pēc notikuma

Čakstes ligzdā, Zemgalē, Lielupes krastā

Jāņa Konstantīna Čakstes uzruna akadēmiskās vienības “Austrums” darba svētkos Aučos 1997.gada 24.maijā:

Sveiki, visi ciemiņi! Kad es tā padomāju, tā faktiski man ir pirmā iespēja uzstāties kā Auču saimniekam, jo tāds es tagad esmu. Man ir liels prieks, ka es to varu darīt tieši sakarā ar “Austrumu”. Jo Auči un “Austrums” vienmēr ir bijuši savā saistībā. Kad bija kādi lielāki svētki, sevišķi Jāņos, tad te sabrauca ļoti daudz austrumiešu. Manam vectēvam bija četri dēli, visi bija “Austrumā”, meitu vīri — ar vienu izņēmumu — arī piederēja “Austrumam”. Tā ka tiem bija savi draugi un tad te sabrauca bieži ļoti daudz austrumiešu.

Un austrumiešiem vienmēr ir bijis viegli dabūt arī sieviešu sabiedrību — “Austrums” jau nu gan ir tīri maskulīna padarīšana, bet sagādāt sieviešu sabiedrību viņiem nav bijis nekādu grūtību, un to es redzu arī šodien. Tā ka visi esiet mīļi sveicināti!

Mani lūdza, lai es ievadam šiem darba svētkiem drusku pastāstu par Aučiem. Pirmais, ko es gribu teikt, — ka Auči nebūt nav mūsu dzimtas īstās mājas. Mēs esam cēlušies no Čakstes mājām Lielsesavas pagastā, kā toreiz sauca (tagad tas ir Viesturu pagasts). Tur bija vienas mājas, kuras sauca par Čakstiem, un mūsu uzvārds faktiski ir Zirņi. Tos saimniekus tik daudz nesauca uzvārdā kā māju vārdā, un tā pamazām tas Čakstes vārds ir ieviesies. Mana vectēva tēvs Krišjānis — viņu jau sauca Čakste — bija ļoti dūšīgs saimnieks Lielsesavā. Viņam ar tām mājām vien nepietika, viņam tur bija ķieģeļu cepļi, dzirnavas, kādu laiku viņš arī rentēja Bērsteles muižu un tur saimniekoja. Tad — es nezinu, kādu iemeslu dēļ — viņam vajadzēja pirkt Aučus.

Te jau Auči tajā laikā, man liekas, sastāvēja no četrām mazākām saimniecībām, un tās apvienoja vienā saimniecībā. Iemesls, kāpēc tas tika darīts, — par to es esmu domājis. Vai tas ir Jelgavas tuvums (Lielupe jau tajā laikā, protams, bija tāda marģināla, kuru viegli varēja izmantot cukurbietēm, satiksmei pa ziemu un citādi), vai arī tā bija vienkārši lieluma mānija, kāpēc viņš tos Aučus nopirka. Kad tas bija noticis, pamazām Auči kļuva par mūsu dzimtas mājām. Mums visiem, arī manam vectēvam, te bija ļoti mīļa vieta.

Manu vectēvu notiesāja pa to, ka viņš parakstīja Viborgas uzsaukumu — tas bija 1908.gadā, kad viņš tika ārā no cietuma. Un līdz ar to viņam atņēma pilsoniskās tiesības, viņš vairs nevarēja strādāt kā advokāts, viņš nevarēja izdot to avīzi, par ko jūs dzirdējāt Jelgavas muzejā (Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejā). Runa ir par avīzi “Tēvija”. Jānim Čakstem cits nekas neatlika, kā doties šurp uz Aučiem un saimniekot. Tas viņam bija sava veida izsūtījums, jo viņš jau bija sabiedriski ļoti aktīvs. Tā nu viņš brauca uz Aučiem, lai te sāktu ko darīt.

Es nedomāju, ka mans vectēvs ir bijis labs saimnieks jeb lauksaimnieks. Liekas, ka lieta viņam sevišķi negāja pie sirds: to jau pierāda tas, ka, tiklīdz viņi atgriezās no bēgļu gaitām Pirmā pasaules kara laikā, par saimnieku kļuva viens no maniem onkuļiem. Tā ka mans vectēvs ar lauksaimniecību daudz nenodarbojās. Bet viņam bija divas intereses, divas lielas intereses, ko viņš ļoti piekopa. Tā viena bija dārzniecība, koku stādīšana un biškopība. Ar koku stādīšanu viņš ļoti noņēmās tieši tanī laikā, izveidoja lielu ābeļdārzu. Tas viss, ko jūs tagad te redzat, bija ar ābelēm apstādīts. Bet ar to nepietika — ābeles sastādīja gar Lielupes krastu. Pēc dažām ziņām, ar kokiem bijis sastādīts 90 pūrvietas. Cik tas ir hektāru?

Tas pretrunu mezgls —pašvaldību reforma

Viedokļi Pilsētu savienības konferencē Siguldā 1997. gada 23. maijā

Pašvaldības ir valsts pārvaldes būtiska sastāvdaļa, atbilstoši likumam “Par pašvaldībām” — valsts vietējā pārvalde, kas, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses, darbojas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības — domes (padomes) — un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību.

Diskusijām par Latvijas pašvaldību pārveides nepieciešamību notiekot jau ilgāku laiku, šogad sākusies reformu praktiskā īstenošana. “Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likumā” 1996. gada 6. decembrī izdarītie grozījumi noteica to, ka rajonu līmeņa pašvaldības marta sākumā notikušajās pašvaldību vēlēšanās vairs netika ievēlētas, bet līdz 1997. gada beigām tika pagarinātas iepriekšējā sasaukuma rajona līmeņa pašvaldību pilnvaras.

Šajā laikā — līdz rajona pašvaldību pilnvaru beigām — to funkcijas, īpašumus un finansējumu pārņems attiecīgās teritorijas pilsētu un pagastu pašvaldības. Vēl līdz pavasara sesijas beigām izskatīšanai Saeimā tiks iesniegti grozījumi likumā “Par pašvaldībām”, kas pieņemšanas gadījumā likvidēs rajonu pašvaldības un noteiks, ka valstī ir tikai divu veidu – pilsētu un pagastu — pašvaldības, kā arī paredzēs jaunu, konsultatīva rakstura institūciju — sadarbības padomju — izveidošanu, regulēs to funkcijas, iespējamo sastāvu un finansēšanas kārtību. Jau sākusies pagastu un pilsētu pašvaldību brīvprātīga apvienošanās lielākās administratīvās vienībās.

Pašvaldību reforma kā jebkuras pārmaiņas ir izraisījusi lielu pašvaldību darbinieku un visas sabiedrības interesi un pretrunīgas diskusijas. Tai veltītas arī reformai vistuvāk esošo — pašvaldību pārstāvju sanāksmes: gan jau 23. maijā Siguldā notikusī Latvijas Pilsētu savienības konference, gan šīs nedēļas beigās, 30. un 31. maijā, gaidāmais Latvijas Pašvaldību savienības 6. kongress.

Pagājušās nedēļas nogalē Siguldas pilī Latvijas Pilsētu savienības konferencē kopā bija pulcējušies Latvijas pilsētu domju priekšsēdētāji, Pašvaldību lietu pārvaldes un Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvji, pasākumā piedalījās arī Ministru prezidents Andris Šķēle un pašvaldību lietu valsts ministrs Ēriks Zunda. Sarunu galvenie temati — Latvijas Pilsētu savienības darbība un pilsētu līdzdalība pašvaldību reformā.

Konferences sākumdaļā ar pašvaldību reformas analīzi pie pasākuma dalībniekiem vērsās Ministru prezidents Andris Šķēle (runas teksts pilnībā – vakardienas, 27. maija, “LV”(128/129) numurā – D.G. ). Savu interesi par pilsētu pašvaldību darbinieku sanāksmi Ministru prezidents pamatoja ar domu, ka tieši pilsētu domju deputāti varētu būt aktīvākie valdības uzsāktās administratīvās reformas atbalstītāji, pulcēt ap sevi mazos pagastus un veicināt veidojamo sadarbības padomju veiksmīgu darbību, kā arī aktīvi piedalīties rajona padomju funkciju un finansu pārņemšanā.

Konferences dalībnieku debatēs iezīmējās pretēji viedokļi – pilsētu domju pārstāvju atbalsts ātrai rajona padomju likvidācijai, mazo un ekonomiski neracionālo administratīvo vienību apvienošanai un skaidrai sadarbības padomju funkciju formulēšanai. Domju priekšsēdētāji kritizēja pašreizējo rajona padomju neracionālo darbību un lielo finansējumu, vairākkārt izskanēja bažas arī par pārejas periodā iespējamo rajona padomju īpašumu izsaimniekošanu.