Informācija

Zinātņu akadēmija un Ventspils — par lībiešiem

Šo piektdien, 6. jūnijā, pulksten 11 notiks Latvijas Zinātņu akadēmijas kārtējā izbraukuma sēde par “Letonikas” problemātiku. Šoreiz to rīkojam Ventspils pilsētas Kultūras centrā kopā ar Ventspils pilsētas domi un Valsts īpaši aizsargājamo kultūrvēsturisko teritoriju “Lībiešu krasts”. Norises tēma “Latviešu grāmatniecība un lībiešu literatūra 19. gs. pirmajā pusē”. Tēmas un vietas izvēlei nav gadījuma raksturs. To saistām ar lībiešu pirmā labāk pazīstamā literārā darbinieka Ventspilī dzīvojušā Jāņa Prinča vecākā (1796-1868) divsimto jubileju un ar vienu no plašākajiem etniskajiem procesiem Latvijā — ar lībiešu un latviešu saplūšanu un viņu kultūru 19.–20. gadsimtā. 6. jūnija sēde būs turpinājums un padziļinājums tam darbam, ko iezīmēja LZA un “Lībiešu krasta” organizētā izbraukuma sēde Mazirbē 1996. gada 26. jūnijā. Todien atzīmējām Pēterburgas akadēmiķa A.J.Šēgrēna 1846. gada pirmās valodnieciski etnogrāfiskās ekspedīcijas simtpiecdesmitgadi. Tajā par Jāni Princi ierunājāmies kā par lībiešu valodas teicēju un akadēmiķa lībiešu valodas skolotāju.

Ventspils sēdes saturs solās būt daudzveidīgs. LZA prezidenta T.Millera ievadvārdiem sekos Ventspils domes priekšsēdētāja A.Lemberga stāstījums par rosīgo kultūras dzīvi pilsētā, kurā savu vietu ir atraduši arī tajā dzīvojošie lībieši. LZA goda loceklis T.Karma runās par Jāņa Prinča dzīves gājumu un literāro devumu, tajā skaitā par jūras tematikas iesakņošanu latviešu literatūrā un Mateja evanģēlija tulkojumu lībiešu valodā, kuru 1863. gadā izdeva Londonā. LZA īstenais loceklis S.Cimermanis informēs par Krievijas Zinātņu akadēmijas arhīva Sanktpēterburgā atrastajiem Jāņa Prinča, viņa dēlu Jāņa un Pētera Prinču, Vaides lībieša Andreja Launica un varbūt arī citu iesūtītajiem lībiešu folkloras pierakstiem, kāzu ieražu un citu tradīciju norišu aprakstiem. Akadēmiķis A.J.Šēgrēns jau 1846. gada ekspedīcijā mudināja lībiešus uzrakstīt ziņas par viņu tradicionālo kultūru. Šie iesūtījumi ir viņa rosinājuma rezultāts.

LZA goda loceklis K.Karulis iepazīstinās ar Kurzemē 19. gadsimta sākumā izdotajām grāmatām, bet filoloģijas doktore Z.Frīde raksturos literāros procesus Kurzemē 19. gadsimta pirmajā pusē.

Inženierzinātņu doktors E.Bervalds no tehnisko zinātņu pārstāvja skatījuma dalīsies domās par lībiešu valodas, kultūras un etniskās apziņas saglabāšanas un Ziemeļkurzemes piekrastes sakārtošanas kopsakarībām.

Sēdes rīkotāji cer uz rosinošām pārrunām. Prinču dzimtas pēctece vēstures doktore I.Neilande stāstīs par lībiešu 80. gadu atmodas norisēm, Jāņa Prinča atceres pasākumiem un viņa sekotājiem. Ventspils novada vēstures un mākslas muzeja fondu glabātāja I.Štrumfa iepazīstinās ar Ventpils muzejos savākto lībiešu kolekciju vērtībām, it īpaši ar ziņām par viņu kultūras darbiniekiem. Muzikologs Dz.Kļaviņš runās par lībiešu mūzikas tradīcijām. LZA goda loceklis G.Priede iecerējis izteikt dažus vērtējumus par lībiešu literatūru. Filozofijas maģistre R.Blumberga ieskatīsies lībiešu dzīvesstāstos kā tautas vēstures avotā, uzsverot lībiešu skatījumu uz sevi un savu kultūru. “Lībiešu krasta” direktors E.Sīlis stāstīs par iecerēm, ko tuvākajos gados īstenos lībiešu kultūras vērtību saglabāšanai.

Sēdei sagatavotie referāti un pārrunās izteiktās domas būs solis uz priekšu “Letonikas “apakšprogrammas “Baltu un Baltijas somu etniskā vērsture un kultūras vēsture” īstenošanā. Pirmā grāmata, kas top šīs apakšprogrammas ietvaros, ir kolektīvs darbs “Lībiešu etniskā vēsture un kultūras vēsture”.

S. Cimermanis,

LZA akadēmiķis

Par sakārtotu vidi un vides likumdošanu

Una Blumberga, projekta “Vides likumdošanas harmonizācija Latvijā” juridiskā konsultante, — “Latvijas Vēstnesim”

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sadarbībā ar Zviedrijas vides aģentūru strādā pie projekta “Vides likumdošanas harmonizācija Latvijā”, kura mērķis ir sagatavot koncepciju likumdošanas pilnveidošanai vides aizsardzības jomā. Projekta ietvaros ir paredzēts rīkot vairākus seminārus, lai kopīgi apspriestu un analizētu projekta darba grupas pētījumus, ņemtu vērā vides aizsardzības jomā strādājošo praktiķu viedokli par likumdošanas aktu pielietojamību ikdienas darbā.

Projekts tika uzsākts 1996.gada nogalē, un tā pabeigšana ir paredzēta šā gada decembrī. Viens no projekta uzsākšanas pamatiem bija neskaidrības vides aizsardzības likumdošanas aktos, respektīvi, šķēršļi vides aizsardzības likumdošanas sistēmas sakārtošanai un pilnveidošanai. Kā vieni no neskaidrības izraisītājiem jāmin dažādu likumdevēju pieņemtie likumdošanas akti, kuri joprojām ir spēkā, t.i., bijušās Padomju savienības 20. un 30.gadu Latvijas Republikas atjaunotie un pēc Latvijas neatkarības pieņemtie likumdošanas akti.

Ņemot vērā minēto likumdošanas aktu atšķirīgos izstrādāšanas nolūkus, prasības un to lietojumu, jāapšauba vienotas vides likumdošanas aktu sistēmas praktiska pastāvēšana. To apgrūtina arī vides aizsardzības jautājumu saplūšana ar citām nozarēm, piemēram, būvniecību, teritorijas attīstību u.tml.

Projekta mērķi un galvenie uzdevumi

Projekta mērķis ir izstrādāt konceptuālus priekšlikumus turpmākai vides likumdošanai Latvijā, ņemot vērā citu valstu pieredzi un dažādus likumdošanas modeļus, kā arī ieviest noteiktu secību esošajā vides likumdošanā (piemēram, vienotu sistēmu vides aizsardzības atļauju saņemšanā) un vērst uzmanību uz likumdošanas aktiem, kuri būtu jāizstrādā Latvijā atbilstoši Eiropas Savienības vides aizsardzības prasībām.

Saskaņā ar “Terms of Reference” projekta galvenie uzdevumi ir šādi:

— uzskaitīt un analizēt Latvijas vides likumdošanas aktus, kā arī noteikt problēmas un pretrunas tajos;

— iesaistīt VARAM pakļautās institūcijas, kā arī noteiktas mērķgrupas problēmu noteikšanā, rīkojot seminārus un apaļā galda diskusijas;

— izstrādāt koncepcijas projektu vides likumdošanas izmaiņām un attīstībai, ņemot vērā dažādus likumdošanas modeļus dažādās valstīs;

— izstrādāt koncepcijas realizēšanas darbības plānu izmantošanai valsts līmenī;

— sagatavot koncepcijas kopsavilkumu iesniegšanai Ministru kabinetā.

Projekta trīs fāzes

1. fāze — esošās likumdošanas uzskaite

Šajā uzskaitē ietilpst ne tikai likumdošanas akti, kas tieši attiecināmi uz vides aizsardzību un dabas saglabāšanu, bet arī likumdošanas akti, kas pastarpināti var ietekmēt vides kvalitāti, piemēram, Civillikums, likumdošanas akti par teritorijas plānošanu, zemes un dabas resursu lietošanu un izmantošanu u.tml.

2. fāze — esošās likumdošanas analīze

Šajā fāzē tiks apskatīti un analizēti šādi jautājumi:

— likumdošanas aktu “pārklāšanās” un šādas “pārklāšanās” sekas. Piemēram, no likuma “Par vides aizsardzību” izriet, ka VARAM ar tā pakļautībā un pārraudzībā esošajām institūcijām ir atbildīga par vides aizsardzību Latvijā. Savukārt saskaņā ar Valsts meža dienesta (VMD) nolikumu VMD ne tikai kontrolē visu mežu apsaimniekošanu un izmantošanu, veic meža apsardzību un aizsardzību, bet arī nodrošina vides aizsardzību.

No vienas puses, nav slikti, ka vairākām institūcijām ir tiesības nodrošināt vides aizsardzību, bet, no otras puses, var iznākt, ka neviena no institūcijām neuzsāk darbības attiecīgajā jomā, uzskatot, ka darbības jāveic pārējām institūcijām.

Līdzīgs piemērs ir atrodams likumā “Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu”. Saskaņā ar to, meža apsaimniekošanas un izmantošanas kontroli veic ne tikai attiecīgā atbildīgā institūcija — Valsts meža dienests (VMD), pašvaldības, bet arī vides aizsardzības institūcijas;

— dažādu iestāžu kompetences “pārklāšanās” un šādas “pārklāšanās” sekas. Uzskatāms kompetences pārklāšanās piemērs ir starp VARAM Jūras vides pārvaldi (JVP) un Reģionālo vides pārvaldi (RVP). Saskaņā ar RVP nolikumu RVP kontrolē piesārņojošo vielu izplūdi vidē, piemēram, ūdens piesārņojumu, kura izraisītāja ir rūpnīca. Savukārt JVP pārraudzībā un kontrolē ir iekšējie ūdeņi, teritoriālās jūras kontinentālais šelfs un LR ekonomiskā zona, ostu akvatorijas (JVP) nolikums. Tātad JVP kompetencē būs izmeklēt un izvērtēt piesārņojumu, kas veikts no kuģa. Minētajām institūcijām rodas problēma gadījumos, kad piesārņotājs nav zināms, jo no tā izriet, kurai no institucijām ir jāuzsāk piesārņojuma izmeklēšanas darbības.

Līdzīgi ir meža nozarē, kur kontroli veic Valsts meža dienests (VMD), pašvaldības, vides aizsardzības institūcijas. Piemēram, viens no Slīteres valsts rezervāta uzdevumiem ir saskaņot un kontrolēt mežsaimniecības darbības veikšanu rezervāta teritorijā. Jautājums — kurš būs galvenais atbildīgais Slīteres valsts rezervātā;

— trūkumi likumdošanas sistēmā attiecībā uz vidi (piemēram, nav likumdošanas akta kādā jomā, kurā ES to pieprasa). Piemēram, Latvijas likumdošana nereglamentē bioloģiskās daudzveidības jautājumus, sugas nav aizsargātas MK noteikumu līmenī.

Saskaņā ar likuma “Par vides aizsardzību” 10.pantu pašvaldības ir atbildīgas par vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu savā administratīvajā teritorijā. Pašvaldībām ir uzticēts realizēt kontroli pār vides aizsardzības un dabas resursu racionālu izmantošanu, ierosināt, lai pilnvarotās valsts iestādes ierobežo, aptur vai pārtrauc saimniecisko darbību gadījumos, kad tiek pieļauti vides aizsardzības likumdošnas aktu pārkāpumi, organizēt vides programmu izstrādi, kā arī veikt citas likumdošanas aktos paredzētās funkcijas vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā.

Pašvaldības savas kompetences ietvaros ir atbildīgas arī par vides aizsardzību un dabas resursu saglabāšanu savā administratīvajā teritorijā (likuma “Par vides aizsardzību” 45.pants). Savukārt likums “Par pašvaldībām” vispār nenosaka, ka pašvaldību kompetencē būtu arī vides aizsardzības jautājumu pārzināšana. Saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām” 15.pantu pašvaldību kompetencē ir ūdens apgāde, kanalizācija, sadzīves atkritumu savākšana un izvešana, notekūdeņu savākšana, novadīšana un attīrīšana savas administratīvās teritorijas labiekārtošana, vietējās nozīmes īpaši aizsargājamo dabas objektu uzturēšana, publiskā lietošanā esošo mežu un ūdeņu izmantošanas kārtības noteikšana, ja likumos nav noteikts citādi. Bez tam pilsētas dome un pagasta padome ir tiesīga izdot saistošus noteikumus, paredzot administratīvo atbildību vienīgi par publiskā lietošanā esošo mežu un ūdeņu, kā arī to īpaši aizsargājamo dabas objektu aizsardzības un uzturēšanas pārkāpšanu (likuma “Par pašvaldībām” 43.pants);

— pretrunas likumdošanas aktos (piemēram, īpašumtiesību regulējošie likumdošanas akti un dabas saglabāšanas akti);

— Latvijas tiesu un izpildvaras iestāžu loma vides aizsardzības jautājumos (centrālā, reģionālā un vietējā līmenī) u.c.

3. fāze — likumdošanas struktūras koncepcijas

Pamatojoties uz pirmo divus fāžu secinājumiem, tiks izstrādāti alternatīvu risinājumu priekšlikumi vides likumdošanas sistēmas attīstībai Latvijā, ņemot vērā paredzamo Latvijas dalību ES.

Lai labāk izprastu un pārliecinātos par likumdošanas aktu piemērošanu praksē, darba grupa ir veikusi izpētes braucienu pa Latviju, kura ietvaros tikās ar rūpniecības, zaļo kustības pārstāvjiem, kā arī ierēdņiem no Liepājas reģionālās vides pārvaldes un vietējās pašvaldības, apmeklēja dabas rezervātus un piesārņotas vietas. Tikšanās ar minētajiem pārstāvjiem apstiprināja darba grupas konstatētās nepilnības likumdošanas aktos, kā arī papildināja projektu ar jauniem piemēriem.

Pirmais seminārs

1997.gada 22.maijā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā notika Latvijas un Zviedrijas projekta “Vides likumdošanas harmonizācija Latvijā” pirmais seminārs par vides likumdošanas harmonizāciju Latvijā. Tajā tika spriests, kā atspoguļot dažādos uzkatus par pastāvošo likumdošanu un tās piemērojamību praksē. Seminārā piedalījās pārstāvji no dažādām ministrijām, kas tieši vai pastarpināti ir saistīti ar vides aizsardzības jautājumiem, VARAM reģionālajām pārvaldēm, inspekcijas, ekspertīzes un pašvaldībām, kā arī no Latvijas Universitātes.

Semināra svarīgākais darbs notika darba grupās, kurās semināra dalībnieki apsprieda šādus jautājumus: efektīvas juridiskās likumdošanas trūkums vides azisardzības kontrolē, attiecības starp dažādām institūcijām un institūciju pienākumu (kompetences) “pārklāšanās” un kompetences līmeņi — centrālais, reģionālais, vietējais.

Semināra dalībnieki atzīmēja daudzus jautājumus, kas nav atrisināti, ir daļēji atrisināti vai nav ieviesti praksē sakarā ar nepilnībām likumdošanas aktos. Daži no tiem: vides aizsardzības institūcijas nevar izsekot līdzekļu izlietojumam, kuru pašvaldības saņem par dabas resursu izmantošanu; nav izstrādāta videi nodarītā zaudējuma aprēķināšanas metodika, tādēļ nav iespējams aprēķināt reālo videi nodarīto zaudējumu; privatizācijas procesā pilnībā netiek ievērotas vides aizsardzības prasības; sabiedrība tiek iesaistīta tikai daļēji, jo nav skaidrs, kā tā varētu piedalīties lēmumu pieņemšanā un piedāvāt savus priekšlikumus; nav izstrādāta kompensācijas kārtība gadījumiem, kad īpaši aizsargājamās teritorijās tiek aizliegta saimnieciskā darbība. Jāmin arī likumdošanas akti, kuri joprojām ir spēkā, bet kurus neizmanto praksē, piemēram, likums “Par atmosfēras gaisa aizsardzību”, “Ūdens kodekss”.

Darba grupa ir pabeigusi projekta pirmo fāzi un turpina darbu pie otrās fāzes, kas ieņem svarīgu vietu vienotas vides aizsardzības likumdošanas sistēmas izstrādāšanā.