Latvijai vajaga visu un katra atbildību

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — Latvijas Valsts radiofonā vakar, 2.jūnijā, raidījumā “Pusdiena”

Jautājums: — Sāksim varbūt ar to, par ko laikam pēdējās dienās tik daudz runā — par valdības stabilitāti. Sāk apšaubīt to, ka Šķēles valdība ir pietiekami stabila, kā jums šķiet?

Guntis Ulmanis: — Valdība vai nu ir, vai nav. Šobrīd valdība ir un strādā, un es prasu, lai viņi savu darbu izpildītu atbilstoši tiem likumiem un tai kārtībai, kāda ir noteikta, un, ja nu gadījumā viņi nebūs spējīgi to darīt kādu zināmu iemeslu dēļ, tad domāsim, ko darīt tālāk. Bet šobrīd strādājam, kā pašreiz ir. Ir jautājums tikai par to, cik lielā mērā šis jautājums par korumpētību skar gan morālo aspektu, gan juridisko aspektu. Ja mēs runājam par juridisko aspektu, tad katru cilvēku mēs varam saukt pie atbildības, vai, ja runā par viņu, tad noteikti, ja to ir apliecinājis attiecīgais juridiskais dienests, kas pierāda viņa noziegumu jeb darbību, kas nav saskaņā ar likumiem. Un morālais aspekts ir — par ko nu viņiem katram pašam jāizvēlas šobrīd, jo katrs pats zina, ko viņš ir parakstījis, kur viņš kādu naudu ir saņēmis, vai nav parakstījis, vai nav saņēmis. Un, ja jau nonāk tik tālu, ka ir prokuratūrai tas jākonstatē, es domāju, tas tāda līmeņa darbiniekiem jau ir dubultnoziegums — gan morālais, gan arī juridiskais. Es ļoti ceru, ka tuvākajā laikā visi ministri tiks galā katrs ar savu padarīto, ar tiem jautājumiem, kas pret viņiem ir vērsti. Un šeit pats bēdīgākais ir tas, ka atkal pasaule dzird un klausās, ka Latvija ir noziedznieku pilna, tā varētu teikt. Tiek minēti skaitļi, cik deputātu, cik valdības locekļu, un tad tālākā prognoze nāk, cik desmiti tūkstoši strādā pašvaldībās un citās valsts institūcijās, un kur nu katrs ir strādājis vēl papildus kādā darba vietā. Un tā rezultātā mēs pēc pārliecības, pēc darbības būdama godīga un strādīga tauta, saņemam sev tādu reklāmu, kuru tauta nekādā gadījumā nav pelnījusi.

Un tāpēc politiķiem, parlamentāriešiem pat ļoti stingri un nopietni jāpārdomā gan tas, ko viņi dara, ikdienā ieņemdami tos amatus, gan arī tas, ko viņi runā un kā viņi to dara.

Jautājums: — Par sociālajām problēmām, proti, par Pensiju likumu. Tieši tas acīmredzot pēdējās dienās tiek cilāts arvien vairāk. Savā laikā jūs bijāt viens no tiem, kas iniciējāt analizēt šo Pensiju likumu un runāt par iespējamām pārmaiņām. Paralēli to sāka arī Saeimas deputāti, faktiski darbs gāja paralēli divās vietās. Deputāti patiešām ir strādājuši un pat izdarījuši zināmus grozījumus. Te jāprasa — kāda ir jūsu attieksme vispār pret to darbu, kas tur tiek darīts?

Guntis Ulmanis: — Jā, šai komisijā kopā ar deputātiem strādā arī prezidenta institūcijas pārstāvji, un šis ir jautājums, par ko mēs katru dienu ejam ēterā vai rakstām avīzēs. Joprojām tiek meklēts optimālais risinājums, lai mēs neattaisnotu vēl vienu tēzi, kas tiek par Latviju runāts, ka tur dzīvos vai nu ļoti bagāti, vai ļoti nabagi cilvēki. Un es pabiju sestdien un svētdien, arī iepriekšējās nedēļās, diezgan daudz Latvijas laukos gan Kurzemes, gan Latgales pusē. Un ir jākonstatē ar nožēlu, ka ļoti daudzi cilvēki dzīvo trūcīgos apstākļos, apstākļos, kas liedz viņiem gan bērnus sūtīt skolā, gan arī normāli cilvēciski paēst un apģērbties. Un tāpēc jautājums par Pensiju likuma pārskatīšanu kompleksā ļoti sakarīgā formā, ņemot vērā gan tos līdzekļus, kas ir valsts un pensiju fonda rīcībā, gan arī to cilvēku stāvokli, kuri šīs pensijas saņem, ir turpināms. Pirmie labojumi ir izdarīti, un es domāju, ka arī nākamie tiks izdarīti. Un nevajadzētu pie katra tāda kļumīga vai meklējumu soļa, vai padarītā darba ministriem spēlēties uzreiz ar demisiju vai kaut kādā citādā veidā iebaidīt visus apkārtējos — ja jūs nedarīsit tā, kā mēs gribam, tad mēs demisionējam. Šinī gadījumā — “Tēvzemes” un Makarova viedoklis, sastopoties ar nopietnām grūtībām un jautājumu, kurš ir jārisina, tā vietā, lai risinātu šos jautājumus, mēģina aiziet no problēmas — mēs aizejam no šī jautājuma un aizejam ar savu ministru projām, bet paliekam koalīcijā uz tiem labākajiem maizes darbiem, kur varam varbūt šo to nopelnīt un arī tautas nievas nav tik lielas. Man šinī gadījumā tas nav skaidrs, un es domāju, ka jautājums par pensiju sistēmas pilnveidošanu turpināsies ne vienu dienu vien.

Jautājums: — Šīs demisijas pamatā ir tas, ka viņi saka — nav naudas, lai šo likumu, kas ir pieņemts, īstenotu. Naudas nav, kur ņemt to naudiņu?

Guntis Ulmanis: — Nu, tam nolūkam ir valdība un koalīcijas partijas, kuras lai domā, cik ir naudas, kāda ir nauda, kur lai ņem naudu un par to lai arī regulāri informē, kā to darīt.

Jautājums: — Bet varbūt vajadzēja otrādi — vispirms meklēt naudu un pēc tam izdarīt šos grozījumus?

Guntis Ulmanis: — Nē, pie šiem grozījumiem papildu nauda nav galvenā problēma. Bet nākotnē, protams, ir jādomā, kāda būs nauda un kāds būs pensiju lielums.

Jautājums: — Tātad jūs sakāt, ka galvenais ir pacelt dzīves līmeni. Vai jūs varētu ieskicēt tos galvenos virzienus, tātad —kādā veidā mēs to varam?

Guntis Ulmanis: — Tas nav pensiju jautājums, tas ir jautājums par ražošanas organizēšanu, tas ir jautājums, kā mūsu panākumi makroekonomikas līmenī, par ko šodien mēs daudz lasām, rakstām, domājam un dzirdam, nonāks līdz ierindas cilvēkam un līdz ekonomikas līmenim uzņēmumu izpratnē. Un tas ir jautājums, kā strādā un kā realizē savu produkciju zemnieki, lauksaimniecība, kā strādā rūpniecība, kā strādā tirdzniecība, kā strādā finansu sistēma, kā strādā Ieņēmumu dienests, kā strādā muitas kontrole, kā strādā nodokļu sistēma kopumā. Jo pensijas jautājums ir līdzekļu izlietošanas jautājums, protams, arī uzskaites un uzkrājumu jautājums, ja ir no kā uzkrāt un uzskaitīt. Te ir jautājums, cik cilvēki nopelna. Un sociālās problēmas, pensiju problēmas ir problēmas, ko arī mums nerisinās Eiropas Savienība, ja tā runājam. Tāpēc sakarā ar Eiropas Savienību nav jautājums tikdaudz par to, vai mums iet vai neiet, būt vai nebūt Eiropas Savienībā, bet ir jautājums — vai mūs vispār kāds tur uzņems, vai mēs esam gatavi paši dzīvot tādā līmenī, lai spētu iekļauties Eiropas Savienības struktūrās?

Jautājums: — Pārējo struktūru sakārtošana, jūs teicāt, rūpniecība un viss pārējais. Vai tas notiek pietiekami aktīvi šobrīd, jūsuprāt?

Guntis Ulmanis: — Es domāju, jā. Brīnumus šeit nevajadzētu gaidīt. Vai mēs pieļaujam kļūdas, vai mēs to darām pareizi, vai mēs intensīvi visu laiku analizējam un meklējam atkal jaunākus ceļus — tas ir cits jautājums. Un vai pietiekami aktīvi visas ministrijas iesaistās, jo bieži vien, runājot par situāciju valstī un par to, kā mēs izskatāmies pasaulē, mēs visu reducējam uz Ārlietu ministriju. Bet Ārlietu ministrija faktiski ir spogulis, rupors un ministrija, kas parāda, kāda ir īstenā situācija valstī un kā ir strādājušas visas pārējās ministrijas. Nekad jau nevar būt tik aktīvi, lai nevarētu vēl aktīvāk strādāt, es tā domāju. Un šeit varbūt Ekonomikas ministrija, Finansu ministrija, muitas dienesti varētu strādāt noteikti aktīvāk.

Jautājums: — Protams, klausītājiem galvenais ir un paliek — kad viņiem varētu kaut kas kļūt labāks? Kā jūs to redzat?

Guntis Ulmanis: —Ja es šodien teiktu dienas vai gadus, bet, vadoties no tā, ko pašreiz dara valdība un kāda ir situācija, es nevaru solīt, ka agrāk par diviem vai trijiem gadiem mūsu makroekonomikas sasniegumi, piemēram, kredītreitings vai naudas stabilitāte, varētu dot taustāmu atbildi katra iedzīvotāja līmenī. Un mēs pirms dažām dienām tieši par šo jautājumu ar premjeru analītiski runājām. Un mūsu sarunu temats bija viens: premjera kungs, ir labi šie sasniegumi, bet, tikko tu izbrauc uz laukiem un tikko tu izej uz ielas, tev atbilde skan — kļūst aizvien sliktāk. Un šī ir tā dilemma, kas mums ar premjeru ir jārisina un jāskatās, caur kādiem instrumentiem to izdarīt. Protams, nedēļas vai mēneši šeit neizšķir, pie intensīva darba divu trīs gadu laikā varētu just kādu atbildi. Otrkārt, šis ir arī individuāla rakstura jautājums, jo šajā sistēmā, ko mēs esam izvēlējušies, brīvā tirgus sistēmā, Rietumu civilizācijas, Rietumu vērtību sistēmā arī katrs pats par sevi ir atbildīgs. Tāda nu ir šī teorija tādā veidā, kā mēs to gribam darīt.

Jautājums: — Jebkurā gadījumā, teiksim tā, jūs varat teikt tautai, klausītājiem, ka valdība strādā, proti, cerība ir, ka būs labāk. Tātad tiek darīts viss, lai arī pensionāriem būtu labāk?