VĒSTULES "LATVIJAS VESTNESIM"

Mūsuprāt, par stāvokli Latvijas lauksaimniecībā

Vērojot valstī nobriedušo lauksaimniecības krīzi, kad zemnieku saimniecības un vēl esošās ražotspējīgās statūtsabiedrības ar nodokļu politiku, energoresursu monopolcenām un citām prettautiskām darbībām tiek novestas līdz absolūtai tālākās saimniekošanas bezperspektīvai un iznīcībai, LSDP ir spiesta griezties Saeimā ar neatliekamiem lauksaimniecības politikas radikālu izmaiņu priekšlikumiem.

Savas nesenās vizītes laikā Londonā Ministru prezidents Andris Šķēle ir paziņojis, ka "tuvākajā laikā Latvijas lauksaimniecībā nodarbināto skaits tiks radikāli samazināts". To var saprast tā, ka lauksaimniecības iznīcināšanas politika tiks turpināta arī uz individuālajiem zemniekiem, kuru zemes platība nepārsniedz 50 vai 100 hektārus.

LSDP piekrīt un pilnībā atbalsta Vidzemes zemnieku prasības A.Šķēlem. Bet pat ar to izpildi būtu daudz par maz, lai izkļūtu no dziļā posta, kurā ir iedzīti Latvijas lauki visu pēdējo pēcatmodas valdību "darbības" rezultātā. LSDP uzskata, ka kādam ir jāliek atbildēt par noziedzīgā lauku privatizācijas likuma izstrādi un sasteigti uzspiesto realizāciju dzīvē un ka nekavējoši ir jānovērš daudzie lauksaimniecības attīstības bremzējošie faktori.

Pirmkārt , nevar pastāvēt un attīstīties valsts bez izsmeļošas lauksaimnieciskās darbības statistiskās uzskaites, ekonomiskā un sociālā stāvokļa analīzes. 1930. gada statistikas dati publicēti "Latvijas Statistiskā Gada Grāmatā 1930", kuru izdeva 1931. gadā, kurpretī mēs 1996. gada "rezultātus" sagaidīsim tikai 1998. gadā.

Otrkārt , jāpārtrauc realizēt dzīvē valsts vadībā dominējošais uzskats, ka Latvijas lauksaimniecībai jākļūst par biznesu, kā ASV, kur nepastāv atsevišķa etnosa mentalitātes problēmas un vajadzības pēc tā saglabāšanas. 1996. gadā Latvijā bija 307749 saimniecības (zemnieksaimniecības, piemājas saimniecības un personīgās palīgsaimniecības) ar vidējo platību 7 ha. No tām tikai 512 vai 0,2% lielākas par 100 ha. Nedrīkst nerēķināties, ka vairumam zemes apsaimniekotāju lauksaimniecība ir dzīvesveids, kas neizslēdz tirgus produkcijas ražošanu. ASV lauksaimniecības industriālā modeļa piemērošana Latvijas apstākļiem nes sev līdz bīstamu ekonomisko un sociālo krīzi. Nedrīkst nerēķināties ar tautu. Arī lielražošanas zemnieki ir iedzīti parādos un neuzrāda ražošanas rentabilitātes tendences.

Treškārt , Latvijā jāpēta, jāpopularize un valdībai mērķtiecīgi jāatbalsta noslēgta cikla lauksaimnieciskās ražošanas modelis (no izejprodukcijas līdz tās pārstrādei un tirdzniecībai), kura realizācija visdrošāk garantētu ražošanas rentabilitāti bez valsts subsīdijām. Piemēram, valsts atbalsts lauksaimniecībai Norvēģijā ir 4063 USD uz ha, Austrālijā - 1160, vidēji ES - 800, ASV - 202. Latvijā pašlaik ar lielām pūlēm ticis panākts, ka subsīdijām lauksaimniekiem 1997. gadā piešķirti 17,5 milj. latu, kas sastāda 9 USD uz ha. Parasts ir aizbildinājums, ka valstij trūkst naudas. Bet izrādās, ka citiem mērķiem nauda vienmēr atrodas. Kā paziņojis Latvijas Bankas prezidents Einārs Repše, "katru gadu Krājbankas zaudējumu segšanai valsts kase iztērē 30-40 milj. latu" ("D.b." 10.04.97.). Vienas neveiksmīgas bankas stutēšanai valsts var atļauties piemaksāt turpat divas reizes vairāk nekā lauku subsidēšanai. Būtu jāpārtrauc ažiotāža ap subsīdijām, kas patiesībā darbojas zemnieku domu novēršanai no kardinālākām problēmām - patiesajiem cēloņiem. Zemnieki nekad nav tīkojuši dzīvot uz citu rēķina.

Ceturtkārt , jāmaina peļņas pārdale sasaistē - lauksaimniecības produkcijas ražotājs, pārstrādātājs, tirgotājs. Lauksaimniecības produkcijas (gaļas, graudu) pārstrādes uzņēmumi ir nodoti atsevišķu privātpersonu vai grupu īpašumā, kuras darbojas pret zemnieku interesēm. Lauksaimniecības pamatprodukcijas (graudu, piena, gaļas) ražotājs ir nostādīts viduslaiku kolonijas statusā - nerentablas produkcijas ražotājs. Ka tā ir 90. gadu Latvijas valsts politika, apliecina sekojošais salīdzinājums.

No salīdzinājuma redzam, kur pazūd pārtikas graudu ražotāju rentabilitāte. Turpat to var meklēt piena, gaļas un citu lauksaimniecības produktu ražotāji. Pie normalizētām iepirkumu cenām ražošana attīstītos un zemnieki subsīdijas nelūgtu.

Piektkārt , jālikvidē pilnīgā iekšējā tirgus neaizsargātība, beidzot ievedot elementāru kārtību muitas un robežas problēmās. Piemēram, 1995. gadā pārstrādes uzņēmumi no Latvijas lauksaimniekiem iepirkuši 39500 t lopu un putnu dzīvsvarā, bet saražoja gaļas produkciju 59000 t. Tātad importēts vairāk nekā 20000 t.

Sestkārt , valdībai jāpārtrauc ignorēt lauksaimniecības ražošanas un produkcijas realizācijas plānošanu. Neregulēta un nekontrolēta brīvā tirgus atzīšana par visu ekonomisko problēmu atrisinājumu ir novedusi Latvijas lauksaimniecību dziļā ekonomiskā krīzē. Brīvais tirgus, tapat kā demokrātija, nedrīkst būt visatļautība. Lauksaimniekiem ir jāzina, kāda un cik produkcijas jāražo. Jāzina arī iespējamie ieņēmumi un peļņa. Nedrīkst akli izlietot lauksaimnieku garīgo un materiālo potenciālu un ražot lieku, nevajadzīgu produkciju. Lauksaimniecības ražošanas un ieņēmumu neplānošana un neregulēšana uzskatāmi izpaužas 1996. gada rezultātos. Atpaliekot oficiālajai statistikai, ir aplēsts, ka 1996. gadā, neskatoties uz lielo kartupeļu kopražu, ieņēmumi audzētājiem ir samazinājušies aptuveni par 15 milj. latu. Ar dažādas izcelsmes, gan ārzemju subsidētas, gan kontrabandas ceļā importa gaļas ieplūde Latvijā, vietējās gaļas iepirkums 1996. gadā samazinajās. Tā rezultātā Latvijas gaļas ražotājiem ieņēmumi samazinajās par aptuveni 20 milj. latu. Cenu noteikšanas neprasme samazināja graudaudzētāju ieņēmumus par aptuveni 5 milj. latu. Tātad kopējie (bez neminētajām nozarēm) lauksaimniecības zaudējumi gadā bijuši vismaz (15+20+5)=40 milj. latu vai 16 Ls/ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Uz šā fona pat ieceru līmenī atrodošies 3% (17,5 milj. Ls vai 7 Ls/ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes) no budžeta līdzekļiem lauksaimniecības subsidēšanai stāvokli neuzlabos.

ES savus lauksaimniekus sargā no lauksaimniecības produkcijas liekiem uzkrājumiem ar ražošanas apjoma kvotām, importkvotām, sējumu plānotu samazināšanu un tamlīdzīgi. Ražošanas rezultātu nesaistes pielabo ar subsīdijām. ES saprot, ka lauksaimniecība nedrīkst iznīkt un lauki palikt neapdzīvoti. Latvijā, par nožēlošanu, līdz šīm patiesībām vēl neesam nonākuši.

Uzskaiti politikai, kas vērsta pret latviešu tautu un valsti, varētu turpināt gari un plaši. Kaut vai neierobežota zemes tirga atvēršanas situācijā, kad Latvijas zemnieks daudzos gadījumos nav spējīgs samaksāt zemes nodokli, nemaz nerunājot par zemes platības palielināšanu pirkšanas ceļā, kaut vai atļauja ārzemniekiem veidot lielas lauksaimniecības produkcijas ražotājas saimniecības, kas ar lieliem produkcijas vairumiem samazinās tūkstošiem sīkražotāju, produkcijas realizācijas iespēju un cenas, kaut vai valsts mežu izpārdošana par sertifikātiem bezzemniekiem vai zemi neapstrādājošiem formāliem zemniekiem, kaut vai administratīvi teritoriālā reforma bez nopietniem ekonomiskiem, socioloģiskiem un etnopsiholoģiskiem pētījumiem, bez tautas atbalsta un piekrišanas, kaut vai joņošana uz Eiropu ar aizsietām acīm kā kādreiz, vēl nesen, uz komunismu.

LSDP pievienojas Vidzemes zemnieku prasībai nekavējoši sasaukt Saeimas ārkārtas plenārsēdi, lai viņi varētu paskatīties acīs tiem deputātiuem, kuri, nacionālradikāļu un reformistu apmāti, negrib vai nespēj saprast dzīves realitātes un apdraudēto Latvijas nākotni.

Latvijas Sociāldemokrātiskās

partijas padomes vārdā

LSDP priekšsēdētājs J.Bojārs

LSDP priekšsēdētāja vietnieks P.Priede

14.05.97.