Vakar, 1.martā, Latvijas Saeimas tribīnē — Horvātijas parlamenta priekšsēdētājs Zlatko Tomčičs, Saeimas prezidijā — Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume Foto: Māris Kaparkalējs,"LV"

Horvātijas Republikas parlamenta priekšsēdētājs Zlatko Tomčičs:

Uzruna 7. Saeimas Ziemas sesijas astotajā sēdē 2001. gada 1. martā

Godātais priekšsēdētāja kungs! Cienītās dāmas un godātie kungi! Deputāti! Dārgie draugi!

Jūtos ļoti pagodināts un man ir liels prieks uzrunāt cienījamo likumdevēju — Latvijas Saeimu. Tā kā parlaments ir tautas un pilsoņu pārstāvības institūcija, esmu pilnīgi pārliecināts, ka šobrīd uzrunāju draudzīgo Latvijas tautu un visus pilsoņus.

Šeit, galvaspilsētā Rīgā, kur pēc daudzus gadsimtus ilgajām cīņām par pašnoteikšanos 1918.gada 18.novembrī jūs beidzot varējāt svinēt savu neatkarību, jūtams jūsu tautas nesalaužamais gars, un es nevaru neatzīmēt to, ka Latvijas un Horvātijas ceļš uz neatkarību daudzējādā ziņā ir līdzīgs. Atšķirīgie ģeogrāfiskie parametri bieži vien neietekmē tautu likteņus. Patiešām, mazas tautas, tādas kā Latvijas un Horvātijas tauta, bieži kļūst par ķīlniecēm lielvalstu spēlēs. Un, lai gan, kā saka paruna, taisnības rats griežas lēnām, taisnīgums ir sasniedzams, un šis jaunais gadu tūkstotis, kurā esam iesoļojuši, dod mums iespēju piepildīt savus sapņus.

Ņemot vērā šā sasaukuma Saeimas pieredzi, jums ir zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar pašreizējo Horvātijas parlamentu, jo jūs strādājat jau trešo gadu, bet Horvātijas parlaments uzsāk tikai savu otro darba gadu. Tomēr esmu pārliecināts, ka gan jūs, gan mēs šajā jaunajā gadu tūkstotī strādājam nākotnes labā.

Jūsu tautai, kas šajā teritorijā iesakņojusies jau otrajā gadu tūkstotī pirms Kristus, ceļš uz neatkarību patiesi bijis ērkšķains. Lai gan neatkarība tika iegūta 1918.gadā un šo pagājušajā gadsimtā sasniegto triumfu aptumšoja fakts, ka neatkarības laiks bija tik īss, tomēr jūs guvāt vismaz formālu gandarījumu, jo pasaule atzina jūsu neatkarības kontinuitāti, neraugoties uz okupāciju, kurai jūs bijāt pakļauti līdz 1991.gada 21.augustam.

Galvenā līdzība starp mūsu valstīm ir tāda, ka abas valstis agrāk bija lielu pārnacionālu veidojumu — PSRS un Dienvidslāvijas — sastāvdaļas. Šajos gandrīz 50 gados, kad abām mūsu valstīm bija liegtas to suverēnās tiesības (līdz 90.gadu sākumam), demokrātiskie procesi, kurus bija veicinājušas stabilās Rietumeiropas valstis, arī tika apturēti.

Tā kā mūsu vēsturiskajā pieredzē ir tik daudz līdzību, mūsu valstīm ir daudz vieglāk saprasties.

Deviņdesmito gadu sākumā Horvātija diemžēl tika pakļauta agresijai, ko īstenoja tās partneri bijušajā Dienvidslāvijā, un to, ka jūs 1991.gada 14.decembrī atzināt mūsu neatkarību, mēs uztvērām kā lielu atbalstu. Horvātijas vārdā paldies jums par to!

Es ticu, ka šis mūsu vēstures smagais posms pieder pagātnei un nākotnē mūs gaida jauni uzdevumi. Tomēr esmu pārliecināts, ka mūsu valstu suverenitāte un neatkarība, kas iegūta par tik dārgu cenu, tiks saglabāta un nosargāta uz demokrātisku attiecību pamata. Demokrātijas princips ir jāattiecina gan uz iekšpolitiku, gan ārpolitiku.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Mums pilnībā jāapzinās, ka mēs esam Eiropas daļa un ka arī Eiropas Savienības ietvaros mēs varam strādāt gan atsevišķas valsts, gan visa kontinenta labklājības vārdā. Rietumeiropas valstīm, kuras apvienojušās Eiropas Savienībā, bija laiks un iespējas izstrādāt demokrātijas modeļus, kuri vienlīdzīgi un taisnīgi kalpo visu šo tautu labklājības celšanai. Es ticu, ka jūs man piekrītat. Jaunais laikmets mudina mūs uz jaunu saskaņu, un vecās domstarpības Eiropā jālikvidē.

Horvātija, tāpat kā Latvija, tiecas kļūt par pilntiesīgu dalībvalsti eiroatlantiskajās struktūrās, saskatot tajās saliedētas Eiropas nākotni.

Diemžēl Horvātija šīm organizācijām sevi pieteica diezgan vēlu, bet nebūtu par to vainojama, jo ilgus gadus tā visus savus spēkus bija spiesta veltīt karam, lai aizstāvētu savu valstiskumu.

Taču Horvātija ir pārliecināta, ka spēs ātri mācīties un tādējādi kompensēt zaudēto un tai atņemto laiku. Runājot par laiku, jāteic, ka Horvātija savu teritoriālo vienotību atguva tikai 1995.gadā.

Tajā pašā gadā Latvija ar Eiropas Savienību jau parakstīja sadarbības līgumu, līdzīgu tam līgumam, par kuru šobrīd Horvātija risina sarunas. Līdz tam Horvātija gandrīz piecus gadus bija pakļauta tās austrumu kaimiņu agresijai, ko izraisīja fakts, ka Horvātijas tauta tiecās pēc neatkarības, vienlaikus atzīstot tādas pašas tiesības visām pārējām bijušās Dienvidslāvijas tautām.

Horvātija nevarēja iekļauties demokrātiskajos procesos, jo tai nācās cīnīties pret valsts graušanu, iedzīvotāju slepkavošanu un nacionālās bagātības postīšanu. Valstij bija pietiekami daudz gribas un spēka, lai aprūpētu simtiem tūkstošus pa visu valsti izkaisīto bēgļu un pārvietoto personu, kā arī uzņemtu tos, kuri nāca no kaimiņvalsts Bosnijas un Hercegovinas.

Vēlos pateikties Latvijai par to, ka tā nosūtījusi 140 karavīrus miera uzturēšanas spēku vienībām, kas izvietotas Bosnijā un Hercegovinā, Dienvidslāvijas Federatīvajā Republikā un Maķedonijā un sniedz palīdzību visam reģionam, pie kura daļēji pieder arī Horvātija.

Kara sekas Horvātijā vēl arvien ir jūtamas, jo tai arī tagad jārūpējas par lielu skaitu bēgļu un izraidīto personu. Arī, karam sākoties, Horvātijas ekonomikas attīstības tempi bija gausi.

Es ticu, ka mans optimisms attiecībā uz mūsu valstu ekonomisko sadarbību attaisnosies, un gaidu Horvātijas ekonomikas sasniegumu prezentāciju Rīgā. Kas attiecas uz Latvijas ekonomikas sasniegumu prezentāciju Zagrebā, pats par sevi saprotams, ka mēs esam gatavi jūs uzņemt.

Es uzskatu, ka sadarbība, par ko vienojās Eiropas integrācijas ministrija Horvātijā un Eiropas Integrācijas birojs Latvijā, ir ļoti vērtīga un sekmēs Latvijas pieredzes pārņemšanu, un es jau iepriekš pateicos visiem mūsu draugiem Latvijā, kas atbalsta Horvātijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO.

2000.gada sākumā kārtējo parlamenta vēlēšanu rezultātā valstī ir izveidotas jaunas varas iestādes, kas vēlas panākt, lai Horvātija būtu atvērta un demokrātiska valsts, valsts ar stabilām demokrātiskām vērtībām, kura ir gatava uzturēt labas attiecības ar kaimiņvalstīm, balstoties uz savstarpēju cieņu.

Dārgie draugi!

Gan Latvija, gan Horvātija atrodas pie jūras — Baltijas jūras un Adrijas jūras. Visas jūras kaut kur ir savienotas un kopā veido lielus okeānus, kas netieši skar arī mūs.

Ir dabiski, ka ikviena tauta un valsts ievēro savas intereses, aizstāv tās un cenšas īstenot. Tas, ka draugi viens otram palīdz, ir dabiski un pat nepieciešami. Šādā sadarbībā izkristalizējas vērtības, kas daudzējādā ziņā ir noderīgas abām pusēm. Strādāt šādi — tas nozīmē retāk kļūdīties.

Būdama Centrāleiropas un Vidusjūras valsts, Horvātija ievēro šo principu, ir cieši pārliecināta par sava ceļa pareizību un uzskata, ka tāda ir arī Latvijas politika.

Kādā pasākumā viens no jūsu ievērojamiem politiķiem sacīja, es citēju: būt mazai valstij — tā Eiropas integrācijas sakarā bieži vien ir priekšrocība, jo mazā valstī pārkārtojumus veikt ir vieglāk nekā lielā valstī. Es gribētu piebilst, ka atklātums vienmēr ir veicinošs faktors. Kad mēs viens otru atbalstām mūsu mērķu īstenošanā, mēs atbalstām ne tikai vispārējo attīstību, par ko cīnās demokrātiskie spēki visā pasaulē, bet arī paši savu attīstību.

Trešajam gadu tūkstotim sākoties, pasaule ir pārāk maza, lai ļautos egoismam, taču pietiekami liela, lai respektētu katras tautas un valsts radītās bagātības. To pašu es sacīju arī Viļņā, un, man šķiet, laiku pa laikam to derētu atcerēties. Es personiski tam ļoti ticu.

Patiesi cerot, ka šai ziņā jūs esat ar mani vienisprātis, atļaujiet man, dārgie draugi, izmantot izdevību, ka esmu šajā augstajā namā — Latvijas parlamentā—, un nodot sveicienus un vislabākos vēlējumus Latvijai, tās tautai un visiem tās pilsoņiem Horvātijas tautas, visu Horvātijas iedzīvotāju, Horvātijas parlamenta, manis vadītās delegācijas vārdā, kā arī personiski savā vārdā. Es pateicos jums arī par ielūgumu apmeklēt jūsu brīnišķīgo zemi.

Es aizbraukšu, būdams cieši pārliecināts, ka mūsu Latvijas kolēģi tāpat kā mēs ievēro ētiskos un morālos principus, veicot savus pienākumus, ko mums uzticējuši mūsu vēlētāji.

Priekšsēdētāja kungs! Dāmas un kungi! Deputāti! Dārgie kolēģi! Pateicos jums vēlreiz!