Iesniegumi

Par likumprojektu “Grozījumi konstitucionālajā likumā “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi””

(Saeimas dok.nr.2636)

Likumprojekts akceptēts Ministru kabineta 1997.gada 13.maija sēdē

(protokola nr.27,12.¤), iesniegts (14.05.97.) Saeimas izskatīšanai

Izdarīt konstitucionālajā likumā “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 4./5.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 10.nr.) šādus grozījumus:

1. Izteikt 35.pantu šādā redakcijā:

“35.pants. Valsts ir atdalīta no baznīcas.

Valsts garantē reliģiskās pārliecības brīvību.

Reliģiskās pārliecības brīvība var tikt ierobežota tikai likumā paredzētajā kārtībā tai apmērā, lai nodrošinātu sabiedrisko drošību, saglabātu sabiedrisko kārtību, aizsargātu veselību vai morāli vai aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības.

Personām vai to apvienībām ir tiesības pildīt reliģiskos rituālus un ceremonijas.

Nevienu nedrīkst piespiest piedalīties reliģiskajos rituālos un ceremonijās, kā arī apgūt ticības mācību.

Reliģiski vai ideoloģiski motīvi nevienu neatbrīvo no pienākumiem pret valsti un nepieciešamības ievērot likumu.”

2. Izteikt 44.pantu šādā redakcijā:

“44.pants. Cilvēka tiesības un brīvības nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tiem, kas noteikti ar likumu, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai teritoriālās vienotības, kā arī valsts labklājības intereses, saglabātu sabiedrisko kārtību, nepieļautu noziegumus, aizsargātu veselību un morāli, aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības, nepieļautu valsts noslēpuma izpaušanu, saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti.”

Par likumprojektu

Šo likumprojektu Tieslietu ministrija ir izstrādājusi, lai saskaņotu minētajā konstitucionālajā likumā ietvertās tiesību normas ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas prasībām. Minētās konvencijas 9.pants atšķirībā no minētā konstitucionālā likuma 44.panta neparedz reliģijas brīvības ierobežošanu, lai garantētu valsts drošību. Ievērojot abu dokumentu strukturālās īpatnības, kā arī pēc būtības piekrītot un ņemot vērā Ārlietu ministrijas priekšlikumu, Tieslietu ministrija uzskata, ka gan minētā konstitucionālā likuma 35.pants jāizsaka jaunā redakcijā, papildinot ar jaunu daļu, par pamatu ņemot minētās konvencijas 9.2.panta redakciju, gan arī 44.pants jāizsaka jaunā, universālākā un minētajai konvencijai atbilstošā redakcijā. No Finansu ministrijas būtiski iebildumi nav saņemti. Likumprojekta autors un ziņotājs Ministru kabineta komitejā — Edgars Puriņš, Tieslietu ministrijas Starptautisko tiesību nodaļas vadītājs.

Tieslietu ministrs Dz.Rasnačs

6. Saeimas Latvijas Sociālistiskās partijas deputātu aicinājums (Saeimas dok.nr. 2693)

Sakarā ar plaši apspriežamiem plāniem par NATO paplašināšanos uz austrumiem mēs, 6. Saeimas deputāti no Latvijas Sociālistiskās partijas, gribam izteikt tās lielas Latvijas sabiedrības daļas viedokli, kas uzskata, ka Latvijai ir jābūt ārpus Ziemeļatlantijas savienības.

Politiskās un militārās spriedzes samazināšanās starp Rietumeiropas un Austrumeiropu ir viens no lielākajiem 90. gadu sākuma pozitīvajiem sasniegumiem. Tas labvēlīgi ietekmē Eiropas valstu sadarbības paplašināšanu un Eiropas tautu kopējās drošības nostiprināšanu. Bet tagad radies jauns nopietns spriedzes avots. NATO kustības uz austrumiem plāni izsauc pamatotu trauksmi daudzās valstīs, neskatoties uz to, ka vairākas Eiropas valstis, kā arī Latvija, ne ar ko nevienam nedraud un pat nevar draudēt.

Galvenais cēlonis mūsu negatīvajai attieksmei pret NATO paplašināšanās plāniem ir tas, ka minēto plānu realizācija objektīvi izsauks jaunu robežšķirtņu radīšanu, pasaules kopējās ģeopolitiskās situācijas pasliktināšanu. Latvijas iestāšanās NATO neizbēgami izsauks arī zināmu militāru izdevumu palielināšanu, kas negatīvi atsauksies arī uz Latvijas budžetu.

Mēs aicinām mūsu kolēģus — 6. Saeimas deputātus — izveidot Latvijas Saeimā deputātu grupu “Latvija — ārpus NATO”, lai novērstu jaunas spriedzes veidošanu Eiropā. Mēs apliecinām savu gatavību uzklausīt arī citus viedokļus, apspriest NATO paplašināšanās problēmu ar ieinteresētajiem deputātiem un amatpersonām. Mēs uzskatām arī par nepieciešamu šo jautājumu par Latvijas iestāšanos NATO izlemt tautas referendumā.

Latvijas Republikas 6. Saeimas Latvijas Sociālistiskās partijas

1997. gada 21. maijā deputāti O.Deņisovs, M.Bekasovs, A.Golubovs

Par Irinas Ošlejas kandidatūru pilsonības piešķiršanai (Saeimas dok.nr. 2500)

Nosūtām Jums š.g. 15.aprīļa komisijas sēdes slēgtās daļas izrakstu no protokola nr.14, kurā tika izskatīts jautājums par piecu deputātu izvirzītās Irinas Ošlejas uzņemšanu Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Pilsonības likuma izpildes komisijas

1997.gada 15.(17.)aprīlī priekšsēdētājs A.Požarnovs

Izraksts no Pilsonības likuma izpildes komisijas 1997.gada 15.aprīļa sēdes protokola nr.14

Piedalījās: A.Požarnovs, A.Prēdele, A.Pētersons, O.Dunkers, J.Lagzdiņš, Dz.Ābiķis, I.Kreituse, A.Golubovs, E.Bāns, J.Strods, J.Ādamsons, A.Seiksts.

Izskatīja: Komisijas slēgtajā daļā — par Irinas Ošlejas uzņemšanu Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Nolēma: Irinas Ošlejas kandidatūra ar komisijas pozitīvu lēmumu tiek izvirzīta izskatīšanai Saeimas sēdē.

Pilsonības likuma izpildes komisijas priekšsēdētājs A.Požarnovs

Ieteikumi

Mēs, zemāk parakstījušies 6.Saeimas deputāti, rekomendējam Irinu Ošleju pilsonības piešķiršanai par šādiem īpašiem nopelniem Latvijas labā:

1) pirmajai un vienīgajai izdevies iestāties elitārajā Parīzes Politisko zinātņu institūtā un iegūt sertifikātu politiskās zinātnes ar specializāciju ES jautājumos;

2) pirmās franču—latviešu ekonomiskās vārdnīcas sastādīšanu, personīgs ieguldījums Latvijas–Francijas kultūras sakaru un ekonomisko attiecību attīstīšanā;

3) atbalsts cīņā par latviešu — valsts valodas statusu bijušajā Latvijas PSR (sižets TV raidījumā “Mozaīka”).

Saeimas deputāti: A.Tomašūns, Ģ.V.Kristovskis,

1997.gada 25.martā J.Ābele, M.Vītols, P.Keišs

Ierosinu uzņemt Latvijas pilsonībā Irinu Ošleju ārpus kārtas, kā to paredz LR Pilsonības likuma 13.panta 5.punkts.

Irina Ošleja ir sastādījusi Franču—latviešu ekonomisko terminu vārdnīcu. Atsevišķas franču—latviešu ekonomikas terminu vārdnīcas latviešu leksikogrāfijā pagaidām nav. Filoloģijas habilitētais doktors profesors Andrejs Bankavs savā recenzijā pamato vārdnīcas nepieciešamību ar tajā iekļautās leksikas aktualitāti un veco vārdnīcu neatbilstību mūsdienu prasībām. Šī vārdnīca būtu pirmais franču—latviešu terminoloģiska rakstura izdevums. Tā ir sagatavota galīgai rediģēšanai un iesniegta apgādā “Zvaigzne ABC”, darbs pie tās turpinās.

Esmu pārliecināta, ka Irinas Ošlejas sastādītā vārdnīca būs neapšaubāms ieguldījums Latvijas un frankofono valstu sakaru attīstībā, kā arī derīgs papildinājums latviešu leksikogrāfijā.

1997.gada 8.aprīlī Apgāda “Zvaigzne ABC” projektu vadītāja Irēna Auziņa

Lūdzu Jūs atbalstīt un piešķirt Irinai Ošlejai Latvijas pilsonību ārpus kārtas, kā to paredz Pilsonības likuma 13.panta 5.punkts.

I.Ošleja beidza LU Svešvalodu fakultāti kā viena no sekmīgākajām studentēm franču valodas un literatūras specialitātē. Visi mācību priekšmeti, atskaitot speciālos, tika veiksmīgi kārtoti latviešu valodas plūsmā, lai arī bija iespējams tos kārtot krievu valodā.

Šodien I.Ošlejas nopelns ir triju valodu zināšanas augstā līmenī, kuras viņa apliecinājusi, izstrādājot “Franču—latviešu ekonomisko vārdnīcu” un studējot Politisko pētījumu institūtā Parīzē. Šī institūta diploms ļaus Irēnai Ošlejai izmantot savas zināšanas, turpinot iesākto vai nu Latvijas—Francijas valodas un kultūras sakaru pētīšanā, vai strādājot starptautisko sakaru specialitātē.

I.Ošleja centīgi un neatlaidīgi iet šo sevis pilnveidošanas un integrēšanās ceļu Latvijas sabiedrībā.

LU Svešvalodu fakultātes Franču filoloģijas nodaļas

1995.gada absolventu Diplomdarbu novērtēšanas

1997.gada 14.aprīlī komisijas priekšsēdētāja, Dr.philol. Lija Makare

Lūdzu piešķirt Latvijas pilsonību ārpus kārtas par īpašiem nopelniem Latvijas labā Irinai Ošlejai, kuru personīgi pazīstu no 1989.gada, kad vēl strādāju Valsts bibliotēkā.

Irina Ošleja ir sastādījusi pirmo un līdz šim vienīgo “Franču—latviešu ekonomisko vārdnīcu”, kas var kalpot par pamatu kultūras un ekonomisko sakaru attīstībai starp Latviju un valstīm, kurās lieto franču valodu.

Gribu uzsvērt, ka Irina latviešu valodu apguva īsā laikā pašmācības ceļā, vēl dzīvojot ārpus Latvijas — Ļeņingradā. Par šo faktu ieinteresēta, pie viņas devās Latvijas tele-vīzijas filmēšanas grupa. Irinas uzstāšanās TV raidījumā “Mozaīka” tolaik atbalstīja cīņu par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai bijušajā Latvijas PSR.

Apliecinu, ka 1991.gada janvāra barikāžu laikā Irina Ošleja bija Rīgā kopā ar mums — mūsu cīņā par brīvību.

Irinas Ošlejas nopelns ir arī dēla audzināšana latviešu valodas vidē. Ar dēlu Irina sarunājas vienīgi latviski jau no pašas mazotnes. Tādēļ viņas dēls Kārlis runā pareizā latviešu valodā un sekmīgi mācās Rīgas Angļu ģimnāzijā.

Uzskatu, ka Irina Ošleja ir pilnīgi integrējusies latviešu sabiedrībā.

1997.gada 21.martā Dr.philol. Biruta Kalnača

Lūdzēja ir man personīgi pazīstama, ļoti sekmīga studente Francijas Politisko zinātņu institūtā, kas ir izlases skola. Šo studiju noslēgumā viņa varētu kļūt par vērtīgu spēku Latvijas pārvaldes iestādēs.

Šo apsvērumu, kā arī humanitāru iemeslu dēļ, es ar pārliecību atbalstu viņas lūgumu par uzņemšanu Latvijas pilsonībā.

Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā

1997.gada 29.janvārī vēstniece Francijā Aina Nagobada–Ābola

Autobiogrāfija

Es, Irina Ošleja, dzim.Lattu, esmu dzimusi 1966.gada 26.aprīlī Ļeņingradā. Mācījos Ļeņingradas 133.vidusskolā ar franču valodas novirzienu, kuru pabeidzu 1983.gadā.

1983.gadā iestājos Ļeņingradas universitātes Ekonomikas fakultātē. Pēc gada studijas pārtraucu, jo mani neapmierināja mācību priekšmetu saturs (sociālisma politekonomija u.c.).

Tālāk mācījos M.Musorgska Ļeņingradas mūzikas koledžā, kuru absolvēju 1989.gadā, iegūstot mūzikas pedagoga kvalifikāciju. Vēl mācoties mūzikas koledžā, iepazinos ar savu nākamo dzīvesbiedru Juri Ošleju un pašmācības ceļā sešu mēnešu laikā, dzīvojot Ļeņingradā, iemācījos latviešu valodu. Dzīvojot Ļeņingradā, ieguvu citus draugus latviešus un tiku intervēta Latvijas TV raidījumā “Mozaīka”, kura mērķis bija atbalstīt cīņu par latviešu valodas — valsts valodas statusu bijušajā Latvijas PSR.

1991.gadā apprecējos ar Juri Ošleju, pārcēlos uz pastāvīgu dzīvi Rīgā un iestājos Latvijas Universitātes svešvalodu fakultātē. Mācījos latviešu valodas plūsmā franču valodas nodaļā. 1995.gadā absolvēju Latvijas Universitāti, aizstāvot diplomdarbu (tika sastādīta “Franču—latviešu ekonomiskā vārdnīca”), un sāku strādāt Rīgas Lietišķās mākslas koledžā par franču valodas pasniedzēju. Paralēli kārtoju iestājpārbaudījumus, lai turpinātu studijas Parīzē Politisko zinātņu institūtā.

Pēc studiju gada Parīzē man izdevies iegūt Parīzes Politisko zinātņu institūta starptautiskās programmas sertifikātu. Pašlaik turpinu studijas šajā institūtā Eiropas Savienības nodaļā, ar mērķi iegūt 1998.gadā diplomu politiskajās zinātnēs.

Ģimenē esam trīs. Mans vīrs, Dr.silv.J.Ošlejs, vada pētniecības projektu Latvijas Mežzinātnes institūtā “Silava”. Mūsu dēls Kārlis mācās Rīgas Angļu ģimāzijā.

1997.gada 21.februārī I.Ošleja

Par Valērija Barjera kandidatūru pilsonības piešķiršanai (Saeimas dok.nr. 2609)

Nosūtām Jums š.g. 8.maija komisijas sēdes slēgtās daļas izrakstu no protokola nr. 17, kurā tika izskatīts jautājums par piecu deputātu izvirzītā Valērija Barjera uzņemšanu Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Pilsonības likuma izpildes komisijas

1997. gada 8. maijā priekšsēdētājs A.Požarnovs

Izraksts no Pilsonības likuma izpildes komisijas 1997. gada 8. maija sēdes protokola nr. 17

Piedalījās: A.Požarnovs, A.Pētersons, O.Dunkers, A.Seile, J.Lagzdiņš, Dz.Ābiķis, L.Ozoliņš, I.Kreituse, A.Golubovs, E.Bāns, V.Dozorcevs, J.Strods, J.Ādamsons, A.Seiksts, J.Straume.

Izskatīja: Komisijas slēgtajā daļā — Par Valērija Barjera uzņemšanu Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Nolēma: Valērija Barjera kandidatūra ar komisijas pozitīvu lēmumu tiek izvirzīta izskatīšanai Saeimas sēdē.

Pilsonības likuma izpildes komisijas priekšsēdētājs A.Požarnovs

Pilsonības piešķiršanu atbalsta Saeimas deputāti: A.Lambergs, A.Kiršteins, M.Rudzītis, J.Kalviņš, I.Emsis.

Ieteikumi

Codes pagasta padomes priekšsēdētājs Ziedonis Tīts apliecina, ka SIA “Zemgales nafta” prezidents Valērijs Barjers no 1990. gada ir atbalstījis Codes pagasta pašvaldību. Apdomāti vadot uzņēmumu, V.Barjers ir nodrošinājis Latvijas iedzīvotājus ar darba vietām, mazinot Latvijā bezdarba līmeni. SIA “Zemgales nafta” degvielas uzpildes stacijas ir izvietotas gar “Via Baltica” trasi, tādējādi sniedzot transporta apkalpes pakalpojumus un veidojot priekšstatu par Latviju kā attīstītu valsti arī ārpus Latvijas robežām.

Pamatojoties uz augstāk minēto, Codes pagasta padome iesaka uzņemt pilsonībā Valēriju Barjeru par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

1997. gada 1. aprīlī Codes pagasta padomes priekšsēdētājs Z.Tīts

Bauskas pilsētas domei jau no 1991. gada ir regulāra sadarbība ar SIA “Zemgales nafta” prezidentu Valēriju Barjeru. Šīs sadarbības rezultātā Bauskas pilsētā ir veikti vairāki pilsētas labiekārtošanas darbi, uzcelta jauna, moderna degvielas uzpildes stacija, radītas 30 jaunas darba vietas. SIA “Zemgales nafta” ir viena no lielākajām nodokļu maksātājām.

Valērijs Barjers ir vairākkārt palīdzējis pilsētas pašvaldībai aktuālu jautājumu risināšanā, piedalījies labdarības pasākumos.

Uzskatu, ka Valērijs Barjers ir daudz darījis Bauskas pilsētas un līdz ar to arī Latvijas labā, tāpēc atbalstu pilsonības piešķiršanu viņam par īpašiem nopelniem.

1997. gada 2. aprīlī Bauskas pilsētas domes priekšsēdētājs J.Teikmanis

Es, Uldis Ivans, Jelgavas domes priekšsēdētājs, iesaku uzņemt Latvijas pilsonībā Valēriju Barjeru, dzimušu 1948. gada 13. martā Viļņā, viņa tautība — baltkrievs.

Valērijs Barjers visu savu apzinīgo mūžu, no 1953. gada, dzīvoja un arī strādā Jelgavā. 1966. gadā pabeidza Jelgavas 4. vidusskolu, 1973. gadā pabeidza Politehnisko institūtu, pēc tam strādāja Jelgavas pilsētā dažādos atbildīgos darbos (Komunālā un labiekārtošanas kombināta galvenais inženieris, ūdensvadu uzņēmuma priekšnieks, Jelgavas naftas bāzes direktors u.c.). Visus darbus veic ar lielu atbildības sajūtu.

Īpaši jārunā par periodu pēc 1990. gada 4. maija, kad V.Barjers nešaubīgi nostājās Latvijas neatkarības pusē. Neatkarību veicināja gan ar politiskām runām, gan ar praktisko darbu. Kad neatkarību mēģināja noslāpēt ar ekonomisko blokādi, meklēja un reāli atrada iespēju ievest Latvijā degvielu un kurināmo, tādējādi neļaujot mūs nospiest uz ceļiem.

Sieva — T.Barjera, latviete, LR pilsone.

V.Barjers brīvi pārvalda latviešu valodu, jo 4. vidusskola ir skola ar latviešu mācību valodu.

Rekomendēju V.Barjeram piešķirt Latvijas Republikas pilsonību.

1996. gada 21. augustā Jelgavas domes priekšsēdētājs U.Ivans

Jelgavas pilsētas Invalīdu biedrība ir sabiedriska organizācija, kura savās rindās apvieno 1400 invalīdu, t.sk. 250 I grupas invalīdus, kuri pārvietojas ar ratiņu vai citu palīgierīču palīdzību. Ar biedrības mikroautobusu invalīdus nogādājam ārstniecības iestādēs gan Jelgavā, gan Rīgā un Jūrmalā, kā arī veicam visus saimnieciskos un sagādes darbus invalīdu sociālajai aprūpei. Invalīdu biedrība savā darbībā nevar iztikt bez citu labvēlīgu organizāciju atbalsta un pretimnākšanas, jo pilsētas dome nekādu palīdzību nesniedz.

Mūsu biedrība ir LIB nodaļa, un visus rīkojumus un dokumentāciju mēs saņemam centralizēti, vēl līdz šim neesam saņēmuši no Finansu ministrijas atļauju par ziedojumu saņemšanas tiesībām, ziedotājiem saņemot nodokļu atlaides, tas ļoti ierobežo biedrību dažādu palīdzību kārtošanā ar pilsētas organizācijām. Biedrības mikroautobusam ir nepieciešams benzīns, ko esam lūguši vairākām firmām, taču atbalstītāju nav.

Vairākkārt esam griezušies pēc šādas palīdzības pie a/s “Zemgales nafta” ģenerāldirektora Barjera kunga, kurš, neskatoties uz to, ka mums nav šādas atļaujas, tomēr iedziļinājās mūsu problēmās un izprata biedrības stāvokli un lielo nozīmi invalīdu pārvadāšanai. Regulāri vairākus gadus Barjera kungs iedala degvielu biedrības transporta vajadzībām, kā arī ir sniedzis palīdzību humānā veidā, iedalot naudas līdzekļus, ko izsniedzām invalīdiem materiālajiem pabalstiem. Par šo lielo atbalstu Berjera kungs saņēma tikai pateicības vārdus vietējā laikrakstā. Invalīdu biedrība ir bezgala pateicīga un gandarīta par šādu Barjera kunga atbalstu, jo pretējā gadījumā invalīds justos pavisam atstumts sabiedrības loceklis.

Jelgavas pilsētas Invalīdu biedrība griežas pie Jums ar lūgumu attiecīgi novērtēt Barjera kunga nostāju mūsu valsts visneaizsargātākā cilvēka — invalīda — atbalstīšanā. Jelgavas pilsētas Invalīdu biedrība izsaka vislielāko atbalstu Barjera kungam, kurš būtu cienīgs mūsu valsts pilsonības piešķiršanai.

Invalīdu biedrības vārdā — Jelgavas pilsētas

1996. gada 24. jūlijā Invalīdu biedrības priekšsēdētājs L.Dzērvāns

Latvijas Republikā vēl līdz šim nav likuma, kas aizsargātu Latvijā dzīvojošos Černobiļas AES avārijas seku likvidatorus, viņu bērnus un ģimenes.

Šajā sociāli neaizsargātā un nenodrošinātā laikā mēs griezāmies un lūdzām palīdzību līdzcilvēkiem. V.Barjera kungs no savā darbā iegūtiem līdzekļiem vairākkārt ir sniedzis humānveida palīdzību Černobiļas avārijas seku likvidatoriem.

Latvijas Republikas savienības “Černobiļa” Jelgavas organizācija lūdz Saeimu piešķirt V.Barjera kungam LR pilsonību. Mēs esam pateicīgi par V.Barjera sniegto palīdzību un atsaucību, kas bieži vien nav sastopama pat LR pilsoņos. Mēs, Černobiļas avārijas seku likvidatori un invalīdi, uzskatām, ka V.Barjera kungs ir cienīgs būt LR pilsonis.

Savienības “Černobiļa” Jelgavas organizācijas

1996. gada 31. jūlijā priekšsēdētājs K.Liepiņš

Autobiogrāfija

Es, Valērijs Barjers, esmu dzimis 1948. gada 13. martā Viļņā, Lietuvā. Tautība — baltkrievs. 1953. gadā kopā ar vecākiem pārcēlos uz dzīvi Jelgavā. 1966. gadā pabeidzu Jelgavas 4. vidusskolu un iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā, neklātienē. 1973. gadā pabeidzu institūtu, iegūstot inženiera mehāniķa diplomu.

Vienlaicīgi mācības apvienoju ar darbu. 1966.–1975. g. — mākslīgās ādas apstrādes rūpnīcā “Ozolinieki” — galvenais mehāniķis; 1973.–1985.g. — “KULK” — galvenais inženieris; 1985.–1986.g. — “UKSP” — priekšnieks; 1986.–1991.g. — Jelgavas naftas bāzē — direktors; no 1992.g. līdz šai dienai — firmas “Zemgales nafta” prezidents.

Vecāki: tēvs B.Barjers dzimis 1908. gadā, miris 1991. gadā, visi darba gadi nostrādāti dzelzceļa sistēmā; māte A.Barjera dzimusi 1923. gadā, pašlaik pensionāre, visus darba gadus nostrādājusi dzelzceļa sistēmā. Esmu precējies no 1968. gada. Sieva T.Barjera dzimusi 1947. gadā, mājsaimniece, tautība — latviete, LR pilsone. Meita I.Bevčenkova dzimusi 1968. gadā, LR pilsone.

V.Barjers

Par Jurija Abizova kandidatūru pilsonības piešķiršanai (Saeimas dok.nr.2633)

Nosūtām Jums š.g. 13.maija komisijas sēdes slēgtās daļas izrakstu no protokola Nr.18, kurā tika izskatīts jautājums par piecu deputātu izvirzītā Jurija Abizova uzņemšanu Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Pilsonības likuma izpildes

1997.gada 13.maijā komisijas priekšsēdētājs A.Požarnovs

Izraksts no Pilsonības likuma izpildes komisijas 1997.gada 13.maija sēdes protokola Nr.18

Piedalījās: A.Požarnovs, A.Prēdele, A.Pētersons, O.Dunkers, A.Seile, J.Lagzdiņš, Dz.Ābiķis, L.Ozoliņš, I.Kreituse, A.Golubovs, V.Dozorcevs, J.Strods, A.Seiksts.

Izskatīja: Komisijas slēgtajā daļā — par Jurija Abizova uzņemšanu Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Nolēma: Jurija Abizova kandidatūra ar komisijas pozitīvu lēmumu tiek izvirzīta izskatīšanai Saeimas sēdē.

Pilsonības likuma izpildes komisijas priekšsēdētājs A.Požarnovs

Ieteikumi

Mēs, zemāk parakstījušies 6.Saeimas deputāti, rekomendējam Juriju Abizovu pilsonības piešķiršanai par šādiem īpašiem nopelniem Latvijas labā: par izcilu ieguldījumu latviešu un krievu kultūras attiecību pētījumos, par pirmskara Latvijas Republikas krievu kopienas dzīves apkopojumu, Baltijas arhīva publicēšanu.

Saeimas deputāti: V.Dozorcevs, J.Urbanovičs, V.Kalnbērzs,

1997.gada 6.maijā J.Ādamsons, O.Dunkers

Saskaņā ar Pilsonības likuma 13.panta 5.daļu lūdzam izvirzīt izskatīšanai Saeimas plenārsēdē Jurija Abizova, Rafi Haradžanjana, Georgija Krutoja un Vjačeslava Teleša kandidatūras pilsonības piešķiršanai par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Ar cieņu, —

Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja Inese Birzniece

1995.gada 25.maijā

Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļa atbalsta I.Kozakēvičas vārdā nosauktās Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas lēmumu par kandidātu izvirzīšanu Latvijas pilsonības saņemšanai par izciliem nopelniem. LNKBA izvirza šādus aktīvistus:

1. LNKBA priekšsēdētāju — Rafi Haradžanjanu (dzim. 1944.g.). R.Haradžanjans ir mākslas doktors, Latvijas Komponistu savienības biedrs, no 1990.g. ir LNKBA priekšsēdētājs un veic lielu darbu tautu saskaņas veicināšanā. R.Haradžanjans ir arī UNESCO nacionālās komisijas loceklis. Viņam ir arī lieli nopelni mūzikas jomā, viņš ir daudzu grāmatu, rakstu, nošu izdevumu autors.

2. Latvijas Krievu kultūras biedrības priekšsēdētāju — Juriju Abizovu (dzim. 1921.g.). J.Abizovs ir ievērojams krievu literāts, kurš savus darbus veltījis latviešu un krievu kultūras saikņu izpētei, tulkojis latviešu literatūras klasiķu darbus. Atmodas laikā, būdams LKKB priekšsēdētājs, kopā ar latviešu radošo inteliģenci cīnījās par Latvijas neatkarību.

3. Latvijas baltkrievu kultūras biedrības “Svitanak” valdes prezidija vietnieku — Vjačeslavu Telešu (dzim. 1938.g.). V.Telešs ir mākslinieks, kurš savos darbos atainojis Latvijas vēsturisko pagātni, kā arī ievērojamus latviešu kultūras darbiniekus. Viņa darbi tika izmantoti muzejos, izstādēs un filmās. Atmodas periodā V.Telešs nodibināja baltkrievu kultūras biedrību “Svitanak”, kura aktīvi iestājās par demokrātisku Latvijas Republiku. Pašreiz šī biedrība aktīvi cīnās par baltkrievu integrāciju Latvijā, saglabājot savu etnisko identitāti.

4. Ukrainas kultūrizglītības biedrības Latvijā “Dņipro” priekšsēdētāju — Georgiju Krutoju (dzim. 1938.g.). G.Krutojs ir mākslinieks, kurš strādāja par māksliniecisko redaktoru izdevniecībā “Zinātne” un sniedza lielu ieguldījumu Latvijas zinātnes sasniegumu popularizēšanā. Ir apbalvots ar Zinātņu akadēmijas goda rakstiem. Kopš 1991.g. viņš ir ukraiņu kultūrizglītības biedrības Latvijā “Dņipro” priekšsēdētājs un aktīvi strādā ukraiņu un latviešu kultūras sakaru veicināšanā.

Uzskatām, ka šie cilvēki veic ievērojamu darbu tautu saskaņas stiprināšanā Latvijā un ar savu personību suģestējošo spēku saliedē dažādu tautību pārstāvjus, kā arī veic viņu vidū kultūrizglītojošo darbu.

Nacionālo lietu nodaļa atbalsta LNKBA iniciatīvu un lūdz Jūs iesniegt dokumentus LR Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijai.

Ar cieņu, —

Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļas vadītājs I.Geige

1995.gada 22.maijā

Itas Kozakēvičas Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas š.g. 16.februāra padomes sēdē, kurā piedalījās 13 biedrību pārstāvji, kā arī LR Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļas vadītājs I.Geiges kungs, vienbalsīgi tika pieņemts lēmums — izvirzīt kā kandidātus Latvijas pilsonības saņemšanai par nopelniem 4 savus ilggadējus aktīvus un autoritatīvus darbiniekus:

1) Juriju Abizovu — Latvijas Krievu kultūras biedrības priekšsēdētāju, literātu (dzim. 1921.g.).

2) Rafi Haradžanjanu — LNKBA priekšsēdētāju, mākslas doktoru, Latvijas Komponistu savienības biedru (dzim. 1944.g.).

3) Georgiju Krutoju — Ukrainas kultūrizglītības biedrības Latvijā “Dņipro” priekšsēdētāju, mākslinieku (dzim. 1938.g.).

4) Vjačeslavu Telešu — Latvijas baltkrievu kultūras biedrības “Svitanak” valdes prezidija vietnieku, mākslinieku (dzim. 1938.g.).

Visiem izvirzītajiem kandidātiem ir lieli nopelni Latvijas kultūras attīstībā, veselīga starpnacionālā klimata radīšanā un savstarpējas sapratnes atmosfēras veidošanā.

Viņi aktīvi darbojas LNKBA kopš tās dibināšanas brīža un velta daudz spēka un enerģijas nacionālo kultūras autonomiju jautājumu risināšanai. Ne reizi vien viņi piedalījušies tikšanās ar starptautisku organizāciju delegācijām un redzamiem politiskiem darbiniekiem.

Visi pārvalda latviešu valodu un ar savu darbību ir sekmējuši Latvijas neatkarības atjaunošanu un stiprināšanu.

LNKBA priekšsēdētājs

1995.gada 8.aprīlī mākslas doktors Rafi Haradžanjans

Autobiogrāfija

Es esmu dzimis 1921.gadā Urālu rūpnīcu mazpilsētiņā Režā. Bērnību pavadīju Alapajevskā, kur tika nogalināti Krievijas lielkņazi Romanovi, un netālu no Jekaterinburgas, kurā nošāva Nikolaju II ar ģimeni. Mans tēvs strādāja par prečzini tirdzniecības firmā, māte bija cēlusies no kārtīgas zemnieku ģimenes, kuru cīņās ar kulakiem izklīdināja pa pasauli un pazudināja. 1938.gadā mans tēvs tika apcietināts un nosūtīts uz Kolimu.

Es, beidzis vidusskolu, iestājos Urālu universitātē, bet turpmākās studijas izjauca trūkums un karš. 1942.gada maijā pēc smaga ievainojuma pie Harkovas ilgstoši atrados hospitālī. Tiku atzīts par invalīdu un varēju atsākt studijas. 1946.gadā biju nolēmis pārvākties uz dzīvi tuvāk Rietumiem, kas ļautu iepazīt Krievijas diasporas kultūru un literatūru, un pārbraucu uz Rīgu. Vienlaikus apgūstot angļu, poļu un latviešu valodu, sāku aizrauties ar tulkojumu problēmām.

1949.gadā absolvēju Latvijas Universitāti un tiku nozīmēts par Pedagoģijas institūta pasniedzēju. Paralēli strādāju par redaktoru Latvijas izdevniecībā mākslas literatūras redakcijā. Piecdesmito gadu beigās biju nolēmis pievērsties tikai literārai darbībai. 1962.gadā tiku uzņemts Rakstnieku savienībā. Kopš tā laika neesmu kalpojis nekādās organizācijās, kā arī nekad neesmu bijis KP biedrs (jāpiezīmē, ka neesmu bijis nedz pionieros, nedz komjauniešos).

Esmu iztulkojis J.Raiņa “Pūt, vējiņi”, kā arī vairākus viņa dzejoļus, R.Blaumaņa “Ļauno garu” un “Skroderdienas Silmačos”, A.Upīša “Laikmetu griežos”, A.Bela “Bezmiegs” un “Cilvēki laivās”, V.Lāma romānus “Jokdaris un lelle”, “Visaugstākais amats”, “Pavarda kungs Ašgalvis”, kā arī citus viņa darbus, I.Ziedoņa “Tik un tā”, bez tam tulkoju E.Līva, A.Kolberga, A.Jakubāna, I.Indrānes un J.Petera darbus.

Neesmu tulkojis nedz V.Lāci, nedz J.Niedru, nedz J.Vanagu, nedz A.Griguli un Ž.Grīvu — nebūt neuzskatu to par īpašu nopelnu, bet atzīmēju, ka tam par iemeslu acīmredzot bija pilnīga olbaltumvielu nesaderība.

Būdams ieinteresēts latviešu un krievu valodas mijiedarbībā, nodarbojos ar rakstu krājumu “Vārds mūsu runā” (“Ckjdj d yfitq htxb”) izdošanu — periodā no 1978. līdz 1989.gadam tika izdotas 7 grāmatas.

Vienlaikus ar tulkojumiem nodarbojos arī ar Krievijas kultūras nesējiem Latvijas pagātnē. Caurskatīju to, kas tika nodrukāts Latvijā 20.—30.gados, izveidoju manuskriptu, kuram izdevējs vēlāk atradies ASV Stenfordas universitātes personā, kur arī ieraudzīja dienas gaismu bibliogrāfiskā rokasgrāmata četros sējumos “Krievu drukātais vārds Latvijā no 1917. līdz 1944. gadam” (“Heccrjt gtxfnyjt ckjdj d Kfndbb. 1917—1944”).

No citiem aizrobežu izdevumiem varu atzīmēt rakstu “Der lettische Zweig der russischen Emigrazion” krājumā “Der grobe Exodus”, Minhene, 1944, un “Avīze Segodņa, kas viņu veidoja un lasīja” (“Ufptnf Ctujlyz> rnj tt ltkfk b rnj xbnfk”) krājumā “Ebreji krievu kultūrā”, Jeruzaleme, 1993.

Pētīdams vēsturisko presi, izveidoju darbu “No Liflandes — uz Latviju. Baltija krievu acīm” (“Jn Kbakfylbb — r Kfndbb. Ghb,fknbrf heccrbvb ukfpfvb”), I sējums, kurā ietilpst materiāli, kas attēloja vēstures reālijas līdz 1918.gadam, tika nopublicēts Maskavā. 500 eks. no metiena ir nodoti Latvijas vēstniecībai Maskavā un tiek izlietoti pēc J.Petera ieskatiem. Latvijā metiena daļa tiek bez maksas izdalīta krievu skolām. Diemžēl II sējums (Neatkarīgā Latvija no 1918. līdz 1940.gadam), kas ir pilnīgi gatavs un salikts, kā arī nofilmēts, LKKB naudas trūkuma dēļ nevar iznākt.

LKKB — Latvijas Krievu kultūras biedrība — tika izveidota Trešās atmodas sākumā, kad reizē ar radošo latviešu inteliģenci cīņai ar komunistisko diktatūru cēlās arī krievu inteliģence, kas cerēja kopīgiem spēkiem atbalstīt neideoloģizētās republikas veidošanos. Es tiku ievēlēts par biedrības priekšsēdi un visu šo laiku turpinu to vadīt.

Kopš pirmajām dibināšanas dienām LKKB atradies konfrontācijā ar Interfronti un citiem reakcijas spēkiem, kas aicināja krievus uz konsolidāciju uz “darbaļaužu ideālu uzticības” pamata, bet būtībā veidoja spēku, kas varētu ar savu masu apslāpēt Latvijas tautas neatkarības centienus.

LKKB biedri uzstājās radio, televīzijā un presē, organizēja disputus. Mums atklāti draudēja un sauca par krievu tautas nodevējiem. Neskatoties uz to, mēs organizējām sapulces ar devīzi “Mēs — kopā”, aģitējot par Tautas frontes piekritēju ievēlēšanu toreizējā Augstākajā padomē (Universitātes aulā, rūpnīcas VEF klubā). Personīgi es kopā ar latviešu literātu grupu devos uz Pļaviņām, aicinādams balsot par Imantu Ziedoni, un uz Daugavpili kopā ar Marinu Kosteņecku — tādā pašā nolūkā.

Tomēr LKKB pamatdarbība nav politiska, tās vadmotīvs ir augstās kultūras ideālu apzināšana, kas palīdz novērst nacionālistiskos un šovinistiskos noskaņojumus, jo tie traucē radīt pilnvērtīgu demokrātisku un patiesi eiropeisku valsti.

Jurijs Abizovs