PRIVATIZĀCIJAS VESTNESIS Nr.12

Tas nosacīti brīvais zemes tirgus

VIKTORS ŠADINOVS, Privatizācijas aģentūras juridiskais direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

— Nesen pieņemtie grozījumi likumā “Par zemes reformu Latvijas pilsētās” paver iespēju zemi iegādāties arī ārvalstu investoriem. Kā jūs to komentētu?

— Šie grozījumi skar divas daļas. Galvenais sākas ar to, ka likuma piektā nodaļa, kur ir runa par darījumiem ar zemes īpašumiem, ir izteikta pilnīgi jaunā redakcijā. Un faktiski šis likums pārsniedz zemes reformas laiku, jo visi darījumi ar zemes īpašumiem tiek paredzēti arī turpmāk.

Darījumi ar zemes īpašumiem

Lielākie cīniņi bija par 20. pantā minētajiem “darījumu subjektiem”, kas var pirkt zemi. Šo grozījumu pieņemšana dod iespēju iedibināt nosacīti brīvu zemes tirgu, jo līdz ar to jebkura persona Latvijā varēs nopirkt zemi. Protams, te ir dažādas procedūras. Faktiski gan iznāk, ka visi pircēji ir sadalīti “labajos” un “sliktajos”, jeb vēlamajos un nevēlamajos. Tātad 20. panta 1. daļā minēti tie “labie”, kuri var pirkt zemi bez teritorijas atrašanās ierobežojumiem un kuriem nav nepieciešama īpaša saskaņošanas kārtība. Šā panta otrajā daļā teikts: “Citas fiziskās un juridiskās personas, kuras nav minētas šā panta pirmajā daļā, var iegūt īpašumā zemi ar ierobežojumiem, kas noteikti šajā nodaļā.” Tātad tās ir personas, kas nav minētas pirmajā nodaļā, un tās var pirkt zemi noteiktā kārtībā, tas ir, saskaņojot pirkuma līgumu ar pašvaldību. Šīm personām ir noteikti aizliegumi, zonas, kurās tās nevar iegūt īpašumus. Tā ir pierobežas zeme, Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpu aizsargjoslās un citās publiskās ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās, tur acīmredzot īpašu iebildumu nevarētu būt. Strīdīgāks ir aizliegums īpašumā iegūt lauksaimniecībā un mežsaimniecībā izmantojamo zemi atbilstoši pilsētas ģenerālplānam. Ja nepilsonis ir dārzkopības kooperatīva biedrs, kāpēc gan viņš nevarētu zemi iegūt īpašumā kā citi šā kooperatīva biedri, tas taču būtu loģiski. Kā rāda prakse, šie aizliegumi tiek veiksmīgi apieti ar profesijas “latvietis” palīdzību. Tās aizsegā tiek noformēti dažādi līgumi, un beigu beigās visa aizliegumu sistēma faktiski nedarbojas. Tie, kas pieder pie pirmās grupas, t.i., 20. punkta 1. daļā minētie, var brīvi pirkt un pārdot zemi un nekāds īpašs saskaņojums nav vajadzīgs. Tomēr arī tas ir visai nosacīti, jo, ja cilvēks ir nopircis zemi un gatavojas uz tās kaut ko būvēt, viņam pēc visiem būvniecības likumiem tāpat jāiet uz attiecīgo pašvaldību un jāsaskaņo projekts, un šo projektu viņam atļaus īstenot tikai tad, ja mērķis, kam tas paredzēts, atbildīs ģenerālplānam. Gan pirmajiem, gan otrajiem pircējiem varētu noteikt vienotu kārtību.

Statūtsabiedrībām — jānosaka akcionāru pilsonība

Attiecībā uz statūtsabiedrībām kā zemes pircējiem ir vairāki neskaidri formulējumi. Ir statūtsabiedrības, kuru pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder Latvijas valstij, pilsoņiem, pašvaldībai,bet ir tādas, kuru pamatkapitālā puse pieder fiziskām vai juridiskām personām no valstīm, ar kurām Latvija ir noslēgusi līgumu par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību, un ir arī tādas, kurās vairāk nekā puse pamatkapitāla pieder visiem iepriekš minētajiem kopā. Lielajās sabiedrībās to faktiski nav iespējams pārbaudīt. Nesen saņēmām pieteikumu zemes pirkšanai no Rīgas Komercbankas, kurā ir vairāk kā 100 akcionāru. Un tagad jānoskaidro, vai tas ir labvēlīgais pircējs, vai pircējs , kam jāievēro ierobežojumus. Mēs esam griezušies Pilsonības un imigrācijas departamentā, lai pārbaudītu, vai akcionāri ir pilsoņi, vai nē. Turklāt, kamēr mēs veicam pārbaudes, nepastāv nekāds aizliegums akcijas pirkt un pārdot. Brīdī, kad mēs slēgsim pirkuma līgumu, mēs vairs nevaram būt pārliecināti par to, ka situācija nav mainījusies, jo slēgtajās akciju sabiedrībās akcionāru uzskaiti kārto pati akciju sabiedrība, tātad tas nav pārbaudāms. Piemēram, Komercbanka uzreiz pateica lai mēs nedarām lieku darbu, lai ejam to grūtāko ceļu un izlūdzamies piekrišanu no pašvaldībām. Otra ir “Laima”, kuras akcionāri arī ir jāpārbauda, un tas nav nopietni.

Kas būs, ja statūtsabiedrība savu statusu nesaglabās? Tad tai mēneša laikā jāsaņem pilsētas piekrišana, bet, ja domes priekšsēdētājs piekrišanu nedod, tad juridiskās personas pienākums ir divu gadu laikā zemi atsavināt.

Bet, ja šo divu gadu laikā atkal viss nostājas savā vietā, ko tad?

Pirmtiesības zemes iegādē vecākai draudzei

Mums darījumu subjekti ir abos likumos — gan likumā par zemes reformu pilsētās, gan likumā par zemes privatizāciju lauku apvidos. Tie būtībā ir vienādi, izņemot to, ka laukos zemi var pirkt tās reliģiskās organizācijas, kuras Latvijā reģistrētas ne mazāk kā trīs gadus. Bet pilsētās noteikts, ka par darījumu subjektu var būt tikai tās reliģiskās organizācijas, kas bija reģistrētas līdz 1940. gada 21. jūlijam. Es neesmu informēts, vai šajā laikā Latvijā pastāvēja tāds reliģisko organizāciju reģistrs. Līdz ar to būs grūti noskaidrot, vai reliģiskā organizācija ir bijusi reģistrēta, vai nē. Varētu rasties arī vēl lielāki sarežģījumi. Katoļiem, cik man zināms, katra draudze tiek reģistrēta atsevišķi.

— Jā, arī luterāņu konfesijā mēdz būt vairākas draudzes. Piemēram, Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā pirms kara bija reģistrētas četras vai piecas draudzes, arī vācu.

— Lūk, tagad rodas problēma. Tātad iznāk, ka tās draudzes, kas reģistrētas līdz 1940. gadam, varēs pirkt zemi, bet tie paši katoļi, tā pati konfesija, kas reģistrēta tagad un nesen uzcēlusi baznīcu, varbūt iznāks, ka nevarēs pirkt zemi.

Pilsētu ģenerālplānu izstrāde aizkavējusies

Ja persona, kas minēta 20. panta 2. daļā, vēlas iegūt savā īpašumā zemi, tā raksta iesniegumu attiecīgajai pašvaldībai, pievienojot pirkuma līgumu. Ja zemes izmantošanas mērķis nav pretrunā ar pilsētas ģenerālplānu, šī persona saņem piekrišanu. Jāteic, ka mums ir tikai 5 pilsētas, kurām ir apstiprināti ģenerālplāni — Rīga, Jūrmala, Ogre, Ventspils un Liepāja. Faktiski tikai šīs pilsētas var izvirzīt savus nosacījumus, pretējā gadījumā pilsētai jāgriežas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, kurai 2 nedēļu laikā jādod par to atzinums. Laikam praksē nebūs tik vienkārši ātri saņemt šos atzinumus, jo pašvaldībai 20 dienu laikā jādod sava piekrišana vai atteikums. Ņemot vērā, ka ne vienmēr arī ģenerālplānos būs viss kā vajag, var prognozēt daudz dažādu problēmu. Protams, no Privatizācijas aģentūras viedokļa vispatīkamākais ir tas, ka likums ir papildināts ar jaunu nodaļu, kas skar zemes privatizāciju un atsavināšanu pilsētās, faktiski šis labojums tika pieņemts 81. panta kārtībā. Saeima nolēma, ka tas nebūs atsevišķs likums, ka tas būs zemes reformas sastāvdaļa. Tagad ir noteikts, kurš pilsētās par kuru zemi atbild, jo līdz šim tas nekur nebija stingri noteikts. Tas faktiski ir tā, ka pašvaldība privatizē to zemi, kas piekrīt vai pieder pašvaldībai, Valsts nekustamā īpašuma aģentūra atsavina to zemi, uz kuras atrodas objekti, kurus tā ir atsavinājusi saskaņā ar atsavināšanas likumu, un pārējos gadījumos, kad zeme pieder valstij vai piekrīt valstij, to privatizē Privatizācijas aģentūra.

Zeme — Privatizācijas aģentūras valdījumā

Visos gadījumos, kad gribēs privatizēt valsts zemi, uz kuras atrodas objekts, kurš nav iegūts ne privatizācijas rezultātā, ne citu darījumu rezultātā, būs jāgriežas Privatizācijas aģentūrā. Šajos labojumos kardināls jaunums ir tas, ka par izejas punktu tiek ņemts nevis tas, kam zeme ir piederējusi līdz 1940. gadam, kā līdz šim visos gadījumos, bet gan virszemes objekts. Tātad, ja virszemes objekts sākotnēji piederējis valstij, tad zeme, pat ja tā līdz 1940. gadam piederējusi pašvaldībai, piekrīt valstij, un otrādi. Tas ļauj īstenot Civillikuma 968. pantu, kas nosaka, ka nekustams īpašums ir zeme un ar to cieši saistītās ēkas un būves. Šādā veidā, ņemot par pamatu virzemes daļu, mēs uzreiz varam sākt atsavināt un privatizēt zemi. Ja īpašnieks kāda iemesla dēļ nevar vai nevēlas privatizēt zemi, tad šo zemi nevienam citam pārdot nevar, un viņam saglabājas nomas tiesības uz šo zemi līdz tam laikam, kad viņš gribēs vai varēs šo zemi privatizēt. Faktiski nevar būt tāda situācija, ka virszemes objekts piederēs vienam, bet zeme — citam īpašniekam. Tas ir ļoti būtiski un ļoti slavējami.

— Kā būs ar ostu zemēm? Piemēram, zivju konservu rūpnīca ir privatizēta, bet zeme pieder pašvaldībai.

— Jā. Ar ostām būs sarežģītāk, tādēļ ka ostu zemi privatizēt nevarēs, un tur saglabājas nomas tiesības, jo saskaņā ar ostu likumu šāds ierobežojums pastāv, bet arī praksē jau vienā otrā vietā bija domāts zemi zem privatizētajiem objektiem pārdot.

— Tad jau zināmā mērā tas ir arī Kundziņsalas liktenis.

— Jā, tā tas ir. Privātie varēs šo zemi iegūt. Bet arī šajā jautājumā izvērsās diskusijas. Tā kā speciālisti apgalvoja, ka šis tā dēvētais dzīvojamais rajons gan kartogrāfijā, gan dabā ir iezīmēts, nevar būt tā, ka visa Kundziņsala pēkšņi atkal piederēs privātīpašniekiem, jo tur plānota diezgan liela ostas teritorija, ostas attīstība.

Ļoti patīkams jaunums no aģentūras viedokļa ir tas, ka ar šo likumu ir noteikts, ka pilsētās arī visu valstij piederošo neapbūvēto zemi privatizē Privatizācijas aģentūra. Tas nozīmē, ka mums parādās jauns darba lauks, un to cilvēku potenciālu, kas mums atbrīvojas no uzņēmumu privatizācijas, mēs varēsim pārorientēt uz zemes privatizāciju. Likumā arī noteikts maksāšanas līdzekļu veids, principā tie ir tradicionāli — lati un sertifikāti, bet šoreiz gan ne parastie sertifikāti, ko deva par nodzīvotajiem gadiem, bet gan īpašuma kompensācijas sertifikāti.

Kompensācijas sertifikāti — zemes pirkšanai

Ministru kabineta noteikumi paredz, ka ar īpašuma kompensācijas sertifikātiem jāapmaksā ne mazāk kā 50 procenti zemes cenas. Privatizācijas aģentūra, pārdodot zemes gabalus pilsētās, tagad piekopj nedaudz radikālāku politiku, samaksai par zemi pieprasot 20 procentus latos un 80 procentus īpašuma kompensācijas sertifikātos. Acīmredzot šie noteikumi bija nepieciešami, lai pašvaldības par īpašuma kompensācijas sertifikātiem pārdotu ne mazāk kā 50 procentus zemes. Līdz ar to varētu prognozēt, ka īpašuma kompensācijas sertifikātu cenai, sākot ar vasaras otro pusi, vajadzētu celties, jo sāks pārdot šos zemes gabalus, un kompensācijas sertifikātu nav nemaz tik daudz. Tiesa, likumā ir arī norma — ja pircējs vēlas, viņš ir tiesīgs visu summu samaksāt arī latos. Tas nemaz tik nereāli nav, jo pats pirmais pircējs, kuram mēs pārdevām zemes gabalu, izteica vēlēšanos maksāt latos. Bet tā kā toreiz šis likums vēl nebija stājies spēkā, mēs tomēr 50 procentus likām viņam samaksāt īpašuma kompensācijas sertifikātos. Zemes gabala cena tiek noteikta, pamatojoties uz zemes kadastrālo vērtību. Likums nosaka, ka zemi nevar nopirkt lētāk par tās kadastrālo vērtību. Rīgā zemes kadastrālais novērtējums ir augsts, un dārgāk par kadastrālo vērtību varēs pārdot tikai pašā Rīgas centrā, teiksim, viesnīcu “Latvija”.

— Apmēram kādās robežās?

— Mēs nupat Audēju ielā pārdevām vienu māju, un tur pircējs par zemi samaksāja 35 000 latu, bet zemes gabals ir tiešām neliels. Novērtējot zemi, vērtētāji pašlaik vadās no jūsu nākotnes biznesa, tas ir, valsts nevis novērtē savu īpašumu, bet gan jautā — ko jūs tur darīsit. Ja jums tur būs, piemēram, restorāns, ko jūs, protams, uzcelsit ne ātrāk kā pēc pieciem gadiem, ieguldot lielus līdzekļus, jums zemi pārdos dārgāk. Ja jūs pateiksit, ka būs vienkārši dzīvojamā māja, jums zeme izmaksās lētāk. Te atkal pilnīgi nevajadzīgi ieprogrammēta nenoteiktība, un mēs ļoti ceram, ka te kaut kas tiks mainīts. Mums kopā ar Ekonomikas ministrijas, Hipotēku un zemes bankas, Valsts zemes dienesta un citu institūciju pārstāvjiem ir bijusi saruna pie ministru prezidenta Šķēles kunga, kur tika dots uzdevums vienkāršot zemes vērtēšanu un atteikties no paaugstināšanas koeficientiem. Tā ka jācer, ka šis jautājums tiks atrisināts. Nauda, ko iekasēs no zemes pārdošanas, tiks novirzīta pēc savas sākotnējās piederības. Ja pirms 1940. gada zeme piederēja pašvaldībai, bet tagad to pārdod valsts, tad nauda tiks sadalīta kā pašvaldības objektam – lielākā daļa pašvaldībai un mazākā daļa valstij un otrādi.

Vēl ir daži grozījumi, piemēram, ja jums ir tiesības pirkt zemi un jums ir pašam piešķirti īpašuma kompensācijas sertifikāti, tad jūs varat izmantot visus īpašuma kompensācijas sertifikātus, cik jums ir piešķirti. Tātad jūs varat visu zemes cenu 100 procentu apmērā samaksāt īpašuma kompensācijas sertifikātos. Vēlreiz atkārtoju, šiem kompensācijas sertifikātiem ir jābūt piešķirtiem. Pircēji var neraizēties par to, kur viņi dabūs īpašuma kompensācijas sertifikātus, jo konkrētajā sertifikātu grāmatiņā tie tiek ierakstīti kā īpašuma kompensācijas sertifikāti. Atšķirībā no citiem 20. panta 2. daļā minētajiem zemes pircējiem, kuri vispirms nopērk to un pēc tam iet saskaņot pirkumu ar pašvaldību, mūsu pircējiem uz pašvaldību nebūs jāiet, mēs visu nokārtosim paši pirms privatizācijas.

Gadījumos, kad virszemes objektu pārdod kopā ar zemes gabalu, to varēs nopirkt tikai tad, ja pircējs būs tiesīgs iegādāties īpašumā zemi, tie tiek saistīti kā viens vesels. Šajā likumā ir aplūkotas arī zemes pirmpirkuma tiesības, kas ir tiem, kuriem pieder uz zemes esošais objekts. Kā jau teicu, ja objekta īpašnieks pats nepērk to zemi, tad nevienam citam tā pārdota netiks.

Vēl jāpiemin neliela atšķirība starp valsti un pašvaldībām. Ja zemes gabals ir nodots privatizācijai pēc 1997. gada 17. janvāra, tas tiek nodots privatizācijai kopā ar zemi, bet pašvaldības nodod objektu privatizācijai, tad lēmumā ir skaidri jāpasaka, ka objekts ir privatizējams kopā ar zemi. Acīmredzot pašvaldības šo procesu grib vairāk kontrolēt un nav tik ieinteresētas zemes pārdošanā.

— Kāpēc privatizācijas likumā ir nepieciešams izdarīt grozījumus?

— Mūsu privatizācijas likumā ir apkopotas virszemes objektu pārdošanas procedūras, un tagad tajā būs ietvertas zemes pārdošanas procedūras. Zemes pārdošanu mēs plānojam īsāku, un, ja, nododot zemi privatizācijai, tā būs nostiprināta zemesgrāmatā, tad zemes pārdošana apbūvētam atsevišķam zemes gabalam aizņems ne vairāk kā trīs mēnešus. Ja zemes gabals būs neapbūvēts arī tā pārdošanai nepieciešamais laika periods būs īsāks, bet procedūras būs tās pašas, kas virszemes objektam, jo jebkurš drīkstēs pieteikties, iesniegt savus priekšlikumus. Te faktiski pirmpirkuma tiesības uz brīvajiem zemes gabaliem netiek paredzētas. Līdz ar to lielākā daļa šīs zemes tiks pārdota izsolēs.

— Bet kāpēc tieši zemes tirgus zināmā mērā tiek novirzīts uz privatizācijas aģentūru, bet ne uz citām institūcijām?

— Kā rāda prakse, lai tādos diezgan sarežģītos jautājumos kā zemes pārdošana vienādi piemērotu likumu, ir labāk, ka to dara viena nevis vairākas institūcijas. Šie darbi prasa diezgan lielus finansu resursus, un, ja tos dara vienā vietā, tad izmaksas ir mazākas. Mēs gan piesaistām diezgan daudz citu valsts institūciju šo lietu sakārtošanā, piemēram, Valsts nekustamā īpašuma aģentūru, ar ko mēs esam noslēguši vienošanos par sadarbību. Mēs tai par to arī maksājam tāpat kā jebkurai citai firmai, kas mums palīdz privatizācijā, bet kopējās izmaksas ir mazākas.

— Vai tas nozīmē, ka jūs rūpējaties arī par zemes plānu, robežplānu sastādīšanu?

— Protams. Zeme tiek iemērīta dabā. Ir attiecīgi plāni, zeme tiek reģistrēta zemesgrāmatā, kas ir ļoti būtiski. Tad tiek fiksēti visi apgrūtinājumi, mēs apstaigājam Rīgā visas institūcijas, lai konstatētu, kur atrodas siltā un aukstā ūdens padeve, kanalizācija, energoapgāde, telekomunikācijas un viss pārējais, lai zemes pircēji būtu precīzi informēti, kur šīs komunikācijas atrodas, bet diemžēl prakse liecina, ka privatizācijai nodod jau zemesgrāmatā reģistrētu zemi, bet šie servitūti nav nostiprināti.

— Pircējs nav bijis ieinteresēts nostiprināt?

— Visi cenšas savu īpašumu vispirms nostiprināt zemesgrāmatā, līdz ar to pierādot savas virszemes objekta īpašuma tiesības, nodrošināt kredīta saņemšanu utt. Bet faktiski maz rūpējas par to, lai esošie apgrūtinājumi tiešām tiktu uzrādīti. Mēs tagad esam spiesti visu to sakārtot.

— Cik darījumu ar zemi jūs jau esat noslēguši?

— Reāli pagaidām ir noslēgti tikai daži pirkuma līgumi un apstiprināti kādi 6 privatizācijas noteikumi, bet pašlaik tas ir saistīts ar to, ka zemes privatizācijā, kamēr nav grozīts privatizācijas likums, mēs piemērojam tos pašus nosacījumus, kas attiecas uz virszemes objekta privatizāciju, piemēram, kaut vai tas, ka pēc objekta nodošanas privatizācijai seko 2 mēnešu pretenziju pieteikšanas termiņš. Tas visu procesu uzreiz ievērojami paildzina. Tā ka arī šie labojumi, kurus mēs iesniedzām Saeimā, nepieciešami tādēļ, lai šo lietu paātrinātu.

Ingrīda Rumbēna,

“LV” nozares redaktore

Latvijas mašīnbūve un vāciešu interese

Jūnija sākumā Latvijā notika Vācijas Mašīnbūves asociācijas (VDMA) vizīte, kurā piedalījās divdesmit sešu vācu mašīnbūves uzņēmumu pārstāvji. Vizīti organizēja Latvijas un Vācijas Integrētais Konsultatīvais dienests ( tā darbību finansē Vācijas ekonomikas ministrija) sadarbībā ar Latvijas mašīnbūves asociāciju un Latvijas Attīstības aģentūru.

Šī ir iespaidīgākā vācu rūpnieku delegācija, kāda līdz šim apmeklējusi mūsu valsti. Latvijas mašīnbūvētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs un direktors Vilnis Rantiņš uzsvēra, ka tās mērķis bija noskaidrot sadarbības iespējas starp Latvijas un Vācijas uzņēmumiem kooperācijas, pasūtījumu izvietošanas un investīciju jomā. Viesu vidū bija dažādu mašīnbūves nozaru mazo, vidējo un lielindustrijas uzņēmumu pārstāvji.

Delegācijas vadītājs Vācijas Mašīnbūves asociācijas (VDMA) Ārējo ekonomisko sakaru komitejas priekšsēdētājs Dr.Volfgangs Prīmers uzsvēra, ka vācu uzņēmēju atsaucība pierāda lielo interesi par iespējamiem partneriem Baltijas valstīs.

VDMA Vācijas rūpniecības vidē ir ļoti ietekmīgs spēks. Šī bezpeļņas organizācija darbojas vairāk nekā simt gadu, apvieno 3000 biedru, pārstāvot to intereses gan federālajā valdībā Bonnā, gan Eiropas Savienībā Briselē, un ir lielākā tāda veida asociācija ne vien Vācijā, bet arī Eiropā. Tas arī saprotams, jo mašīnu un iekārtu būve ir lielākā Vācijas rūpniecības nozare; tajā nodarbināti 1 miljons cilvēku. Produkcijas daudzveidība ir unikāla — vairāk nekā 30 specializētajās nozarēs tiek izgatavoti 20 000 dažādu izstrādājumu. Ļoti daudzi vācu mašīnbūves uzņēmumi ir vadošie attiecīgajās tehnoloģijās un 15 nozarēs — atzīti līderi visā pasaulē. Īpaša vācu mašīnbūves iezīme ir augsti specializētie mazie un vidējie uzņēmumi — 90 procentos VDMA uzņēmumu strādā mazāk par pieciem simtiem darbinieku. Dr. V.Prīmers uzsvēra, ka tieši šajā ziņā Latvijas uzņēmumi var būt vācu kolēģiem piemēroti partneri. Nākamais pozitīvais pamats kopējas sadarbības attīstīšanai — Latvijā ir augsti kvalificēti speciālisti, kuriem pa spēkam veikt sarežģītus uzdevumus. Vēl viņš sacīja:

— Ir labāk vienu reizi redzēt, nekā simtreiz dzirdēt. Tālab esam Latvijā. Un esam ieradušies īstajā laikā — kad notiek Latvijas rūpniecības privatizācija un liberalizācija. Visas noderīgās ziņas par Latvijas uzņēmumiem tiks ievadītas mūsu asociācijas datu bāzē, un ar tām varēs iepazīties un turpmākajā darbā izmantot plašs uzņēmēju loks. Protams, nekas nenotiks uzreiz, jo mašīnbūves nozare ir liels un smags tvaikonis, nevis buru kuģis, un tam vajag laiku, lai uzņemtu ātrumu.

Latvijas un Vācijas Integrētā konsultatīvā dienesta direktors Stefans Hanzelmanis piekrita, ka kontaktu attīstīšana nebūs ātrs process, taču vācu rūpnieki esot ieinteresēti veidot ilgstošu sadarbību. Viņš atzina, ka nereti dzirdēti pārmetumi par uzņēmējiem no Vācijas, kuri šeit vēlējušies gūt vieglu peļņu, taču šī sadarbība tikšot būvēta uz savstarpēja godīguma un uzticēšanās pamatiem — “ ja durvis ir atvērtas, pa tām jāieiet abiem”. Tas nozīmē, ka svarīgākie kritēriji šajās partneru attiecībās ir uzticēšanās piegādātājam, termiņu ievērošana un pastāvīgi augsta produkcijas kvalitāte.

Latvijas Attīstības aģentūras mārketinga departamenta direktors Valdis Avotiņš informēja, ka sadarbības veicināšanai ar vācu uzņēmējiem veikts liels un būtisks sagatavošanas darbs, un šī vizīte ir būtisks elements kopējā programmā. Kopš 1994. gada, kad tika noslēgts brīvās tirdzniecības līgums ar Eiropas Savienību, tirdzniecība ar Vāciju dubultojusies, un tā kļuvusi par Latvijas nākamo lielāko partneri aiz Krievijas. Kontakti īpaši paplašinājušies pēdējā gada laikā. Vācijas uzņēmumi Latvijā var būt ļoti nozīmīgs investīciju avots, un tas īpaši uzskatāmi redzams saistībā ar enerģētikas uzņēmumu privatizāciju un citiem pasākumiem.

VFR vēstniecības Saimniecisko sakaru nodaļas vadītājs Volfgangs Manigs izteica gandarījumu par to, ka viena no spēcīgākajām Vācijas rūpniecības nozarēm meklē tirgu un partnerus Baltijas telpā. Viņš atzīmēja, ka īpaša Vācijas valdības programma palīdz Latvijas saimniecisko un politisko sistēmu tuvināt Eiropas Savienības prasībām, un Integrētā konsultatīvā dienesta ieguldījums tajā ir visai nozīmīgs. Taču viņš arī izteica vēlējumu: atdeve būtu lielāka, ja ārvalstu uzņēmēju darbībai šeit tiktu radīti labāki noteikumi un tiktu sakārtoti muitas likumi.Viņš aicināja arī Latvijas valdību sekmēt šo dialogu un izteica cerību, ka vizīte dos lielu ieguldījumu.

Vilnis Rantiņš pastāstīja, ka jau pirmais šīs vizītes pasākums — kontaktu birža, kas notika Rīgas Latviešu biedrības namā, bija pulcinājis apmēram trīsreiz vairāk latviešu uzņēmēju un rūpnieku, nekā iepriekš bija pieteikušies un gaidīti, un arī sarunas ritējušas ļoti spraigi un lietišķi.

— Latvijā mašīnbūves tvaikonis nebija nogrimis, — viņš sacīja. — Tam tikai bija diezgan liela sūce, kam patlaban tiek likti ielāpi. Un ir pamats domāt, ka šis būs vispamatīgākais no visiem. Ražotāji sāk atmosties, un, kas ir visiepriecinošāk, — tieši “mazie” uzņēmēji. Piemēram, tie, kas sākuši saimniekot uz bijušās “Lauktehnikas” uzņēmumu bāzes. Viņi ir jauna tipa vadītāji — droši, ar asu domāšanu, prot valodas un, esmu pārliecināts, nepalaidīs garām iespēju paplašināt sava uzņēmuma iespējas.

Vācu rūpnieki apmeklēja divpadsmit uzņēmumus — akciju sabiedrību “Rīgas vagonu rūpnīca”, Kuģu remonta rūpnīcu, “Rīgas dīzeli”, “Jaudu”, “Dambi” un citus.

Vizīte noslēgusies cerīgi – iespējams, ka vairāki Latvijas mašīnbūves uzņēmumi saņems konkrētus pasūtījumus. Vācu mašīnbūvētāji īpašu interesi izrādīja par mazajiem uzņēmumiem, kuros ražošanas uzsākšanā nebūtu jāiegulda ļoti lieli līdzekļi. Šī vizīte parādīja arī to, ka nopietna un vērienīga sadarbība būs iespējama tikai tad, ja gan produkcijas izgatavošana, gan speciālistu sertificēšana notiks atbilstoši Eiropas standartiem. Kā atzīst V.Rantiņš, tas ir iespējams. Nepieciešama tikai uzņēmība un strādātgriba.

Mudīte Luksa,

“LV” privatizācijas lietu

redaktore

Tas ierobežotais sertifikātu izmantošanas laiks

AIVARS BERNĀNS, Ekonomikas ministrijas Privatizācijas departamenta direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

— Vairāk nekā 50 tūkstoši Latvijas iedzīvotāji saņēmuši īpašuma kompensācijas sertifikātus. Kā liecina nosaukums, šie vērtspapīri atšķirībā no privatizācijas sertifikātiem tiek piešķirti nevis par nodzīvotajiem gadiem, bet par savulaik zaudētajiem īpašumiem. Šo sertifikātu pielietojumā arī ir zināmas atšķirības, un par to šāsdienas sarunā.

— Vai šobrīd visi cilvēki, kam pienākas īpašuma kompensācijas sertifikāti, tos ir saņēmuši?

— No kopējā sertifikātu skaita īpašuma kompensācijas sertifikāti veido 3,9 procentus. Ja privatizācijā ir izmantoti 10,5 miljoni no 108 miljoniem piešķirto sertifikātu kopskaita, tad privatizācijā izmantoto sertifikātu īpatsvars ir 9,6 procenti. Savukārt privatizācijā izmantoto kompensācijas sertifikātu īpatsvars ir ievērojami mazāks — tikai 2,2 procenti. Kāpēc? Ir divi iemesli. Pirmkārt, apmēram 10 procentu no visa kompensācijas sertifikātu skaita nav pat ieskaitīti kontos. Tātad cilvēki vēl nav pat dabūjuši tos aptaustīt. Otrkārt — cilvēku psiholoģiskā attieksme. Vispārizplatīts ir uzskats, ka kompensācijas sertifikāti ir daudz vērtīgāki par “parastajiem”, un tādēļ ļaudis gaida izdevīgus priekšlikumus. Šajā sakarā jāuzsver, ka tikai apmēram puse Latvijas iedzīvotāju varēs izmantot savus sertifikātus pēc to nominālvērtības, tātad — par valsts noteiktām cenām. Piemēram, paātrināti privatizējot dzīvokli, noteikta cena — 2 sertifikāti par kvadrātmetru. Zemes reformas laikā zemes gabalus iespējams izpirkt par valsts noteikto cenu. Pārējos sertifikātus var izlietot izsolēs, kur darbojas tirgus cena, piemēram, akciju publiskajā piedāvājumā.

Tā acīmredzot iespējams izlīdzināt situāciju, kad Latvijas iedzīvotājiem pavisam tiek izsniegti privatizācijas un īpašuma kompensācijas sertifikāti 3,9 miljardu latu vērtībā, bet valsts var piedāvāt izpērkamo īpašumu tikai par 2,2 miljardiem.

— Īpašuma cena ir tik liela, cik par to ir ar mieru maksāt pircējs. Diemžēl mums no padomju laikiem piemīt aizspriedums, ka patieso cenu nosaka valsts. Vai tiešām tā ir?

— Īpašuma kompensācijas sertifikātu priekšrocības zemes privatizācijā reglamentē likums “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” un likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Ir noteikts, ka bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki, kuri nav varējuši atgūt savu bijušo īpašumu vai tā vietā saņemt līdzvērtīgu zemi, par izsolē iegūto zemi maksā ar īpašuma kompensācijas sertifikātiem, bet pārējie pretendenti pēc 1995. gada 31. decembra — Ministru kabineta noteiktajā kārtībā ar naudu un īpašuma kompensācijas sertifikātiem.

Pašlaik ļoti nopietni diskutē, vai pilsētu zeme tiek pārdota par patieso cenu. Izrādās, ka spēkā esošā pilsētu zemes kadastrālās vērtības noteikšanas metodika ir, maigi izsakoties, aplama. Pašlaik tiek gatavoti lēmumi, kā mainīt pilsētu zemes kadastrālo vērtību. Šobrīd te ir diezgan lielas pretrunas. Ministru kabinets noteicis, ka zemi var pārdot izsolēs par tirgus cenu, bet tā nedrīkst būt zemāka par noteikto zemes kadastrālo vērtību. Dažos gadījumos šī vērtība noteikta zemāka par tirgus cenu, un tad, veicot speciālo vērtēšanu, iespējams noteikt arī zemes faktisko tirgus vērtību. Taču — ja kadastrālā vērtība noteikta augstāka par faktisko tirgus cenu, Ministru kabineta noteikumus nav iespējams izpildīt. Šis piemērs liecina, ka valsts noteiktā cena ne vienmēr ir patiesā cena. Starp citu, šobrīd arī laukos zemes kadastrālā vērtība lielākoties ir divas trīs reizes augstāka par faktisko tirgus cenu. Gadās arī otrādi. Piemēram, ja paātrinātajā privatizācijā par 2 sertifikātiem kvadrātmetrā nonāk dzīvoklis Rīgas centrā bijušās nomenklatūras mājās, kas celtas pēc speciāla projekta, ir pilnīgi skaidrs, ka īpašums tiek pārdots divas trīs reizes lētāk par faktisko cenu. Sertifikāts pēc būtības ir finansu instruments, ar kura palīdzību valsts bez maksas nodod savu mantu iedzīvotāju privātīpašumā. Jautājums ir tikai — cik daudz mantas dod un par kādu cenu. Kā jau teicu, šīs cenas noteikšanas metodika bieži vien klibo. Cilvēki neprotestē tad, ja var dabūt kaut ko lētāk. Un ir neapmierināti, ja jāmaksā dārgāk par faktisko tirgus cenu. Es šobrīd runāju par tiem cilvēkiem, kuri ir saņēmuši sertifikātus. Tie, kuri tos uzpērk un pēc tam izmanto privatizācijai, parasti vinnē un pietiekoši labi pelna.

— Kur cilvēks var izmantot kompensācijas sertifikātus?

— Pagājušā gada beigās sākās vairāku īpašumu veidu privatizācija, kuru var veikt vai nu tikai par kompensācijas sertifikātiem, vai arī obligātā kārtā maksājot vairāk nekā pusi ar šiem sertifikātiem. Šis process ilgst tikai kādu pusgadu. Apmēram tik ilgu laiku, kāds nepieciešams, lai konkrētus zemes gabalus sagatavotu privatizācijai. Tāpēc pieprasījums pēc kompensācijas sertifikātiem tirgū un attiecīgi arī to tirgus cenas aprīļa sākumā sāka pārsniegt parasto sertifikātu cenas par kādiem 10 procentiem.

— Kāpēc cilvēki kompensācijas sertifikātus pārdod biežāk nekā parastos?

— Izskaidrojums ir ļoti vienkāršs. Kā jau to rāda vispārējā tendence, apmēram 15 procentu no visiem sertifikātiem ir pārdoti citām personām. Un pārdoti par to cenu, ko piedāvā tai brīdī, kad cilvēkam vajag naudu. Ņemot vērā, ka kompensācijas sertifikātus sāka piešķirt pavisam nesen, arvien jauni cilvēki, kuriem nekavējoties vajag naudu izdzīvošanai, ir spiesti tos pārdot par šīm zemajām cenām. Kad šie ļaudis savus kompensācijas sertifikātus būs pārdevuši, vairs nebūs iespējams atrast pārdevēju, kurš būs ar mieru lēti pārdot. Tā kā pieprasījumam ir reāla bāze, augs arī sertifikātu cena. Šis process jau lēnām risinās. Kā tas izvērsīsies, ir ļoti grūti konkrēti prognozēt. Tas atkarīgs no tā, cik daudz īpašumu un zemes nodos privatizācijā par kompensācijas sertifikātiem. Cik ātri Latvijas Privatizācijas aģentūra šos īpašumus sagatavos privatizācijai. Piemēram, Valsts nekustamā īpašuma aģentūrai ir jāieskaita valsts budžetā 2 miljoni latu. Tātad visi ieņēmumi par ēkas pārdošanu un puse no līdzekļiem, kas iegūti, pārdodot zemi. Puse tādēļ, ka otra puse jāapmaksā ar kompensācijas sertifikātiem. Ievērojami lielāks kompensācijas sertifikātu skaits būs jāiegādājas to privatizēto uzņēmumu īpašniekiem, kuri gribēs nopirkt šo privatizēto uzņēmumu lietošanā esošo zemi. Privatizācijas aģentūra pašlaik intensīvi pieņem pieteikumus šādai zemes pirkšanai, sagatavoti jau trīs saraksti, un ir sākusies šīs zemes pārdošana. Līdz ar to ir skaidrs, ka šī gada laikā sāksies intensīva kompensācijas sertifikātu izmantošana pilsētu zemes pārdošanā.

— Vai kompensācijas sertifikātu piešķiršanas process tomēr neatpaliek no to pielietošanas pieprasījuma?

— Kompensācijas sertifikātu piešķiršana par kapitāldaļām lauksaimniecības uzņēmumos faktiski beigusies. Par lauku apvidus zemi — arī, jo visi lēmumi bija jāpieņem jau līdz 1996. gada novembrim. Palikušas tikai nenozīmīgas “astes”. Vēl gan nav stingri noteikts termiņš, līdz kuram ir jāpabeidz kompensācijas sertifikātu piešķiršana par namīpašumiem. Lūk, tur ir vēl daudz neizskatītu jautājumu. Līdzīga ir situācija kompensācijas sertifikātu piešķiršanā par zemi pilsētās. Šeit zemes komisijas diemžēl strādā neapmierinoši. Tikai apmēram 700 cilvēku saņēmuši sertifikātus par pilsētu zemēm. Ir arī atlikuši kādi 500 uzņēmumi, kuru lietas ir jābeidz izskatīt un lēmumi jāpieņem līdz 1997. gada beigām. Kompensācijas sertifikātu piešķiršanai faktiski būtu jābeidzas šogad. Paliks tiesas jautājumi, strīdus jautājumi.

— Atbilstoši likumam “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” daži zemes īpašnieki vai mantinieki var saņemt naudu par īpašuma kompensācijas sertifikātiem. Vai viņu ir daudz?

— Ļoti neliela daļa, kādi desmit procenti no visiem par lauku apvidus zemi piešķirto kompensācijas sertifikātu saņēmējiem tiesīgi dzēst šos sertifikātus, saņemot kompensāciju naudā. Šobrīd šo cilvēku skaits ir pārsniedzis četrus tūkstošus, diemžēl pašvaldības vēl joprojām kādos 20 procentos gadījumu ir pieļāvušas dažādas kļūdas. Tagad turpinās šo lēmumu labošana vai arī atcelšana.

— Sākotnēji īpašuma kompensācijas sertifikātu vērtība, ja izmantoja tos privatizācijā, pārsniedza pārējo privatizācijas sertifikātu vērtību. Vēlāk abu vērtspapīru veidu vērtība tika vienādota. No tā laika daudzi cilvēki vēl aizvien maldīgi domā, ka kompensācijas sertifikāti oficiāli ir daudz vērtīgāki. Taču patiesībā vienīgā atlikusī papildu vērtība ir priekšrocības. Kādas?

— Kompensācijas sertifikātu īpašnieki, laukos pērkot izsolē iegūto zemi, varēs par to maksāt ar šiem sertifikātiem, kamēr pārējiem būs jāmaksā naudā. Šī lauku zemes pārdošana izsolēs sāksies labākajā gadījumā šā gada otrajā pusē, jo tikai jūnija sākumā valdībā tika akceptēts likumprojekts par lauku apvidus zemes reformas pabeigšanas kārtību, kurā ir arī noteikts, kā turpmāk tiks pārdota šī brīvā lietošanā un īpašumā nepiešķirtā zeme. Tādas zemes, pēc Valsts zemes dienesta datiem, ir nedaudz vairāk par 100 tūkstošiem hektāru. Vēl nav zināms, kas notiks ar tām zemēm, kuras savā laikā ir pieprasītas īpašumā (tādu ir ļoti daudz), arī lēmumi par to piešķiršanu īpašumā ir pieņemti, taču cilvēki vairs nevēlas šos lēmumus pildīt un īpašuma lietas tālāk nekārto. Arī likums par dzīvojamo māju privatizāciju paredz priekšrocības kompensācijas sertifikātu izmantošanā.

— Sakarā ar to, ka sertifikātu izmantošanas laiks ir ierobežots, atlicis vairs pusotra gada, rodas zināma steiga. Toties sākumā bija ļoti garš neskaidrību un vilcināšanās posms. Kāpēc tā?

— Iznāk interesanta situācija: 1992. — 1993. gadā daudzas lietas vēl nebija sakārtotas likumiski, un tikmēr darījumi nevarēja notikt. Tā bija viena no lielākajām bremzēm. Otra bremze sertifikātu lietošanā — Valsts vienkārši neko neprivatizēja, process raisījās ļoti gausi. Ko tad jūs varējāt dabūt, ja valsts nedeva neko pretī? Kopš 1996. gada privatizācijas process ir strauji attīstījies. Lai veicinātu sertifikātu izmantošanas iespējas, Ekonomikas ministrija ierosinājusi, lai iepriekšminēto likumprojektu par lauku apvidus zemes reformas pabeigšanas kārtību steidzamības kārtā pirmajā lasījumā izskata Saeimā, lai pēc vasaras brīvdienām to varētu pieņemt, un jau rudenī varētu sākties brīvās lauku zemes pārdošana izsolēs.

— Bieži vien cilvēkiem šo īpašuma kompensācijas sertifikātu ir daudz vairāk, nekā viņiem ir nepieciešams. Rodas problēma — kur tos likt?

— Īpašniekiem vidēji katram pieder ap 100 sertifikātu. Šajos gadījumos es gribētu vērst uzmanību uz vairākām lietām. Šobrīd tiek apspriesti priekšlikumi daļu no lielu privatizējamo valsts uzņēmumu akcijām piedāvāt tikai kompensācijas sertifikātu īpašniekiem. Otrkārt, jāņem vērā, ka, piemēram, “Ventspils naftas” privatizācijā būs “tautas kārta”. Cilvēkiem nebūs jānervozē, par kādu cenu tiks pārdotas akcijas. Tā tiks iepriekš paziņota. Trešais, kam būtu jāpievērš uzmanība: sāk aktivizēties tā sauktie kopīgo ieguldījumu fondi un pašlaik valdības noteikumi arī paredz, ka iespējams dibināt kompensācijas sertifikātu kopīgo ieguldījumu fondu. Taču šos fondus acīmredzot aktīvi sāks organizēt tikai tad, kad valdība ļoti precīzi būs pateikusi, kādus objektus pārdos kompensācijas sertifikātu īpašniekiem. Ieguldot sertifikātus šādā fondā, cilvēkam vairs nav jālauza galva, kur konkrēti sertifikātus ieguldīt. Tas jau ir šo fondu menedžeru pienākums. Viņu uzraudzība ir pietiekami stingra, un īpašniekam būs tikai viena veida vērtspapīri — ieguldījuma apliecības, kuru cena būs atkarīga no tās mantas vērtības, kuru fonds ieguvis par ieguldītāju sertifikātiem, un tos varēs pārdot arī biržā.

— Tātad viņš iegulda savus simt sertifikātus, un šis fonds ar tiem rīkojas?

— Jā. Izmanto tos privatizācijā un pēc tam pārvalda šo mantu. Tas ir vienkāršāk, nekā pašam meklēt, kurā objektā sertifikātus ieguldīt, cik daudz, par kādu cenu utt.

— Saskaņā ar agrāk publicētajām prognozēm un arī no jūsu teiktā jāsecina, ka šogad sertifikātu izmantošanu paredzēts dažādi paātrināt un veicināt. Taču — kā vēlamais saskan ar praktiskajām norisēm?

— Jaunā, precizētā prognoze tiks sastādīta jūnijā. Taču sertifikātu seguma prognozes izpilde uz 1. aprīli rāda, ka lauku apvidus, pilsētu un mežu zemes pirkšanā izmantoti 10,4 procenti, dzīvokļu privatizācijā — 10,6 procenti, bet uzņēmumu privatizācijā — 23 procenti no iepriekšējā prognozē paredzētajiem sertifikātiem, tātad vidēji par 18 procentiem šī prognoze ir jau izpildīta. Sertifikāti uzņēmumu privatizācijā simtprocentīgi būtu jāizlieto jau nākamā gada vidū. Zemes privatizācijā tiks izlietota tikai neliela daļa, 10 procenti no visiem sertifikātiem. Līdz ar to arī zemes privatizācijas rezultāti maz ko ietekmēs kopumā. Galvenais faktors, kas noteiks, cik daudz sertifikātu tiks izmantoti, ir uzņēmumu privatizācija. Tai skaitā 70 procentu vai vairāk tiks izlietoti lielo uzņēmumu privatizācijā. Faktiski sertifikātu pilnīgas izmantošanas atslēga ir lielo uzņēmumu privatizācija, t.i., četru piecu lielo uzņēmumu privatizācijas gaita.

— Budžeta izpildes grūtību sakarā izskanēja viedoklis, ka varbūt nāksies samazināt par sertifikātiem pārdodamo akciju skaitu. Tā var būt?

— Ja mēs runājam par to, ka publiskajā piedāvājumā par sertifikātiem varētu tikt pārdots apmēram 100 miljonu akciju, tad ir viena interesanta rezerve, par kuru pagaidām nerunā. Tagad uzņēmuma darbinieki piešķirtās kvotas (akciju daudzuma, ko var iegādāties uzņēmuma darbinieki un pensionāri) ietvaros var pirkt neierobežotu akciju skaitu. Ja atjauno iepriekšējo kārtību, kad strādniekiem atkarībā no darba stāža bija noteikts limits, tad nevarētu rasties tāda situācija, ka pieci darbinieki vai viena ģimene uzņēmumā nopērk lielāko daļu darbiniekiem paredzēto akciju. Šādā veidā “ietaupītās” akcijas varētu pārdot izsolēs par naudu vai publiskajā piedāvājumā, nevis nelielai darbinieku grupai. Darbinieki, kuriem akcijas pienākas par nominālvērtību, t.i., 1 latu, un kuri tās iegādājušies, bieži vien ir nopelnījuši par vienu sertifikātu 20, 30 un pat 50 latus — pēc šo akciju cenas biržās šobrīd. Līdz ar to iznāk, ka tā ir īpaši privileģēta cilvēku grupa. Ja šīs privilēģijas nedaudz ierobežo tikai dažiem procentiem no šo darbinieku kopējā skaita, tad par šo starpību var palielināt publiski pārdodamo akciju skaitu. Bet tā ir tikai viena no versijām.

Mudīte Luksa,

“LV” privatizācijas lietu

redaktore

Precizitāte un kontrole, un svītrkodi

Esam jau pieraduši, ka arī uz Latvijas precēm arvien biežāk ieraugām svītrkodu. Un kā gan citādi, ja bez šī svītrkoda preci tikpat kā nav iespējams eksportēt uz ārzemēm, to nepieņem arī lielajos veikalos, kuros ieviesta datorsistēma.

Svītrkodi pirmoreiz parādījās Amerikas Savienotajās Valstīs sešdesmitajos gados. Kādam bija apnicis mūžīgais juceklis ar dzelzceļa kravas vagoniem — kam pieder, uz kurieni jānosūta, kāda prece tur iekšā. Ģeniāli ļaudis radīja pilnīgi jaunu sistēmu: nepieciešamās ziņas ietvēra ciparu un svītru kombinācijā, kuru novietoja uz attiecīgā vagona un izmantoja tā identificēšanai. Tā tika ieviesta nevainojama kārtība. Pēc tam radās vēlēšanās, lai tikpat liela kārtība valdītu arī vagonā, lai būtu zināms viss par pārvadājamajām precēm. Svītrkodi parādījās uz konteineriem vai cita iesaiņojuma.Tas galu galā vairs nav būtiski. Būtiski ir tas, ka patiešām šādā veidā svītrkodi uzsāka savu triumfa gājienu Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Praktiska komerciāla to izmantošana plaši izvērsās septiņdesmitajos gados, un tos ieviesa svītrkodēšanas sistēmas UPC (“Universal Product Code”) ietvaros.

Svītrkodus par derīgiem atzina arī Eiropa, un šeit tika izveidota ar UPC salāgojama sistēma, kura tika nosaukta par EAN (“European Article Numbering”)— “Eiropas preču numerācija”. Šī sistēma ļoti strauji izplatījās arī citos kontinentos, un tālab kopš 1981. gada asociācija tiek saukta par “EAN International” — “Starptautiskā preču numerācija”. Galvenā atšķirība starp šīm sistēmām ir preču svītrkoda ciparu virknes garums. EAN sistēmā ir 13 cipari, bet UPC — 12. Šā gada maijā Čikāgā notika “EAN International” Ģenerālā asambleja. Tās laikā tika atzīmēta abu sistēmu — UPC divdesmit piektā un EAN divdesmitā — gadskārta un parakstīta arī vienošanās par to, ka ASV un Kanāda līdz 2005. gada 1. janvārim pilnīgi pāries uz EAN sistēmu.

Bija vajadzīgi divpadsmit gadi, lai Latvija oficiāli atvērtu durvis EAN sistēmai. 1993. gada decembrī tika nodibināta nacionālā svītrkodēšanas organizācija — Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras birojs “EAN Latvija”.

— Ir ļoti grūti ielēkt pilnā gaitā braucošā vilcienā, — toreiz sacīja “EAN Latvija” ģenerālsekretāre Liene Šauriņa.

Patiesi, pasaules rūpnieki un tirgotāji svītrkodu pakāpeniski, bet ļoti strauji ieviesuši ne vien transportā, noliktavu saimniecībā un tirdzniecībā, bet arī ražošanā. Ar svītrkodiem jau tiek marķētas pat atsevišķu izstrādājumu detaļas, un jebkurā brīdī uzņēmumā nosakāms to daudzums, izlietojums, atlikums un citi dati. Pasaulē EAN sistēma tiek izmantota visā piegādātāju ķēdē: ražotājs — noliktava — veikals. Faktiski svītrkodēšanas sistēma aptver visas cilvēka darbības sfēras, kas saistītas ar informācijas apstrādi. Svītrkodēšanas tehnoloģijas plaši izmanto arī bankās, bibliotēkās, lielos sporta pasākumos, slimnīcās.

Latvija sāka ar EAN ābeci. Pirmie trauksmi cēla zivju produkcijas ražotāji, jo viņi bez svītrkoda nevarēja eksportēt savu preci. Drīz šīs grūtības izjuta arī citi uzņēmumi, un tā tapa EAN birojs, kura dibināšanā piedalījās deviņi uzņēmumi. Taču pavisam drīz iedarbojās otrs dzinējspēks, kas pat sīkos ražotājus mudināja pielietot svītrkodus: radās vietējais pieprasījums, jo tika atvērti daži lieli veikali, kuros pieņēma tikai šādi marķētu produkciju.

Tagad, pēc trīsarpus gadiem, var teikt, ka Latvijai izdevies ielēkt šajā straujajā EAN vilcienā, noturēties tajā un turklāt ieņemt arvien cienījamāku vietu. 1994. gada maijā Latvijas birojs kļuva par pilntiesīgu biedru ar balsstiesībām “EAN International” asociācijā. ( Atbilstoši starptautiskajiem noteikumiem “EAN Latvija” ir nevalstiska pašfinansējoša bezpeļņas organizācija, kas pārstāv mazumtirgotājus, vairumtirgotājus un produkcijas ražotājus). Maija beigās notika “EAN Latvija” pilnsapulce, un izrādījās, ka kopš iepriekšējās, kas bija pirms diviem gadiem, organizācijas biedru skaits pieaudzis par ... 412 procentiem, t.i., pilntiesīgo un asociēto biedru skaits no 42 palielinājies līdz 203. Visvairāk — 82 procenti — “EAN Latvija” biedru ir tieši pārtikas rūpniecības uzņēmumi, tālāk seko vieglās rūpniecības uzņēmumi — 14 procentu, ķīmijas rūpniecība — 3 procenti un poligrāfijas rūpniecības nozare — 1 procents. Aizvadīto gadu laikā paplašinājies arī biroja sniegto pakalpojumu apjoms. Tagad “EAN Latvija” piešķir ne tikai uzņēmumu kodus EAN — 13, bet arī EAN — 8 un EAN — 14, reģistrē kodus ISBN ( grāmatām) un ISSN ( periodikai), reģistrē “EAN Latvija” produktu katalogā ar svītrkodu marķētos produktus, veic kodu simbolu kvalitātes testēšanu, apmāca un konsultē uzņēmējus par EAN sistēmu, kā arī sniedz citus pakalpojumus.

“EAN Latvija” biedri ir gan lieli un plaši pazīstami dažāda profila uzņēmumi, piemēram, a/s “Laima”, “Aldaris”, “Jūraslīcis”, “Rīgas miesnieks”, “Latvijas balzams”, “Rojas zivju konservu rūpnīca”, “Daugavpils pievadķēžu rūpnīca”, SIA “Kellogg Latvija”, Latvijas iepakojuma asociācija, SIA “Interpegro — Latvija”, “Ric — 0cean”, gan daudzi mazāki ražotāji. Svītrkodus izmanto “Žaņa Lagzdiņa maizes fabrika”, zemnieku saimniecības “Zariņi”, “Segliņi”, “Gosupi” u.c. Svītrkodu izmantošana Latvijā strauji vēršas plašumā. Tas ir ļoti iepriecinošs fakts, jo var droši apgalvot, ka svītrkoda izmantošana ne tikai ievieš kārtību un skaidrību preču pārvietošanas un tirdzniecības procesā un tādējādi kalpo paša uzņēmuma ērtībām un darba ražīguma celšanai, bet arī nodrošina precīzu un stingru jebkuras preces apgrozījuma uzskaiti.

“LV” informācija

Ziemeļreina-Vestfālene un Valmiera

Sadarbības sākums bija itin gastronomisks. Rajona lauksaimniecības departamenta direktors Jānis Brengulis atceras, ka pirms trijiem gadiem Zemkopības ministrija lūdza viņu un firmas “Agroserviss” vadītājus Helmu Jirgenu un Vilni Avotu parūpēties par pusdienām VFR Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes Lauksaimniecības ministrijas speciālistiem Ginteram Kisteram un Pīteram Mihelam, kuri no komandējuma Igaunijā devās uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Tā abiem braucējiem pa ceļam pietura iznākusi Valmierā.

Pusdienas un viesu uzņemšana, liekas, bijusi līmenī — jau triju gadu garumā visi arvien vēl satiekas kā draugi un sadarbības partneri, bet ieguvēji no pirmā labā iespaida tagad ir daudzi rajona lauksaimnieki.

Trešo gadu Valmiera saņem no Ziemeļreinas-Vestfālenes nesavtīgu finansiālo atbalstu vairākiem kopīgi izstrādātiem projektiem. Uz Rencēnu pagasta zemnieka Viestura Karlivāna cūkkopības kompleksu “Svennes” no Vācijas atceļojusi mūsdienu prasībām atbilstoša lopkautuves iekārta, akciju sabiedrībā “Vidzemes labība” uzstādīta rapša eļļas spiede un graudu drupinātājs, Jeru pagastā, apvienojoties 12 zemniekiem, tapis un nu jau ar panākumiem strādā lauksaimniecības mašīnu rings, kurā ir pilnīgi visa graudkopībai nepieciešamā tehnika. Valmierā izmēģina arī vairākas Vācijas graudu un kartupeļu šķirnes. Tā kukurūzas audzēšanas eksperimenti rit Bērzaines pagasta zemnieka Andreja Kārkļa saimniecībā. Viņa rīcībā vācieši nodevuši sējmašīnu un pļāvēju, bet Brenguļu pagasta zemnieka Ilmāra Immura laukos aug Vācijas kartupeļi, viņam dāvāts miglotājs un kartupeļu novācējs. Vācu draugi turpina sniegt palīdzību arī šķirņu salīdzināšanas iecirknim Pankās. Šajos gados Vācijā mācījušies vairāki agronomi, lauksaimniecības konsultanti un zemnieki. Arī pašlaik Ziemeļreinā-Vestfālenē uzturas gandrīz visi Jeru pagasta tehnikas ringa dalībnieki. Mācību projekti turpināsies. Šopavasar vācieši sāka sniegt palīdzību arī Ķoņu pagasta mašīnu ringa tapšanā. Nesen Valmieras rajonu apmeklēja Ziemeļreinas-Vestfālenes zemes parlamenta lauksaimniecības komisija, lai savām acīm pārliecinātos, kur un kā Valmieras pusē izlietota palīdzības programmām piešķirtā nauda. Komisijas priekšsēdētājs Heinrihs Kruse pēc redzētā teica:

— Materiālu un morālu atbalstu sniedzam visām trim Baltijas valstīm, jo tās vēlas kļūt par Eiropas Savienības loceklēm. Palīdzam, cik varam, lai ar laiku Eiropas Savienībā mēs kļūtu par labiem partneriem. Uzskatām, ka, apvienojoties mašīnu ringā, zemnieki ir uz pareizā ceļa, jo katram atsevišķi iegādāt tehniku nav pa spēkam. Ir gandarījums, ka Valmieras rajonā mūsu palīdzība prasmīgi likta lietā.

Dažas dienas pēc parlamenta lauksaimniecības komisijas apmeklējuma rajonā kārtējo reizi pabija arī Ziemeļreinas-Vestfālenes zemes Lauksaimniecības ministrijas referents Ginters Kisters, kurš šajos gados īstenojis visus palīdzības projektus. Kad Kistera kungam apvaicājos, vai visas ieceres valmierieši realizē vienlīdz labi un vai gadās arī pa kļūdai, dzirdēju, ka tādēļ jau viņš regulāri apmeklējot Valmieru, lai pats visam sekotu līdzi, lai kopīgi ar Lauksaimniecības departamenta vadību visu pārrunātu, tāpēc sadarbību varot uzskatīt par visnotaļ sekmīgu. Viņaprāt pagaidām vistālāk tikts Jeru tehnikas ringā. Tur palielinātas zemju platības un ražošanas apjomi, zemnieki kļuvuši daudz prasmīgāki.

Ginters Kisters uzsvēra, ka palīdzības projektus viņi vienlaikus realizē arī Igaunijā, Baltkrievijā, Ķīnā un daļā Krievijas. Latvijā sadarbība notiek ar Valmieras rajonu un Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Valmierieši pratuši paši sev palīdzēt, tādēļ, tiekoties ar rajona Lauksaimniecības departamenta direktoru Jāni Brenguli, Kistera kungs uzsvēra, ka Valmiera uz Ziemeļreinas-Vestfālenes zemes atbalstu varot cerēt vismaz desmit gadus. Šogad Vācijā nolemts, ka markas tikšot ne vien rajona lauksaimniecībai, bet arī medicīnai un kultūrai.

Māra Rone