Čakstes ligzdā, Zemgalē, Lielupes krastā

Jāņa Konstantīna Čakstes uzruna akadēmiskās vienības “Austrums” darba svētkos Aučos 1997.gada 24.maijā

Turpinājums no 1.lpp.

Iznāk, kā jūs sakāt, 30 hektāru ar ābeļdārzu. Tā bija milzīgi liela platība. Tā daļa no ābeļdārza, kas ir ārpus tiem kokiem, pazuda Bermonta laikā un pārējais — pēc Otrā pasaules kara.

Otra lieta, ar ko viņš nodarbojās, bija — stādīt mežiņu. Tur iet pāri tāda smilšu kāpa. Jūs, kas esat piedzīvojuši Zemgales vējus, zināt, kas notiek, kad tie pūš un smiltis iet pa gaisu. Protams, viss lauks ir sabojāts. Lai kaut kā pasargātu no tā, mans vectēvs stādīja kokus. Kad es vēl biju puika, te bija paglabājies spieķis, ar ko viņš gāja, un spieķa galā bija tāda maza lāpstiņa. Kad viņš ar savu sievu esot staigājis un redzējis, kur drusku pliks, izracis mazu bedrīti un ielicis mazu sēkliņu, un varbūt tas koks ir izaudzis.

Tad nāca Pirmais pasaules karš, mani vecvecāki devās bēgļu gaitās kopā ar saviem bērniem. Auči bija tā vieta, kur mans vectēvs atgriezās no Krievijas. Esmu lasījis, ka tagad ir diskusijas par to, kāpēc mans vectēvs nepiedalījās 1918. gada 18.novembra Latvijas neatkarības proklamēšanā. Ir viena teorija, ka viņš neesot piedalījies aiz kādiem politiskiem iemesliem, citi saka, ka viņam bijušas bailes. Es šīs teorijas lieku priekšā manai tantei, vienīgajam bērnam, kas vēl ir dzīvs (Daila Čakste, dzīvo Zviedrijā) un kam drīz būs deviņdesmit gadu. Viņai ir ļoti laba atmiņa no tās reizes. Viņa absolūti saka, ka tas ir nepareizi un ka viņš vienkārši nav zinājis. Viņa atceras, ka te atnākusi kaimiņiene ar kādu avīzi, un tajā bijis rakstīts, ka Jānis Čakste ievēlēts par Tautas padomes priekšsēdētāju. Tad viņš arī tūlīt sapakojis savas mantiņas un braucis uz Rīgu.

Kad viņš bija augstos amatos, viņš tomēr bieži iegriezās te, Aučos. Mums ir ļoti daudzas fotogrāfijas, kā viņš te juties atslābināti — vai nu tas ir ābeļdārzā, vai citur. Muzejā (Jelgavā) bija fotogrāfija, kur viņš sēž pie vecās mājas, kur viņu var redzēt priecīgu un citādā sejā, ne tā kā oficiālās pieņemšanās.

Skats, kāds viņam bija, te dzīvojot, ir pavisam citāds nekā tagad. Nebija šāda brīva skata uz ceļu, tur bija saimniecības ēkas. Ja iedomājas taisnstūri — gar tām trim malām bija saimniecības ēkas. Te vispirms bija klētiņa ar vienu galu pret māju, tad tur nāca vāgūži, paralēli ar ceļu, tur bija kūts, staļļi zirgiem. Otrā pusē bija cūku kūts un aitu kūts, te tuvāk bija vāgūzis karietēm un arī maza galdnieku darbnīca. Strādāt galdnieka darbus — arī tā bija manam vectēvam mīļa nodarbošanās. Pašā vidū bija vircas dīķis — jūs varat iedomāties, kāda vides apkope bija tanī laikā. Jā, un šitās mājas jau tanī laikā nebija (Auču dzīvojamā māja paralēli Lielupei ar ķieģeļu tornīti, kuru tagad atjauno). Vecā māja bija šīs mājas galā ar vienu galu pret upi: tā bija tipiska Zemgales sēta, kad iegāja iekšā, vienā pusē bija glaunais gals, otrā galā — ķēķis un saimniecības telpas.

Tad vēl manam vectēvam bija liela problēma, ko iesākt ar visiem saviem bērniem. Viņam to bija samērā daudz, jūs pareizi sakāt — pavisam deviņi. Viņš to māju būvēja un būvēja, un bērni auga lielāki un lielāki, sāka jau paši dibināt savas ģimenes. Tad arī radās doma par šito māju. Mans vectēvs šajā mājā nekad nav dzīvojis, kad viņš 1927.gadā nomira (tātad kopš 1927. gada 14.marta jau aizritējuši vairāk nekā septiņdesmit gadi), tā vēl nebija gatava. Bet viņš esot to zīmējis, izkārtojis visas istabas. To praktisko arhitekta darbu ir darījis austrumietis Roberts Legzdiņš, kas vēlāk precējās ar Kārļa Skalbes meitu un mira Zviedrijā. Jā, viņš bija jauns arhitekts un aizmirsa paredzēt tualetes. Tad viņš izdomāja vienu tualeti te, apakšstāvā, pie loga, un otrā stāvā arī vienu tualeti. Tā jau bija samērā vienkārša māja, mums te nebija elektrības, ūdens, apkure bija ar parastām krāsnīm, un tualetes, kādas nu tajā laikā Latvijā bija.

Lai gan dzīve Aučos bija samērā primitīva, mums, bērniem, tā gan šķita lieliska. Varējām piedalīties lauku darbos, ņemties savā starpā. Daudz no tā laika ir atmiņu, pie kurām šoreiz nekavēšos.

Es te arī piedzīvoju krievu izlaušanos uz Jelgavu. Tas bija 1944.gada augustā. Biju aizbraucis pakaļ sienam priekš zirgiem uz laukiem. Kad braucu mājās, gulēju sienā, bija ļoti patīkama diena. Un es redzu tādu lielu nemieru pa šito mazo ceļu. Tajā laikā jau pa to nekāda lielā satiksme nebija. Kad iebraucu pagalmā, uzreiz te briesmīgs satraukums, nu mums jābrauc projām, jo kuru katru brīdi krievi būs iekšā. Bet krievi jau gāja pa Lielupes otru krastu uz Jelgavu, te, Aučos, mēs redzējām, kā Jelgava dega. Tanī dienā mēs sakrāmējām vezumus, un tā sakās manas bēgļu gaitas.

Es vēl vienreiz atbraucu te, un var teikt, ka Auči savā veidā bija tāda kā sala. Viņā pusē bija krievi, un šinī pusē bija vācieši. Visi koki aizsargāja vāciešus un arī pašas mājas. Kamēr viņi bija šinī vietā, tie jutās droši, bet, tiklīdz aizgāja tur, ārā, uz laukiem, tā tūlīt šāva virsū. Tā māja arī no visa ir cietusi, vienu otru lietu mēs atklājām tikai tagad, kad sāka renovēt (atjaunot). Mājai bija augsts tornis, un, kad to sāka renovēt, tad Imants, darbu vadītājs, kurš te arī ir klāt, atklāja, ka tas tornis turas kopā tikai uz goda vārda. Māja jau briesmīgi cieta, un var pat brīnīties, kā tā vispār pārdzīvojusi karu, jo tāds tornis vāciešiem bija ļoti labs izlūkošanai. Kad vācieši šeit dzīvoja un jutās ielenkti, bija auksta ziema un vajadzēja kaut kādā veidā kurināt. Tad viņi ķērās klāt kokiem: parks, kāds tas tagad redzams, ir stipri deformēts. Viena aleja, kas iet tanī virzienā, ir saglabājusies, bet tāda pati liepu un kastaņu aleja gāja šinī virzienā. Visapkārt te bija tādas alejas...

Tā mēs esam ķērušies pie šīs mājas atjaunošanas, vēl tālu neesam tikuši. Bet mēs nebūtu tik tālu, kā tas ir šodien, ja man nebūtu divi lieliski palīgi. Viens no tiem ir Juris Kaņeps, kurš te stāv, kas faktiski vada visus darbus un atrod pareizākos, lētākos un labākos atrisinājumus. Otrs ir Imants, kuru es jau minēju. Esmu pieradis, ka amatniekiem nevar uzticēties, bet Imantam var.

Foto: Juris Putriņš —

“Latvijas Vēstnesim”