Par teritoriālo reformu. Pārdomas katram un visiem

Ministru prezidents — Pilsētu savienības konferencē Siguldā piektdien, 23.maijā:

Augsti godātie konferences dalībnieki, kolēģi, dāmas un kungi!

Šodien es esmu atbraucis pie jums, lai dalītos savās pārdomās par teritoriālo reformu — tas ir — par jautājumu, kurš pēdējā laikā izraisa karstas debates, dažādus uztraukumus un skaļu brēku. Šī diskusija, manuprāt, var kalpot par lielisku piemēru tam, kāda ir Latvijas politiķu kvalifikācija un pieeja darbam, kāda ir pati mūsu sabiedrība un cik liela ir tās iekšējā spēja mainīties, mācīties, atbrīvoties no stereotipiem un kopīgi veidot modernu, uz panākumiem un labklājību orientētu sabiedrību.

Teikšu atklāti, šķiet, ka šī spēja ir mazāka, nekā būtu iespējams, mazāka nekā, piemēram, mūsu kaimiņiem igauņiem, mazāka nekā tām valstīm, kurām mēs gribam būt līdzīgi. Nepārprotami tā ir arī politiķu un mūsu visu vaina. Diemžēl pat vienkāršas lietas izraisa viskarstākās debates, skaidras ekonomiskas likumsakarības tiek pakļautas dažādu amatieru un puskoka lēcēju spriedelējumiem un kritikai, sarežģītākas problēmas vispār netiek risinātas.

Pēdējās dienās man pret paša gribu ir daudz jārunā un jāatceras procesi, kas Latvijā risinājās 92. un 93.gadā. Toreiz bija jārisina vēsturiski uzdevumi, jāpieņem drosmīgi lēmumi, jāpāriet uz brīvām cenām, jāievieš sava nauda, jānodrošina valsts izdzīvošanai nepieciešamā ekonomiskā mehānisma strādātspēja.

Bija arī kļūdas, bet bija daudz stingru un gudru lēmumu, kuru pareizība tagad ir pilnībā pierādījusies. Es teiktu, ka tādu bija vairums, taču varētu būt bijis vēl vairāk un varētu tapt izdarītas arī tādas lietas, kas jau šodien nestu jūtamus rezultātus. Iemesls, kāpēc daudz kas netika izdarīts, ir tāds pats kā šodien. Izpratnes un skaidras vīzijas trūkums, neirastēniska brēkuļošana un bailes uzņemties atbildību.

Lai atceramies kaut vai, kādas runas skanēja un kā tika kritizēta un apšaubīta, piemēram, pāreja uz savu naudu. Šodien par šo lēmumu pareizību neviens vairs nešaubās, bet kas būtu bijis, ja toreiz neatrastos tādi drosmīgi vīri kā Godmanis, Repše, ja viņi paļautos dažādu nejēgu populistiskajai muldēšanai. Tieši tā tas notika toreizējā AP.

Līdzīgi ir arī šobrīd, mēs varētu strādāt daudz labāk, daudz ātrāk, izdarīt virkni lietu, par kurām pēc diviem trim gadiem mums teiktu paldies, bet nē, trūkst mugurkaula.

Atcerēsimies kaut vai diskusijas par otrā līmeņa pašvaldību likvidāciju. Ko tikai nenācās dzirdēt, taču neviens nepadomā, ka jau tagad 50% Latvijas iedzīvotāju dzīvo viena līmeņa pašvaldībās un tikai otrajai pusei bija divu līmeņu pašvaldības. Kura puse dzīvoja labāk — pilsētas, kurās ir viens saimnieks, kurās ir pietiekoši iedzīvotāju un kuras pašas iekasē un pārdala naudu, vai arī tie, kuriem naudas tā jau nepietiek, bet par savu naudu bija jāuztur vēl kaklakungs, kuram īstenībā nebija nekādas teikšanas un nekādu funkciju.

Kāpēc mēs, latvieši, vienmēr gribam sev kaklakungu?

Kāpēc mēs vienmēr gribam pašu nopelnīto atdot kaut kādiem kungiem, kurus mēs bieži pat redzējuši neesam. Kāpēc mēs jūtamies drošāk tikai tad, ja zinām, ka kaut kur tālāk, augstāk, sazin kur dzīvo vēl kāds kungs, kurš par mums it kā rūpējas.

Kāpēc mēs negribam paši būt saimnieki savā sētā, savā pilsētā vai savā pagastā. Negribam turēt maku paši savās rokās, bet atdot kādam citam. Kur ir mūsu pašapziņa, drosme, gudrība?

Mums ir kaut kas jāmaina šajā ziņā, un administratīvā reforma ir viens svarīgs solis šajā virzienā.

Sāksim ar to, ka veidosim stiprus pagastus, stipras pilsētas.

Labklājība nav nekāda apsolītā zeme, kurā Šķēle vai kāds cits vilks aiz ausīm iekšā un tad skatīsies, lai neviens neizbēg. Mūsu iekārotās brīvības viens no sasniegumiem ir arī tiesības izvēlēties būt muļķim un nabagam. To nevar nevienam aizliegt. Diemžēl.

Jautājums ir vienkāršs: vai mēs gribam dzīvot labāk, vai mūsu politiķi grib, lai Latvijas ļaudis dzīvotu labāk, vai mēs gribam arī turpmāk dzīvot tā, kā dzīvojam šobrīd.

Mēs diemžēl neesam tik bagāti, lai varētu atļauties būt muļķi un čammas.

Mums ir tikai viena cerība — izmantot visas tās progresīvākās lietas, kas pasaulē ir zināmas, mums ir jābūt stiprākiem un gudrākiem par tiem, kas jau tagad dzīvo pārticīgi, tikai tā mēs varam izrauties no atpalicības.

Mums ir jāpārvar vēl viena problēma.

Uzdrīkstēšanās trūkums.

Mums reformas rit mūžīgi, nav skaidrs, kad sākas, bet ir skaidrs, ka nekad nebeidzas, un labums pārsvarā nav redzams.

Es varu pateikt, kāpēc tā.

Visi sola, sola, tad runā, runā, tad it kā vajadzētu kaut ko darīt, bet darīt negribas, jo kas dara, tas var kļūdīties, īpaši, ja pats labi nesaprot, ko dara.

Tāpēc īsta darīšana tiek aizstāta ar bezgalīgu runāšanu un sīkiem, nenozīmīgiem darbiņiem, kas beigās tādi pusdzīvi, pussprāguši noslīkst dvakojošajā birokrātijas dūkstī.

Rezultātā itkā kaut kas notiek, bet beigās — beigās kā vienmēr. Man ir ļoti bail, ka administratīvi teritoriālā reforma šobrīd tieši šādā veidā ir jau pa pusei purvā iedzīta.

Nav drosmes politiķiem, nav uzdrīkstēšanās vienreiz par kaut ko izšķirties un izdarīt līdz galam. Izdarīt kārtīgi, neatgriezeniski un līdz galam. Neesam uz to spējīgi.

Zundas kungs, kurš pašaizliedzīgi ir šos jautājumus risinājis, es domāju, arī jums varēs pastāstīt, kā mums iet.

Pagastiem un pilsētām ir jākļūst par to administratīvo institūciju, kas ir spējīga un sniedz iedzīvotājiem to, ko cilvēks tiešām gaida no valsts varas.

Pabalsti, sociālā palīdzība, drošība, infrastruktūra, sakopta vide — tās ir tikai dažas no lietām, kuras jānodrošina valsts varai. Bet kā ir šobrīd?

88 procentos pašvaldību dzīvo tikai 25% iedzīvotāju, pārējie 75% iedzīvotāju dzīvo 12% pašvaldību.

Tas nozīmē — 88% pašvaldību ir mazas un nabadzīgas, tās nespēj sniegt cilvēkiem to, ko cilvēks grib sagaidīt.

Un savādāk arī nevar būt — mazi pašu ieņēmumi, lieli kopējie pārvaldes izdevumi, naudas nav un nav arī nekādu iespēju to nopelnīt. Arī lielajiem un stiprajiem attiecīgi ir grūti, jo viņiem ir jāuztur ekonomiski nepamatotie veidojumi.

Kā var būt stiprs saimnieks, kā var būt stipra pašvaldība, ja nav naudas un nav nekāda ekonomiska pamata naudai rasties. Un te nu ir jāsaka, — lai arī kādas nostalģiskas atmiņas dažu labu saista pie vecās, pierastās padomju izpildkomitejas — ekonomisks pamats labklājībai ir teritorijām, kurās dzīvo 300 — 400 tūkstoši iedzīvotāju.

Es neesmu tas ļaunais, kurš to ir izgudrojis, es netaisos un droši vien arī nemācētu izgudrot velosipēdu — tā ir precīza, pasaulē pārbaudīta ekonomiski pamatota lieta.

Tas ir tāpat kā tad, kad es pateicu, ka labi dzīvos tās saimniecības, kas ir lielākas par 50 hektāriem. Es negribu nevienam neko uzspiest, nedz 50 hektārus, nedz apriņķus, mēs dzīvojam brīvā valstī, kur gan katrs atsevišķi, gan visi kopā var brīvi lemt par savu likteni, bet kā valsts vadītājam man ir jābūt godīgam un man ir jāsaka, ka labi dzīvos tikai tie, kas spēs savu darbību organizēt, stingri balstoties tirgus sabiedrības likumsakarībās.

Jo vairāk tādu būs, jo labāk dzīvosim mēs visi kopā, jo stiprāka būs mūsu valsts. Man tas ir vienīgais mērķis.

Tomēr cerība man vēl ir, un tāpēc es šodien esmu pie jums.

Es domāju, ka tieši jūs, pilsētu pašvaldību vadītāji, varētu būt tie, pateicoties kuriem, mums izdodas šajās lietās pavirzīties uz priekšu.

Es ceru uz jums. Es domāju, ka jūs varētu būt iniciatori un pulcināt ap sevi apkārt esošos mazos pagastus. Es ceru, ka jūs būsit aktīvi, atbalstot reformu un enerģiski darbojoties Sadarbības padomēs, jo bieži vien pagastu pašvaldības ir neizlēmīgas un iebiedētas.

Un es ceru, ka jūs mērķtiecīgi darbosities, skaidrojot savas intereses sabiedrībā un ceļot vispārējo sapratnes līmeni.

Es būšu priecīgs tagad atbildēt uz jūsu jautājumiem un izrunāt visas šīs lietas detalizēti.

“LV” rīcībā publikācijai ir arī

citi konferences materiāli