Sociālais kapitāls. Vai mums tas ir, un kāds

Prof. Oļģerts Krastiņš - "Latvijas Vēstnesim"

Bieži runājam par saimniecisko kapitālu, ar to saprotot vai nu ražošanas līdzekļus plašā nozīmē, vai finansu resursus. Jau retāk minam cilvēkkapitālu, ar to saprotot darba spējas, izglītību, dažādas prasmes un iemaņas. Par sociālo kapitālu dzirdēts pavisam reti. Saimnieciskais kapitāls parasti ir tikai uzņēmējiem, īpašnieku grupām, valstij. Cilvēkkapitāls un sociālais kapitāls pieder katram no mums. Vismaz tā vajadzētu būt.

Kas ir sociālais kapitāls

Par sociālo kapitālu mūsdienu sociālajās zinātnēs sauc indivīda un cilvēka grupu savstarpējos kontaktus un šādu kontaktu veidotos tīklus. Izrādās, ka sociālie kontakti cilvēkam ir tikpat noderīgi kā nauda; dažkārt tie ļauj iegūt vai ietaupīt naudu, bet nereti ir pat ar naudu neaizstājami.

Sociālie kontakti (sociālais kapitāls) nodrošina cilvēkam informāciju par dažādām iespējām: kā iegūt labāku, augstāk atalgotu darbu; kur izdevīgi nopirkt vai īrēt piemērotu mājokli; kur lēti un izdevīgi iepirkties; kurš ir "labs" ārsts; kāda sociālā palīdzība iespējama grūtā brīdī utt. Savākt šādu informāciju no oficiāliem kanāliem parasti ir grūti un dažkārt arī neefektīvi.

Sociālie kontakti (sociālais kapitāls) cilvēkam nodrošina atbalstu, veicot to vai citu darbību. Piemēram, kāda līdzcilvēka rekomendācija var būt izšķiroša, lai dabūtu labu darbu, aizdevumu, noslēgtu līgumu u.c. Tādējādi sociālais kapitāls ļauj palielināt ienākumus.

Sociālie kontakti ļauj cilvēkam aizstāt paša prasmes trūkumu kāda darba veikšanai ar cita cilvēka palīdzību. Piemēram, kaimiņš palīdz kaimiņienei pielikt vai izremontēt atslēgu, bet viņa izlabo kaimiņa apģērbu. Šādi savstarpēji palīdzības līgumi darbojas ātrāk un lētāk nekā specializēto darbinieku piedāvājumi. Ir darbi, kurus vispār negribas uzticēt svešam (bērnu pieskatīšana u.c.).

Sociālie kontakti palīdz cilvēkam "iedzīvoties" apkārtējā vidē un sabiedrībā, justies drošākam un gūt emocionālu atbalstu.

Sociālie kontakti cilvēkam veidojas ģimenē, darbavietā, starp radiniekiem, kaimiņiem, draugiem, kā arī īpašās sabiedriskās, profesionālās un interešu organizācijās.

Socioloģijas zinātne līdz šim vairāk pētījusi sociālo kontaktu veidus un to izplatību. Pagaidām grūti (vismaz pēc mums pieejamiem datiem) raksturot šādu kontaktu efektivitāti. To vispār grūti raksturot skaitliski. Jārēķinās arī ar to, ka par sociālo kontaktu saturu un to materiālo vai emocionālo "vērtību" bieži vien negribēsies runāt socioloģiskā intervijā.

Ar ko satiekamies

Dzīves apstākļu pētījumā, ko 1999.gadā veica Centrālā statistikas pārvalde (CSP) sadarbībā ar Norvēģijas Lietišķo sociālo pētījumu institūtu, 18 gadus veciem un vecākiem gadījumizlases veidā izraudzītiem respondentiem jautāja par sociālo kontaktu biežumu ar radiniekiem, kaimiņiem, darba kolēģiem un draugiem (1.tabula). Ar sociālo kontaktu šeit saprata vismaz 15 minūtes garu sarunu, bet neskaitīja sarunu pa telefonu, īsas sastapšanās uz ielas, kāpnēs u. tml.

Kā iespējamā kontaktpersona aptaujā netika paredzēts laulātais dzīvesbiedrs, kopdzīves partneris, nepieauguši bērni, jo tie veido ģimenes kodolu, parasti dzīvo kopā un viņu sociālie kontakti ir pašsaprotami. Pārsteidz gan, ka anketas sastādītājus nav interesējuši kontakti ar pieaugušiem bērniem, kuri nereti dzīvo citur.

Tāpat Latvijas apstākļiem būtu piemēroti pajautāt par ārpusdarba kontaktiem ar kolēģiem darbavietā. Varbūt Norvēģijā darbs jau ir tiktāl intensificēts, ka sarunas par sadzīvi darbalaikā nav iespējamas...

No aptaujā paredzētajām kontaktpersonām vienīgi māte vai tēvs ir radinieki, ar ko biežāk dzīvo kopā pieaugušie respondenti.

Ārpusģimenes kontakti visbiežāk un regulārāk veidojas ar kaimiņiem dzīvesvietā. Katru dienu vai gandrīz katru dienu ar kaimiņiem sarunājas vairāk nekā trešdaļa Latvijas pieaugušo iedzīvotāju. Jāņem gan vērā, ka šie kontakti parasti ir īsāki, paviršāki un maznozīmīgāki nekā sarunas ar radiniekiem vai draugiem.

Personiskāki un informatīvāki kontakti ar kaimiņiem ir mazpilsētās un laukos, bet saturiski maznozīmīgi - lielajās pilsētās.

Svarīga sociālā nozīme ir draugiem, ar kuriem parasti saista kāda interešu kopība, ir saderīgs raksturs un savstarpēja interese par kontaktiem. Ap 16 procentiem Latvijas pieaugušo iedzīvotāju ar draugiem satiekas gandrīz katru dienu, bet gandrīz 40 procenti - reizi nedēļā. Tātad katram otrajam ir regulāri uzturēta draudzība. Dzīves apstākļu pētījuma izpildītāji secina, ka ar draugiem biežāk satiekas vīrieši, retāk - sievietes. Šādus kontaktus ir iecienījuši jaunieši, tajā skaitā studenti. Kontaktu biežums ar draugiem būtiski samazinās pēc 44 gadu sasniegšanas.

Samērā izplatīta ir arī tikšanās ar darba kolēģiem ārpus darbalaika. Var pieņemt, ka šiem kontaktiem ir vēl lielāka nozīme. To neļauj pamanīt uzliktā prasība tikties ārpus darba stundām.

Visierobežotākais kontaktu tīkls ir pensionāriem, kaut gan viņiem tiklab sadzīviski, kā emocionāli šie kontakti būtu visvairāk vajadzīgi.

Mēs savā rakstā, tāpat kā Dzīves apstākļu pētījumā, sociālos kontaktus aplūkojām kā visnotaļ pozitīvu parādību. Taču nedrīkst aizmirst, ka alkohola lietošana gandrīz vienmēr notiek draugu, domubiedru vai kaimiņu sabiedrībā. Varbūt tieši tādēļ ar draugiem biežāk tiekas vīrieši nekā sievietes. Alkoholu vienatnē lieto tikai galīgi nodzēries cilvēks. Sociālo kontaktu negatīvie aspekti minētajā pētījumā nav skarti.

Kad nepieciešama

palīdzība

Sociālie kontakti kļūst vērtīgāki tad, ja tie vieš cerību, ka būs iespējams saņemt palīdzību grūtā brīdī. Šajā ziņā Latvijas iedzīvotāji, šķiet, ir lieli optimisti. 95 procenti no Dzīves apstākļu pētījuma respondentiem uzskatīja, ka viņiem būs iespējama tuva cilvēka palīdzība slimības gadījumā, 92 procenti - ka ir ar ko pārrunāt personīgās problēmas utt. Te gan jāpiezīmē, ka lielākā daļa šo optimistu palīdzību gaida no kāda ģimenes locekļa. Cik ir tādu, kas var paļauties uz draugu, kaimiņu vai darba kolēģi, tas paliek nenoskaidrots. Tādēļ diezgan nopietni jāvērtē, ka 5 procenti iedzīvotāju nevar cerēt uz palīdzību slimības gadījumā.

Tika noskaidrots arī, kāda daļa iedzīvotāju reāli sniedz citiem nepieciešamo palīdzību. Uz jautājumu "Vai jūs bez atlīdzības tagad rūpējaties par kādu, kas nevar pats sevi aprūpēt?" ar "jā" atbildēja 13,6% pilngadīgo iedzīvotāju. Arī šajā gadījumā nav noskaidrots, kāda daļa aprūpētāju gādā par savas ģimenes vai mājsaimniecības locekli un kāda daļa - par radniecības ziņā tālāku personu.

Aprūpes nepieciešamību visbiežāk nosaka aprūpējamā vecuma nespēks (32% gadījumu), invalidi (27%) un hroniska slimība (19%). Kā ir novērojuši pētījuma veicēji, par vecuma dēļ mazspējīgiem visbiežāk rūpes uzņemas viņu jau pusmūžā esošo bērnu paaudze 45-54 gadu vecumā.

Tika skaidrots arī, vai aprūpētājs savus pienākumus uzņēmies labprātīgi. Gados jaunākie cilvēki biežāk norādīja, ka tā bijusi viņu brīvprātīga izvēle, bet gados vecāki, pensijas vecuma aprūpētāji biežāk atbildēja, ka nav bijis citas iespējas.

Tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka sievietes ir žēlsirdīgākas un biežāk uzņemas gādību par nespējīgiem. Pētījums parādīja, ka aprūpētāju sieviešu ir tikai par pāris procentu punktiem vairāk nekā aprūpētāju vīriešu. Šī starpība daudz nepārsniedz iespējamo izlases kļūdu. Diezgan negaidīts ir secinājums, ka cilvēki ar augstāku izglītību ievērojami biežāk uzņemas rūpes par kādu līdzcilvēku nekā ar zemāku izglītības līmeni.

Var vērtēt, ka līdzcilvēku aprūpi Latvijā saņem ap 250 tūkstoši cilvēku, kas daudzkārt pārsniedz aprūpējamo skaitu aprūpes mājās (ap 7 tūkstoši).

Organizācija mums,

mēs - organizācijai

Iepriekš minētie sociālie kontakti lielākoties ir likteņa piespēlēti. Radiniekus neizvēlas. Reti izdodas izvēlēties kaimiņus un darbabiedrus. Var vienīgi censties šos dabiskos kontaktus saglabāt, izkopt, padarīt abpusēji izdevīgus un patīkamus. Brīvāk var izvēlēties draugus, īpaši jaunieši, kas apmeklē publiskus pasākumus un iepazīstas ar daudziem.

Sociālos kontaktus var meklēt arī dažādās organizācijās, un tur katram ir lielākas izvēles iespējas. Liela daļa organizāciju uzņem visus gribētājus.

Dzīves apstākļu aptaujā respondentiem lūdza atbildēt, vai viņi piedalās kādā no 15 organizāciju veidiem un to grupām: arodbiedrības, darba devēju organizācijas, profesionālās organizācijas un asociācijas, politiskās partijas, reliģiskās organizācijas, labdarības, sporta, tautas mākslas utt.

Izdarot apkopojumus, izrādījās, ka 77% pieaugušo iedzīvotāju nepiedalās nevienā tāda veida organizācijā, 18% - vienā kādā organizācijā un pavisam nedaudzi - divās trijās vai vairākās organizācijās. Vīriešu un sieviešu šāda veida aktivitātes ir gandrīz vienādas, mazas atšķirības darbotiesgribā ir jauniem un veciem, pilsētniekiem un lauciniekiem.

Sabiedriskā aktivitāte būtiski aug līdz ar izglītību, tāpat - pieaugot materiālajai labklājībai (2. tabula).

Runājot par raksturīgāko organizāciju grupām, arodbiedrībās visbiežāk pārstāvēta inteliģence, garīgu darbu strādājošie. Politiskās partijas vispār ir mazskaitlīgas, un par tām vairāk interesējas darba devēji, darbu vadītāji, inteliģence.

Reliģiskās organizācijās biežāk darbojas pensionāri, bet par tām ir interese arī studentiem. Sporta organizācijas piesaista galvenokārt jaunatni. Arī dažādās interešu, profesionālās un citās organizācijās visbiežāk pārstāvēti darba devēji, augstākā un vidējā līmeņa vadītāji, kvalificēti strādnieki. Nestrādājošie darba meklētāji un mazkvalificētie strādnieki visbiežāk atrodas ārpus šādu organizāciju tīkla, nav kas pārstāv viņu intereses.

Ja neskaita grupveida interešu aizstāvību, vairākums sabiedrisko un profesionālo organizāciju paplašina savu biedru informēšanu, ko var izmantot darba pienākumu veikšanai. Reti tās var palīdzēt individuāli, sadzīves problēmu risināšanai līdzīgi kā radinieki, dažreiz - draugi. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kādēļ daļa šādu organizāciju darbojas epizodiski un zaudē biedrus.

1.tabula

Tikšanos ar citiem cilvēkiem biežums, procentos no 18 gadus vecu

un vecāku personu skaita

Datu avots: Dzīves apstākļu apsekojums Latvijā 1999. gadā. - R.: CSP, 2000.-158.-159.lpp.