniecības likums".

A.Boruks veic arī aktīvu sabiedrisko darbību kā Latvijas Zinātnes padomes Lauksaimniecības komisijas ekspertu komisijas priekšsēdētāja vietnieks LLU Ekonomikas nozares habilitācijas padomes loceklis, Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūta zinātniskās padomes loceklis. Lasa lekcijas LU, LLU kvalifikācijas celšanas kursu klausītājiem.

Arnolds Kaliksons

Sabiedriskais darbinieks, bijušais Priekuļu lauksaimniecības vidusskolas pedagogs, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa zelta goda zīmi par nopelniem Latvijas labā.

Dzimis 1911.gada 15.aprīlī Raunas pagastā. Pēc Priekuļu lauksaimniecības vidusskolas beigšanas no 1928.-1944. gada rudenim strādā par šīs skolas dārznieku un audzēkņu prakses vadītāju dārzkopībā. Daudzu paaudžu lauksaimniecības speciālistu darba iemaņu un nacionālās stājas ieaudzinātājs. A.Kaliksons aktīvi darbojās pagasta sabiedriskajā dzīvē, dziedāja korī, spēlēja teātri, 1930.gadā ar pagasta valdes atļauju nodibināja sporta pulciņu. 1933.gadā viņu iesauca armijā. Dienēt A.Kaliksons beidza pēc diviem gadiem un turpināja strādāt Priekuļu vidusskolā. 1935.gadā apstiprināts par dārzkopības instruktoru. Par aktīvu sabiedrisko darbību A.Kaliksons 1938. gadā apbalvots ar Viestura ordeni. Otrā pasaules kara beigās A.Kaliksonu iesauca armijā, pēc smaga ievainojuma viņš nokļuva krievu gūstā. Līdz 1955.gada nogalei A.Kaliksons atradās nometnē Karagandā. Pēc atgriešanās Latvijā strādāja Rīgas autoelektrorūpnīcā par daiļdārznieku. Pašlaik ir pelnītā atpūtā un dzīvo Rīgā. Strādājot Priekuļos, A.Kaliksons devis skolas audzēkņiem vispusīgu darba rūdījumu, mācījis precizitāti. Viņam rūpēja vides sakoptība un apkārtnes skaistums. Viņa vadībā stādīti kociņi ceļa malās no Priekuļiem un Cēsīm, Veselavu, Raunu, izveidota bērzu birzīte Raunas un Piebalgas ceļu krustojumā. Ar A.Kaliksona līdzdalību Priekuļu lauksaimniecības vidusskola veidojas par paraugsaimniecību ar augstu darba kultūru.

Arvīds Šnēfelds

Viens no pēckara perioda pašaizliedzīgākajiem un autoritatīvākajiem mežkopjiem, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa zelta goda zīmi.

Dzimis 1926.gada 5.septembrī Talsu apriņķī. Pēc vidusskolas beigšanas iestājies LLA Mežsaimniecības fakultātē, kuru beidza 1951.gadā. Vēl būdams pēdējā kursa students, sācis strādāt Mežsaimniecības ministrijā un jau 1954.gadā kļuvis ar daļas vadītāju un nostrādājis līdz 1984.gadam. Tad sliktās redzes dēļ, pēc vairākām operācijām viņam bija no šī darba jāaiziet. Pēc tam divus gadus A.Šnēfelds savu erudīciju un pieredzi izmantoja zinātniskajā darbā Mežzinātnes institūtā "Silava", bet veselības dēļ arī šis darbs bija jāpārtrauc. Pašlaik A.Šnēfelds ir pensionārs. Visus darba gadus bijis apveltīts ar izcilām darba spējām un iemantojis neapšaubāmu autoritāti arī aiz Latvijas robežām. Viņš nav baidījies no atbildības un riska, lai pasargātu un saudzētu Latvijas galveno nacionālo bagātību - mežu. Mežkopju aprindās A.Šnēfelds bija un ir viens no cienījamākajiem pārstāvjiem un paraugs jaunajai paaudzei.


Postenī, starp sabiedrību un varu

Zemkopības ministrijas sekretāre Ināra Pundure

Sabiedrībā izveidojies priekšstats, ka sekretārei nenoliedzami jābūt jaunai, izskatīgai un vienmēr pievilcīgi tērptai. Divas no šīm īpašībām piemīt arī zemkopības ministra sekretārei Inārai Pundurei: viņa ir izskatīga un pievilcīgi tērpta. Taču - par sekretāri Ināra Pundure strādā jau 18 gadus. Toreiz viņu, jau trīsdesmitgadnieci, par sekretāri strādāt uzaicināja bijušais "Agroķīmijas" pārvaldes priekšnieks novadnieks Jānis Ziemelis. Brīdī, kad viņa bija ieskrējusi pie draudzenes "Lauktehnikā" sirdi izkratīt. Ieraudzījis, iesaucis kabinetā aprunāties un nav ņēmis vērā iebildumus, ka viņa pirmo reizi redzot rakstāmmašīnu. Tik noteicis, sak, ziloni cirkū varot dejot iemācīt, kādēļ gan lai jauna sieviete neapgūtu rakstīšanu uz mašīnas. Tad lai nu padomājot un nākot jaunnedēļ darbā.

- To pašu teica arī mana draudzene - kopā būšot jautrāk - un tā es atvadījos no iepriekšējā darba poliklīnikas reģistratūrā. Atnācu, arī drukāt iemācījos,- pasmaida Ināra Pundure,- un nostrādāju kopā ar Jāni Ziemeli piecus gadus. Kādā tikšanās reizē 1983. gada sākumā toreizējais lauksaimniecības ministrs Kazimirs Špoģis ar manu priekšnieku apsprieda "sekretāru lietas". Izrādījās, ka ministram ar savu sekretāri tā īsti "neklapējot", un - vai es negribot iet par sekretāri pašam lauksaimniecības ministram?

Pēc kāda mēneša klusuma (pa to laiku uzzināju, ka ar Špoģi esot ļoti grūti sastrādāties) mani izsauca Lauksaimniecības ministrijas arodbiedrības līderis un vai veselas komisijas priekšā prasīja - "jā" vai "nē". Tas īstais brīdis esot pienācis, ministram sekretāri vajagot tūdaļ un uz vietas. Kļūt par ministra sekretāri - tas tajā laikā man šķita kaut kas šausmīgi augsts. Ziemelis grasījās iet prom no darba, un man bija jāizlemj. Izlēmu. Uzveda mani ministra kabineta priekštelpā, iznāca no kabineta un teica: "Ā, mana jaunā saimniece? Kamēr būšu Maskavā, iepazīstieties ar apkārtni. Pirmdien būšu atpakaļ, tad arī sāksim strādāt." Un tā arī es sāku - 1983. gada 17. martā. Esmu bijusi sekretāre visiem turpmākajiem lauksaimniecības vai zemkopības ministriem, atskaitot Daini Ģēģeru un Vladimiru Rimaševski.

- Tātad - pirmais ministrs bija Kazimirs Špoģis, kurš, cik zinu, vēl tagad jubilejas reizēs ir viens no jūsu pirmajiem viesiem. Un kurš bija nākamais lauksaimniecības ministrs?

- Nākamais ministrs bija jau tajā laikā, kad Lauksaimniecības ministrija bija kļuvusi par Agrorūpniecisko kompleksu (1985). Ministra amatā 1986. gada pavasarī iecēla Vilni Edvīnu Bresi. Taču drīz pēc tam Bresim piedāvāja kļūt par Ministru Padomes priekšsēdētāju, un viņa vietā nāca Vladimirs Rimaševskis. Tad bija pārtraukums - Dainis Ģēgers nāca strādāt ar savu sekretāri, un es tajā laikā strādāju pie Agrorūpnieciskā kompleksa ministra ekonomikas jautājumos Rūdolfa Baškēvica. Tālāk - par sekretāri pie kancelejas vadītāja Ādolfa Ruskuļa līdz brīdim, kad par zemkopības ministru 1994. gada augustā kļuva Jānis Kinna. Acīmredzot tas, ka mani uzaicināja atkal strādāt par sekretāri ministram, bija viņa palīga pirksts. Es patiesībā vairs negribēju. Biju jau iepazinusi, kas tas ir par darbu. Taču bija gaidāmas pārmaiņas, runāja, ka mana tālaika priekšnieka Ruskuļa vieta tikšot likvidēta, un es sāku domāt. Atteikties? Un palikt pavisam bez darba? Taču nebija arī vairs tie gadi, kad kāds ar atplestām rokām darbu piedāvās. Izlēmu un nācu atkal atpakaļ uz savu "veco" priekšistabu.

- Un - vai varējāt sastrādāties?

- Jā. Strādāt nav bijis grūti ne ar vienu ministru. Arī ar Špoģi nē, kaut mani brīdināja par viņa bardzību, pat despotismu. Ar Kinnu strādāt bija viegli, kaut arī sākotnēji par to šaubījos.

- Un tad jau vairs šo priekšistabu neesat pametusi?

- Nē. Pēc Kinnas demisijas zemkopības ministrs bija Ārijs Ūdris, tad - Alberts Kauls, tagad - patiesībā divas reizes pēc kārtas divās valdībās - Roberts Dilba.

- Tie rēķini sarežģīti. Cik ministrus esat "pārdzīvojusi"?

- Ja rēķina, ka ar Kazimiru Špoģi un Robertu Dilbu esmu strādājusi kopā divas reizes, tad iznāk kopā deviņi ministri, kaut gan cilvēki - septiņi.

- Cik ministru ir bijis Latvijas pašreizējās neatkarības laikā?

- Četri. Tātad - puse padomju laikos, puse - tagad.

- Vai ir kādas atšķirības? Vai biežā ministru maiņa ietekmē sekretāres darbu?

- Padomju laikā it kā bija lielāka distance starp ministru un sekretāri. Tagad šī distance mazinājusies. Varbūt es vienkārši kļūstu vecāka...

Patiesībā ministra un sekretāres savstarpējā darba stilā liela nozīme ir ministra cilvēciskajām īpašībām. Atceros, kad Kazimirs Špoģis saņēma ordeni, viņš atnesa lielo "Ave Sol" konfekšu kasti, ko tikko kā bija sākts ražot. Cilvēks, ar kuru daudziem bija grūti sastrādāties, taču - atcerējās mūs. Lielajā darba steigā viņš prata arī pamanīt, ka sekretāre nogriezusi matus.

Ar tagadējiem ministriem, sākot ar Kinnu, attiecības kļuvušas daudz koleģiālākas, atraisītākas. Tas palīdz strādāt. Protams, ir reizes un vietas, kad nedrīkst teikt neko lieku, kas neietilptu tiešajos pienākumos. Taču savā starpā iznāk pārrunāt tādas lietas, kas tieši uz darbu neattiecas. Atceros, Ūdris brīvākos brīžos mēdza iznākt priekšistabā un kopā ar mums - mani, palīgu un šoferīti - pārspriest dažādus sadzīves sīkumus. Kaut gan - ar Albertu Kaulu arī bija liela distance.

Vienīgais, kas šajos laikos ir grūtāk, - tas, ka galvenokārt politisko partiju cīņas iespaido ministru izvēli un arī jau izvēlētā ministra darbu. Neizprotama ir nemitīgā dažu deputātu vēlme saņemt momentānas atbildes uz visvisādiem jautājumiem. Vai vienmēr šie jautājumi ir būtiski? Vai atbildes tiks lietderīgi izmantotas? Un traucē arī nemitīgā "grēkāža" meklēšana.

- Kādēļ visi šie minētie ministri ir gribējuši, lai tieši jūs būtu viņu sekretāre?

- Man ir grūti pateikt. Varbūt tādēļ, ka visus viņus zināju jau no tiem laikiem, kad sāku ministrijā strādāt. Patiesībā - ja kāds man astoņdesmitajos gados būtu teicis, ka deviņdesmito beigās es vēl strādāšu tieši pie šiem cilvēkiem kā ministriem, es nekad tam nenoticētu. Taču - zināt un būt pazīstamiem ir divas dažādas lietas. Tādēļ jautājumu, kādēļ es vēl šobrīd esmu tieši šeit, labāk uzdot pašiem ministriem.

- Kura, jūsuprāt, ir pati galvenā īpašība, kādai jāpiemīt ministra sekretārei?

- Grūti tā uzreiz pateikt. Domāju, ka pirmā lieta ir precizitāte. Katrā gadījumā jāpārzina ministrijas struktūra un arī tie cilvēki ārpus ministrijas, ar kuriem visbiežāk iznāk sastrādāties.

Ja gadās, ka mainās vienlaikus ministrs un sekretāre, tad uzsākt darbu abiem ir ļoti grūti: ne viens, ne otrs pilnībā nepārvalda savu darba vidi, proti, cilvēkus, kas pārzina vienu vai citu jautājumu. Taču, ja mainās tikai ministrs, tad jau sekretāre var ieteikt, ar ko vislabāk pārrunāt konkrētās lietas. Līdz ar to ministram ir daudz vieglāk strādāt.

Noteikti nepieciešama savaldība - nedrīkst izrādīt emocijas, nedrīkst savas personiskās ķibeles un likstas "ienest" darbā. It sevišķi šajos demokrātijas laikos, kad jebkurš var ienākt, izbļaustīties, izlamāt, bet es kā ierēdņa kandidāte drīkstu vien smaidīt un teikt par to paldies, ir jāprot valdīt emocijas. Tādēļ es tiešām cenšos to visu uzklausīt ar smaidu, jo visbiežāk cilvēkiem vajag, lai viņus uzklausa, lai uzsmaida. Un tad, kad dusmas rimušas, var visu mierīgi pārrunāt. Varbūt mans raksturs ir tāds, ka es gandrīz vienmēr smaidu. Tam, kas notiek dvēselē,- tam ir jāpaliek manī.

- Vai darba diena jums sākas agrāk nekā ministram?

- Jā. Pirms ministra nākšanas izvēdinu telpas. Katram ministram ir savas, kā lai pasaka, prasības. Špoģim no rīta vajadzēja uzvārīt kafiju. Tāpat arī Dilbam - viņš Rīgā dzīvo viesnīcā, ģimene ir tālu, un tasīte kafijas no rīta - tas ir mājīgi.

- Un vai pie tasītes kafijas pienākas arī smaids?

- Obligāti. Diena jāsāk ar kafiju un smaidu. Citādi nemaz nevar.

- Vai jūs nejūtaties jau kā šīs ministrijas "inventārs"?

- Hm... Patiesībā pirmais inventāra numuriņš man gan nepienāktos, jo ir darbinieki, kuri šeit strādā vēl ilgāk. Taču "inventarizācijas saraksta" sākumā es būtu gan.

- Kas jūs ievadīja šajā darbā?

- Daudz palīdzēja ministra Špoģa palīgs. Arī citas sekretāres, kas bija ministrijā ilgus gadus nostrādājušas. Ja es kaut ko nezināju, gāju un prasīju. Nav jākautrējas prasīt un uzzināt.

Ir dažādi krikumi. Piemēram, cik ilgā laikā katrs darbinieks ierodas pie ministra. Vienam raksturīgi, ka ceļam vajag piecas minūtes, citam - piecpadsmit. Ja nepieciešams vairākus cilvēkus vienlaikus sasaukt uz sarunu, tad jāzina, kuram zvanīt pirmajam, kuram - pēdējam.

Arī tāda lieta kā cilvēka psiholoģiskā "redzēšana". Kad apmeklētājs nāk iekšā pa durvīm, man jau ir skaidrs, ar ko darīšana. Un - kad sāk runāt, tad viņš atklājas vēl jo vairāk. Un jūtu, kā ar katru jārunā. Patiesībā šeit vairumā gadījumu ir princips: kā sauc, tā atskan. Īpaši tas attiecas uz mūsu žurnālistiem.

Taču vismaz viens nerakstīts likums mums ir: vispirmām kārtām ir jārēķinās ar lauku cilvēku. To man iemācīja Špoģis, un šis likums ir spēkā vēl šodien. Ja no laukiem atbraucis cilvēks, tad - visu cieņu, palīdzību un iejūtību.

Taču sākumā... Kad zvanīja tālrunis, no bailēm gribējās zem galda līst. Kā būs, ja nemācēšu atbildēt?... Un - kā rīkoties, ja neesmu sapratusi, ko ministrs saka? Vai pārvaicāt, vai minēt? Sākums bija briesmīgs.

- Tagad jau ir tāda pieredze, ka savā darbā jūtaties pārliecināta?

- Jā. Tā varētu teikt. Zem galda līst vairs nav vēlēšanās. Katrs ministrs man ir iemācījis ko savu, un no katra esmu apguvusi kaut ko tādu, kas man palīdz strādāt ar nākamajiem ministriem.

- Bet vai bieži gadās, ka ministri prasa padomu?

- Jā, arī tā gadās. Varbūt ne tieši darba jautājumos, bet sadzīviskos, orgnizatoriskos.

- Jums ir divas meitas. Kad sākāt strādāt, viņas bija mazas. Kā viņas uztvēra, ka māmiņa ir ministra sakretāre?

- Nemāku teikt. Protams, tas, ka es daudz laika pavadīju darbā, ka mājās nācu vēlu, dažreiz izraisīja meitu replikas:"Nuja, tev jau labi, mēs visu padarām, tu atnāc tikai un apsēdies pie galda." Patiesībā man ļoti daudz palīdzēja mana mamma. Kaut esmu darbā, zināju, ka visi ir mājās, ka paēduši, meitas pieskatītas. Arī tas, ka garus, ilgus gadus mēs visi kopā svinam Ziemassvētkus, ir manas mammas nopelns. Sākumā bijām tikai mēs, tagad šajā ziemas rituālā iekļaujas arī znoti.

- Vai jums ir mazbērni?

- Jā! Trīs mīļas, labas mazmeitiņas!

- Parasti vecāki nevēlas, lai bērni strādātu tajā pašā profesijā. Jūsu vecākā meita arī ir sekretāre. Tiesa, ne ministra, bet departamenta direktora, tagad - valsts sekretāra vietnieka. Vai jūs centāties viņu atrunāt?

- Nē, gluži pretēji. Sekretāres darbs nav vienmuļš. Man ir interesanti ar viņu daudz ko pārrunāt.

- Gadās arī kāds humoriņš?

- Nu, protams. Reiz bija gadījums, vēl ministra Baškēvica laikā. Ienāca priekšistabā tantuks - lauzās pie ministra, uztraukti klaigāja. Nepieklājīga es nedrīkstēju būt, bet pie ministra laist arī nedrīkstēju. Stīvējāmies pie durvīm, jutu, ka kļūstu pūķis, ka nespēšu savaldīties. Baškēvics kabinetā saprata, kas par lietu, un, izgājis pa otrām durvīm gaitenī, ienāca priekšistabā - gluži kā tikko no ielas. Sak, kas par lietu. Tantuks, nepazinis, ka runā ar ministru, izstāstīja savu likstu. Viņi mierīgi izrunājās, un tantuks apmierināts aizgāja, pat nesapratis, ka runāja ar ministru, pie kura ar kareivīgiem saucieniem bija lauzies kabinetā.

- Vai, ejot uz jebkuru iestādi un sastopoties ar sekretārēm, jūs varat pateikt, kura no viņām ir laba, kura - slikta sekretāre?

- Jā, varu. Ja jauna meitene apzinās tikai to, ka viņa ir skaista, ka gudrības daudz nevajag, tad viņa ilgi šo amatu nestrādās. Jaunība - tas ir labi, bet pieredze jebkurā gadījumā nāk ar gadiem. Spēja "pieslīpēties" priekšniekam nerodas uzreiz. To neiemāca arī sekretāru skolā.Taču galvenais - lai patiktu šis darbs. Pārējais ir apgūstams.

- Ar kuru ministru sekretārēm esat pazīstamas?

- Kad notika sekretāru kursi, tad mēs - visu ministru sekretāres - cita citu redzējām. Pēc balss mēs savā starpā pazīstamas esam sen. Sekretāre jau gados un ļoti zinīga, patīkama ir Kultūras ministrijā, jaukas sekretāres ir arī Ministru prezidentam. Mūsu galvenais pienākums ir palīdzēt ministriem strādāt, tādēļ nedrīkstam būt neatsaucīgas, nesaprotošas savā starpā.

Būtu labi, ja visu ministru sekretārēm reizi pusgadā sarīkotu tikšanos. Ja esam pazīstamas personīgi, tad arī sastrādāties vieglāk. Bieži vien ministri komandējumu laikā cits citu aizvieto, un šādas tikšanās sekretāru starpā palīdzētu arī aizvietošanas gadījumos organizēt darbu.

- Vai jūs varētu raksturot katru "savu"ministru?

- Tas nu gan ir ļoti grūts jautājums. Man viņi visi liekas ļoti jauki. Ar visiem bija viegli strādāt - pat ar Kaulu un Špoģi. Varbūt ne katru atsevišķi, bet raksturošu viņus visus kopā. Ikviens, kurš ir ienācis šajā kabinetā, ir gribējis darīt labu lauku cilvēkiem, ikviens ir centies risināt lauksaimniecības lietas. Neviens no viņiem šeit netika nācis, lai "izsistu" kādu labumu sev. Zemkopības ministra krēsls ir šausmīgi smags.

- Kādai īpašībai, jūsuprāt, obligāti būtu jāpiemīt zemkopības ministram?

- Pacietībai un prasmei uzklausīt. Protams, ministram jābūt zinošam - jāorientējas arī reālajā situācijā. (Kaut gan šobrīd ministru izvēlē lielāko lomu spēlē politika.) Un - īpašībai, ko es ļoti apbrīnoju: spējai izturēt nemitīgo kritiku. Man kā sekretārei ir sāpīgi dzirdēt kritiku par savu ministru, it īpaši nepamatotu. Mēs esam cilvēki, un arī ministri galu galā ir tikai cilvēki. Jābūt grandiozai izturībai un prasmei savaldīties, lai spētu mobilizēties un strādāt nemitīgu sitienu gaisotnē. Sieviete varbūt paraudātu, izrunātos, bet vīrietis to nekad nedarīs. Taču ar uzslavām gan mēs mēdzam būt skopi. Diemžēl.

- Vai tad, kad redzat avīzē sliktu rakstu par zemkopības ministru, vai mēģināt viņu uzmundrināt?

- Jā. Noteikti. Tāpat jau šis krēsls ir smags. Kas vēl cits palīdzēs, uzmundrinās, pasmaidīs, ja ne paši tuvākie kolēģi?

- Vai nav radusies vēlēšanās rakstīt memuārus?

- Vispār - ir. Taču tad jau visu šo gadu garumā vajadzēja piefiksēt faktus, rakstīt mazas skicītes. Kaut kas, nenoliedzami, atmiņā ir palicis, kaut kas pabalējis. Bet - ja būtu rakstīta dienasgrāmata, tad varētu domāt par memuāriem.

- Vai jūs jūtaties labi, esot sekretāre?

- Jā. Man patīk mans darbs, un tas, ka esmu sieviete, dažkārt ļauj pateikt vairāk, nekā varētu atļauties kolēģis vīrietis. Sieviete vienmēr atgādinās, ka ir pusdienlaiks, pratīs noregulēt sadzīviskus sīkumus. Un - uzsmaidīs. Smaids un pacietība - tā ir neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa.

- Es gribētu piebilst, ka tiešām nekad nav gadījies redzēt jūs nesmaidīgu. Mīļš paldies par sarunu!

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības nozares

redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"


Par tiesu reformu Latvijā un Zviedrijā

Tieslietu ministrijā - Zviedrijas Nacionālās tiesu administrācijas ģenerāldirektors

Vakar, 22.maijā, Tieslietu ministrijas (TM) valsts sekretārs Aivars Maldups (attēlā pa labi) un valsts sekretāra vietniece Maija Sauļūna tikās ar Zviedrijas Nacionālās tiesu administrācijas ģenerāldirektoru Bertilu Hubinetu ( Bertil Hubinette) (attēlā pa kreisi) , lai pārrunātu turpmākās sadarbības formas.

Sarunas sākumā abas puses pozitīvi novērtēja līdzšinējo sadarbību un atzina savstarpējo dialogu par veiksmīgu. Pašlaik abās valstīs lielākā vai mazākā mērā tiek paredzēta tiesu reforma gan organizatoriskajā, gan tiesu budžeta administrēšanas jomā, tādēļ nepieciešama intensīvāka pieredzes apmaiņa šajos jautājumos.

Kā atzina B.Hubinets, analizējot kādas valsts konkrēto pieredzi un pārņemot efektīvākos problēmu risinājumu variantus, jāņem vērā specifiskie nosacījumi attiecīgajā valstī. Vienlaikus abas puses atzina, ka lielā mērā šo jautājumu risināšana skar arī tiesu varas neatkarības teorētiskos un praktiskos aspektus.

B.Hubinets pastāstīja, ka Zviedrijā tiek pilnveidota tiesu darba statistikas apkopošana un paplašinātas tās izmantošanas iespējas, kā arī analizēti vairāki jauni tiesnešu darba slodzes izlīdzināšanas varianti, kas lietu izskatīšanas gaitu padarītu efektīvāku un racionālāku. Šajā nolūkā Zviedrijā izveidota īpaša komisija, kuras uzdevums ir izstrādāt priekšlikumus par tiesu sistēmas darbības modificēšanu un pilnveidošanu. Kā informēja B.Hubinets, Zviedrijā pēdējās tiesu sistēmas reformas notikušas septiņdesmito gadu sākumā. Pašlaik 25 procentos zemākā līmeņa tiesu strādā mazāk nekā trīs tiesneši.

Savukārt, kā informēja A.Maldups, Latvijā ir izveidota bezpeļņas valsts akciju sabiedrība "Tiesu namu aģentūra", kuras uzdevums ir apsaimniekot tiesu namus, bet tālākā nākotnē varētu pieaugt tās loma tiesu budžeta palielināšanā. Zviedrijas pārstāvis tika iepazīstināts arī ar tiesību aktu izstrādes un pieņemšanas gaitu jautājumā par šķīrējtiesām.

Tika panākta vienošanās par ekspertu, kā arī informācijas apmaiņu jautājumos, kas skar tiesu budžeta veidošanas principus, to risinājuma praktiskos variantus, tiesu budžeta vadības un kontroles kārtību, kā arī šķīrējtiesu darbības problēmas.

Tieslietu ministrijas

preses dienests

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"


Valsts prezidentam "Daugavas Vanagu" dāvinājums

Vakar, 22.maijā, Valsts prezidents tikās ar "Daugavas Vanagu" organizācijas vadītāju Anitu Hāzneri no Čikāgas, kura, izpildot tēlnieka Miķeļa Geislata vēlēšanos, dāvināja Guntim Ulmanim Kārļa Ulmaņa krūšutēlu.

Tēlnieks Miķelis Geislats darbojies savā arodā pirmskara Latvijas laikā un pēdējos dzīves gadus vadījis Mineapolē. 90.gadu sākumā minēto krūšutēlu tēlnieks nodevis glabāšanā Čikāgas Latviešu namā, tas bijis izstādīts un godalgots arī vairākās izstādēs Amerikas latviešu Dziesmu svētkos. Tēlnieka vēlme bijusi - lai Kārļa Ulmaņa krūšutēls atgrieztos Latvijā un tiktu dāvināts Latvijas Valsts prezidentam.

Guntis Ulmanis ar pateicību pieņēma dāvinājumu un izteica ieceri nodot krūšutēlu mūžīgā glabāšanā Kārļa Ulmaņa memoriālajās mājās "Pikšās".

Valsts prezidenta preses dienests


Pie ārlietu ministra

Krievijas vēstnieks

Vakar, 21.maijā, LR ārlietu ministrs Valdis Birkavs pieņēma Krievijas Federācijas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Aleksandru Udaļcovu.

Krievijas vēstnieks iesniedza KF ārlietu ministra Jevgeņija Primakova atbildes vēstuli LR ārlietu ministram Valdim Birkavam, kurā izteikts gandarījums par to, ka 1997.gadā notiek aktīva abu valstu sadarbība.

Par augšupejošu attiecību attīstības procesu starp abām valstīm liecina starpparlamentu dialoga norises visaugstākajā līmenī, starpvaldību komisijas līdzpriekšsēdētāju pirmā tikšanās, kā arī Latvijas Ārlietu ministrijas nesenie kontakti ar Krievijas Ārlietu ministrijas vadību Maskavā. J.Primakovs pauda cerību, ka šogad Latvija un Krievija varētu parakstīt līgumu par robežu.

Krievijas ārlietu ministrs savā vēstulē darīja zināmu norūpētību par tautiešu stāvokli Latvijā.

J.Primakovs norādīja, ka pusēm būs iespēja jau konkrēti apspriest šos un citus jautājumus 1997.gada jūlijā Baltijas jūras valstu padomes ārlietu ministru sanāksmes laikā Rīgā.

V.Birkavs un A.Udaļcovs pārrunāja aktualitātes Latvijas un Krievijas attiecībās.

Ventspils vadītājs

Otrdien, 20.maijā, Latvijas Republikas ārlietu ministrs Valdis Birkavs un Ārlietu ministrijas vadība tikās ar Ventspils domes un Ostas valdes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu.

Sarunas dalībnieki lietišķi pārrunāja Latvijas un ārvalstu sadarbību tranzīta un satiksmes jomā, kā arī izvērtēja iespējas uzlabot koordināciju starp LR institūcijām un starptautiskajām organizācijām, lai veicinātu šo nozaru attīstību Latvijā.


Par bezvīzu režīma koncepciju

Ar 1997.gada 25.februāra Ministru prezidenta rīkojumu nr.55 tika izveidota starpministriju darba grupa, kas izstrādāja LR un ārvalstu bezvīzu režīma koncepciju. Darba grupā tika iekļauti speciālisti no LR Ārlietu, Iekšlietu, Finansu, Ekonomikas, Satiksmes, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijām; darbā piedalījās arī īpašu uzdevumu ministra ES lietās padomnieks.

Otrdien, 20.maijā, LR Ministru kabinets pamatvilcienos akceptēja minēto koncepciju, norādot uz atsevišķiem punktiem, kuri darba grupai, iekļaujot tajā pārstāvi no Tieslietu ministrijas, jāpapildina, un jākonkretizē informācija par to, kādā stadijā pašreiz ir likumdošanas pilnveidošana jautājumos par nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizācijas novēršanu, sodu noteikšanu par nelegālu uzturēšanos valstī, nelegālu robežšķērsošanu un nelegālu cilvēku transportu, naudas sodu piedzīšanu no aviokompānijām, kuras uz Latviju nogādājušas personas ar ieceļošanai nederīgiem dokumentiem u.c.

Koncepcija sniedz pārskatu gan par Latvijas līdzšinējo divpusējo bezvīzu režīma līgumu slēgšanas praksi, gan par praksi vienpusējas bezvīzu ceļošanas kārtības noteikšanā citu valstu pilsoņiem. Koncepcijā izklāstīta ārvalstu, to skaitā Lietuvas un Igaunijas, prakse šajā jomā, kā arī analizēti jautājumi, kas kavē bezvīzu režīma līgumu noslēgšanu gan ar valstīm, ar kurām šobrīd notiek konsultācijas (Vācija), gan ar valstīm, ar kurām līgumu teksti jau saskaņoti (Somija, Zviedrija, Norvēģija).

Latvijas un ārvalstu bezvīzu režīmu koncepcija Baltijas vienotās vīzu telpas ietvaros saskaņota ar Lietuvas Republikas Ārlietu ministriju un Igaunijas Republikas Ārlietu ministriju. Saņemts Lietuvas un Igaunijas pozitīvs novērtējums un atbalsts Latvijas izstrādātajai bezvīzu režīma koncepcijai.

Minētās koncepcijas sagatavošanu un pieņemšanu var uzskatīt par būtisku ieguldījumu Latvijas un Eiropas Savienības strukturētā dialoga "trešā pīlāra" (iekšlietu un tieslietu jautājumi) sadarbības pilnīgošanai.

ĀM preses centrs


Par muzeja sākumu

Tas ir noticis - Rīga kļuvusi bagātāka ar interesantu izstādi "Latvijas vēsture un kultūra vaska figūrās".

Ideja pamazām veidot muzeju radusies pirms diviem gadiem. To īstenoja SIA "Lienama" (prezidente Gundega Sauškina). Pie darba stājās tēlnieku grupa - Arturs Virtmanis, Kārlis Alainis un Gatis Felsbergs. Deviņas figūras darināja no parafīna un citu saistvielu maisījuma, kas vislabāk atbilst cilvēka ādas nokrāsai un faktūrai. Rīgas kinostudija, Nacionālais teātris, vairāki muzeji nāca talkā, lai apģērbtu un sapostu jaunos rīdziniekus. Pēdējos smalkos pieskārienus veica grimma mākslinieces Rimma Āboltiņa un Valentīna Čabaja. Gādāts arī par foniem, kas raksturo attiecīgo laiku un personāžu.

Par topošā muzeja mājvietu kļuvis Mākslas darbinieku nams Vaļņu ielā 9. Tā otrajā stāvā apmeklētājus sagaida pati vēsture. Gluži kā dzīvi mūs vēro Gustavs II Ādolfs, Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Rainis, Kārlis Ulmanis, Mihails Tāls. Pie klavierēm domīgs Raimonda Paula dubultnieks un Vijas Artmanes karaliene Elizabete.

Muzeja direktors Arvīds Reimanis pastāsta, ka šai figūru galerijai drīz pievienosies Aspazija, vēlāk Ēvalds Valters, Elza Radziņa, Uļjana Semjonova un vēl citi.

Aina Adermane


Par ražotāju cenām aprīlī

Šā gada aprīlī, salīdzinot ar martu, ražotāju cenas Latvijā samazinājās par 0,1%, Lietuvā par - 1,1%, bet Igaunijā tās pieauga par 0,8%.

Salīdzinot ar pagājušā gada aprīlī (pēdējo 12 mēnešu laikā), ražotāju cenu pieaugums Latvijā bija 3,8%, Lietuvā - 6,9%, bet Igaunijā - 8,3%.

Ražotāju cenu indeksi un cenu parmaiņas 1997.gada četros mēnešos bija šādas:

(procentos)

Cenu indekss Cenu pārmaiņas,
salīdzinot ar
(1996.XII=100) iepriekšējo mēnesi
1997.g. Janvāris 100,6 0,6
Februāris 101,4 0,8
Marts 101,9 0,5
Aprīlis 101,8 -0,1

Lielākais ražotāju cenu kāpums gada laikā (salīdzinot ar 1996.gada aprīli) bija karjeru izstrādē - par 21,5%, ūdens ieguvē, attīrīšanā un sadalē - par 18,7%, gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošanā - par 10,4%, ādu miecēšanā un apstrādē; somu un apavu ražošanā - par 9,7%, nemetālisko minerālu izstrādājumu, kā arī radio, televīzijas un sakaru iekārtu un aparatūras ražošanā - par 8,8%.

Šā gada aprīlī, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, cenas visvairāk pieauga izdevējdarbībā, poligrāfijā un ierakstu reproducēšanā - par 1,5% un radio, televīzijas un sakaru iekārtu un aparatūras ražošanā - par 1,4%.

Šajā pašā laikā ražotāju cenas vairākās nozarēs samazinājušās: otrreizējā pārstrādē - par 4,3%, ķīmisko vielu, to izstrādājumu un ķīmisko šķiedru ražošanā - par 1,9%, koksnes un koka izstrādājumu, izņemot mēbeļu, ražošanā - par 1,4%, celulozes, papīra un papīra izstrādājumu ražošanā - par 1,0%.

VSK Cenu statistikas departamenta

Ražotāju cenu indeksu daļa

Par cenām un darba samaksu aprīlī

Pamatojoties uz cenu reģistrācijas rezultātiem un darba samaksas statistikas veiktajiem aprēķiniem, Valsts statistikas komiteja ziņo.

1. Patēriņu cenas 1997. gada aprīlī salīdzinājumā ar 1996. gada aprīli pieauga par 9%, bet sabiedriskajā sektorā (sabiedriskais sektors statistikā ir valsts un pašvaldību iestādes un uzņēmumi, uzņēmējsabiedrības ar valsts kapitāla daļu, sabiedriskās un reliģiskās organizācijas. Ikmēneša informācija uzrādīta bez sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām) strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa - attiecīgi par 19 procentiem.

2. Patēriņa cenas 1997. gada aprīlī salīdzinājumā ar martu pieauga par 0,7%, tai skaitā pārtikas precēm (ieskaitot alkoholiskos dzērienus) - par 0,3%, nepārtikas precēm - par 0,5%, bet pakalpojumiem - par 1,9 procentiem.

Sabiedriskajā sektorā strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa 1997. gada aprīlī salīdzinājumā ar martu pieauga par 0,8%, tai skaitā uzņēmumos un uzņēmējsabiedrībās ar valsts vai pašvaldību kapitāla daļu - par 2,5%, bet budžeta iestādēs samazinājās par 1,7 procentiem.

Sabiedriskajā sektorā 1997. gada aprīļa mēneša vidējā bruto darba samaksa bija Ls 126,81, tai skaitā budžeta iestādēs - Ls 100,69, uzņēmumos un uzņēmējsabiedrībās ar valsts vai pašvaldību kapitāla daļu - Ls 151,57. Martā mēneša vidējā bruto darba samaksa sabiedriskajā sektorā bija Ls 125,76, tai skaitā budžeta iestādēs - Ls 102,38, uzņēmumos un uzņēmējsabiedrībās ar valsts vai pašvaldību kapitāla daļu - Ls 147,94.

Neieskaitot izmaksas, kas netiek aprēķinātas regulāri katru mēnesi (piemēram, atlīdzība par gada darba rezultātiem, prēmijas par ceturkšņa, pusgada vai lielāka laika perioda darba rezultātiem, prēmijas valsts svētkos u.c.), bruto darba samaksa sabiedriskajā sektorā strādājošajiem bija Ls 120,34.

Sabiedriskajā sektorā strādājošo mēneša vidējā neto darba samaksa bija Ls 93,12 jeb 73,4% no bruto darba samaksas, tai skaitā budžeta iestādēs Ls 75,47 (75,0%), uzņēmumos un uzņēmējsabiedrībās ar valsts un pašvaldību kapitāla daļu - Ls 109,86 (72,5 procenti).

Jāatzīmē, ka no 1997. gada 1. janvāra sociālā nodokļa likme ir 9 procenti.

VSK Darba statistikas daļa

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!