Cilvēktiesības un Latvija

Atskats uz paveikto

Turpinājums no 1.lpp.

Cilvēkā vairs nemodina sirdsapziņas pārmetumus tāda slikta rīcība, kas jau kļuvusi par paradumu.

(Voltērs)

Neatkarības atgūšanas ceļā Latviju vadīja apņemšanās atjaunot tiesisku un demokrātisku valsti un nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu. Kad 1990. gada 4. maijā, pēc vairāk nekā piecdesmit padomju okupācijas gadiem, Latvija atguva savu valstisko neatkarību, tā pievienojās arī 51 starptautiskam cilvēktiesību dokumentam — tajā skaitā svarīgākajām ANO deklarācijām un konvencijām. Tomēr šis bija tikai pirmais, deklaratīvais solis. Bija jāveido mehānismi šīs politiskās apņemšanās īstenošanai. Pievienošanās starptautiskajiem dokumentiem lielā mērā tika uztverta kā drošības garants, lai Latvija ieņemtu pastāvīgu vietu starptautiskajā sabiedrībā. Tajā laikā retais domāja par pienākumiem, kurus šīs konvencijas un deklarācijas uzlika mūsu valstij.

1994. gadā Tieslietu ministrijā tika izveidots cilvēktiesību valsts ministra amats. Amats bija, arī kandidāts šim amatam bija izraudzīts, bet uzdevumi un pienākumi nebija noformulēti. Steigšus vajadzēja sākt risināt jautājumu, kā Latvijai konstruktīvi un pragmatiski strādāt ar tik plašu tēmu kā cilvēktiesības. Izpētot citu valstu pieredzi, atklājās, ka amata brālis valsts ministram cilvēktiesību jautājumos atrodams vienīgi Beninā (Āfrikā).

Īsi pirms valsts ministra apstiprināšanas pēc Saeimas un valdības iniciatīvas tika organizēta divu dienu neformāla sanāksme, lai noformulētu Latvijas vajadzības un vēlmes cilvēktiesību īstenošanā. Secinājums bija tāds, ka Latvijai ir jārada esošajiem apstākļiem piemērots risinājums, ņemot vērā to, ka pēc piecdesmit totalitārā režīma gadiem vēl nebija atjaunotas spēcīgas demokrātiskas institūcijas.

Apzinot citu valstu pieredzi, kļuva skaidrs, ka valsts ministrs nevar būt neatkarīgs savā rīcībā vai viedokļos. Ministru var jebkurā brīdī nomainīt, ja viņš vai viņa izsaka valdībai nepatīkamus, lai arī pamatotus, pārmetumus. Jebkurā valstī cilvēktiesības visbiežāk tiek pārkāptas pašvaldību vai valsts ierēdņu patvaļas dēļ. Bieži sastopamas situācijas, kad cilvēkiem ir tiesības saņemt informāciju vai pakalpojumu, bet to liedz saņemt valsts darbinieku nekompetence vai patvaļa.

1993. gada ANO Vispasaules cilvēktiesību konferences nobeiguma dokumentā valstis tika aicinātas izveidot nacionālās cilvēktiesību aizstāvības un veicināšanas programmas. Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kura atsaucās uz šo aicinājumu, un 1995. gadā valdība pieņēma Latvijas Valsts cilvēktiesību aizstāvības un veicināšanas programmu. Viens no programmas galvenajiem mērķiem bija neatkarīgas cilvēktiesību aizstāvības un veicināšanas institūcijas izveidošana. Programmas tapšanā ievērojamu ieguldījumu deva Apvienoto Nāciju Attīstības programmas (ANAP), ANO Cilvēktiesību centra, Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) augsta līmeņa pārstāvji.

1995. gada jūlijā Ministru kabinets pieņēma un Saeima apstiprināja Ministru kabineta noteikumus “Par Valsts cilvēktiesību biroju”. Saskaņā ar noteikumiem birojs tika izveidots, lai veicinātu cilvēka un pilsoņa pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu Latvijas Republikā atbilstoši starptautiskajām cilvēktiesību normām, Satversmei un konstitucionālajam likumam “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”. Birojs bija pastāvīga iestāde un darbojās Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Noteikumi paredzēja, ka birojs izskata individuālas sūdzības par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, veic pētījumus par cilvēktiesību situāciju valstī, kā arī informē un izglīto sabiedrību par tās cilvēktiesībām.

Biroja pamatuzdevums ir strādāt saskaņā ar Latvijas likumiem un starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā neatkarīgi no jebkuras politiskās partijas vai citu interešu grupu vēlmēm.

Birojs jau savas darbības sākumā pierādīja pilnīgas politiskas neatkarības nepieciešamību, ar konkrētiem piemēriem nonākot politisku jautājumu degpunktā. Notikumu attīstība pierādīja gan Saeimai, gan valdībai, ka birojam ir jābūt pilnīgi neatkarīgai iestādei.

Lai arī pirms balsojuma par biroja noteikumiem 1995. gadā izskanēja daudz kritikas par nevajadzīgas birokrātijas radīšanu un noteikumus apstiprināja ar nelielu balsu vairākumu, gadu vēlāk, 1996. gada 5. decembrī, spēcīgāks un pilnīgāks likums Saeimā tika pieņemts ar pārliecinošu balsu vairākumu.

Kopš biroja izveidošanas 1995. gadā valsts piešķirtais budžets atspoguļoja valdības atbalstu (vai tā trūkumu) biroja darbībai. Bija vairāki mēģinājumi samazināt biroja budžetu, apdraudot biroja eksistenci.

Sākotnēji valsts piešķirtais budžets 1995. gadam bija Ls 97 300. Gada beigās, Saeimai pieņemot budžeta grozījumus un Tieslietu ministrijas rīcības rezultātā, biroja budžets tika samazināts līdz Ls 14 672, kas nebija pietiekami, lai birojs spētu sākt darbu. Pēc Ministru prezidenta iesaistīšanās birojam 1995. gadam papildu tika piešķirti Ls 25 476 no valdības fonda neparedzētajiem izdevumiem, kas nodrošināja biroja eksistenci līdz gada beigām.

Lai palīdzētu Latvijas valdībai nodrošināt sekmīgu biroja darbību, Apvienoto Nāciju Attīstības programmas pārstāvniecība Latvijā projekta Valsts cilvēktiesību biroja darba pilnveidošana ietvaros piešķīra birojam 1,7 miljonus USD uz četriem gadiem. Šie līdzekļi tika paredzēti biroja kā valsts padomdevēja cilvēktiesību jautājumos veidošanai. Pētījumiem un analīzei dažādās cilvēktiesību jomās, sabiedrības izglītošanai un informēšanai cilvēktiesību jautājumos, sūdzību izskatīšanas procesa attīstīšanai, sadarbībai ar ieinteresētajām organizācijām un institūcijām, sadarbībai ar ārpus biroja esošajiem cilvēktiesību ekspertiem, kā arī biroja darba tehniskai nodrošināšanai. 1996. gada 19. janvārī projektu parakstīja biroja vadītāja vietas izpildītāja Kaija Gertnere, ārlietu ministrs Valdis Birkavs un ANAP pāstāvīgais pārstāvis Latvijā Džons Hendra.

Starptautiskās palīdzības priekšnosacījums ir Latvijas valdības apņemšanās dot pamatieguldījumu biroja darba nodrošināšanā un tā turpmākā atbalstīšana. Starptautiskais atbalsts tiek uzlūkots kā ieguldījums ne vien Latvijas labklājības attīstībā, bet arī visa reģiona stabilitātē.

1996. gadam Saeima apstiprināja Valsts cilvēktiesību biroja budžetu 68 676 latu apmērā. 1997. gadā birojam piešķirtais valsts budžets ir Ls 70 104.

Sākotnēji gan valsts struktūru, gan plašākas sabiedrības pārstāvji apšaubīja biroja lietderību. Liekas, ka šīs šaubas lielā mērā radīja gan biroja darbības principu, gan paša cilvēktiesību jēdziena neizpratni. Biroja kā neatkarīgas institūcijas izveidošanu jau no paša sākuma atbalstīja daudzas Latvijas sabiedriskās organizācijas. Īpaša nozīme bija sabiedrisko organizāciju ieguldījumam Latvijas Valsts cilvēktiesību aizstāvības un veicināšanas programmas tapšanā un Valsts cilvēktiesību biroja atbalstīšanā. Vairākas organizācijas, izsakot atbalstu biroja dibināšanai, rakstīja atklātas vēstules Saeimai un medijiem.

Kopš savas darbības uzsākšanas birojs cieši sadarbojās ar masu medijiem — gan informējot un izglītojot sabiedrību par cilvēktiesībām, gan sniedzot komentārus un viedokļus par aktuāliem cilvēktiesību jautājumiem. Līdz ar to arī sabiedrības attieksme mainījās, strauji pieauga apmeklētāju un iesniegto sūdzību skaits. Arī biroja tēls mediju atspoguļojumā šajā laikā ir jūtami izmainījies no sākotnējās neizpratnes līdz objektīvākam vērtējumam.

Birojs regulāri piedalās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas iknedēļas sēdēs. Arvien biežāk valsts struktūras lūdz biroja viedokli par likumprojektiem un citiem normatīviem aktiem. Lai arī ne vienmēr biroja viedoklis un priekšlikumi tiek ņemti vērā, uzskatu, ka birojam ir izveidojusies laba sadarbība ar Saeimu un valsts pārvaldes iestādēm, kuru arī turpmāk noteikti jāveicina.

To, ka Latvija veiksmīgi sākusi darbu cilvēktiesību aizsardzības jomā, apliecina biroja darbam pievērstā starptautiskā uzmanība un atzinīgais vērtējums. Birojs ir piedalījies un dalījies pieredzē vairākās augsta līmeņa starptautiskās konferencēs. Daudzas valstis ir atzinušas Latvijas Valsts cilvēktiesību biroja modeli par vispiemērotāko valstīm, kuras ir ceļā uz demokrātisku sabiedrību.

1996.gadā Valsts cilvēktiesību birojs tika uzņemts Starptautiskajā ombudu institūtā ar pilntiesīga locekļa statusu. Institūts apvieno vairāk nekā 50 valstu ombudu un nacionālo cilvēktiesību institūcijas, tajā skaitā no tādām ombudu tradīcijām bagātām valstīm kā Zviedrija, Somija, Dānija, Norvēģija. Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kuras institūcija ir pārstāvēta šajā organizācijā. Jāatzīmē, ka Valsts cilvēktiesību biroja funkcijas un pilnvaras ir plašākas nekā tadicionālajām ombudu institūcijām.

Birojam atzinību un atbalstu ir izteikuši vairāki augsta līmeņa starptautiski pārstāvji, t.sk. Braiens Burdekins ( Brian Burdekin ), ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos sevišķais padomnieks nacionālo institūciju jautājumos, Hanss van den Bruks ( Hans Van den Broek ), Eiropas Komisijas komisārs Makss van der Stūls ( Maks Van der Stoel ), EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos, un Ole Espersens ( Ole Espersen ), Baltijas jūras valstu padomes komisārs demokrātisko institūciju un cilvēktiesību, t.sk. personu, kas pieder pie minoritātēm, jautājumos.

Pirmais pusotrs gads ir bijis piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem bagāts. Birojs ir guvis atzinību, taču darāmā vēl daudz. Birojam jāturpina darbs, nodrošinot savas darbības politisku neitralitāti, viedokļu un priekšlikumu iedzīvināšanu, cilvēktiesību izpratni un pārkāpumu novēršanu.

Ziņojuma turpinājums —

nākamajos numuros