VALDĪBĀ

Ministru kabineta 3. jūnija sēdē

Turpinājums no 1.lpp.

Akceptēts rīkojums “Par valsts mantas nodošanu Dobeles rajona Īles pamatskolai”. Saskaņā ar šo rīkojumu Īles pamatskolai bez atlīdzības tiks nodota Valsts kancelejas valdījumā esošā manta — mēbeles (bilances vērtība — 1584,28 lati).

Valdība akceptēja rīkojumu “Par līdzekļu piešķiršanu Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta pārvaldei”. Saskaņā ar to Finansu ministrijai uzdots no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem piešķirt Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta pārvaldei 54 500 latus (pēc nodokļu nomaksas). Latvijas volejbola federācijai tiks piešķirti 50 000 latu par dalību Pasaules čempionāta finālsacīkstēs. Vjačeslavam Duhanovam tiks piešķirti 3000 lati par izcīnīto trešo vietu 1997.gada Eiropas meistarsacīkstēs modernajā pieccīņā. Viņa treneriem Jurim Krastiņam, Gunāram Roskam un Isakam Navruzovam piešķirti 1500 lati.

Ministru kabinets akceptēja Ekonomikas ministrijas sagatavoto priekšlikumu par pievienošanos Starptautisko izstāžu birojam ( Bureau International des Exposition ). Ekonomikas ministrijai uzdots koordinēt sadarbību un pārstāvēt Latviju biroja sanāksmēs.

Valdības preses departaments

Pēc Ministru kabineta 3. jūnija sēdes

Izglītības un zinātnes ministra Jura Celmiņa,

labklājības ministra Vladimira Makarova,

pašvaldību lietu valsts ministra Ērika Zundas

un valsts ieņēmumu valsts ministres Aijas Počas

atbildes, skaidrojumi un komentāri.

Vispirms runāja Ēriks Zunda:

— Šodien tika akceptēti grozījumi likumā par pašvaldībām, kurus tālāk nosūtīs izskatīšanai un pieņemšanai Saeimā. Pagājušajā gadā pieņemtie likuma grozījumi, kas attiecas uz pašvaldību vēlēšanām, noteica, ka valdībai līdz šā gada 1. jūlijam ir jāsagatavo likumprojekti, kas atrisinātu rajonu padomju reorganizācijas jautājumu. Un šajā sakarā šodien valdībā izskatījām likumprojektu par grozījumiem pašvaldību likumā, kas paredz rajona padomju turpmākās funkcijas, finansējumu un tā tālāk. Būtiskākais ir tas, ka šeit tiek iestrādāts jautājums par sadarbības padomēm, par ko jau agrāk ir spriests pašvaldību savienībās. Likumprojektā paredzēts, ka sadarbības padomes veic gan pastāvīgās, gan deleģētās funkcijas.

Pastāvīgās funkcijas rajona sadarbības padomei būtu šādas: sabiedriskā transporta pakalpojumi; pārstāvniecība reģionālajās slimokasēs; tādu priekšlikumu izstrādāšana, kas attiecas uz mācību iestāžu tīkla optimizāciju; organizēt pedagoģisko darbinieku tālāko izglītību un izglītības metodisko darbu; organizēt rajona nozīmes izglītības, kultūras un sporta pasākumus skolu jaunatnei; nodrošināt rajona plānojuma izstrādi; nodrošināt civilās aizsardzības sistēmu. Tātad šīs ir tās pastāvīgās funkcijas, kas veicamas sadarbības padomei. Atgādināšu, ka sadarbības padome veidojas no attiecīgajā rajonā esošo pilsētu un pagastu pašvaldību vadītājiem. Tāda ir šā likumprojekta iecere. Tās priekšsēdētājs tiek ievēlēts no sadarbības padomes locekļiem.

Sadarbības padome ir lemtspējīga, ja tās darbā piedalās vairāk nekā puse no tās locekļiem. Lēmumi tiek pieņemti ar sadarbības padomes visu locekļu balsu vairākumu, nevis sēdē klātesošo. Te ir arī teikts, kādā veidā tiek sasaukta pirmā sadarbības padomes sēde. Tā notiek pēc atbildīgā ministra iniciatīvas, un tajā piedalās atbildīgā ministra pilnvarota persona. Sadarbības padome tad spriež par visu, kas saistīts ar rajona padomes funkciju pārņemšanu un tās finansējuma pārņemšanu. Iecere ir tāda, ka līdz gada beigām rajonu sadarbības padomes, organizējot savu darbu, varētu nokārtot jautājumu tā, ka sadarbības padomei paliek tikai šīs minētās funkcijas, bet parējās tiek atdotas vietējām pašvaldībām izpildīšanai.

Pēc tam par valdības sēdē nolemto izteicās Juris Celmiņš :

— Jautājums, kas ir aktualizējies sakarā ar skolotāju akcijām — zvaniem un vēstulēm, kuras adresētas arī mums, protams, ir par skolotāju darba algām. Lai kā mums gribētos, šā gada budžeta ietvaros nav iespējams jūtami palīdzēt skolotājiem. Domāju, ka šodienas Ministru kabineta lēmums būs zināms atbalsts skolotājiem. Šodien nolēmām atzīt par spēku zaudējušiem Ministru kabineta 1996. gada 4. jūnija noteikumus nr.200. Tur bija noteikta kārtība, kādā pedagoģiskajiem darbiniekiem tiek izmaksāta atvaļinājuma nauda. Tā paredzēja, ka pedagoģiskajiem darbiniekiem atvaļinājumu var sadalīt it kā divās daļās, pakāpeniski izmaksājot atvaļinājuma naudu. Apspriežoties ar Finansu ministriju, mēs konstatējām, ka Finansu ministrijai ir reālas iespējas šos maksājumus plānot tā, lai varētu izmaksāt skolotājiem atvaļinājuma naudu vienā reizē. Mēs paredzam, ka šajā vasarā skolotāji, dodoties atvaļinājumā, varēs saņemt atvaļinājuma algu vienā reizē. Un nevajadzēs griezties Satversmes tiesā, lai šo jautājumu tur izskatītu. Domāju, ka mums šādi jautājumi ir jarisina darba kārtībā, apsverot reālās iespējas, kādas ir budžetā.

Tad vārds tika dots Vladimiram Makarovam :

— Es sākšu ar to, kas man pašam ir patīkamāks. Latvijā ir apmēram piecu gadu ilga tradīcija — sēsties valdības pārstāvjiem, arodbiedrību pārstāvjiem un darba devēju pārstāvjiem pie sarunu galda, lai risinātu sasāpējušās problēmas. Tā ir trīspusēja padome, kur katru pusi pārstāv divpadsmit pilnvaroti pārstāvji. Pēc Ministru kabineta apstiprināšanas februārī valdības puse sakarā ar notikušajām izmaiņām nebija pilnā sastāvā. Faktiski ir aizgājis projām priekšsēdētājs — tagadējais Rīgas mērs Andris Bērziņš. Bija nepieciešams šo padomi pārveidot. Pēc vairākkārtējas saskaņošanas ar ministrijām šodien padomi apstiprināja, un tās vadītājs ir labklājības ministrs. Šajā padomē līdzdarbojas pašvaldību lietu valsts ministrs, kas, manuprāt, ir ļoti būtiski, bet ministrijas tiek pārstāvētas valsts sekretāru līmenī. Tas, manuprāt, ir pietiekami augsts partnerības līmenis sarunām ar Brīvo arodbiedrību savienību un Darba devēju konfederāciju, lai risinātu tās sasāpējušās problēmas, kas ir un būs valstī, lai vienotos konceptuālos jautājumos par to, kādā veidā turpmāk attīstīsies tā vai cita nozare. Valdība, lai gan ar nokavēšanos, ir izpildījusi savu pienākumu šajā jomā. Un valdības puse tagad ir gatava darbam.

Attiecībā uz grozījumiem likumā “Par sociālo palīdzību”. 1997. gadā mums iezīmējās situācija, kur atsevišķi cilvēki, kas saņem pensijas no ārzemēm — gan no Austrumiem, gan no Rietumiem —, sasniedzot par pieciem gadiem lielāku vecumu, nekā saskaņā ar Pensiju likumu var pieprasīt Latvijas Republikas pensiju, tātad — sievietēm 61 gadu un vīriešiem 65 gadus — pieprasīja sociālā nodrošinājuma pabalstus. Manuprāt, tas ir pretrunā gan ar morāli, jo sociālās nodrošināšanas pabalsti tomēr ir orientēti uz cilvēkiem, kam nav apdrošināšanas līdzekļu, gan ar Eiropas Savienības prasībām un starpvalstu līgumiem. Jo, ja cilvēks ir nopelnījis pensiju vienā zemē, nebūtu korekti, ka viņš citā zemē saņemtu šo sociālo nodrošinājuma pabalstu, kas principā ir orientēts uz cilvēkiem, kam nav bijis iespējams nostrādāt savā aktīvajā mūžā šos nepieciešamos gadus, kas vajadzīgi sociālās apdrošināšanas pensijas saņemšanai. Ja cilvēkam šī pensija no ārvalsts ir mazāka nekā Latvijas valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, viņam tiks izmaksāta šeit, Latvijā, starpība starp sociālā nodrošinājuma pabalstu un to ārvalsts valsts pensiju, kādu viņš saņem. Līdz ar to Latvijā neviens cilvēks, kas par pieciem gadiem pārsniedz pensijas vecumu, nepaliks bez zināma līmeņa garantijas.

Pēc tam ministri atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

Jautājums: — Cik daudz līdzekļu, jūsuprāt, varēs ietaupīt, ja tiks pieņemts šis grozījums likumā “Par sociālo palīdzību”?

Vladimirs Makarovs: — Es nedomāju, ka šis ir līdzekļu ietaupīšanas jautājums. Jā, mūsu aplēses rāda, ka tādu cilvēku varētu būt daži simti. Svarīgāks, manuprāt, ir princips, kas jāievēro Latvijā, risinot sociālās apdrošināšanas un sociālās nodrošināšanas jautājumus. Mums ir jārēķinās ar perspektīvu — cilvēki kļūst aizvien mobilāki. Piemēram, mums ir līgums ar Vāciju par to, ka katru gadu tur strādā 400 cilvēku. Un, izpildot noteiktus nosacījumus un nostrādājot tur piecus gadus, viņiem būs tiesības pieprasīt Vācijas pensiju. Šādas vienošanās par mūsu cilvēku darbu ārvalstīs mēs turpināsim slēgt, cilvēki brauc arī paši. Tātad es gribu vairāk uzsvērt principus, kas jāievēro sociālās apdrošināšanas sistēmā kopumā.

Jautājums: — Vai šādi līgumi ir ar visām valstīm, no kurām Latvijā ierodas cilvēki, lai šeit nodzīvotu sava mūža daļu pēc pensijas vecuma sasniegšanas?

Vladimirs Makarovs: — Šobrīd mums ir līgumi ar Igauniju un Lietuvu. Esam gatavi tos noslēgt ar Krieviju, Somiju, Ukrainu. Vienošanās par pensiju izmaksu ir ar ASV un Vāciju. Jāatzīmē gan, ka šie līgumi prasa arī zināmus resursus tieši birokrātiskās procedūras nodrošināšanai. Ar Krieviju, kaut arī tas nav labākais piemērs, mums ir līgums par militārajiem pensionāriem, kas nosaka — Krievijas puse pārtrauc pensiju izmaksu šeit dzīvojošiem militāriem pensionāriem, ja Latvija tiem piešķir savu pensiju.

Jautājums: — Runājot nevis par militārajiem pensionāriem, bet gan tiem, kas savu darba mūžu PSRS laikā pavadījuši tagadējās Krievijas Federācijas teritorijā, — vai viņi, atgriezužies Latvijā, saņem pensiju no turienes vai tikai sociālo pabalstu?

Vladimirs Makarovs: — Krievija pensijas neeksportē. Tā ir problēma. Mūsu darbinieki, man esot Strasbūrā, tikās ar Krievijas Ārējo sakaru departamenta direktora vietnieci, lai pārrunātu šo līgumu starp Latviju un Krieviju. Viņiem ir tāda pati problēma kā mums — trūkst naudas, lai atbrauktu uz sarunām. Tomēr viņi apsolīja atsūtīt rakstisku informāciju par to, kuras līguma detaļas neapmierina Krievijas pusi. Viņi ir gatavi slēgt līgumu sociālās apdrošināšanas jomā, problēmas rodas līguma punktos, kas skar veselības aprūpi un nodarbinātību. Jo viņiem trūkst fiksētu veselības aprūpes izmaksu un nav sakārtotas darba likumdošanas. Tas tika paziņots neoficiālās kuluāru sarunās. Tad, kad saņemsim oficiālu vēstuli, iespējams, būs citi viedokļi.

Jautājums: — Vai Latvijas Republikā nopelnītā pensija seko līdzi cilvēkam uz ārzemēm?

Vladimirs Makarovs: — Jā, mēs eksportējam pensijas pilsoņiem. Protams, ar nosacījumu — ja pats pensijas saņēmējs ir izpildījis tam nepieciešamās formalitātes, t.i., paziņojis savu atrašanās vietu, bankas kodu Latvijā. Turklāt reizi gadā pensijas pieprasījums ir jāatjauno, lai mēs varētu sekot šīs naudas izmantošanai. Tas nav nekas jauns — šī norma nāk no vecās likumdošanas.

Pēc tam runāja valsts ieņēmumu valsts ministre Aija Poča: — Ir sagatavota jauna redakcija Ministru kabineta noteikumiem par akcīzes nodokļa piemērošanu benzīnam, dīzeļdegvielai (gāzeļļai), petrolejai, degvieleļļai un to aizstājējproduktiem un komponentiem, tāpēc ka šajos noteikumos bija jāizdara vairāki grozījumi, jo ar šī gada 1.janvāri pie mums stājās spēkā starptautiskā preču harmonizētās sistēmas nomenklatūra jeb kombinētā nomenklatūra. Līdz ar to tika precizēti kodi un mainīti nosaukumi, līdz ar to faktiski mainījās jau puse noteikumu teksta. Tāpēc noteikumi tika pārstrādāti pilnībā. Otrkārt, pārejas noteikumos ir noteikts, ka no valsts budžeta atmaksā samaksāto akcīzes nodokli par 1996.gadā faktiski iegādāto un izlietoto benzīnu, tā aizstājējproduktu un komponentu daudzumu tajā daļā, kur ir palielinājusies akcīzes likme. Šī likme mainās katru gadu, un starpība arī katru gadu tiks atmaksāta.

Ir arī noteikts, ka turpmāk būs vajadzīgi divi jauni licences veidi degvielas ievešanai citu preču ražošanai bez tiesībām realizēt šo degvielu citām personām, tātad — tehnoloģiskām vajadzībām. Otrs licences veids — degvielas ražošanai un tirdzniecībai gadījumos, kad tiek ievesti atsevišķi degvielas ražošanai nepieciešami komponenti. Šī licence tehnoloģiskajām vajadzībām maksās 50 latus, bet degvielas ražošanai un vairumtirdzniecībai, kā arī citiem licenču veidiem — 200 latu.

Līdz ar šiem grozījumiem ir mainīti arī noteikumi par atsevišķu uzņēmējdarbības veidu licencēšanu.

Jautājums: — Masu saziņas līdzekļos izplatījusies ziņa par iespējamu minimālo darbalgu paaugstināšanu. Vai šis jautājums tika apspriests valdībā?

Vladimirs Makarovs: — Labklājības ministrija jau aprīlī iesniedza Ministru kabinetam priekšlikumus par izmaiņām darba samaksas sistēmā sakarā ar 1998.gada budžeta projekta apspriešanu. Mēs saņēmām diezgan asas Finansu ministrijas piezīmes, kurām sekoja Ministru prezidenta rezolūcija Zīles kungam, ka piezīmes ir vietā, un lūgums iesniegt tās Ministru kabinetam, saskaņojot ar Labklājības ministriju. Šobrīd Finansu ministrija priekšlikumu jau ir iesniegusi — tas paredz izmaiņas darba samaksas sistēmā un minimālajā algā.

Ceru, ka jautājums tiks skatīts nākamo otrdien valdības sēdē. Mana pozīcija — šo jautājumu risināšanai ir jāgatavojas laikus, jau apspriežot nākamā gada budžeta projektu. Atgādināšu, ka, jau diskutējot par šī gada budžetu pagājušā gada rudenī, izglītības un zinātnes ministrs Māris Grīnblats iesniedza priekšlikumus par izmaiņām darba samaksā izglītības iestāžu darbiniekiem. Izglītības ministrija papildus pieprasīja summu, lielāku par 50 miljoniem latu. Pašreizējais opozīcijas deputāts Kreitusa kungs vairākas nedēļas kritizēja Izglītības ministriju par šādu uzdrīkstēšanos laikā, kad budžets ir tik saspringts. Līdzīgi rīkojās arī Labklājības ministrija, pieprasot papildu līdzekļus, un arī saņēma “pa asti”. Pašlaik princips, ka šis jautājums konceptuāli tiek skatīts valdībā reizē ar budžeta projektu, ir korekts un ļaus laikus informēt sabiedrību. Protams, es būtu priecīgs, ja valdība atrastu iespējas darba samaksas sistēmu mainīt jau tagad. Tomēr uzskatu, ka būtu korekti jau laikus paziņot arī par nākotni, ka, piemēram, tajā 1998.gada mēnesī mainīsies darba samaksa tajā nozarē, bet citā datumā — citur. Protams, uzreiz atrast lielus finansu resursus ir grūti, tāpēc varbūt vajadzētu sākt, piemēram, ar medicīnas vai izglītības darbiniekiem un pakāpeniski gada laikā pārkārtot visu darba samaksas sistēmu.

Jautājums: — Vai var būt runa jau par konkrētu summu?

Vladimirs Makarovs: — Ministrijas sagatavotajā materiālā atbalsta summa bija 50 latu minimālā darbalga, attiecīgi pārskatot arī pārējo darba apmaksas sistēmu. Jo mēs nevaram pieļaut situāciju, ka skolotājs un tāds, kam nav augstākās izglītības, paliek ar vienādu minimālo algu. Šeit jānotiek diskusijai, vai pārkārtot visu darba apmaksas sistēmu, vai skart tikai zemāk apmaksātās kategorijas. Lēmumi jāpieņem laikā, jo apstākļos, kad arī budžets nepildās ar uzviju, šāda algu paaugstināšana nozīmēs līdzekļu trūkumu kādai citai nozarei.

Jautājums: — Cik lielas izmaksas šāda algu paaugstināšana nozīmēs nākamā gada budžetam?

Vladimirs Makarovs: — Ja pārskata visu samaksas sistēmu, — 65 miljoni latu.

Jautājums: — Kāpēc netiek izskatīts jautājums pat tās summas paaugstināšanu, kura netiek aplikta ar nodokļiem?

Vladimirs Makarovs: — Tas, ka cilvēki nevēlas maksāt nodokļus, ir standarts ne tikai Latvijā, bet visur pasaulē.

Bija, piemēram, Demogrāfijas komisijas priekšlikums mainīt visu neapliekamā minimuma sistēmu. Diskusijas turpinās. Ir skaidrs, ka arī nākamajam Labklājības ministram būs jārēķinās ar šo viedokli.

Jautājums: — Jūs minējāt nākamo labklājības ministru...

Vladimirs Makarovs: — Jā, es paskaidrošu. Pirmkārt, šis laiks bija laba mācība man, ka zināmā mirklī ministrija var kļūt par dažādu priekšlikumu objektu. Man nav iebildumu pret priekšlikumiem, bet pret to izteikšanas veidu — vispirms tiek informēta prese un sabiedrība un tikai pēc tam sākas šo priekšlikumu analīze. Metodei ir jābūt citādai — tiek definēta problēma, vēlamie mērķi un tad informēta sabiedrība. Lai sabiedrība nebaidītos no šiem priekšlikumiem. Tā, piemēram, pensiju likuma grozījumu analīze rādīja, ka tā sabiedrības daļa, kurai ir tiesības pieprasīt pensiju, ir uztraukta un nejūtas pietiekami informēta. Mums ir jānoskaidro prioritātes — pirmkārt, kā mēs palīdzēsim cilvēkiem, kas pensionējās līdz 1996.gada 1.janvārim. Tikai ar nosacījumu, ka mums ir stabili sociālās apdrošināšanas budžeta ienākumi. Pensionāru federācijā es devu solījumu, ka Labklājības ministrija izvērtēs “grozu”, pēc kura tiek noteikta inflācija. Otrs — uzsākt pensiju indeksāciju gan atkarībā no cenu indeksa, gan algu indeksa. Šo indeksācijas kārtību tuvināt reālajai dzīvei mēs varam tikai tad, ja mums ir nauda. Bet, ja mums visu laiku būs priekšlikumi par pašlaik strādājošo situācijas uzlabošanu, tad ir skaidrs, ka daļu problēmu mēs neatrisināsim nekad. No tiem, kas pašlaik pieprasa pensijas, 17 procentiem iepriekšējā gadā nav bijuši darba ienākumi — tad tiešām ir jāsaņem pensija. Bet pārējai daļai, kas turpina strādāt arī pēc pensijas pieprasīšanas, nevajadzētu saprast pensiju kā pielikumu pie algas. Jo pensija ir aizvietojums, darba gaitas beidzot. Tā bija un ir likuma ideoloģija. Vai tie, kam pašlaik ir piešķirtas šīs mazās pensijas, tāpēc ka viņi nav noticējuši likuma stabilitātei, būs apmierināti pēc desmit gadiem? Nebūs.

— Pašlaik ir skaidrs, ka 90 procenti no tiem, kam ir tiesības pieprasīt pensiju, to arī darīs. Papildus mums ir nepieciešami 2,9 miljoni, budžeta samazinājums šai pašā sakarā ir 2,475 miljoni. Cilvēkiem, par kuriem 1996.gadā nav veiktas apdrošināšanas iemaksas un kuriem ir bijis bezdarbnieka statuss, — 150 tūkstoši latu, un sievietēm, kas pensionējas priekšlaikus, — 603 tūkstoši. Kopējā summa apdrošināšanai — 6 miljoni 134 tūkstoši.

Mintauts Ducmanis,

Dina Gailīte,

“LV” nozaru redaktori

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Precizējot iepriekš publicēto

“LV” 3. jūnija numurā, publicējot Ministru prezidenta Andra Šķēles sacīto preses konferencē 30. maijā, ieviesusies kļūda. Otrajā slejā, trešajā rindkopā pareizi jabūt:

“Es domāju par tādiem kredītiem, kas izsniegti visādām tādām firmām kā Multibau , Alejas banka, banka “Olimpija” un citām.” Sakarā ar neprecizitāti, kas radusies tehnisku iemeslu dēļ, atvainojamies Ministru prezidentam Andrim Šķēlem, kā arī “Multibankas” vadībai.