INFORMĀCIJA

Pie Valsts prezidenta

— Tautību padomes locekļi

Papildus 1.lpp.

fotoinformācijai

Vakar, 10.jūnijā, Rīgas pilī Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vadībā notika Tautību konsultatīvās padomes sēde. Diskusijas gaitā sēdes dalībnieki secināja, ka Latvijai iespējami ātrāk jāizstrādā ilglaicīga etnopolitiskās stratēģijas programma, balstoties uz socioloģiskiem pētījumiem un prognozēm. Šajā sakarībā Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane informēja, kā top pētījums “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību Latvijā”, ko ar dažādu starptautisku un vietējas nozīmes organizāciju atbalstu veiks Baltijas datu nams. Rezultātā tiks veikta ne tikai pētījuma materiālu apstrāde, bet arī esošās likumdošanas analīze, lai izstrādātu konkrētus ieteikumus politiskajiem spēkiem likumu veidošanā un grozīšanā. Šī pētījuma noslēgums plānots nākamā gada maijā, sasaucot īpašu konferenci valsts mērogā.

Padomes locekle Ilga Apine atzina, ka nacionālais jautājums Latvijā šobrīd nebūt nesaasinās. Arī naturalizācija ir risināma darba gaitā. I.Apine uzskata, ka Tautību padomei jākļūst par pastāvīga dialoga vietu, kur tiktu pārrunāti visaktuālākie tautību jautājumi un izteikti konkrēti priekšlikumi Valsts prezidentam. Sanāksmes dalībnieki pārrunāja naturalizācijas procesa gaitu un iemeslus, kas to kavē, secinot, ka liela nozīme ir katra indivīda attieksmei un cieņai pret valsti. Vairākums atzina, ka ne dienests bruņotajos spēkos, ne naturalizācijas nodeva nav par iemeslu tam, kālab naturalizācijas gaita nav optimāla. Liela nozīme ir arī pamatnācijas un pilsoņu attieksmei pret tiem, kuri vēlas vai var naturalizēties. Jautājumā par pilsonību un naturalizāciju svarīga loma ir politisko spēku dialogam valstī un attieksmei pret pilsonības likumdošanu, kas pašlaik saskaņā ar starpfrakciju vienošanos ir nemaināma.

Padomes sēdē pārrunāti vairāki organizatoriski jautājumi un priekšlikumi, kā optimizēt padomes darbu. Valsts prezidents atzina, ka padome aizvadītajā darba gadā nav pilnībā izmantojusi tai dotās darbības iespējas. G.Ulmanis aicināja padomes pārstāvjus aktīvāk iesaistīties jautājumu un priekšlikumu izstrādāšanā, kā arī izteica apņēmību turpmāk pats personiski vadīt visu turpmāko padomju sēžu darbu.

Valsts prezidenta preses dienests

Mūsu valstiskuma pamatā ir — brīvība un neatkarība

Šodien noslēdzas triju dienu (9. — 11. jūnijs) Starptautiskā cilvēktiesību konference Rīgā Valsts cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers:

Ekselences, godātie konferences dalībnieki!

Atklājot šo konferenci, jūtos gandarīts par savu valsti, ka Latvija, deklarējot savu neatkarību 1990. gadā, ne tikai apliecināja apņēmību ieiet Eiropas un starptautiskajā apritē, pievienojoties svarīgākajiem starptautiskajiem dokumentiem cilvēktiesību jomā, bet ir arī radījusi patstāvīgu iestādi, kurai uzdots aizstāvēt un veicināt visu Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesību ievērošanu. Šis process nebija nedz viegls, nedz vienkāršs.

Latvijā ir izveidots Valsts cilvēktiesību birojs, un es jūtos pagodināts, ka nesen tiku iecelts par tā direktoru. Birojs uzsāka savu darbību 1995.gada jūlijā, un tā pilnvaras un uzdevumi ir noteikti Likumā par Valsts cilvēktiesību biroju.

Biroja uzdevumos ietilpst sūdzību pieņemšana un izskatīšana par indivīda tiesību pārkāpumiem, ko pieļāvušas ne vien valsts iestādes, bet arī atsevišķas personas un iestādes privātajā sektorā; veikt plašu izglītojošu un informatīvu darbu; darboties pēc savas iniciatīvas, pētot cilvēktiesību situāciju, kā arī paust savu viedokli gadījumos, kad likumi un prakse neatbilst Latvijas nacionālajām un starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā.

Es ar gandarījumu atceros to dienu pirms četriem gadiem, kad kā valsts ministrs cilvēktiesību jautājumos pieņēmu lēmumu nodarboties ar sava amata pašiznīcināšanu. Kā valsts ministrs es nebiju neatkarīgs savā rīcībā un biju pakļauts valdībai un to veidojošajām politiskajām partijām.

Nenoliedzami, bez valdības, Saeimas un sabiedriskajām organizācijām, kā arī vairāku starptautisko organizāciju, tai skaitā Apvienoto Nāciju Attīstības programmas, ANO Cilvēktiesību centra, Eiropas Padomes un Eiropas drošības un sadarbības organizācijas, atbalsta Valsts cilvēktiesību biroja veidošana un attīstība nebūtu bijusi iespējama un sekmīga. Es vēlos pateikties klātesošajiem par šo atbalstu.

Runājot par šajā konferencē pārstāvēto institūciju raksturu, jāteic, ka tām ir daudz kopīgu iezīmju, kaut gan tās lielā mērā ir pilnīgi dažādas. Tiesa, arī to uzdevumi atšķiras. Dažām ir piešķirts ļoti konkrēts, taču svarīgs mandāts, toties citu, piemēram, nacionālo ombudsmena institūciju atbildības loks ir ārkārtīgi plašs tieši attiecībā uz valsts iestāžu darbību.

Manuprāt, institūcijas nosaukumam nav lielas nozīmes. Svarīgas ir tai piešķirtās pilnvaras un mandāts, kā arī iespēja darboties neatkarīgi. Daudzas šeit pārstāvētās institūcijas ir Starptautiskā ombudsmena institūta locekles, vai to mandāti balstās uz Parīzes principiem. Tas pats par sevi apliecina to atbilstību zināmiem kritērijiem: tās ir dibinātas saskaņā ar likumu vai statūtiem, darbojas neatkarīgi, tām ir tiesības izskatīt iespējamos pārkāpumus, ieteikt grozījumus un ziņot likumdevējam vai izpildvarai.

To nosaukumi var būt dažādi, taču ir būtiski, lai cilvēktiesību aizsardzības institūcijām kopīgo iezīmju būtu vairāk nekā atšķirību. Tāpēc, manuprāt, šīs konferences laikā būtu svarīgi galveno uzmanību veltīt nevis atšķirībām mandātos vai darbības sfērā, bet gan kopīgajām iezīmēm, savstarpējam atbalstam un iespējai apgūt vienai otras pieredzi. Ir maldīgi cerēt, ka mēs visi būsim vienisprātis par veidu, kā labāk vai efektīvāk aizstāvēt katra indivīda tiesības mūsu valstī, bet es vēlos aicināt, lai mūs visus vieno pārliecība, ka katrai valstij ir pienākums radīt saviem apstākļiem piemērotu risinājumu, lai veicinātu cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu un aizsardzību.

Paldies par uzmanību, novēlu visiem gūt daudz lietderīgu ideju, kā arī spēku un iedvesmu to īstenošanā.

Vēl par konferenci —

citos numuros

Runa Trešajā starptautiskajā koferencē par ombudsmenu un nacionālajām cilvēktiesību institūcijām Rīgā 1997.gada 9.jūnijā

Cilvēktiesības un Latvija

Valsts Cilvēktiesību biroja 1996.gada ziņojums (saīsināts)

Turpinājums. Sākumu skat. “LV” nr.136, nr.137.

Analīze un pētījumi

Biroja uzdevums ir pētīt situāciju cilvēktiesību ievērošanā valstī, it īpaši jomās, kas skar mazaizsargātās sabiedrības grupas.

(No likuma “Par Valsts cilvēktiesību biroju”)
Vispārēji cilvēktiesību jautājumi

Šajā nodaļā konspektīvi aplūkotas cilvēktiesību jomas, kurās birojs veicis plašāku Latvijas situācijas analīzi.

Lai noskaidrotu sabiedrības viedokli par būtiskākajām cilvēktiesību problēmām, sabiedrības attieskmi pret biroja veikto darbu un informētību par biroju, septembrī birojs veica socioloģisku aptauju.

Atbilstoši aptaujas rezultātiem, 38,6% aptaujāto cilvēktiesību ievērošanu uzskata par svarīgāko jautājumu, kas Latvijai būtu jārisina, līdzās jautājumiem par attiecībām ar Krieviju (38,4%) un noziedzības apkarošanu (44,1%). Cilvēktiesību problēmu aktualitāti apliecina arī atbildes uz jautājumu, kā Latvijā tiek ievērotas cilvēktiesības (17% atzīst, ka situācija ir ļoti slikta, 48% aptaujāto saskata grūtības, 28% respondentu uzskata, ka būtisku cilvēktiesību problēmu Latvijā nav).

20% aptaujāto atzīst, ka viņu cilvēktiesības pēc Latvijas Republikas atjaunošanas ir tikušas pārkāptas dažādās jomās (38,4% darba attiecībās, 37,5% dzīves apstākļos, 32,8% tiesībās uz pilsonību, 23,4% valsts sociālajā aprūpē, 14,9% pārvietošanās brīvībās, 11,3% politiskajās tiesībās, 7,4% viedokļa, uzskatu un pārliecības brīvībās, kā arī citās sfērās). Kā galveno iemeslu, kāpēc ir tikušas pārkāptas cilvēktiesības, respondenti min tautību (42,4%) ,valodu (25,3%), vecumu (13,1%), politisko vai citu pārliecību, uzskatus (11,9%) un fiziskus traucējumus (2,7%).

Ar to, ka cilvēkiem nav pieteikamu zināšanu par tiesībsargājošām institūcijām, var skaidrot atbildes uz jautājumu, kur personas ir vērsušās pēc palīdzības, kad tika pārkāptas cilvēktiesības. 66,8% aptaujāto atzīst, ka nav meklējuši nekādu palīdzību. Līdzīgi 22,3% nevar atbildēt uz jautājumu, kur personas vērstos pēc palīdzības, ja to cilvēktiesības tiktu pārkāptas, kā arī 17,6% aptaujāto atzīst, ka palīdzību nebūtu meklējuši vispār. Jautājumā par iespējamu palīdzības meklēšanu kā četras galvenās institūcijas, kurās cilvēki vērstos, tiek minētas tiesas (20,6%), pašvaldības (16%), Valsts cilvēktiesību birojs (11,7%) un policija (9,6%).

27% aptaujāto zina, kas ir Valsts cilvēktiesību birojs. Kā galvenais informācijas avots par biroju tiek minēta televīzija (64,1%). Pozitīvi biroja darbību kopumā vērtē 37% aptaujāto iedzīvotāju, bet negatīvi 23%.

Ļoti pozitīvi novērtētas ir dažādas atsevišķas biroja aktivitātes: 1995.gada nogalē veiktā telefonakcija par bērnu tiesībām (83,8%), televīzijas raidījums “Cilvēks un viņa tiesības” (69,2%), mazākumtautību tiesību aizstāvība (59,3%), likumu salīdzinājumi ar starptautiskām saistībām cilvēktiesību jomā (59,1%), ierēdņu un amatpersonu apmācība (57%), fizisku invalīdu tiesību aizstāvība (56,1%), alternatīvā pilsonības likumprojekta analīze (53,9%) un darbs pie jauniesaucamo tiesībām (53,8%).

Socioloģiskās aptaujas rezultāti ir būtisks materiāls biroja darba plānošanai un atskaites punkts turpmākās darbības izvērtēšanai.

Mazaizsargātās sabiedrības grupas

Bērniem ir tiesības uz īpašu gādību un palīdzību.

(No Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas)

Salīdzinot Latvijas likumus ar ANO Bērnu tiesību konvenciju, birojs secināja, ka atsevišķas bērnu tiesību aizsardzības jomas vēl nav tiesiski noregulētas atbilstoši starptautiskajām prasībām.

Tās ir: bērnu tiesības uz izglītību; uz personīgās dzīves neaizskaramību; vecāku, valsts un pašvaldību bērnu tiesību sargājošo institūciju, kā arī privātu uzņēmumu atbildība par bērniem; bērnu likumīga aizsardzība pret vardarbību; adoptācijas aizsardzība. Apkopoto materiālu birojs izsūtīja valsts un sabiedriskajām organizācijām, lūdzot komentārus, ierosinājumus un ieteikumus turpmākajam darbam.

Sadarbojoties ar ministrijām un pašvaldībām, birojs izpētīja bērnu tiesību aizsardzības struktūru.

Balstoties uz šo pētījumu, birojs gatavo ierosinājumus izmaiņām tiesību aktos, izstrādā apmācību programmas bērnu tiesību jomas darbiniekiem, izskata individuālās sūdzības par bērnu tiesību jautājumiem.

Lai bērni varētu pastāstīt par savām problēmām un, ja nepieciešams, lūgt palīdzību, birojs organizēja telefonakciju. Paralēli telefonakcijai tika veikts socioloģisks pētījums par sabiedrības attieksmi pret bērnu un ģimeņu tiesībām un situāciju Latvijā. Akcija tika organizēta sadarbībā ar sabiedriskajām organizācijām un masu medijiem.

Birojs konstatēja nepilnības Ministru kabineta noteikumos “Par bērna adopciju ārpus Latvijas robežām”. Minētie noteikumi neparedzēja Latvijas valstij iespēju oficiālā ceļā iegūt informāciju par bērniem, kas adoptēti uz ārzemēm, tāpēc bija nepieciešams apzināt starptautisko praksi šādos gadījumos.

Invalīdiem ir neatņemamas tiesības uz respektu pret viņu cilvēcisko cieņu.

Invalīdiem ir tādas pašas civilās un politiskās tiesības kā citiem cilvēkiem.

(No Invalīdu tiesību deklarācijas)

Salīdzinot LR tiesību aktus ar ANO Deklarāciju par invalīdu tiesībām un ar ANO Deklarāciju par garīgi atpalikušu cilvēku tiesībām, birojs konstatēja, ka LR tiesību akti atbilst starptautiskajās normās deklarētājiem principiem, taču ne vienmēr tiek īstenoti.

Personām ar garīgiem vai fiziskiem traucējumiem ir piešķirtas tādas pašas tiesības kā visām citām personām, taču nepilnīgi ir izstrādāts tiesību realizācijas mehānisms, kā rezultātā savu psihisko vai fizisko spēju trūkumu dēļ šīs personas nevar pilnībā īstenot savas tiesības. Birojs izpētīja, kā uzlabot šo personu tiesību īstenošanas mehānismu.

Pētot personu ar garīgiem vai fiziskiem traucējumiem tiesību aizsardzību, birojs konstatēja vairākas jomas, kurās nepieciešama situācijas uzlabošana. Tās ir:

— žestu valodas oficiāla statusa noteikšana un tās maksimāla pielietojuma veicināšana;

— personu ar fiziskiem traucējumiem pilnīgas izglītības iespēju nodrošināšana;

— informatīva kampaņa plašai sabiedrībai ar mērķi maksimāli iekļaut personas ar garīgiem vai fiziskiem traucējumiem sabiedriskajā dzīvē, ieskaitot izglītības programmas skolās par šo personu tiesībām;

— ēku, tajā skaitā augstskolu, pieejamības nodrošināšana personām ar fiziskiem traucējumiem.

Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi, necilvēcīgi ar viņu apieties, vai sodīt, pazemojot viņa cilvēcisko cieņu.

(No Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas)

Pētot situāciju ieslodzījumu vietās, birojs konstatēja vairākas problēmas, kuru dēļ iespējami cilvēktiesību pārkāpumi:

— attiecībā uz personām, kurām kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums, Kriminālprocesa kodekss nenosaka laiku, kurā tiesai jātaisa notiesājošs vai attaisnojošs spriedums. Tas ir pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pantu;

— pastāv vairākas ierobežojošas normas, kuras ir pretrunā ar ieslodzīto minimālajām pamattiesībām. Tiek cenzēta korespondence ar valsts iestādēm (izņemot prokuroru), nav detalizēti noteikta vienota kārtība, kādā ieslodzītie var saņemt pienesumus, tajā skaitā presi, literatūtu, pārtiku, ārstniecības līdzekļus;

— ieslodzījumu vietu medicīniskais personāls ir administratīvi un finansiāli pakļauts ieslodzījuma vietu administrācijai.

Šis fakts veicina iespēju pārkāpt ANO 1984. gada Medicīniskās ētikas principus par veselības aizsardzības personāla, sevišķi ārstu, lomu ieslodzīto un arestēto aizsardzībā pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcisku vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu. Šiem darbiniekiem ir apgrūtināta iespēja būt neatkarīgiem un objektīviem savos spriedumos:

— ieslodzīto dzīves apstākļi vairākumā ieslodzījuma vietu neatbilst ANO 1955.gada Minimālajiem standartnoteikumiem par apiešanos ar ieslodzītajiem. Netiek ievērotas vairākas tehniska rakstura normas, kuras paredzētas šajos standartnoteikumos — telpu lielums, ventilācija, ieslodzīto higiēna,vēstuļu reģistrācija u.c.

Ikvienam ir tiesības meklēt un izmantot patvērumu no vajāšanas citās valstīs.

(No Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas)

Birojs uzsāka patvēruma meklētāju tiesiskās situācijas pētīšanu un analīzi, kā arī turpināja citu valstu likumu analīzi, lai rastu piemērotu risinājumu situācijā, kad Latvijas valdība nav gatava parakstīt 1951.gada Ženēvas konvenciju par bēgļiem, bet tai neizbēgami ir jāuzņemas atbildība par patvērumu meklētāju pamattiesību nodrošināšanu.

Citas sabiedrības grupas

Ikvienam ir tiesības uz Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā pasludinātajām tiesībām un brīvībām, bez jebkāda veida atšķirības pēc rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai cita statusa.

(No Vispārējas cilvēktiesību deklarācijas)

Atsaucoties uz masu informācijas līdzekļos minētajiem latviešu valodas lietošanas pārkāpumiem Daugavpilī, birojs sagatavoja skaidrojumu par latviešu valodas lietošanas tiesībām un šo tiesību aizsardzības mehānismu, kas ietverts LR tiesību aktos.

Skaidrojumā minēts, ka visu iestāžu un uzņēmumu darbiniekiem, kuru pienākumos ietilpst saskarsme ar cilvēkiem, ir jāsaprot un jālieto latviešu valoda, kā arī ieteikts, kur var vērsties attiecīgā persona, ja šīs tiesības tiek liegtas.

Salīdzinot starptautiskās cilvēktiesību normas (Vispārējo konvenciju par mazākumtautību aizsardzību, Eiropas Padomes Cilvēktiesību konvenciju) ar nacionālajām tiesību normām izglītības jomā, birojs secināja, ka pamatā mazākumtautību tiesības izglītības jomā Latvijas tiesību normās ir ietvertas, izņemot atsevišķus jautājumus. Tādus jautājumus kā līdzvērtīgas iespējas iegūt izglītību minoritātes valodā vai saņemt instrukcijas šajā valodā tajā teritorijā, kuru vēsturiski vai ievērojamā skaitā apdzīvo nacionālo minoritāšu personas, Latvijas likumi un citi tiesību akti neparedz, taču jāuzsver , ka šāds izglītības tiesību paplašinājums ir vienīgi valsts kompetencē, tās juridiskās sistēmas ietvaros. Starptautisko tiesību dokumenti īpaši uzsver, ka nacionālo minoritāšu tiesībām saglabāt kolektīvo identitāti ar dzimtās valodas palīdzību jābūt sabalansētām ar pienākumu integrēties un līdzdarboties plašākā nacionālā sabiedrībā.

Birojs konstatēja, ka kāds masu medijos iekļauts sižets nekorekti izceļ personas nacionālo piederību un neveicina nacionālās vienlīdzības principa īstenošanu.

Par šo sižetu birojam sūdzējās viena no Latvijas mazākumtautību biedrībām. Birojs nosūtīja vēstuli attiecīgajam masu medijam, kurā norādīja, ka saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju masu medijos īpaši izceltā personas nacionālā piederība kvalificējama kā diskriminācija.

Birojs veica plašāku analīzi par alternatīvo pilsonības likumprojektu un ar to saistītiem jautājumiem.

Birojs sadarbībā ar starptautiskiem ekspertiem izstrādāja viedokli par alternatīvo pilsonības likumprojektu. Tajā tika atspoguļotas ne tikai nepilnības alternatīvajā pilsonības likumprojektā, bet arī spēkā esošajā likumā par pilsonību. Biroja viedoklis tika nosūtīts Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu un Juridiskajai komisijai, Tieslietu minstrijai, kā arī tika publicēts masu informācijas līdzekļos.

Tika vākti Latvijas pilsoņu paraksti, lai panāktu likumprojekta izskatīšanu Saeimā. Parakstu vākšanas procedūras sakarā birojs izstrādāja viedokli par zīmoga iespiešanu pilsoņu pasēs un parakstīšanās pieejamību pilsoņiem, kas atrodas pansionātos un slimnīcās.

Saistībā gan ar parakstu vākšanas procedūru, gan ar veidu, kādā vēlāk tika pārbaudīta vēlēšanu komisijas darbības likumība, birojs pauda savu viedokli par ikviena cilvēka tiesībām neatklāt savu politisko pārliecību un uzskatus.

Birojs nāca klajā ar salīdzinājumu par atšķirībām tiesībās starp LR pilsoņiem un personām bez Latvijas pilsonības. Birojs konstatēja, ka no 68 Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas iesniegtajā sarakstā uzrādītājām atšķirībām pastāv 34; no tām 10 ir pretrunā ar Latvijai saistošajām starptautiskajām tiesību normām. Salīdzinājums tika izstrādāts, pamatojoties uz Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā. Tā sagatavošanā piedalījās vairāki neatkarīgi starptautiski eksperti.

Birojs konstatēja, ka, pieņemot likumprojektu “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”, tiks pārkāpts valsts garantētās cilvēka tiesības uz reliģijas brīvību.

Likumprojekts paredzējis saukt pie atbildības nereģistrētas reliģiskās draudzes dibinātājus vai pilnvarotās personas par darbības uzsākšanu pirms draudzes reģistrācijas, kā arī par šīs darbības turpināšanu pēc reliģiskās organizācijas reģistrācijas izbeigšanas tiesas ceļā. Minētais likumprojekts bija pretrunā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, LR Konstitucionālo likumu Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi, kā arī Latvijas reliģisko organizāciju likumu.

Atsaucoties uz X reliģiskās organizācijas iesniegumu, birojs iesniedza Tieslietu ministrijai viedokli par reliģisko organizāciju reģistrāciju. X reliģiskā organizācija lūdza biroju izvērtēt Tieslietu mistrijas lēmumu par šīs organizācijas reģistrācijas atlikšanu. Viedoklī norādīts, ka X darbības mērķi un uzdevumi nav pretrunā ar LR likumiem un citiem tiesību aktiem un ka tā ar savu darbību neapdraud sabiedrības un indivīda intereses. Tā kā likums par reliģiskajām organizācijām neparedz reģistrācijas atlikšanu, birojs lūdz rast iespēju pieņemt pamatotu galīgo lēmumu.

Birojs veica analītisku pētījumu “Latvijas bruņoto formējumu kopējās situācijas novērtējums”.

Birojs konstatēja, ka daudzviet Latvijas bruņotajos formējumos ne apstākļi, ne dienesta organizācija neatbilst sanitārajām un reglamenta normām. Tas paver iespējas cilvēktiesību pārkāpumiem, apdraudot dienējošo jauniešu veselību un drošību. Reāli nefunkcionē mehānisms, kas dotu iespēju sūdzēties par iespējamiem pārkāpumiem, lai novērstu tos. Tika veiktas socioloģiskās aptaujas par dažādiem cilvēktiesību aspektiem dienesta vietās. Pēc to rezultātu apkopošanas birojs sagatavoja priekšlikumus Iekšlietu ministrijai par situācijas uzlabošanu.

Birojs sniedza viedokli par likumprojektu “Par obligāto valsts dienestu”.

Likumprojektā tika konstatētas vairākas normas, kas ir pretrunā būtiskām pamattiesībām.

Birojs pētīja jautājumu par cilvēktirdzniecību un prostitūcijas ekspluatāciju, kuras izskaušana noteikta starptautiskajās cilvēktiesību normās. Šī pētījuma mērķis bija analīze par Latvijas tiesību normu atbilstību starptautiskajām normām cilvēktirdzniecības un prostitūcijas ekspluatācijas jautājumā un priekšlikumu sagatavošana situācijas uzlabošanai. Birojs sadarbojās ar Tikumības policiju. Latvija bija pievienojusies Konvencijai par cilvēktirdzniecības un prostitūcijas ekspluatācijas izskaušanu, tomēr nacionālā likumdošana ar to nebija saskaņota. Atbildība par šiem nodarījumiem nacionālajā likumdošanā nebija paredzēta, taču tā tika iestrādā jaunā Kriminālkodeksa projektā, kas paredz kriminālatbildību par sutenerismu un piespiešanu nodarboties ar prostitūciju.

Birojs uzsāka situācijas izpēti par vardarbību ģimenē.

Sadarbībā ar Rīgas Slimokasi birojs apkopoja datus par 1995.gada pēdējo ceturksni, kurus sniedza Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacija par fiziskās vardarbības gadījumiem ģimenē un to izraisītajām sekām cilvēku veselībai. Birojs apzināja valsts institūciju, reliģisko un sabiedrisko organizāciju piedāvātos palīdzības veidus vardarbības upuriem.

Birojs izstrādāja krīžu centra projektu. Viena no tā mērķa grupām ir sievietes un bērni, kas cietuši no vardarbības. Projekts paredz gan visu diennakti pieejamu uzticības telefonu, gan tādas patversmes atvēršanu, kurā būtu pieejama medicīniska, psiholoģiska un juridiska palīdzība. Projekts tika izstrādāts ar ANAP un Sorosa fonda Latvija atbalstu, birojam sadarbojoties ar Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolas Attīstības pārstāvjiem un Latvijas universitātes Psiholoģiskās palīdzības centru. Projektam atbalstu izteikuši arī Labklājības ministrijas, sabiedrisko organizāciju un Rīgas Domes pārstāvji. Birojs nodrošināja brīvprātīgo darbinieku apmācību darbam pie krīzes telefoniem.

Birojs sagatavoja viedokli par visu Latvijas iedzīvotāju vienlīdzību likuma priekšā saskaņā ar LR starptautiskajām saistībām.

Latvijai ir saistošs Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā noteiktais vienlīdzības un nediskriminācijas princips. Ikvienai personai ir tiesības uz personisko viedokli seksualās orientācijas jautājumā, tāpēc birojs norādīja, ka tās LR tiesību normas (Satversme, Saeimas vēlēšanu likums, likums par valsts civildienestu u.c.), kurās noteiktas izsmeļošas prasības un ierobežojumi personai, kura pretendē uz tādiem amatiem kā Valsts prezidents, Ministru prezidents, ministrs, valsts ministrs, deputāts, valsts ierēdnis (ierēdņa kandidāts), ietver cilvēku vienlīdzības principu neatkarīgi no atšķirībām to starpā, tai skaitā personas seksuālās orientācijas dēļ.

Reaģējot uz sabiedrības bažām par personu adrešu un citas personīgās informācijas publisku pieejamību, birojs izstrādāja viedokli par personas privātās dzīves neaizskaramību.

Viedoklī norādīts, ka atbilstoši LR konstitucionālajam likumam Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi un starptautiskajām cilvēktiesību normām tiesības uz cilvēku personīgās dzīves neaizskaramību sevī ietver ģimenes, dzīvokļa, korespondences, telefona sarunu, telegrāfisko un citu sakaru noslēpumu. Līdz ar to atbilstoši starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem un Latvijas tiesību aktiem informatīvu materiālu piesūtīšana reklāmas uzņēmumu izvēlētām personām nav uzskatāma par cilvēktiesību pārkāpumu. Minētais viedoklis tika publicēts masu informācijas līdzekļos.

Reaģējot uz sabiedrības pieprasījumu, birojs izstrādāja viedokli par īrnieku, tajā skaitā daudzbērnu ģimeņu, izlikšanu no dzīvokļa un īrnieku un izīrētāju tiesībām un pienākumiem.

Viedoklī īpaši tika uzsvērta izīrētāja un īrnieka noslēgto līgumu obligātā izpilde. Atsaucoties uz radušos problēmu sakarā ar izīrētāja vienpersonīgu atkāpšanos no līguma, atsakoties nodrošināt īrnieku ar apkuri un silto ūdeni, birojs sniedza savu viedokli par šiem jautājumiem vairākos masu medijos.

Turpinājums nākamajos numuros