informācija. runas. referāti

Par mūžam nedalāmu — mežsaimniecību un mežzinātni

Henns Tuherms, prof., Dr. habil. sc. ing.:

Latvijas meža nozarei aktuālais

Viens no Latvijas Republikas ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās politikas pamatprincipiem ir valsts ģeogrāfiskā stāvokļa priekšrocību maksimāla izmantošana, veicinot to nozaru attīstību, kurām pieejamas vietējās izejvielas. Meža nozare ir viena no nedaudzajām Latvijā, kurā uz atjaunojamo izejvielu bāzes ir iespējams panākt saimniecisko rosību un uzplaukumu, nodrošinot valsts ekonomiskās vides stabilitāti. Latvijas cilvēkus ar mežu vienmēr ir saistījušas kultūras, vēsturiskas, arī emocionālas saites, kuras veidojušās gadsimtu laikā, savstarpēji bagātinot vieni otru. Apsaimniekojot Latvijas mežus saprātīgi un racionāli, ir iespējams garantēt meža maksimālo ieguldījumu valsts sociālajā un ekonomiskajā attīstībā un vides kvalitātes nodrošināšanā tagad un nākotnē.

Meža nozare var pastāvēt un sekmīgi attīstīties tikai vienotā sistēmā, sasaistot mežsaimniecību, meža produkcijas pārstrādi, mežzinātni un izglītību. Tās ilglaicīgas attīstības stratēģijas un taktikas pamatprincipi ir jānosaka Latvijas nacionālajai meža politikai, veidojot pamatu meža likumdošanas pārskatīšanai un pilnveidošanai, lai harmonizētu to ar Eiropas Savienības likumdošanas pamatprincipiem un starptautiskām saistībām, kurām Latvijas Republika ir pievienojusies. Apzinoties meža degradācijas iespējas, Latvijas Republikai jāapņemas īstenot tādu meža politiku, lai mežīpašnieki un meža produktu patērētāji un pārstrādātāji vēlētos nevis veicināt šo procesu, bet gan saglabāt meža resursus nākotnei. Meža politikā ir ieinteresēti visi Latvijas iedzīvotāji — Latvijas tauta un valsts; līdz ar to nacionālajai meža politikai jābūt kompromisa meklējumam starp dažādām interešu grupām.

Lai sasniegtu nacionālajā līmenī meža politikas mērķus, valstij ir jāattīsta sava darbība šādos galvenos virzienos:

— valsts lomas un pienākumu noteikšana meža nozarē;

— juridiskās bāzes nostiprināšana;

— valsts meža dienestu atbalstīšana;

— mežīpašuma jautājumu regulēšana;

— meža kvalitatīvās apsaimniekošanas veicināšana: valsts mežu apsaimniekošana un privātās mežsaimniecības atbalstīšana;

— mežsaimniecības finansēšanas sistēmas izstrādāšana;

— ekoloģisko ierobežojumu noteikšana, mežu “zaļās sertifikācijas” veicināšana;

— meža kā lauku sastāvdaļas sociālās nozīmes paaugstināšana;

— koksnes apstrādes un pārstrādes veicināšana, apstākļu radīšana koksnes kompleksai izmantošanai, lai samazinātu neapstrādātas koksnes eksportu;

— dziļākas pārstrādes līmeņa koksnes izstrādājumu eksporta veicināšana;

— mežzinātnes un mežizglītības attīstīšana;

— valsts meža politikas dažādu problēmu apspriešana plašā sabiedrībā.

Valsts loma meža nozarē ir — radīt apstākļus ar tās rīcībā esošajiem līdzekļiem meža politikas kopējo mērķu sasniegšanai, kas saistīti ar ekoloģisko, ekonomisko un sociālo problēmu komplekso risināšanu. Ir četras valsts pamatfunkcijas meža nozarē:

— politiskā funkcija: izstrādājot nacionālo meža politiku, sasaucot Nacionālo meža nozaru padomi, regulējot naudas plūsmu meža nozarē, stimulējot stratēģiski svarīgo investīciju projektu realizāciju u.c.;

— normatīvi regulējošā funkcija: meža politikas realizācijai nepieciešamo normatīvo dokumentu izstrāde un to darbības analīze;

— likumdošanas uzraudzības funkcija: tādas institucionālās vides veidošana, kas nodrošina likumdošanas piemērošanu un tās ievērošanas kontroli visos mežos neatkarīgi no īpašuma formas;

— īpašnieka funkcija: valsts mežīpašuma apsaimniekošana tā, lai nodrošinātu valsts mežam piemītošo ekoloģisko un sociālo funkciju realizāciju, ienākumus meža īpašniekam — valstij;

— atbalsta funkcija: meža inventarizācijas un apsaimniekošanas plānošana, statistika un informācijas sistēmas, mežīpašnieku apmācības un konsultāciju sistēmas, meža pataloģiskā aizsardzība, meža atjaunošanas materiāla kvalitātes kontrole, meža aizsardzība pret uguni, sevišķa režīma meža platību apsaimniekošana, privāto mežīpašnieku subsidēšana, mežzinātne un izglītība.

Referāta tezes nolasītas Latvijas Lauksaimniecības un mežzinātņu akadēmijas 9. kopsapulcē piektdien, 30.maijā, Jelgavā

Pēteris Zālītis, LZA korespondētājloceklis, prof., Dr. habil. silv.:

Tas triumvirāts: mežkopība, mežsaimniecība, mežzinātne

Diezgan bieži mēs esam domāšanas stereotipu vai kļūdainu priekšstatu varā, nerēķinoties ar praksē apstiprinātajām aksiomātiskajām patiesībām. Sabiedrības liela daļa kā etalonu atceras izkārtni pie Smilšu ielas ēkas ar uzrakstu “Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija”. Nepārdomājot par šī uzraksta toreizējo lietošanas vērtību, vārds “mežrūpniecība” joprojām tiek uztverts kā papildinājums vai pat pretmets mežsaimniecībai un kā sinonīms mežkopībai, kaut gan pēdējā ir tikai mežsaimniecības sastāvdaļa līdztekus meža izstrādei, mežmateriālu apstrādei, pārstrādei un pat galaprodukta realizācijai.

Mežkopība kā saimnieciskā darbība savu loģisku jēgu iegūst tikai tad, ja izaudzētais mežs tiek izstrādāts, pārstrādāts, produkcija pārdota un krietna daļa no iegūtās summas atgriezta mežkopībai. Tikai tā var realizēties 1804.gadā Hartiga formulētā klasiskās mežsaimniecības pamatnostādne — nepārtraukta un paplašināta meža atražošana, t.i., meža raža jāievāc katru gadu, un katru nākamo gadu ievāktajai ražai jābūt lielākai, nekā tā bija iepriekšējā gadā.

Tomēr arī šī pamatnostādne ir tikai koncepcija. Rīcības mērķis saistās ar atbildi uz itin kā banālo jautājumu — kāpēc mēs audzējam mežu? Tieši ar šo atbildi saistās mežsaimniecības, meža izglītības un meža zinātnes sasniegumu vērtējums. Pirmo un, šķiet, arī pēdējo reizi atbildes formulējums par mežsaimniecības mērķiem noskanēja tieši pirms četriem gadiem un tieši šinī pašā zālē, proti, mežsaimniecībai jānodrošina maksimāls ekonomiskais, ekoloģiskais un sociālais ienesums latviešu tautai un Latvijas valstij no tās mežiem. Zinātnisko izstrāžu, saimniecisko pasākumu vai reformu lietderība vērtējama visciešākā saistībā ar šī ienesuma izmaiņām.

No nekā rodas vienīgi nekas! Atvasinājums ir — ja kaut kas ir radies, tad tas ir prasījis zināšanu, darba un līdzekļu ieguldījumus.

Pēdējos 60 gados koksnes krāja uz ikvienu meža apklāto hektāru ir gandrīz dubultojusies, bez tam arī meža platība ir pieaugusi pusotru reizi. Tas ir lielisks ekonomiskais priekšnoteikums nacionālās mežsaimniecības izaugsmei. Mūsu produkcijas konkurētspēju pasaules tirgū vēl palielina Latvijas ģeoklimatiskā situācija: viena koksnes ciešmetra izaudzēšanas pašizmaksa šeit ir 1,3 reizes mazāka nakā Skandināvijā.

Daži skaitļi ekoloģiskā aspektā. Mūsu meži ir uzkrājuši milzīgus ogļskābās gāzes apjomus un izdalījuši biosfērā apmēram 210 miljardus kubikmetru skābekļa. Līdz ar to Latvijas mežkopji ir ieguldījuši pasaules biosfēras bankā ap 400 miljardus latu. Mēs varētu lieliski dzīvot, ja mūsu valsts budžets ik gadu saņemtu dividendes kaut viena procenta, tātad 4 miljardu latu, apmērā. Atzinības vietā meža zinātnieki un Valsts meža dienesta darbinieki aizvien biežāk tiek publiski rāti par aplamas mežsaimniecības organizēšanu un vadīšanu.

Jokus mīlošas sabiedrības uzjautrināšanai dažkārt izmanto testu, ar kuru it kā varot atpazīt garīgi slimus cilvēkus starp tā saucamajiem normālajiem. Nosauc piecus dzīvniekus — lācis, lūsis, vilks, vista un lapsa. Katram dalībniekam noprasa, kurš šinī kompānijā šķietas lieks. Tie, kas min vistu, atbilst vesela saprāta kritērijiem. Taču atgadoties arī tādi, kas nosauc lūsi. Uz papildu jautājumu, kāpēc viņš izraudzījies lūsi, testējamais atbild — starp visiem šiem dzīvniekiem lūsis ir vienīgais, kas ejot ievelk nagus.

Ar līdzīgiem un vēl vājāk argumentētiem apgalvojumiem diemžēl jāsastopas neskartās dabas apoloģētu apcerējumos par meža un cilvēku sabiedrības attiecībām. Neskartās dabas aizstāvji cilvēces nākotni saredz aiz dzeloņdrāšu žogiem, spēlējoties ar papīra puķēm. Taču līdztekus tiem ir arī pseidoekologi, kas ierobežotas ciršanas vārdā noliedz visus tos meža dienesta izstrādātos ierobežojumus, kas faktiski nodrošina mežsaimniecības kā nepārtraukti ražojošas nozares pastāvēšanu valstī.

Privātie meža īpašnieki vai mūsu nacionālās bagātības nomnieki, pieprasīdami sev neierobežotas ciršanas tiesības, negrib atcerēties, ka tieši meža dienesta līdzšinējie ierobežojumi nodrošināja to, ka viņi ir saņēmuši īpašumā vai nomā mežu, nevis kārkliem vai usnēm aizaugušu celmaini.

Tādēļ, lai cik nevēlami tas arī šķistu esošo un potenciālo meža īpašnieku tūkstošiem, arī viņiem ir nepieciešama kooperācija. Tās ietvaros jāreglamentē privāto mežu apsaimniekošana, tai skaitā meža ciršana. Jāmeklē kooperācijas lietderīgākās formas vai nu pagastu, mežniecību, vai virsmežniecību ietvaros. Visticamāk — atšķirīgi dažādās vietās. Pašreizējā likumdošana diemžēl neizslēdz iespēju, ka privātajos mežos visas pieaugušās audzes būs nocirstas tuvākajās trīs piecgadēs, tas ir 11 gados. Kā tad realizēsies nepātraukta un paplašināta meža atražošana?

Daži fakti tomēr apliecina arī meža izstrādātāju un privāto meža īpašnieku profesionālo izpratni: kokaudzētavās, kur vēl pirms dažiem gadiem nācās sadedzināt neizmantotos un pāraugušos koku stādus, tagad jūtams skuju koku un jo sevišķi lapu koku stādu trūkums. Tas ilustrē gan attieksmes izmaiņu pret meža atjaunošanu, gan arī neprasmi paredzēt savas vajadzības.

Nav noliedzami arī citi sasniegumi gan meža ģenētisko resursu izzināšanā, gan meža sēklkopībā. Sēklu rajonizēšana kārtējo reizi apstiprina it kā visiem zināmo, bet atkal un atkal aizmirsto likumsakarību, ka mežā notiekošie procesi ir visai atšķirīgi dažādos reģionos. Bez kristiskas analīzes un pārbaudes uz Latviju nav pārnesamas mežkopības atziņas, kas iegūtas citās valstīs. Atbilstoši ģeoklimatiskajiem kritērijiem Latvija ietilpst šaurā hemiborealajā, tātad tomēr taigas reģionā kopā ar Igauniju, Dienvidskandināviju un Somijas pašu pašu dienviddaļu. Tas ir reģions, kura ietvaros lietderīgi nevien salīdzināt, bet arī koriģēt mežkopības atziņas, apmainoties praktiskajā pieredzē. Daudz lielāks ir risks vai pat pavisam maza ticamība, ka sevi attaisnos atziņas, kas gūtas mērenajā joslā esošajās valstīs uz dienvidiem no Latvijas; arī Vācijā, ar ko gadu no gada pastiprinās mūsu kontakti meža izglītības un meža zinātnes jomā.

Kur ir atbilstoša tehnika, intensīvai mežkopībai piemēroti meži ar noturīgām gruntīm un blīvu ceļu tīklu, populāra kļūst saimniecība uz atsevišķiem kokiem. Tas izpaužas dažādās pakāpeniskās vai izlases cirtēs. Izlases ciršu propaganda, to ieviešanas pieprasījums Latvijā un, nedod Dievs, ieviešana, beigsies ar liela skaita kokaudžu sabrukšanu, meža resursu noplicināšanos un mežsaimniecības krahu. Pusē no mūsu mežiem (1,5 milj. ha) mežizstrādes tehnika izmantojama atbilstoši meža vides saglabāšanas normatīviem vienīgi bargos pliksala apstākļos, kas vidēji ir četri mēneši desmit gados, pie tam — nezin kuros un nezin cik ilgi.

Latvijā nav noliedzamas tās ekoloģiskās un ekonomiskās priekšrocības, kas veidojas, izstrādājot mežus šaurās kailcirtēs. Visas pārējās cirtes ir saimniecība uz atsevišķiem kokiem, un šim saimniecības veidam nav gatava ne Latvijas daba, ne mūsu meži, ne mūsu mežkopji. Teiktais, protams, nenozīmē, ka būtu jāaizliedz atsevišķu koku ciršana zemnieku izdzīvošanas vajadzībām viņu piemājas mežiņos.

Nereti ar tādu kā apmierinājuma pieskaņu mēs sludinām, ka Saeimas atvēlētā tāme mūsu mežos netiek izcirsta. Tas faktiski nozīmē, ka izaudzētā raža netiek savākta. Uzskatu, ka situācijas objektīvai izpratnei ir lietderīgi analizēt šīs tāmes iekšējo struktūru: cik daudz mēs varam izcirst sausieņu, cik daudz pārmitro mežu. Pieļauju, ka viss tāmes pārpalikums saistās ar grūti pieejamiem pārmitrajiem mežiem, izstrādei tādējādi patlaban nerentablajiem mežiem. Tāmes un izcirsto mežu struktūras analīze būs viena no mežsaimniecības prognozes sastāvdaļām.

Moderni, taču nu jau ar leijerkastes intonāciju skan “sustainability, biodiversity; biodiversity, sustainability”. Itin kā iepriekšējo mežkopju paaudžu vienīgais mērķis būtu meža izputināšana. Tiesa, arī pagātnē ne viss bija bez kļūmēm. Tomēr ekoloģiski, ekonomiski un sociāli līdzsvarotas mežsaimniecības nostiprinašana nav veicama ar primitīviem aizliegumiem, kas vienādi visos Eiropas un Latvijas reģionos.

Cilvēces pastāvēšanas priekšnoteikums ir prasme prognozēt savas rīcības sekas. Kā mūsdienīgas mežsaimniecības prioritārs kritērijs izvirzāma prasība par mežā notiekošo procesu mērķtiecīgiem pētījumiem. Mums vienmēr ir jāprot atbildēt uz itin kā vienkāršu, bet pagaidām vēl reti atbildamu jautājumu: kas mežā notiks, ja es...? Atbildes varam prasīt no stabilām pētnieku grupām ar drošu ilgstošu finansējumu.

Mežzinātnes nozīmīgāko problēmu loks ir fiksēts 32 nozares vadošo pētnieku izstrādātajā un Valsts meža dienesta morāli un finansiāli stimulētajā darbā “Valsts mežzinātnes stāvoklis, attīstības koncepcija un programmas”. Problēmu loks ir plašāks nekā lauksaimniecības zinātnei, un darbu godprātīgai uzsākšanai ikgadējais finansējums ir 540 tūkstoši latu, t.i., apmēram tikpat, cik lauksaimnieku zinātnes saņem no zinātnes budžeta naudām. Mežzinātne saņem sešas reizes mazāk. Es šeit neiestājos par to, ka daļa no zinātnes naudām būtu jāatņem lauksaimniekiem un jāatdod mežsaimniekiem, bet gan gribu akcentēt faktu, ka piešķirtais niecīgais finansējums nebūt neraksturo meža zinātnes nozīmīgumu mūsu valsts tautsaimniecībā. Minētā summa (540 tūkst. latu) ir 0,3 procenti no tās kopsummas, ko veido meža nozares iegūstamā papildu peļņa plus iespējamie zudumi salīdzinājumā ar pašreizējo stāvokli.

Atcerēsimies vēl vienu aksiomu — mežs ir vajadzīgs cilvēkam. Mežs nav vajadzīgs tikai mežam vien. Mežs neizbēgami ir cilvēka apdzīvotas un apsaimniekotas vides neatņemama sastāvdaļa. Tanī pašā laikā cilvēku attieksme pret mežu ir sabiedrības dzīves līmeņa funkcija. Tā ir objektīva realitāte, ka mūsu valstī ar nenoformulētu tautsaimniecības struktūru, kur tādi līdzekļi kā privatizācija, integrācija, reformas tiek pasludināti par mērķiem, meža īpašnieku attieksme pret mežu ir citāda nekā Dānijā, Austrijā, Beļģijā vai Luksemburgā.

Dialoga režīms ar mežu un dabu kopumā iespējams vienīgi tad, ja mūsu rīcībā ir ilgstošu stacionāru novērojumu dati. Ilgstoši novērojumi, to rezultāti ir mežzinātnes “zelta fonds”; tikai uz to bāzes var izstrādāt prognozēm derīgus modeļus. Tas uzsvērts arī mežzinātnes attīstības koncepcijā. Nepārtraukti stacionāri novērojumi prasa arī valstisko institūciju finansiālo atbalstu mežā ierīkoto eksperimentu nodrošināšanai. Diemžēl mēs esam liecinieki, kā mežā sabrūk gan eksperimentālās iekārtas, gan laboratoriju ēkas, un mūsu žēlabām nav adresēta. Piemēram, Vesetnieku stacionāram ar unikālu 35 gadu nepārtrauktas darbības stāžu no meža attīstības fonda divreiz it kā tika piešķirta nauda ēku saglabāšanai, taču ne reizi to nesaņēmām. Ir nožēlojami, ka tas, ko izdevās izveidot un nosargāt impērijas laikā, ko nedrīkstētu pārtraukt ne kari, ne mēris (citējot Šķinķa kungu), tagad sabrūk mūsu acu priekšā.

Pēdējos gados līdzās juceklīgajai grantu sistēmai veidojas valstiski nozīmīgas programmas. Mežzinātnē šādu programmu loma vērtējama ļoti pozitīvi. Tās paver iespēju organizēt un veikt kompleksos pētījumus, vienā radošā kolektīvā saistot dažādu nozaru vadošos speciālistus. Tikai ar šādu programmu iedibināšanu izdevās veiksmīgi sadarboties mežkopības, meža izstrādāšanas, koksnes kvalitātes, koksnes mikrostruktūras zinātniekiem.

Pasaules tirgus situācija diktē savus noteikumus un uzliek pienākumus Latvijas zinātniekiem dot argumentētu pretsparu tiem apgalvotājiem, kas apšauba mūsu koksnes tehniskās īpašības un pēc kļūdainiem indikatoriem pazemina tās cenu. Neatbildēti ir arī daudzi jautājumi par koksnes un citu meža materiālu kvalitātes saistību ar kokaudzes sastāvu, meža tipu, kokaudzes biezību, ģenētisko nosacītību.

Kuģim, kas nezina, uz kuru ostu jābrauc, nekad nepūš ceļa vējš. Arī mūsu tautsaimniecība bez skaidriem mērķiem, līdzīgi šādam kuģim, turpat uz vietas mētājas starp piekrastes akmeņiem, laiku pa laikam uzgrūzdamās kādam no tiem. Šādos apstākļos meža zinātnei līdztekus virzītāja spēka pienākumiem jāveic arī balasta uzdevumi, tātad jānodrošina virziena stabilitāte dažādos konjunktūru vējos. Un lai Dievs pasargā mūsu nozari no pirātu uzbrukumiem, kuri kā likums kreisē piekrastes ūdeņos bagātu kuģu ceļu tuvumā.

Analogi tam, kā mežsaimniecība aptver plašu darbības spektru, sākot ar sēklkopību un beidzot ar mežmateriālu pārstrādes produktu realizāciju, arī mežzinātnei ir jāstrukturizējas, tematiski aptverot līdzīgu spektru. Tāpēc mēs atzinīgi novērtējam autoritatīvas ekspertu komisijas ierosinājumu Ministru kabinetam par valstiskas nozīmes mežzinātnes pētījumu centra izveidi uz Valsts mežzinātnes institūta “Silava” bāzes. Savulaik mēs jau izstrādājām šāda centra struktūras modeli, kurā kā nozīmīgs finansu papildinājums iekļaujas valsts pasūtījums, apliecinot mūsu valsts līdzatbildību par valstiskas nozīmes pasākumiem. Centra tematiskā struktūra veidojas no astoņiem problēmu blokiem: 1) mežkopība; 2) kokaugu fizioloģija un ģenētika; 3) meža darbi un tehnika; 4) meža inventarizācija, augšanas gaita un apsaimniekošana; 5) meža produkti; 6) sociālās, ekonomiskās, informācijas un politikas problēmas; 7) meža veselība; 8) meža vide. Cita starpā centra uzdevumos ietilpst arī pasākumi meža izglītības jomā.

Patlaban vērīgi sekojam Saeimas darbībai attiecībā uz Likumu par zinātnisko darbību, pēc kura apstiprināšanas ceram vēl aktīvāk iesaistīties valsts nozīmes mežzinātnes pētījumu centra darbību reglamentējošo dokumentu izstrādē.

Attieksme pret mežsaimniecību kā valsts tautsaimniecības nozari, pret mežzinātni kā mežsaimniecības sastāvdaļu ir labs indikators mūsu valdošo aprindu attieksmei pret savām nacionālajām bagātībām, tai skaitā gan pret mežu, gan pret šinī zālē esošajiem. Atcerēsimies — ierēdnim zinātne nav vajadzīga; saimnieks bez zinātnes nevar iztikt.

Referāts nolasīts Latvijas Lauksaimniecības un mežzinātņu akadēmijas 9. kopsapulcē piektdien, 30.maijā, Jelgavā

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas 9.kopsapulces “Latvijas meža nozares aktuālās problēmas” lēmums

Jelgavā 1997.gada 30.maijā

Meži un mežsaimniecības produkcija ir Latvijas nacionālā bagātība, kas saglabājama, racionāli apsaimniekojama un izmantojama tā, lai nodrošinātu meža atražošanu un tā vērtības palielināšanu nākotnē. Latvijas meža politikai jāveicina meža izmantošanas stabilitāte un ilglaicīga prognozējamība kā balsts tālākai mežrūpniecības attīstībai, jāgarantē vides aizsardzības, ekoloģisko un sociālo funkciju izpilde nacionālā un starptautiskā līmenī. Meži aizņem 44,6% no Latvijas kopplatības (salīdzinājumam — lauksaimniecībā izmantojamās zemes — 38,8%), bet meža nozares produkcijas īpatsvars valsts eksportā pārsniedz 27 procentus. Pēc neatkarības iegūšanas ir privatizēta visa mežrūpniecība un kokapstrādes rūpniecība, kas veicināja nozares ražošanas apjomu un eksporta pieaugumu. Turpinās īpašumtiesību atjaunošanas process, un 1996.gada beigās privātīpašniekiem piederēja 39,5% no Latvijas mežiem; privāto mežīpašnieku skaits var sasniegt 120 000, un tas rada problēmas šo nelielo mežīpašumu (vidējā platība 10—15 ha) racionālā apsaimniekošanā.

Noklausījusies un apspriedusi LLMZA Mežmateriālu nodaļas vadītāja H.Tuherma un Mežkopības nodaļas vadītāja P.Zālīša ziņojumus par Latvijas meža nozares aktuālām problēmām, LLMZA kopsapulce:

1. atzīmē:

1.1. vēl joprojām nav atrisinātas vairākas problēmas, kuras akcentētas LLMZA 2.kopsapulcē 1993.gada 28.maijā. Nav izstrādāts meža kompleksa attīstības modelis; vairākkārt reorganizējot nozares institucionālo struktūru, nav izveidots mežsaimniecisko pasākumu finansēšanas mehānisms; ar nodokļu un muitas normām nepietiekami aizsargāti Latvijas ražotāji, kas specializējas uz mežmateriālu dziļāku pārstrādi un eksportu. Nav atrisināts jautājums par koksnes atlieku un zemākas kvalitātes koksnes izmantošanu un pārstrādi uz vietas, bet papīrmalka un daļēji arī kurināmā malka no Latvijas tiek eksportēta un pārdota par zemām cenām. Nav arī objektīvas informācijas par Latvijas koksnes bilanci;

1.2. pašreizējie mežsaimniecisko darbu apjomi nenodrošina meža kvalitatīvu apsaimniekošanu. Līdzekļu trūkuma dēļ strauji pasliktinās meliorācijas sistēmu un meža ceļu stāvoklis, to jaunbūve praktiski pārtraukta. Joprojām nav ieinteresētības meža produktivitātes paaugstināšanā, kaut gan augstražīgs mežs vislabāk veic arī savas ekoloģiskās funkcijas;

1.3. Latvijas mežkopība balstās uz ilgstošā praksē pārbaudītām mežzinātnes atziņām. Pēdējā laikā paplašinās ārzemēs iegūtu, Latvijas mežiem nepiemērotu ieteikumu klāsts, kuru ieviešana praksē var izraisīt zaudējumus meža nozarei un valsts tautsaimniecībai kopumā. Meža nozarē darbojas daudzu nozaru speciālisti, kuri nereti vāji zina meža izglītības un prakses pamatus;

1.4. pastāv lielas grūtības meža nozares zinātniskā potenciāla saglabāšanā un pēctecībā, kā arī pētījumu finansēšanā. Analizējot mežzinātnes stāvokli, izstrādājot attīstības koncepciju un programmas, vadošie mežzinātnieki noteica nozares aktuālo pētījumu tematiku, kuras finansēšanai nepieciešams Ls 540 tūkst. ik gadu, kas sastāda 0,3% no tās kopsummas, ko veido meža nozarēs iegūstamā peļņa plus iespējamie zaudējumi, salīdzinājumā ar pašreizējo stāvokli;

1.5. mežzinātnes pētījumiem ir raksturīgs ilgstošs izpildes periods, kas sasniedz pat vairākus gadu desmitus, un to pārtraukšana pat uz dažiem gadiem var izraisīt iepriekš sasniegto rezultātu vērtības zudumu. Perspektīvā šo pētījumu izpildei nepieciešams 12—15 stabilas, uz ilgtermiņa līgumu pamata veidotas radošas grupas, kuras darbotos uz līdzīgiem noteikumiem kā Nacionālās nozīmes pētījumu programmas.

2. atzīst par nepieciešamu:

2.1. akcentēt, ka Latvijas mežs ir vajadzīgs latviešu tautai un Latvijas valstij, tādēļ tas apsaimniekojams atbilstoši tautsaimniecības prasībām, saskaņojot ekonomiskos, ekoloģiskos un sociālos labumus neatkarīgi no meža īpašuma formas;

2.2. aicināt Saeimu, valdību un valsts institūcijas atturēties no jaunu likumu un normatīvo aktu, kas attiecas uz meža nozari, pieņemšanas bez saskaņošanas ar nozares profesionālām organizācijām un zinātniekiem;

2.3. pabeigt Latvijas Nacionālās meža politikas izstrādāšanu, organizēt tās apspriešanu, nodrošinot visām interešu grupām iespējas piedalīties šajā procesā, kā arī virzīt Meža politikas projektu apstiprināšanai Latvijas Republikas Saeimā;

2.4. ieteikt Latvijas valdībai:

— pie LR Ministru kabineta vai ministrijas, kuras kompetencē ir meža nozares problēmas, veidot Nacionālo meža nozaru padomi aktuālo problēmu risināšanai, tā radot iespējas tuvināt dažādu grupu viedokļus ar sabiedrības kopējām interesēm;

— pārskatīt mežsaimniecības finansēšanas sistēmu, paredzot daļu no līdzekļiem, ko koksnes pārstrādātāji un eksportētāji iegūst no mežmateriālu pārstrādes un realizācijas un ieskaita valsts budžetā, virzīt mežsaimniecisko pasākumu finansēšanai un meža infrastruktūras uzturēšanai;

2.5. nepieļaut to valsts mežu privatizāciju, kas bija valsts īpašumā līdz 1940.gadam, un atbalstīt Latvijas Republikas Ministru kabineta noliedzošo nostādni attiecībā pret šo mežu privatizāciju;

2.6. turpināt aktivitātes Zaļās sertifikācijas ieviešanai Latvijas mežsaimniecībā, precizējot principus un kritērijus, kuri iekļaujami Latvijas Nacionālajā sertifikācijas standartā;

2.7. izveidot meža informācijas sistēmu, kuras uzdevums ir nodrošināt valsts un starptautisko statistiku, kā arī dažādas institūcijas un interešu grupas ar objektīvo informāciju par meža stāvokli, apsaimniekošanu un izmantošanu;

2.8. ieteikt Latvijas Republikas valdībai veicināt privāto mežīpašnieku un koksnes pārstrādātāju kooperāciju, lai nodrošinātu apstākļus mežu racionālai apsaimniekošanai un meža resursu kompleksai izmantošanai;

2.9. izstrādāt privāto meža īpašnieku un koksnes pārstrādātāju konsultācijas sistēmu, izmantojot Kokapstrādes tehnoloģiskā centra pieredzi šajā jomā;

2.10. ieteikt Latvijas Zinātnes padomei, Zemkopības ministrijai un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai sadarbībā ar citām ministrijām un pašvaldībām veicināt pētījumus un investīcijas, lai pilnveidotu mežsaimniecības produkcijas pārstrādi (mežrūpniecības atlieku un malkas koksnes plašāka izmantošana siltumenerģijas ražošanai, to ķīmiska pārstrāde, ražojot furfurolu, kokogles u.c.) un paātrinātu celulozes ražotnes izpētes, projektēšanas un projekta realizācijas gaitu;

2.11. mežzinātnes potenciāla saglabāšanai un labākai izmantošanai panākt Latvijas mežzinātnes un koksnes pārstrādes Nacionālā centra darbības uzsākšanu, organizējot projektu izstrādes grupas no VMZI “Silava”, Koksnes ķīmijas institūta un LLU zinātniekiem;

2.12. rosināt Latvijas Zinātnes padomi pārskatīt mežzinātnes (14.zinātnes nozare) finansējuma īpatsvaru LZP finansējuma ietvaros fundamentālajiem un lietišķajiem pētniecības projektiem un valstiskās nozīmes pētniecības programmām un projektiem, ņemot vērā nozares nozīmi Latvijas Republikas tautsaimniecībā un mežzinātnes pētījumu specifiku.

3. Uzdod LLMZA Prezidijam šo lēmumu iesniegt Latvijas Republikas Saeimai un valdībai, kā arī Latvijas Zinātnes padomei un publicēt “Latvijas Vēstnesī”.

LLMZA prezidents prof., Dr.ekon., Dr.habil.oec. V.Strīķis

LLMZA zinātniskais sekretārs Dr.lauks. M.Belickis