PĒC NOTIKUMA

Lai Latvijas piens būtu kvalitatīvs

Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība — savā trešajā kongresā

— Runājot līdzībās: tā lielā, skaistā, piepūšamā govs, kura gaisa balonu svētkos Siguldā tika palaista gaisā,— atklājot Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) 3. kongresu, teica padomes priekšsēdētājs Aivars Tiesnesis,— un pie kuras atrašanās šeit, Latvijā, nedaudz līdzvainīgi esam arī mēs, atgādina lielu nākotnes Eiropas Savienību. No tās tiek daudz cerēts — govī jāiegulda, tad tā pacelsies augšā, un Latvija tiks caur un ar šo govi aplaimota. Tomēr gaisa balonā gadījās caurumi, un tā, kaut arī stipri pūsta, govs neko augstu nepacēlās. Tādēļ gribu teikt: lai mūs šie caurumi neskartu un lai ES kopā ar Latviju tiktu augstāk nekā šis varenais, piepūšamais gaisa balons.

Tūdaļ pēc kongresa atklāšanas uzrunas piensaimnieku saime sumināja ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru apbalvoto ilggadīgo kolēģi Kārli Šķobu un ar Triju Zvaigžņu ordeņa II pakāpes (sudraba) goda zīmi apbalvoto izcilo siera meistaru Vladislavu Čulču. Vēlējums — lai citugad pie šādiem augstiem apbalvojumiem tiktu arī piena ražotāji.

Sapulcējušos zemkopības ministrs Roberts Dilba sveica šādi:

— Ceru, ka kongresa darbs būs vērsts uz piensaimniecības aktīvu attīstību nākotnē, uz šīs jomas perspektīvu. Piena ražošana ir ļoti svarīga mūsu valstij. Piensaimniecība aptver ļoti plašu laukos dzīvojošo iedzīvotāju spektru. Protams, tas rada arī papildu sarežģījumus, jo daudziem ir mazs slaucamo govju skaits. Un tajā pašā laikā mums ir pārstrādes uzņēmumi ar lielām jaudām, kuros dažbrīd jūt piena iztrūkumu. Taču galarezultātā mums jānonāk pie tā, lai samazinātu pašizmaksu. Lai mūsu piena produkcija būtu kvalitatīva un tajā pašā laikā lēta.

Tas ir vienīgais ceļš, kā mūsu produkcija varēs iziet Eiropā un pasaulē. Mēs varam celt visvisādas barjeras, uz robežas uzlikt vēl divreiz vairāk muitnieku, bet tā mēs savu mazo valsti neaizsargāsim. Mēs savu valsti aizsargāsim tikai ar ekonomiskām metodēm. Tas ir — ja panāksim, ka mūsu produkts ir kvalitatīvs, lēts un pietiekamā daudzumā.

Ārējā tirgū ir daudz kas izdarīts, bet vēl vairāk ir jāizdara. Ārējo tirgu interesē arī apjomi. Mums ir skaidrs, ka ārējā tirgū ir jābūt Latvijas sviestam un sieram. Un vislielākās iespējas to panākt ir tieši Piensaimnieku savienībai. Tomēr šobrīd ir nežēlīga konkurence pārstrādātāju starpā.

Visādā ziņā šī savienība ir viena no stabilākajām asociācijām valstī, un tas mūsu valstij ir vajadzīgs. Runājot par attīstības politiku, ražotājiem pašiem ir jākonsultējas, pašiem jāformulē priekšlikumi, un tad kopīgi mēs varēsim veidot nākotni. Balstoties uz iepriekšējo pieredzi, jāsakārto sistēma. To mēs izdarīsim, un rezultāti neizpaliks.

Bet LPCS valdes priekšsēdētāja Aigara Kalvīša pagājušā gada darbības un visas piensaimniecības vērtējumā ļausim ielūkoties visiem mūsu laikraksta lasītājiem (arī šis kongress par LCPS valdes priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēja Aigaru Kalvīti):

— Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība ir pabeigusi trešo saimnieciskās darbības gadu pēc reorganizācijas, un varētu teikt, ka tas ir pietiekoši ilgs laiks, lai izdarītu secinājumus un atskatītos, analizējot izdarīto. Ir pagājuši arī trīs gadi kopš nozares privatizācijas.

Ar 1997.gada 1.janvāri ir izveidojies vienotais Baltijas tirgus, kas radīs zināmas izmaiņas Latvijas piensaimniecībā. Latvijas valsts šogad gatavojas kļūt par pilntiesīgu PTO (WTO) organizācijas dalībnieci, kas, protams, nākotnē noteikti ietekmēs arī mūsu nozares tirgu. Latvijas ārpolitikā ir izvirzīts mērķis iestāties Eiropas Savienībā, kur ir stingri izveidoti noteikumi ražošanas reglamentēšanai. Tie agri vai vēlu būs jāievieš arī Latvijas pienrūpniekiem un piena ražotājiem. Atsevišķas ES prasības mums jau tagad ir obligātas, ja mēs vēlamies eksportēt savu produkciju uz ES.

Pašreiz mums ir obligāti jāapzinās, ka Latvijas tirgus vairs nav noslēgta telpa, kurā vajadzētu konkurēt tikai kaimiņam ar kaimiņu. Šodien mēs atrodamies Baltijas tirgū, kura pieprasījumu raksturo 7,5 miljoni patērētāju, bet piedāvājumu nodrošina daudzi savā starpā konkurējoši uzņēmumi. Ir jāņem vērā, ka konkurences nosacījumi nav vienādi. Katrā no Baltijas valstīm ir atšķirīga pieeja lauksaimniecības atbalsta politikai, tāpēc ir jābūt piesardzīgiem attiecībā uz nākotnes perspektīvām.

Risinājums ir vienotas Baltijas valstu lauksaimniecības politikas izveidošana. Jādomā, ka Zemkopības ministrija jau strādā pie šī jautājuma, taču gribas to pasteidzināt, jo novēlošanās gadījumā piena iepirkuma cenas joprojām kritīsies. Uztrauc arī tas, ka ar vienādām produktu realizācijas cenām un par diviem santīmiem zemākām iepirkuma cenām Lietuvas pienotavu rīcībā paliek mūsu uzņēmumiem neiedomājamas peļņas masa, kas tiek ieguldīta pienotavu attīstībā.

Mūsu pienotavas tehnoloģiski sāk atpalikt un arī finansiālā ziņā ir ievērojami vājākas. Tas var novest pie tā, ka Latvijas piena pārstrāde var tikt vai nu pārpirkta, vai arī Latvijā var tikt uzbūvētas jaunas pienotavas, kas piederēs lietuviešu vai igauņu koncerniem.

Ir vajadzīga informācija un situācijas analīze, lai pieņemtu lēmumus, kuri dažkārt var būt arī nepopulāri. Mēs, piensaimnieki, daudz esam runājuši par igauņu un lietuviešu uzņēmumu stiprajām pusēm, un tās mums ir nopietni jāapzinās. Ražošanas uzņēmumu koncentrācija un tirgus akciju apvienošana ir ceļš, kādu uzsākuši mūsu kaimiņi. Tas ir bīstams signāls Latvijas uzņēmumiem.

Pēdējā gada laikā ir notikušas nopietnas investīcijas vairākās Baltijas pienotavās, un mūsu kaimiņi ne vien domā, bet arī sāk iegādāties viena vai otra Latvijas pārstrādes uzņēmuma akcijas (vai pat kontrolpaketi). Piemērs ir "Rīgas miesnieks". Jau pagājušajā kongresā mēs runājām par ražošanas koncentrācijas nepieciešamību, bet nekas vērā ņemams 1996.gada laikā nav noticis. Baltijas tirgus ir mūsu nozares pirmā nopietnā pārbaude pirms PTO un ES.

Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) galvenais mērķis ir vērsts uz tirgus liberalizāciju pasaulē. Latvija vēlas būt šīs organizācijas dalībniece, un tas radīs arī noteiktas saistības mūsu nozarei, kuru dēļ mūsu politiķiem ir jācīnās, lai izkarotu labāku pozīciju Latvijas lauksaimniecībai. ES saglabās eksporta subsīdijas arī nākotnē, samazinot līdz 2000.gadam tās par 36 procentiem naudas izteiksmē un par 21 procentu fizisko daudzumu izteiksmē, par bāzes periodu ņemot 1986. —1990.gadu, kad piena ražošanas apjomi ES bija daudzkārt lielāki nekā 90.gadu beigās. To varētu nosaukt par ES agrārpolitikas panākumiem, jo atsevišķu piena produktu, piemēram, sviesta un sausā vājpiena, subsidētais eksports gandrīz netiks ierobežots. Bet mums ir jārēķinās, ka arī nākamā gadsimta sākumā pasaules piena produktu tirgus, kaut arī varbūt mazākā mērā, tomēr joprojām paliks deformēts eksporta subsīdiju veidā.

Vieta pasaules tirgū Latvijas piena produktiem būs jāizcīna ar subsidētiem ES piena produktiem un, protams, ar lētajiem Jaunzēlandes un Austrālijas produktiem. Te būtu par ko padomāt mūsu valsts agrārpolitikas veidotājiem.

Tātad rodas jautājums, ko iestāšanās ES nozīmēs Latvijas piensaimniecībai. Nedrīkst pieļaut, ka iestāšanās mērķa dēļ tiktu upurēta Latvijas piensaimniecība, taču ir jāapzinās, ka šobrīd mums nav piena ražotāju saimniecību un nav nevienas pienotavas, kas varētu izpildīt ES prasības, līdz ar to mūsu piensaimniecības nākotne ES kontekstā ir neskaidra.

Neapmierina pašreizējā valsts iestāžu darbība ES likumdošanas aktu harmonizācijā ar mūsu likumiem. Nepietiek ar to, ka ES direktīvas tiek pārtulkotas un, aizbildinoties ar ES nostāju, arī pieņemtas šo prasību līmenī, rezultātā veidojas situācija, ka tiek pieņemti likumdošanas akti, par kuriem jau iepriekš ir zināms, ka neviens tos nespēs izpildīt, taču ražošanu pārtraukt pilnībā nedrīkst. To saprot visi, bet tas nozīmē, ka mēs sākam runāt nepatiesību un uzdot vēlamo par esošo.

Jāsaprot, ka kvalitāte ir daudz plašāks jēdziens un ar to parasti saprot visu preci kopumā — iesaiņojumu, marķējumu un vēl citas acīm redzamas lietas. Arvien lielāku nozīmi ārējā tirgū iegūst starptautiski atzīti uzņēmumu sertifikāti, piemēram, ISO 9000 sērija un citi. Diemžēl pašlaik par to mēs vēl nedomājam. Pašreizējo PTO aktivitāšu rezultātā starptautiskajā tirdzniecībā daudz lielāku nozīmi iegūst dažādi veterinārie un sanitārie ierobežojumi, kurus tirdzniecībā ar ES sākam izjust jau tagad, bet var pienākt laiks, kad tiem būs izšķiroša nozīme iekļūšanai arī citos mūs interesējošos tirgos. Tāpēc piensaimniecība, ja vien mēs arī turpmāk vēlamies eksportēt savu produkciju, ir jāpielāgo mūs interesējošo tirgu prasībām.

LPCS šī gada marta sākumā ir iesniegusi Zemkopības ministrijā savu projektu par nozares subsidēšanas principiem 1998.gadā un turpmākajam laikam. Attiecībā uz piena ražošanu mūsu ieteikums ir subsidēt kredītprocentus investīciju aizņēmumiem līdz līmenim, kad pašam piena ražotājam nav jāmaksā par kredītu vairāk par 5—6 procentiem gadā un dzēst 20 procentus no aizņēmuma pamatsummas, ja tiek sasniegti projektā paredzētie rezultāti. Investīcijas piena ražošanā ir piensaimniecības dzīvības un nāves jautājums, kuru neatrisinot nav iespējams runāt par nepieciešamo piena kvalitāti un konkurētspējīgām ražošanas izmaksām. Pēc LPCS aprēķiniem piena ražošanas reorganizācijai ir nepieciešami vismaz 120 —130 miljoni latu kapiltālieguldījumi un arī laiks 7—10 gadi, kad mēs beidzot varēsim teikt, ka Latvijā ir pasaulē izvirzītajiem standartiem atbilstoša piena ražošana.

Piena ražošanas nākotne pieder saimniecībām, kurās ir vismaz 50 — 60 slaucamas govis un divreiz augstāks izslaukums no govs nekā tas ir pašreiz. Saimnieciski pamatota ir piena ražošana arī saimniecībās, kurās ir 10 —50 slaucamas govis, taču tad ir jādomā arī par citu nozaru attīstīšanu, jo tikai ar piena ražošanu nopelnīt ģimenei pietiekamu naudas līdzekļu daudzumu var būt problemātiski. Piena ražošana šādās saimniecībās jebkurā gadījumā būs nozīmīgs papildu ienākumu avots. Tagad, aizejot prom no "rožainās" nākotnes, varam uzdot jautājumu — cik mums Latvijā ir šādu saimniecību? Atbilde ir visiem zināma: šādu saimniecību tikpat kā nav. Tieši tāpēc mums ir vajadzīgs atbalsts investīcijām, lai dotu iespēju mūsu pašreizējiem 5—10 govju īpašniekiem izveidot atbilstoša lieluma saimniecības.

Arī piena pārstrādē stāvoklis nav daudz labāks, jo gandrīz visām pienotavām ir vajadzīga rekonstrukcija, kas prasīs ne vienu vien miljonu latu. Pēc LPCS aprēķiniem tuvāko gadu laikā Latvijas pienotavās ir jāinvestē apmēram 15 miljoni latu. Pretējā gadījumā tās vai nu tiks slēgtas kā neatbilstošas sanitārajām un higiēnas prasībām, vai arī augsto izmaksu dēļ tās izkonkurēs kaimiņvalstu pienotavas. Ko un kā investēt, kā piesaistīt līdzekļus, par to ir jālemj pašiem pienotavu īpašniekiem, taču būtu nepieciešams valsts atbalsts, kas paātrinātu šos procesus. Mūsu ieteikums ir subsidēt 50 procentu apmērā kredītprocentus investīciju projektiem.

Nenovērtējams atbalsts piensaimniecībai ir piena produktu eksporta subsīdijas. Saprotam, ka, ņemot vērā PTO nostādnes, turpmāk tās var būt problemātiskas, taču gribētos ieteikt ZM vieglprātīgi un bez cīņas neatteikties no šī iekšējā piena produktu tirgus regulēšanas instrumenta. Būtu vēlams vēl vismaz divus trīs gadus saglabāt eksporta subsīdijas, kamēr tiktu veikta kaut daļēja piena pārstrādes reorganizācija.

Mēs patlaban jūtam Zemkopības ministrijas darbinieku izpratni un ceram, ka turpmāk tie ierobežotie naudas līdzekļi, kas no valsts budžeta tiek piešķirti lauksaimniecībai, tai skaitā arī piensaimniecībai, netiks izkaisīti vējā, bet gan no katra valsts ieguldītā lata kaut kas arī paliks un tiks iegūts.

Piensaimnieku savienība ir attīstījusi vairākus darbības virzienus, kas, mūsuprāt, ir nozīmīgi savienības biedriem.

Izmantojot LPCS speciālistu pieredzi starptautiskajā tirdzniecībā un valodu zināšanas, LPCS gādāja par kontraktu piedāvājumu un izpildi, tā realizējot 1800 t sviesta un aptuveni 600 t siera ES.

1997.gadā nopietns darbs tiek ieguldīts, apgūstot NVS tirgu.

Katru mēnesi LPCS izdod informatīvu biļetenu, kas domāts pienotavu vadītajiem un ekonomistiem, un tajā tiek apkopota ražošanas un statistiskā informācija. Reizi nedēļā tiek izdota tirgus analīzes informācija. Tā nonāk pie pienotavu vadītājiem, kas piedalās informācijas apmaiņā. Tādā veidā ir iespējas operatīvi izsekot izmaiņām piena iepirkuma un realizācijas tirgū.

LPCS veiksmīgi sadarbojās ar Zemkopības ministrijas speciālistiem, plānojot turpmāko periodu subsīdijas un veidojot piensaimniecības attīstības stratēģiju. Kopš ar 1994.gada mūsu nozares uzņēmumi saņem eksporta subsīdijas, kas palīdzējušas atrisināt daudzas iekšējās tirgus problēmas. 1997.gada subsīdiju projektā ir paredzētas eksporta subsīdijas 500 000 latu, kas tiks novirzītas piena produktiem (sviestam, sieram, sausajam vājpiena pulverim un piena konserviem).

Kopā ar Zemkopības ministriju mēs gatavojamies organizēt Baltijas piensaimnieku semināru ar ES agrārkomisāra Franca Fišlera piedalīšanos, kā arī piedalīties vairākās starptautiskās izstādēs.

Veiksmīgi 1996.gadu LPCS paspārnē noslēdzis Vienotais apgādes centrs, kas specializējies zemnieku apgādē ar ražošanas palīglīdzekļiem, kā arī iepakojuma materiālu piegādē Latvijas pienotavām.

Saimnieciskajā ziņā ne tik veiksmīgs gads ir bijis mūsu kopējam izdevumam "Latvijas lopkopis un Piensaimnieks", ar kuru LPCS saista lielas cerības nākotnē piena ražotāju izglītošanā un piensaimniecības politikas veidošanā Latvijā. Pirmais gads preses izdevumiem vienmēr ir grūts. Tāpēc mēs ceram uz labākiem panākumiem 1997. un 1998.gadā.

Piensaimnieki prot ne vien strādāt, bet arī aktīvi atpūsties. Tradicionāli kļuvuši LPCS rīkotie sporta svētki. 1996.gada jūlijā tie notika Salacgrīvā. Atgādināsim, ka par uzvarētājiem komandu vērtējumā pērn kļuva PKSS "Limbažu piens", PKS "Cēsis" un akciju sabiedrība "Tukuma piens".

Preiļos pagājušā gada 29. novembrī notika trešās siera sastrādes noslēgums. Laureātu saraksts bija garš, jo sieru vērtēja vairākās grupās. Laurus saņēma PKS "Mālpils piensaimnieks", a/s "Vidzemes piens", a/s "Daugavpils piens", Rūjienas PB Inc., PKSS "Limbažu piens", Trikātas PKB "Beverīna", a/s "Tukuma piens",a/s "Bauskas piens", a/s "Preiļu siers", a/s"Rīgas piensaimnieks", PKS "Blomes pienotava", a/s "Sviesta siera eksports", a/s"Rankas piens", a/s "Rīgas piena kombināts" un a/s "Kurzemes piens" un, protams ,augstāko novērtējumu ieguvušo sieru šķirņu siera meistari. Kļūt par konkursa uzvarētājiem ir patīkami, taču vēl būtiskāk ir ražot noturīgas kvalitātes sierus ik dienas aizvien lielākos apjomos.

Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, gribētos apgalvot, ka LPCS tagad un arī tālākā nākotnē būtu jāsaglabā sava loma nozares saimnieciskās politikas un pašas nozares veidošanā.

LPCS pašlaik pārstāv gan piena ražotājus, gan pārstrādātājus, un tādai šai organizācijai vajadzētu palikt arī turpmāk. Piensaimniecību nedrīkst dalīt pārstrādātājos un piena ražotājos, tā ir viena nozare, kurā neviens nav svarīgāks vai nesvarīgāks. Problēmas ir jārisina kompleksi.

Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše noliedza par populāro kļuvušo tēzi, ka Latvijas lauksaimniecībai, ieejot Eiropā, nebūs ko darīt. Piena produktu ražošana un pārstrāde Latvijā ir bijusi un būs galvenā lauksaimniecības joma. Tādēļ nevajag ļauties nevajadzīgai vaimanāšanai. Tā vietā vajadzētu pārlūkot, kas būtu derīgs un pārņemams no ārvalstu pieredzes. Viens varētu būt — pārstrādes koncentrācija. Otrs — darba intensificēšana un uzņēmuma noslogošana pat līdz trim maiņām diennaktī. Trešais — fermu paplašināšana, lai ražotājs spētu nodrošināt kvalitatīvu pienu.

Protams, ne visu un uzreiz, bet daļu vajadzētu pārņemt, un pirmais būtu — jāveido fermas, kurās ir vidēji 35 govis un izslaukums — ne mazāk kā 5000 litru gadā. Tad jau var sākt runāt par nopietnu piena ražošanu, un šādiem fermeriem arī varētu palīdzēt ar kredītprocentu subsidēšanu zemes pirkšanai, būvniecībai, lopu iegādei.

Bez pārstrādes nav tirgus, bet arī pārstrādei jādomā, kā labāk sevi pierādīt. Latvija ārējā tirgū nevar konkurēt ar daudzumu, tādēļ mums jākonkurē ar īpatnējiem, savdabīgiem un pārliecinoši viendabīgas kvalitātes Latvijas produktiem. Un arī šajā procesā būs sīva savstarpēja uzņēmumu konkurence.

Vēl Jānis Lapše uzsvēra, ka Latvijā nav nevienas piensaimniekiem līdzvērtīgas asociācijas, kas būtu vērā ņemama sarunu partnere. Tādēļ jānovēl LPCS turpināt būt tikpat aktīviem un šādu pieredzi rādīt gan kartupeļu, gan gaļas, gan zivju, cukurbiešu un citu lauksaimniecības jomu asociācijām.

Sanitārās robežinspekcijas priekšnieks Jānis Kinna sirsnīgi sveica visus kongresa delegātus un viesus un ar prieku konstatēja, ka zālē ir diezgan daudz to piensaimnieku, kuri pirms trim gadiem piedalījās LCPS veidošanā. Vēl, lai nerastos pārpratumi ar "visu kontrolējošām" iestādēm, Jānis Kinna īsumā izklāstīja šīs jaunizveidotās inspekcijas funkcijas.

Saistošas, pārdomātas un nebūt ne Zemkopības ministrijai un valdošajām aprindām glaimojošas sarunas risinājās debašu laikā. Ozolas kundze no "Tukuma piena" cieti noteica, ka nedrīkst notikt subsīdiju nolikuma izsludināšana ar "atpakaļejošu datumu". Diemžēl tāda ir sūra iepriekšējo gadu pieredze, ka par subsīdijām piensaimnieki uzzina tikai apmēram marta vidū, kad līdz viņiem nokļūst subsīdiju grāmatiņas. Taču zemnieki subsīdiju gadu sāk 1. janvārī, tādēļ arī 1. janvārī būtu skaidri jāzina, cik, kam un par ko gada laikā subsīdijas pienāksies.

Roberts Šnepsts no "Cesvaines piena" vaicāja— kur tad nu bija tie lielie šodienas zemnieku mācītāji tad, kad likvidēja Latvijā visas fermas? Šodien Latvijā piena nav — pēc kanniņas piena brauc pat no Valmieras uz Valku un vēl tālāk. Lai runātu par piena kvalitāti, pirmais ir — normāla ražošana. Ja vēl šodien kaut kur slauc tikai 3000 kilogramus no govs un aicina atteikties no 3 — 5 govju turētājiem, tad — lai nu kur mēs ieiesim, tikai ne Eiropā, kādu mēs to iedomājamies. Pienāks brīdis, kad mēs pienu ražosim no sausā pulvera.

Diemžēl nepamet sajūta, ka Latvijas vadošās aprindas nezina, kas notiek laukos. Izņēmums ir Zemkopības ministrijas speciālisti un ministrs, kurš bieži ir laukos un arī pats tur dzīvo. Pirms trim gadiem teica: būs piena upes. Nav to piena upju, jo govi nokaut var ātri, bet labas piena devējas izaudzēšana prasa piecus gadus. Un tā samaksa, ko uzņēmumi maksā par pienu, nav nekāda nauda. Zemnieku var spiest, jo viņam nav kur likties? Bet — cik ilgi? Tādēļ negaidiet lielu piena ražošanu.

Ar uzrunu "Godātie kungi!" un piebildi — ja šādi maz lauku cilvēkus drīkst šodien uzrunāt — savu sakāmo sāka kooperatīvās sabiedrības "Cēsis" pārstāve Vija Berķe :

— Es pārstāvu tos dumpiniekus. Nāku laikam no vismuļķīgākā novada, jo valdība bieži dažādos saietos un presē pārmet, ka mums pietrūkst zināšanu, ka mēs neprotam saimniekot. Nezin, kur palicis mūsu Latvijas intelektuālais potenciāls?...

Acīmredzot mēs esam kļuvusi, kaut arī maza, bet — lielu muļķu zeme. Vai tas, ka mēs prasām sakārtot valsti, sakārtot ekonomiku, ir muļķīga prasība? Un vai mazā zemnieka un mazā pārstrādātāja aizstāvēšana — tā arī ir muļķība? Kaut arī augsti kungi nupat kongresā teica, ka Latvija ir bijusi, ir un būs piensaimnieku zeme, es par to neesmu pārliecināta.

Kādēļ tad Šķēles kungs, ja viņš savu politiku uzskata par tik pareizu, nenolaižas uz zemes un nerunā ar mums, ar zemniekiem, ar tautu? Viņš pasaka "Tā nebūs!", un mums tas jāņem par labu un jāuzklausa, ka mūs kārtējo reizi nolamā par muļķiem. Vai televīzijā runā par lauksaimniecību, par rūpniecību? Vai lauksaimniecība, kaut arī uzsver to kā vienu no galvenajām nozarēm, ir aktuāla? Un rūpniecība? Tātad — mēs neesam ne lauksaimnieku, ne rūpnieku zeme, bet tikai mulķu zeme.

Diemžēl arī no tā augstā nama, kur sēž — acīmredzot — ne muļķi, neviens nav atradies, kurš pateiktu, kā savienot lielražošanu pārstrādē ar sīkražošanu piena ražošanā. Kādā veidā tad lai zemnieks pie tām lielajām fermām, pie tām daudzajām izcili pienīgajām govīm tiek? Kā zemnieks paceļ galvu, tā viņam kaut ko atkal virsū uzliek, atkal kaut kam paaugstina cenu. Un nekādas komisijas netiek nekādā galā. Tik aicina zemnieku samazināt pašizmaksu, celt produktivitāti. Man tā šķiet kā ņirgāšanās.

Mēs neprasām, lai mums kaut ko dod, lai mums maksā par neko. Mēs vienīgi prasām, lai mums ļauj strādāt. Lai mūs tīšuprāt neiznīcina. Vai ir kārtīga sistēma, pēc kuras veikt apvienošanos? Vai tās gudrās "augšu" galvas to ir izsvērušas?

No sirds apsveicu kolēģus, kuri saņēmuši augstos mūsu valsts apbalvojumus. Vien gribētu piebilst: kāpēc tie lauķi nebija pilī? Ļoti jauki... Laikam nav ne mākslinieki, ne aktieri. Netīri zābaki. Acīmredzot.

Bet ministru prezidenta padomnieks lauksaimniecības jautājumos Gundars Bērziņš kongresa starplaikā atbildēja uz vairākiem "Latvijas Vēstneša" jautājumiem:

— Vai mūsu valstī ir izstrādāta tautsaimniecības attīstības stratēģija? Tātad — arī lauksaimniecības attīstības stratēģija? Piensaimnieki runā: sak, tie paši, kuri pirms pieciem gadiem aicināja graut fermas, tagad aicina apvienoties... Ko jūs viņiem varētu atbildēt?

— Tautsaimniecības stratēģija kā tāda ir iespējama tikai plāna saimniecības apstākļos. Tirgus apstākļos ir iespējams kaut kāds tirgu veicinošs atbalsts, bet ražošanas struktūru pilnībā nosaka tirgus konkurence un privātā iniciatīva. Tam, ka mudināja likvidēt lielās saimniecības, nepiekrītu. Jā, aicināja pārstrukturēt ražošanu uz privātā īpašuma bāzes. Nevienam netika teikts, ka šīs fermas ir jālikvidē, ja tās ir strādātspējīgas. Pamats ir privātā iniciatīvā, un lielums jau ir pakārtota lieta.

— Jūs sakāt, ka brīvais tirgus ir neplānots tirgus. Vai nu tā būs? Tas nozīmē, ka valstij jāattīstās, tikai un vienīgi paļaujoties uz privāto iniciatīvu. Tātad — piensaimniekiem pašiem jādomā, ko un kā darīt, pilnīgi atrauti no citiem paralēliem procesiem gan lauksaimniecībā, gan visā pārējā tautsaimniecībā?

— Es jau iepriekš stāstīju, ko saka ārzemnieki. Proti, ka tādu iespēju, kādas ir pie mums, nekur citur nav: visur ir ierobežojumi, kvotas. Pie mums nav ierobežojumu, tātad katrs var netraucēti attīstīties. Valtij ir jāregulē monopols, bet ne privātā iniciatīva.

— Vai nav tā, ka pēc desmit gadiem mūsu valstī lauksaimniecības kā tādas vairs nebūs? Varbūt ir apzināta un veicināma šīs nozares pakāpeniska iznīcināšana? Varbūt nevajadzētu mocīt lauku iedzīvotājus...

— Nevaru šobrīd precīzi nosaukt procentus, bet arī attīstītās valstīs ar lauksaimniecisko ražošanu nodarbojas neliels iedzīvotāju īpatsvars. Citas nozares, arī laukos, atīstās straujāk.

— Tātad jūs kā Ministru prezidenta padomnieks sakāt, ka pēc desmit gadiem Latvijā lauksaimniecība būs?

— Domāju, ka jā. Es pats šobrīd ar to nodarbojos un ceru arī turpmāk to darīt. Cilvēkiem ir jāstrādā, bet es negribu apgalvot, ka tas ir viegli.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības

nozares redaktore