Vēstule “Latvijas Vēstnesim”
Par tiesas objektīvo dabu demokrātiskā valstī
Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja paziņojums
Pēc 1997.gada 6.jūnijā pasludinātā sprieduma tā sauktajā Haritonova lietā masu saziņas līdzekļos un caur šiem līdzekļiem tiek mēģināts sabiedrībai radīt atziņu un pārliecību par tiesas bezspēcību, tās nespēju un nevēlēšanos cīnīties ar organizēto noziedzību un valsts un sabiedrības interešu neievērošanu.
Šādu atziņu paudēju uzskati nebūt neliecina par šo personu Satversmes zināšanām, elementāru sapratni par demokrātiskas valsts uzbūves principiem, tiesas lomu, vietu un uzdevumiem demokrātiskā sabiedrībā un valstī.
Balstoties uz Latvijas Republikas Satversmi un likuma “Par tiesu varu” normām, paziņoju:
1. Saskaņā ar Satversmes 86.pantu “tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs tiesības piešķir likums, un tikai likumā noteiktajā kārtībā”.
Tikai tiesas spriedumam ir publisks un juridisks raksturs — citas atziņas ir tikai subjektīvs viedoklis, kam nav nekādu tiesisku seku un kas maldina sabiedrību.
2. Saskaņā ar Satversmes 82.pantu “likuma un tiesas priekšā visi pilsoņi ir vienlīdzīgi”.
Nedz pirms, nedz arī pēc sprieduma sabiedrībā proponētais viedoklis par kādas personas vainu vai nevainību tiesai nevar būt un arī nav saistošs.
3. Tiesa — ja tā ir demokrātiskas valsts tiesa — izšķir lietu tikai un vienīgi uz likuma pamata, nevis izpildot kādas sabiedrības daļas iegribas, un ar to arī tieši parāda savu spēku.
4. Tiesa ne ar ko un ne par ko necīnās — nedz ar noziedzību, nedz arī ar organizēto noziedzību, bet izšķir jautājumu par izdarīto vai neizdarīto noziegumu un no tā izrietošajām tiesiskajām sekām.
Tikai totalitārās valsts tiesa ir represīvo orgānu obligāta sastāvdaļa šādai cīņai un tur tās uzdevums ir tikai noteikt sodu, bet vainīgais jau ir skaidrs līdz tiesai.
5. Valsts, sabiedrības un katra indivīda intereses tiesa nevar aizstāvēt nekā citādi, kā tikai un vienīgi caur likuma prizmu un likumā noteiktajā kārtībā.
Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs
1997.gada 10.jūnijā J.Muižnieks