Valsts prezidente:

Vakar, 1.martā, Rīgas pilī: Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns

— sarunā ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju

Vakar, 1. martā, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga tikās ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju Andri Guļānu. Tikšanās laikā notika domu apmaiņa par Latvijas tiesu sistēmas modernizēšanas iespējām, tika spriests arī par to, kas būtu nepieciešams, lai sakārtotu tiesu ēkas un nodrošinātu tās ar vajadzīgo aprīkojumu sekmīgam tiesu darbam.

Valsts prezidente ierosināja meklēt kādu pagaidu risinājumu bez tiesas sprieduma ieslodzīto skaita samazināšanai. Augstākās tiesas priekšsēdētājs, norādot uz Rīgas apgabaltiesas grūtībām, ko rada ļoti daudzās atliktās krimināllietas, pēc tikšanās ar Valsts prezidenti atzīmēja, ka šis jautājums vairs nav atliekams. "Latvija var zaudēt prestižu, ja tik daudz personām ir iespēja vērsties Eiropas cilvēktiesību tiesā un uzvarēt," sacīja A. Guļāns.

"LV" informācija

Foto: Māris Kaparkalējs,"LV"

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 1.martā

Intervija Latvijas Televīzijas 1. marta raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Vakar televīzijā ziņoja un šodien arī avīzes raksta, ka jūs dosities apmeklēt cietumus. Vai jūs pati nācāt uz tādām domām vai jums kāds lūdza to darīt?

V.Vīķe–Freiberga: — Tā ir viena no prioritātēm manu darāmo lietu sarakstā. Šī doma man radās jau tūliņ, stājoties amatā. Man kļuva skaidrs, ka es apmeklēšu ne tikai skolas un bērnunamus, bet arī cietumus un tamlīdzīgas vietas. Bet līdz šim man ir bijis tik daudz darāmā, ka es vienkārši to vēl nebiju paspējusi izdarīt. Tagad tas laiks ir pienācis. Mums notiek un turpinās reformas, ieskaitot arī to, ka cietumus Tieslietu ministrija ir pārņēmusi savā pārraudzībā no Iekšlietu ministrijas. Nu ir gads jau pagājis, kopš tas ir noticis, un tas ir vēl viens iemesls tos apmeklēt. Tagad ir iespēja redzēt, kā gada laikā viss ir mainījies.

— Jūs dodaties uz diezgan glaunu cietumu — Brasas cietumu. Bet pēc nostāstiem ir dzirdēts, ka daudz briesmīgāks ir Centrālcietums.

V.Vīķe–Freiberga: — Es īstenībā gribētu apmeklēt arī pašu briesmīgāko cietumu. Es gan esmu dzirdējusi, ka tagad Centrālcietumā apstākļi ir uzlaboti. Tas būtu nākamais manu darāmo lietu sarakstā. Brasas cietumu es apmeklēju pirmo, jo tajā ir gan mazgadīgie, gan sievietes. Bet es vēlētos apskatīt arī pašas sliktākās kameras.

— Jums ir bijusi tikšanās ar tieslietu ministri Labuckas kundzi. Mēs "4. studijā" bieži esam runājuši par Rīgas apgabaltiesas kritisko stāvokli. Tajā ir ļoti daudzas iekavētas lietas. Ir gara rinda cilvēku, kas gaida tiesas spriedumu. Centrālcietumā cilvēki sēž gadu, pusotru un gaida tiesu. Visu laiku sola, ka viss būs labi, bet patiesībā nekas nemainās.

V.Vīķe–Freiberga: — Man šodien bija tikšanās ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju Guļāna kungu. Viņš atzina, ka šobrīd situācija ir līdzīga sniega lavīnai, kas ar katru gadu kļūst lielāka. Ja tiesas gada laikā nav spējīgas izskatīt visas paredzētās lietas, rodas atlikums, kas ar katru gadu kļūst lielāks.

Patlaban mums veidojas katastrofa. Ir nepieciešami radikāli risinājumi.

— Ministru prezidents solīja, ka nupat Abrenes ielā būs ēka, bet nekas vēl nav sākts darīt. Skan cilvēku vaimanas pēc taisnīga sprieduma. Es nezinu, kā mēs iekļūsim Eiropas Savienībā, tas būs viens no sāpīgākajiem jautājumiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Būs pamatotas sūdzības starptautiskā tiesā, būs sarežģījumi, valsts nevar pieļaut šādu situāciju.

— Kādreiz, kad mēs avīzē publicējām, cik cietumnieks saņem dienā naudas ziņā, tad mums daudzi pensionāri rakstīja, ka viņiem dienā neiznāk tik daudz naudas kā cietumniekiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Nesapņosim par to, ka cietumnieks dabū šo naudu uz rokas. Valsts iztērē uz cietumnieku 3 latus dienā, bet tur ir ierēķinātas telpas, kurās viņš atrodas, kas, cita starpā, mums ir neadekvāti saspiestas. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ cietumnieku vidū izplatās daudzas slimības. Būtībā viņi dzīvo neveselīgi saspiestos apstākļos. Vēl ir jāapmaksā cietumsargi, infrastruktūra, cietuma administrācija. Ja mēs gribam izolēt cietumniekus no sabiedrības, tad tas maksā naudu.

— Bet pensionāriem dažkārt nedēļā ir jāiztiek ar 3 latiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Bet mēs nevaram atļauties, ka slepkavas, izvarotāji un laupītāji staigā pa ielu, tāpēc ka valstij nav naudas, lai tos izolētu.

— Man ir vēstule no Imantas latviešu ģimnāzijas, kurā ir rakstīts, ka daudzās skolās ir atlaisti visi interešu izglītības pedagogi — dejotāji, dziedātāji, zīmētāji utt. Ar 1. aprīli viņi vairs neskaitās darbā. Viņi saka, ka bērni patiesībā ir atstāti narkomānijai. Kā jūs skatāties uz šo ārpusklašu izglītību?

V.Vīķe–Freiberga: — Mans viedoklis šajā ziņā ir ļoti kategorisks. Es uzskatu, ka izglītību mēs nevaram ierobežot tikai ar lasīšanas, rakstīšanas un rēķināšanas māku, it kā viss cits, kas nāk papildus, būtu nevajadzīgs. Pamatizglītība nozīmē zināmu prasmju kopumu, tai skaitā, protams, arī lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu. Bet vēl ir jāapgūst komunikācijas spējas, informētības spējas. Ir jāapgūst arī kultūra un audzināšana, kā arī ir nepieciešama fiziskā attīstība. Es domāju, ka izglītība ietver arī audzināšanu vārda plašākā nozīmē. Kulturāls un audzināts cilvēks, tas ir "vesels gars veselā miesā", cilvēks, kas ir apguvis ne tikai minimālas tehniskās zināšanas, bet kam ir kaut kādi pamati kā normālam kultūras un izglītības cilvēkam. Nerunājot par to, ka šajās interešu nodarbībās ļoti bieži izveidojas nacionālā identitāte, latviešiem kora dziedāšana, teātra spēlēšana bija tie pamati, uz kuriem izveidojās mūsu nacionālā valsts, jau kopš nacionālās atmodas laikiem, kopš Cimzes semināristu laikiem. Tad tika veidota izglītota un zinoša latviešu tauta no zemniekiem, kurus centās turēt neizglītotus un nezinošus. Viņi sāka izglītoties ar visiem saviem līdzekļiem un spējām, kļūt par kultūras cilvēkiem. Tādi cilvēki mums ir vajadzīgi modernajā pasaulē. Mēs nevaram atļauties audzināt cilvēkus, kas sēdēs pie televizora ar alus pudeli rokās vai lietos kārtējo narkotiku devu. Televīzija var būt ļoti laba un informējoša lieta, bet cilvēkam ir vajadzīgs kaut ko aktīvi darīt pašam. Svarīgi, lai cilvēkam būtu aktīvas intereses. Un to viņš var iemācīties tikai kā jauns cilvēks, kā bērns.

— Šodien es lasīju, ka izglītības un zinātnes ministrs Greiškalna kungs ir ticies ar šiem pedagogiem un apsolījis saskaitīt, cik tad naudas īsti viņiem būtu vajadzīgs.

V.Vīķe–Freiberga: — Es ceru, ka būs pietiekami asa reakcija no vecāku un sabiedrības puses. Es pieņemu, ka šajā jautājumā ir diezgan daudz kas jāsakārto administratīvajā līmenī. Interesējoties par šo jautājumu, es atklāju, ka pārklājas Izglītības un zinātnes ministrijas un Kultūras ministrijas kompetences. Te ir jārunā arī par pašvaldību dalību pulciņu veidošanā un uzturēšanā. Tīri administratīvi daudz kas būtu sakārtojams un sadalāms. Dažos rajonos šie naudas līdzekļi ir krietni vairāk nekā citos.

— Man aktieris Juris Strenga stāstīja, ka viņš kopā ar aktrisi Ņinu Ņeznamovu ir piedalījies krievu skolā kādā pulciņā, kur viņi ir stāstījuši, kas ir Aspazija, kas ir Rainis, spēlējuši kopā ar bērniem karali Līru. Viņi to ir mēģinājuši darīt kādu gadu. Bērni ir klausījušies ar vaļā mutēm, ko šie divi aktieri viņiem stāsta. Bet tas viss ir beidzies ļoti vienkārši ar to, ka šīm nodarbībām vairs nav atvēlēta nauda. Viņi gājuši uz bankām, kas teikušas: priekš kam tādām lietām dot naudu? Valstij arī tas nebija paredzēts. Cik gan ilgi var strādāt par velti? Viņiem taču arī ir ģimenes. Viņi teica, ka nesen aizgājuši uz to pašu skolu paskatīties, kas tajā notiek. Izrādās — lielajā zālē visādi barkasovieši māca kauties. Varbūt tieši krievu skolām visvairāk būtu nepieciešamas šādas kultūrizglītojošas nodarbības, jo citādi mums integrācija ir tikai uz papīra.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, šajā lauciņā ir ļoti daudz iespēju kaut ko darīt. Protams, ir arī brīvprātības princips. Ticiet man, ka trimdā šādu pulciņu vadītāji ne tikai nesaņēma algas, bet diezgan ievērojamus līdzekļus no savas naudas ieguldīja visādos projektos. Visa dziedāšana un dejošana trimdā bija uz tīrā brīvprātības principa. Tas, protams, nav iemesls pieprasīt, lai ļaudis Latvijā citādos apstākļos rīkotos tāpat. Ja skolotāji neatradīs citur sev atalgotus darbus, viņiem nebūs arī iespēju brīvprātīgi ziedot laiku pulciņu darbiem. Mums ir iestrādes, mums ir tradīcijas, es domāju, rezultāti mūsu bērniem ir bijuši spīdoši. Manuprāt, tas būtu vienkārši traģiski visas gūtās pieredzes un izveidotās struktūras apdraudēt.

— Normāli būtu, ja šie cilvēki izveidotu maksas studijas, bet mūsu cilvēki diemžēl nav maksātspējīgi. Es kādreiz esmu dzirdējis, ka jūs esat Āfrikā bez maksas apmeklējusi mūzikas skolu. Vai tā ir taisnība?

V.Vīķe–Freiberga: — Es gāju konservatorijā. Es būtu gribējusi mācīties klavierspēli, bet mani vecāki nevarēja atļauties man nopirkt klavieres. Faktiski es nevarēju spēlēt nevienu instrumentu, jo mani vecāki nevarēja atļauties to nopirkt. Es ar lielu lūgšanos un mazu šmaukšanos ņēmu solfedžo stundas un dziedāju korī. Man ļoti patika konservatorijas gaisotne. Principā viņi mani nemaz nedrīkstēja uzņemt, bet es teicu, ka mani šī lieta ļoti interesē un mani vecāki man nopirks klavieres. Tā bija maza blēdība no manas puses.

— Varbūt mēs kopā ar prezidenti varētu lūgt vecākiem skatīties līdzi šiem jautājumiem. Mums ir atnākusi vēstule no četrām jaunām latvju patriotēm — Lienes, Līgas, Ilzes un Līgas. Viņas ir ļoti sašutušas par to, ko jūs esat teikusi kādā Latvijas pilsētā, ko pārdrukājusi savā laikā "Lauku Avīze", ka katrs cilvēks, kas dzīvo Latvijā, runā latviski un jūtas piederīgs Latvijai, ir uzskatāms par latvieti. Šīs četras jaunās patriotes uzskata, ka tas ir noziedzīgs apgalvojums. Jautājums ir diezgan sarežģīts. Mēs visi balsojām par skaisto dziedātāju un sašutām, ka krieviete Marija Naumova mūs nepārstāvēs Eirovīzijā, un patiesībā Viktors Alksnis, kurš pilnībā ir latvietis, ir lielāks krievs nekā visi pārējie.

V.Vīķe–Freiberga: — Ja mēs sekojam šai četru dāmu definīcijai, tad Latvijai vajadzēja atsacīties no zelta medaļas olimpiādē, jo to izcīnīja cilvēks, kurš pēc tautības un senčiem ir krievs, bet Igors Vihrovs stāvēja uz šī pjedestāla ar lepnumu. Viņš bija priecīgs, ka to darīja zem Latvijas karoga. Tas viņu padara par simtprocentīgu latvieti. Varētu teikt, krievu tautības vai krievu izcelsmes latvietis. Es absolūti no sava viedokļa neesmu gatava atkāpties, nedz arī šo Latvijas zelta medaļu sūtīt atpakaļ.

— Jūs domājat, ka šīs patriotiskās dāmas mazliet pārspīlē šīs lietas?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka viņas ļoti maldās. Bet tā ir viņu privilēģija, mēs dzīvojam demokrātiskā valstī.

— Kāda dāma ir atrakstījusi un grib dzirdēt jūsu komentāru par to, ka reliģija atgrūž Zentas Mauriņas domu, viņa ir atzinusi virzību uz absolūto. Zinātne noliedz absolūto. Kā jūs komentētu šādas pretrunas, kas zināmā mērā jums izveidojās ar mācītājiem 18. novembrī?

V.Vīķe–Freiberga: — Es par zinātni un absolūto varētu runāt sešu mēnešu garumā. Man būtu daudz ko jums stāstīt.

— Jums tur nav iekšējas problēmas?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, man nav nekādu problēmu.

— Puķītes kundze mums raksta, ka prezidente nav izteikusi savu viedokli par homoseksuālismu.

V.Vīķe–Freiberga: — Man liekas, ka es to pat esmu teikusi televīzijas ekrānā, bet es to varu atkārtot: es uzskatu, ka tas, ko pieauguši cilvēki dara savā intīmajā dzīvē savā starpā, kamēr vien tas notiek brīvprātīgi un ar abpusēju vienošanos, tur nevienam citam nav darīšanas. Bet es runāju par pieaugušiem cilvēkiem un brīvprātīgu vienošanos.

— Kāds skatītājs jautā, vai Jurkāna brauciens uz Maskavu un slepenās sarunas nav Molotova–Rībentropa pakta atkārtojums?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka par daudz goda Jurkāna kungam ir piešķirts. Viņš nebija Latvijas valsts oficiālais pārstāvis šajā vizītē. Viņš nebija akreditēts parakstīt lēmumus. Tas pilnīgi atkrīt.

— Par jūsu tikšanos ar Putina kungu. Ir pagājis zināms laiks, ir izskanējuši dažādi vērtējumi. Vai jūs redzat kādu turpinājumu šai jūsu tikšanās reizei?

V.Vīķe–Freiberga: — Vēl ir mazliet par agru gaidīt kādas izmaiņas, kaut gan man šķiet, ka tūdaļ nākamajā nedēļā tika minēts mūsu starpvaldību komisijas tikšanās datums, ko mēs gaidījām jau ilgāku laiku. Latvijas puse bija gatava, bija jau notikusi pirmā tikšanās Gorbunova kungam ar Blohina kungu. Bet nākamās tikšanās datums netika minēts. Tā lieta kavējās. Tūlīt pēc manas tikšanās ar Putina kungu tika paziņota šī ļoti būtiskā starpvaldību komisiju darba atsākšanās un datuma nosaukšana. To es uzskatu par ļoti konstruktīvu un nozīmīgu soli. Pārējais prasīs laiku, to mēs varēsim izvērtēt pēc gada.

— Kad jūs tik steidzīgi saņēmāt šo ielūgumu, jums nebija šaubas braukt vai nebraukt?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas nebija steidzīgs ielūgums.

— Tā gan runāja.

V.Vīķe–Freiberga: — Tā runāja tāpēc, ka tas nebija presei iepriekš zināms. Tas viņiem bija pārsteigums. Man tas nebija pārsteigums.

— Vēl ir viedoklis, ka Krievijas Ārlietu ministrija domā vienu, bet Putina komanda kaut ko citu. Vai jums neradās šāda sajūta?

V.Vīķe–Freiberga: — Ir skaidrs, ka Krievijā valda dažādi strāvojumi, kas ir pilnīgi normāli. Latvijā arī ir dažādas noskaņas. Ne jau visi Krievijā ir ar vienādu viedokli, tāpat kā tāda nav Latvijā. Ir ļoti iespējams, ka starp prezidenta administrāciju un Ārlietu ministriju zināmos jautājumos ir mazliet atšķirīga nostāja.

— Ir zināms, ka jūs dosities vizītē uz Lietuvu. Ko jūs tur gribat panākt? Vai jums ir kādi slepeni nodomi?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka mūsu nolūkos iepretim Lietuvai nav nekas slēpjams. Tā mums ir brāļu tauta gan izcelsmes, gan valodas ziņā. Tā mums ir kaimiņu tauta ar līdzīgu likteni. Mums ir svarīgi ar viņiem uzturēt ne tik vien labas, bet arī intensīvas attiecības, kā arī saskaņot viedokli mūsu kopējos ārpolitikas centienos. Tas ir ļoti būtiski, it sevišķi šajā vēstures posmā. Nākamie divi gadi Latvijai un Lietuvai būs liktenīgi, jo tad izšķirsies mūsu liktenis attiecībā uz iekļaušanu NATO aliansē. Mēs tikko dabūjām zināt, ka 2002. gada samitā tiks par to runāts. Mums ir jābūt uz to gataviem un jāsaskaņo savi viedokļi.

— Jūs šodien tikāties ar aizsardzības ministru Kristovska kungu. Ko jūs slepeni runājāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas nav nekāds noslēpums. Mūsu mērķi ir attīstīt bruņotos spēkus, palielināt mūsu aizsardzības kapacitāti, panākt, lai tā būtu savietojama ar NATO spēkiem, panākt, lai mūsu bruņotie spēki atbilstu NATO kritērijiem. Protams, ne jau tikai uz Aizsardzības ministrijas pleciem gulstas šī atbildība. Integrēšanās NATO nosaka politisko klimatu visā valstī. Tiks izvērtēts mūsu politiskais briedums un gatavība. Mums šajā ziņā ir jāspēj uzrādīt progress, ieskaitot militāro jomu.

— Man daudzi cilvēki ir teikuši: tu vadi "4. studiju", sadod tiem politiķiem, tu parādi viņiem. Vēstulēs cilvēki raksta, ka jūs esat vienīgā, kas neapzog valsti. Kā jūs kā psiholoģe vērtējat šo cilvēku domu, ka augstās amatpersonas ir blēži, kas jāatmasko, kam ir kārtīgi jāparāda?

V.Vīķe–Freiberga: — Man tas liekas skumji.

— Tas nozīmē, ka cilvēki sāk šīm amatpersonām neticēt.

V.Vīķe–Freiberga: — Izpildvara ir tā, kas vada mūsu valsti kopā ar parlamentu, kas ir likumdevējvara. Viņi mūs pārstāv, viņi mūs vada. Ja tautai nav uzticības, tad ir smagi, tas tā nedrīkst turpināties.

— Vai jūs jau esat izlēmusi, par ko jūs balsosiet Jūrmalas pašvaldībā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es esmu pa pusei izlēmusi. Šodien saņēmu paketi ar sīku izklāstu par katru no kandidātiem. Man ir pamatīga dokumentācija, ko es rūpīgi kopā ar vīru izpētīšu.

— Jūs esat bijusi daudzās valstīs. Sakiet, vai tur municipālās vēlēšanas ir tikpat karstas kā pie mums?

V.Vīķe–Freiberga: — Ne tik ļoti. Tas līmenis, kas šobrīd tiek piekopts Latvijā, drīzāk atbilst nacionālajām vēlēšanām. Man šķiet, ka viena nelaime ir tā, ka tās pašas partijas, kas darbojas parlamentā, figurē arī municipālās vēlēšanās. Citās valstīs tas ir citādi. Zviedrijā Latvijas modelis darbojas ļoti labi. Ir laba sadarbība starp dažādiem līmeņiem. Kanādā atkal tie ir vietējie ļaudis ar saviem grupējumiem. Pilsētās un lielpilsētās ir pilnīgi neatkarīgi cilvēki no provinciālās valdības. Tas ir municipālā līmenī ar citām partijām un citu sistēmu. Tad viņi mēģina sarunāties ar valdību. Viņiem nav sajukums starp politiku, kas tiek veidota valsts mērogā un pilsētā.

— Amerikāņu filmās ir redzēts, ka tur šaujas pilsētas mēra amata dēļ.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, emocijas ir stipri kāpinātas, jo tas cilvēkus skar visvairāk. Tas ir jautājums, vai ir tīras ielas, vai tās ir salabotas, dzīves kvalitāte tiek noteikta tieši municipālā līmenī.

— Vai jūs domājat, ka valsts partiju ienākšana municipālajā līmenī nav diez cik progresīva?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir viens no risinājumiem, kas dažās valstīs darbojas diezgan labi. Bet Latvijas politiskā brieduma situācijā es neesmu pārliecināta, vai tas ir labākais risinājums. Man ir informācija, ka zināmās pilsētās ļaudis būtu gribējuši kandidēt kā neatkarīgi deputāti, nevis piesaistīties kādai no nacionālajām partijām.

— Es jums gribētu izstāstīt kādu stāstiņu iz dzīves. Mans dēls šodien aizgāja pie friziera, viņam ir daudz vairāk matu nekā man. Friziere viņam jautājusi, par ko viņš balsos vēlēšanās, viņš atbildējis, ka par "Latvijas ceļu". Friziere teikusi: "Ak par "Latvijas ceļu", nevis par sociāldemokrātiem?" Un nogrieza viņam matus uz nullīti.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir ļoti neprofesionāli.

— Tāpēc es aicinātu skatītājus negriezt cits citam galvas mēra amata dēļ. Jūs piekrītat, prezidentes kundze?

V.Vīķe–Freiberga: — Piekrītu.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā