mēs visi latvijā

Kopā ar zinātniekiem pie avotakas Ventspilī

Rīga ar savu trešo daļu Latvijas iedzīvotāju mūsu valstī ir kā milzu magnēts, kas allaž pievelk sev aizvien jaunus darbīgākos cilvēkus, gaišākos prātus, spilgtākos talantus. Kopumā šī gandrīz vienvirziena kustība — jo magnēts ir stiprs un neatlaiž ne uz brīdi — noplicina novadus, provinci. Un tieši tāpēc Latvijas Zinātņu akadēmijas aktivitātēs ļoti būtiska vieta ir, nu jau var teikt, tradicionālajām izbraukuma sēdēm ārpus galvaspilsētas. Līdz šim tādas bijušas Mazirbē, Baldonē, Jaunjelgavā, Daugavpilī, arī citur.

6. jūnijā Zinātņu akadēmija, Ventspils pilsētas dome un valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorijā “Lībiešu krasts” rīkoja kopsēdi Ventspilī par pētījumiem “Letonikā” — “Latviešu grāmatniecība un lībiešu literatūra XIX gs. pirmajā pusē”. Tēma ir ar gluži humanitāru ievirzi, tāpēc šķita neparasti Ventspils braucēju vidū rīta agrumā Rīgā redzēt daudzus eksakto zinātņu pārstāvjus, arī ķīmiķi Emīliju Gudrinieci, fiziķi Juri Ekmani un daudzus, daudzus citus. Tā kā arī žurnālistu bija kupls bariņš, tad rīdzinieku “desants” uz seno ostas pilsētu devās divos autobusos.

“Latvijas Vēstnesis” par Jāni Princi, atzīmējot viņa divsimto dzimšanas dienu, ir daudz rakstījis, esam devuši plašākas apceres par latviešu grāmatniecību pagājušajā gadu simtenī. Tālab šoreiz apņēmāmies vairāk uzmanības pievērst nevis vēsturei, bet gan mūsdienās risināmajiem jautājumiem. Jāteic uzreiz, ka ne vienmēr tas izdevās. Jo pagātne un šodiena bieži vien vijas kopā vienā pavedienā. Gluži kā malks avota ūdens, ko nevar sadalīt mūsdienu valgmē un bijušajā, kas dzesējusi slāpes lībietei, kursim vai kādam viesim no tālāka krasta.

Kopsēde bija lietišķa un atziņām bagāta. Varbūt arī tālab, ka laika tulki 6. jūnijam bija pareģojuši: “Ļoti auglīgs gaiss un daudz lietus debešu”. Tas nekas, ka tas bijis lasāms 1801. gada kalendārā, ko citēja Konstantīns Karulis. Pārsimt gadu laikā taču dabas apstākļi kādā dienā var arī sakrist.

Auglīgs gaiss bija. Lietus padebešus gan todien kāds no Kurzemes bija aizstūmis prom.

Starp mantoto un būvējamo

No domnieces Ingrīdas Štrumfas stāstījuma

Ventspils domniece, visā Latvijā labi pazīstamā muzejniece Ingrīda Štrumfa, savu sakāmo ietērpusi spožā noveliskā formā, zinātnes vīrus un visu publiku aizrāva ar īsti ventspilniecisku patriotismu un atjautību, no tribīnes teikto vēlāk ilustrēdama ar to, kas jau redzams vai drīz nāks redzams pilsētas ielās.

— Pieteikto tematu “Ventspils — kultūras pilsēta” es gribētu mainīt un runāt par kultūru Ventspilī. Kā muzejniecei man vispirms jāpamet skatiens atpakaļ Ventspils pagātnē, lai mēs visi vēlreiz pārliecinātos par to, ko mēs faktiski visi jau zinām, — ka kultūras dzīve savās materiālajās un garīgajās izpausmēs tik ļoti lēni un grūti veidojusies tāpēc, ka pārmantojamību nemitīgi pārtraukušas un pat nojaukušas dažādas ekonomiskas, politiskas un sociālas kataklizmas — kari, mēri un bada gadi senos laikos un revolūcijas, atkal kari, okupācijas, deportācijas, emigrācijas un represijas jaunākos laikos. Ventspils, protams, nav izņēmums, tā tas bijis visā Latvijā. Tomēr Ventspils ir ostas pilsēta. Un ostas darbību vienmēr noteicis politiskais stāvoklis ļoti plašā reģionā. Tikko mēs atzīmējām 100 gadus kopš Ventspils kļuvusi par lielu pasaules tranzītostu. Pagājušā gadsimta beigās — šī gadsimta sākumā sakarā ar Krievijas valdības realizēto modernas tranzītostas izbūves plānu un Maskavas—Ventspils— Ribinskas dzelzceļa atklāšanu 1904. gadā osta sāka darboties jaunā līmenī. Tajā ieplūda daudz cilvēku no apkārtējiem pagastiem, citiem apriņķiem un dažādiem Krievijas reģioniem. Ventspils, kas līdz XIX gadsimta vidum bija pilnīgi baltiska pilsēta, kļuva daudzvalodīga un stipri proletāriska, veidojās pateicīga augsne revolucionārām idejām.

Ventspils arhitektoniskais raibums un situācija, kādā atrodas arhitektūras pieminekļi, ir simboliski. Blakus Livonijas ordeņa laika pilij, kas līdz mums nonākusi ar pagājušā gadsimta fasādēm, ir vecpilsēta, kur vismaz daļēji saglabājies ielu tīkls no hercogistes vai pat Livonijas laikiem ar XVII un XVIII gadsimta dzīvojamām ēkām un noliktavām. Tas viss skatāms juku jukām kopā ar to, kas nācis klāt pagājušajā un šajā gadsimtā. Tur ir historisma un jūgendstila celtnes, kas iespiestas vecpilsētas ieliņu un pilsoņu gruntsgabalu šaurībā. Un blakus izveidojusies jaunpilsēta ar viendzīvokļa īres namiem, kas ļoti tipiski šai pilsētai. Sakarā ar iedzīvotāju skaita lielo mehānisko pieaugumu 60.gados tapuši jaunie dzīvojamo namu rajoni. (Kā referente paskaidroja vēlāk ekskursijas laikā, tas nav baroks, bet barako.)

Īsi sakot, Ventspils arhitektūra atspoguļo visu to, kas šai pilsētā noticis. Ja padomājam, cik katastrofālā situācijā ir vecā apbūve, un vēl aizdomājamies, kas pēc gadiem divdesmit būs ar jauno, tad redzam, ar kādām problēmām mēs sastapāmies šai vienā kultūras jomā — arhitektūrā, kad sākās šis jaunais vēstures periods.

Kāds vārds jāsaka arī par Ventspils iedzīvotājiem. Īsi pirms neatkarības atgūšanas — 1989.gadā — tika sasniegts maksimālais iedzīvotāju skaits — 50,6 tūkstoši. Latviešu īpatsvars — 43 procenti. Šajā gadsimtā tas ir viszemākais rādītājs. Kaut gan pagājušā gadsimta vidū tas skaitīts padsmitos procentu. Tā, 1863.gadā — tikai 19 procenti. Sakarā ar lielajiem būvdarbiem un ostas uzplaukumu iedzīvotāju skaits vēlāk pieauga no 7 tūkstošiem līdz 29 tūkstošiem, turklāt ienācēju lielākā daļa bija latvieši un viņu īpatsvars sasniedza 58 procentus. Pirmās brīvvalsts laikā 20. un 30. gados iedzīvotāju skaits nepārsniedza 15—17 tūkstošus. Latviešu īpatsvars bija 83 procenti. Kādi 6 procenti bija vāciešu, kas vēlāk repatriējās, un ap 7 procentiem ebreju, kas tika iznīcināti kara laikā. Tūlīt pēc kara Ventspilī bija 12 tūkstoši iedzīvotāju, bet drīz vien sākās strauja iedzīvotāju skaita palielināšanās, līdz 1959.gadā bija 36 tūkstoši (60 procenti latviešu) un 1970.gadā — 40,5 tūkstoši (55 procenti latviešu). 1996.gadā bija 46,7 tūkstoši iedzīvotāju, no tiem 46 vai 47 procenti latviešu. Lībiešu Ventspilī nekad nav bijis tik daudz, lai viņi tiktu piesaukti statistikā. Starp ienācējiem, protams, bija daudz lībiešu, taču pilsētā viņi savu piederības sajūtu drīz vien zaudēja.

Tās pārmaiņas, kas nāca līdz ar neatkarības atgūšanu, pilsēta pārdzīvoja bez īpašiem ekonomiskiem un politiskiem satricinājumiem. Lielā mērā tika saglabāta ražošana. Saglabājās ostas darbība un ostas kadri. Tāpēc bija iespējams pāriet uz jaunajam laikam atbilstošām darbības formām. Osta sākusi paplašināt savu darbību, taču visas potences vēl netiek realizētas.

Šī sekmīgā ekonomiskā darbība ir pamats pašvaldības centieniem saglabāt pilsētas materiālās kultūras vērtības un kopt garīgo kultūru. Ventspilī saglabātas visas kultūras iestādes un visi pašdarbības kolektīvi, nodrošināts to finansējums. Tiek atvēlēti līdzekļi arī dažam labam plašāka mēroga pasākumam. Ik pēc diviem gadiem notiek starptautiskie kora mūzikas un amatierteātru festivāli. Pērn tika rīkots dokumentālo filmu festivāls “Cilvēks, zeme, jūra”, bet šovasar pilsēta iekļausies starptautiskajā folkloras festivālā “Baltica”. Turpinās pilsētas svētku un jūras svētku tradīcijas, pēdējos gados tiek rīkoti arī Ostas svētki.

Ventspils nākotnes kultūras pamatos tiek likti divi ļoti stabili akmeņi — pils restaurācija un augstskolas atvēršana. Kaut gan līdz mūsu dienām saglabājušās tikai divas Livonijas pilis — Rīgā un Ventspilī, — un līdz ar to tie ir izcili Latvijas un visas Baltijas kultūras pieminekļi, pēdējos gadsimus Ventspils pilī, kur atradās cietums un pēc tam — armijas kazarmas, nekādi nopietni izpētes darbi nebija iespējami, apmeklētājiem tā faktiski nebija pieejama un līdz ar to tika izslēgta no tūrisma aprites.

Arhitekta Pētera Blūma izstrādātais pils restaurācijas projekts guva principiālu apstiprinājumu starptautiskajā seminārā, ko bijām sarīkojuši, lai saņemtu neatkarīgu un profesionālu darba vērtējumu. Šogad līdz būvdarbu sezonas beigām iecerēts restaurēt pils fasādes un tās teritorijā esošo divu namu ārpusi, labiekārtot pilskalnu un apkārtni. Pilij tiek atstāts ampīra stilam atbilstošais izskats, ko tā ieguva XIX gadsima sākumā. Ne tāpēc, ka mums ļoti patiktu šis oficiālais kroņa stils, bet tāpēc, ka mums nav drošu ziņu, kāda šī pils izskatījusies agrāk. Mūsdienu princips ir netaisīt butaforiju. Neuzdot jaunu par vecu! Tas netiek uzskatīts par estētisku. Un par ētisku. Lai nav kā Jūlim Mūlim — dzeltenas slīpētas kristāla glāzes no plastmasas. Vai nu īstu vai nekādu! Ar laiku uz pili pārcelsies muzejs. Pilī būs arī koncertzāle un telpas dažādām konferencēm.

Mēs ļoti ceram, ka restaurētā pils nebūs vientuļš objekts, bet atdzīvinās visu vecpilsētu, cels tās prestižu. Vecpilsētas atdzimšana sākusies ar ielu seguma atjaunošanu un modernu komunikāciju ierīkošanu. Grūtības ir ar ēku saglabāšanu. Tās saistītas gan ar nesakārtotajiem īpašuma jautājumiem, gan ar daudzu privātīpašnieku nabadzību. Šīs traģiskās pretrunas mums vēl jāpārvar.

Ventspils augstskolā pirmie 100 studenti sāks mācīties jau 1.septembrī. Tā būs ekonomiskas ievirzes augstskola, taču ar laiku paredzēts ik gadus lasīt arī humanitāru kursu. Nevis lai sagatavotu humanitāro zinātņu speciālistus, bet lai visu nozaru studenti varētu izglītoties arī šajā jomā. Vēl pirms dažiem gadiem augstskolas dibināšanas ideja šķita utopiska, taču tas ir mūsu mēģinājums novērst intelekta aizplūšanu, kas notikusi visus pēdējos gadu desmitus. Ja šo procesu izdosies apturēt, pilsētā veidosies sabiedrība, kas pieprasīs attiecīgu kultūras līmeni. Ja mums izdosies sakopt savu kultūras mantojumu un radīt sabiedrību, kas jutīs vajadzību pēc augstām garīgām vērtībām, tad Ventspils tiešām būs kultūras pilsēta.

Uz Kurzemes piekrastes atdzimšanu

No Dr.sc.ing. Edgara Bervalda referāta

Mēs, kas šobrīd darbojamies Vetspils Starptautiskajā radioastronomijas centrā, parādījāmies jūsu pusē 1994. gada 22. jūlijā.

Patīkami konstatēt — kultūra ir cieņā gan Ventspilī, gan tajos cilvēkos, kuri domā par “Lībiešu krastu” un tā problēmām. Ventspils jau var atļauties ne tikai domāt, bet arī sakopt šo vidi, taču Kurzemes piekrastē to pagaidām vēl nevar atļauties. Tomēr visi pētījumi, kas tiek veikti, apzinot pagātni, ir ļoti nozīmīgi. Jo agri vai vēlu pienāks laiks, kad būs jāķeras klāt arī krasta sakārtošanai. Un tad šo pētījumu rezultāti būs galvenais orientieris, kas ļaus mums krastu atjaunot vai radīt tādu, kā to ir gribējušas jau vairākas paaudzes iepriekš.

Identitāte ir jēdziens, ko var piemērot dažādiem līmeņiem. Var runāt par cilvēka kā personības identitāti. Var skatīties uz etniskajām saknēm — uz viņu kā cilvēku vai kā profesionāli. Var runāt par tautas vai etnosa kopējo identitāti. Par Kurzemes krastu un tā nākotni man radās vārdu savienojums — vides identitāte. Šis jēdziens var būt noderīgs tieši tāpēc, ka var izrādīties par galveno, kas sasaista dažādu tautu pārstāvjus, kas šobrīd dzīvo un strādā šinī krastā, dažādas personības un dažādas iestādes un vēl kaut ko. Jo šī vide, ja to saprotam plašā un ļoti dziļā nozīmē, nav veidojusies vienā dienā vai vienā gadā, bet gadu simteņos. Un tad, kad mēs meklējam katrs savu, tā teikt, saglabāšanas variantu vai cešamies izmantot kādus piedāvātos labumus katrs atsevišķi, tad vienīgais, kas mūs var vienot, lai mēs neieslēgtos katrs sevī, ir vide, kurā mēs atrodamies un kurā mēs dzīvojam un kaut ko radām.

Protams, ir labi, ka ar valdības svētību pašlaik jau strādā divas ārzemju firmas un rada projektu ar visai skanīgu nosaukumu “Par Baltijas jūras integrētās zonas pārvaldes projektu”. Tas viss ir labi.

Bet, ja šinī projektā pirmā nodaļa nebūs par to, ka ir pilnīga skaidrība, kādā vidē šis projekts tiek radīts, tad ir maz cerību, ka tam būs lielāka praktiska vērtība nekā nesen dzirdētajam projektam par Latvijas ostu potencēm, kas jau pēc gada par vairāk nekā 100 procentiem nesakrita ar īstenību.

Kāpēc tieši tagad es lieku uzsvaru uz vidi? Tāpēc, ka sevī izveidoju loģisku secinājumu virkni un gribu ar jums tajā dalīties. Manuprāt, tā ir ļoti ticama notikumu gaita, kas turpmāk var risināties Kurzemes krastā. Jā, pašlaik tur valda klusums, tāda kā pamestības un nolemtības gaisotne. Man šķiet, ka šis klusums ir stipri mānīgs. Nevar būt, ka pārapdzīvotajai Eiropai, ar rūpniecību pārpildītai Rietumeiropai neliktos vilinošs šis nelielais gandrīz pirmatnīgās dabas stūrītis Baltijas jūras krastā, gandrīz vai Eiropas centrā. Esmu pārliecināts, ka daudzos Briseles vai citu lielpilsētu kabinetos šodien nopietni spriež un meklē variantus, kā civilizēti, godīgi un laipni tomēr taisīt ekspansiju uz Baltijas jūras austrumkrastu. Acīmredzot tas ir tikai laika jautājums, kad Kurzemes krastā parādīsies darbīgi, aktīvi, gudri cilvēki, bagāti cilvēki un sāks rīkoties. Bet ko mēs darīsim? Vai esam gatavi viņus laipni sagaidīt? Vai esam gatavi un pārliecināti, ka zinām, kur likt viņu naudu, ko ar to darīt? Ko būvēt? Baidos, ka mēs tam vēl neesam gatavi. Un tāpēc esmu pieķēries šim vides identitātes jēdzienam, ka acīmredzot viens no neatliekamajiem pasākumiem visiem, kas šobrīd dzīvo vai darbojas Kurzemes teritorijā, ir salikt kopā savus priekšstatus par šī krasta identitāti, izstrīdēties, izdebatēt, bet atrast kopīgu viedokli. Lai tad, kad parādīsies tie, kam būs izdevīgi šeit ieguldīt naudu (un arī mums tas būs izdevīgi), lai viņi saprastu, ka te nav neapdzīvota sala, bet te ir priekšā cilvēki, kurus parasti sauc par saimniekiem.

Man nesen bija iespēja pabūt kādā zinātniskā konferencē ļoti tālu no šejienes brīnišķīgā dabas stūrītī Makao. Tā ir Dienvidķīna, Klusā okeāna krasts. 24 kvadrātkilometri, faktiski valsts valstī, ko vēl pagaidām pārvalda Portugāle. No turienes atvedu divas atziņas, kas abas ir saistībā ar Kurzemes krastu, ar tā nākotni.

Pirmā atziņa: cik labi mazā laukumā var sadzīvot un cita citu papildināt daudz un dažādas struktūras. Pie mums tas ir tik sarežģīti, jo mums nezin kāpēc šķiet, ka ikviens kaimiņš, kas ierodas un dara kaut ko citu nekā es, ir kaut kas aizdomīgs, vēl jo vairāk — ja viņam labi sokas. Mēs redzam kaimiņā konkurentu un nevaram aizdomāties līdz tam, ka varbūt viņš ir vislabākais palīgs un, ja ar viņu sadarbotos, tad arī mums būtu labāk. Tad, lūk, šinī mazajā zemes pleķītī, kas šobrīd visādi ir ļoti augstā līmenī — dzīves līmenī, kultūras līmenī, — ļoti labi sadzīvo zinātne un izglītība, biznesa struktūras un pašvaldība, kas, protams, aizstāv iedzīvotāju intereses. Loģika, shēma, kā viņi sadarbojas, ir ārkārtīgi vienkārša. Jo zinātne un studenti, to apmaiņa un nepārtrauktās zinātniskās konferences — tas viss aiznes pasaulē šī mazā stūrīša slavu un ar to informē ne vien kolēģus zinātniekus, bet visus pārējos. Un nākamajā reizē šis zinātnieks ierodas kopā ar kādu uzņēmēju (ja vien tas nav ieradies vēl agrāk), rod sakarus, rod iespēju sadarboties. Turpretī pašvaldības galvenā rūpe ir nodarbināt savus cilvēkus un viņiem labi samaksāt. Lūk, šie divi iepriekšējie kaimiņi ir tikai veicinājuši, lai vietējiem būtu ko darīt un lai viņiem maksātu. Domāju, ka šīs sadarbības un saprašanās faktors būs ļoti nozīmīgs, kad mēs intensīvi ķersimies klāt pie Kurzemes krasta sakārtošanas.

Otrs iespaids ir tāds, kādu nedrīkstētu pārņemt. Jau ierodoties tur, bija brīnums, kā tik dabīgs un kulturāls stūrītis varējis saglabāties vismaz gadsimtu kādus nieka kilometrus aiz Honkongas, aiz šī lielā civilizācijas monstra. Tātad cilvēkiem, kas tur dzīvo, ir ārkārtīgi augsts vides identitātes līmenis. Viņi ne tikai gribēja — viņi prata saglabāties tādi, kā viņiem patīk: kopā ar dabu, nepakļaujoties superaugstās būvēšanas idejai un visādiem civilizācijas piesūtītiem labumiem. Tomēr tās arī ir šīs vietas pēdējās dienas, jo faktiski šī vietiņa, kas veidojas no pussalas un dažām atsevišķām saliņām, jau tagad ir viens liels būvlaukums. Un būvē tur, protams, galvenokārt debesskrāpjus. Tas ir efektīgi, ja no okeāna, pat nesaredzot vairs salu, paceļas debesskrāpji. Okeānā arī uzber mākslīgu salu, lai ierīkotu lidostu un skrejceļus. Bet tas vairs nav tas. Tā nav tā vide, tas ir kaut kas pavisam cits. Atliek vienīgi cerēt — Kurzemes krastam tas vēl simt gadus nedraud, un mēs vēl varēsim padzīvot sakārtotā un civilizētā, bet dabīgā un kulturālā vidē.

Mans pienākums ir ne tikai stāstīt, kā vajadzētu rīkoties, bet arī pateikt, ko mēs jaundibinātajā centrā darām un cik tālu esam tikuši ar savas identitātes meklēšanu. Protams, var diskutēt: vai zinātne ir kultūra vai nav? Domāju, ka zinātnes virziens — radioastronomija — nevarētu nevienam radīt bažas, ka tā varētu kaitēt videi vai kultūrai. Jo mūsu vienīgā produkcija, ko mēs ražosim vai uztversim, ir kosmiskā informācija. Mēs to drusku apstrādāsim šeit, uz vietas, bet no tā nekādi kaitīgi atkritumi pāri nepaliks. Un arī informācijas transports tālāk pasaulē nevar atstāt nekādas videi graujošas sekas.

Mums ir tapis projekts, ko gribam piedāvāt, lai aktīvi palīdzētu risināt problēmas, kas skar Ventspili, Kurzemes krastu un visu Baltijas jūru. Naftas bums ir sācies, un neviena spēkos nav to apturēt. Nafta tiks vadāta arvien vairāk, tiks meklēta uz vietas, tiks būvēti jauni termināli. Un šī problēma nav tikai pie mums — tā ir visās jūrās. Pieredze, ko iepazinām Ziemeļjūrā, rāda, ka tomēr ir iespējams ātri un efektīvi atklāt un pierādīt, kurš vainīgs piesārņojumā. Var nofiksēt jūras virsmu un pēc divām stundām dabūt attēlu, kur redzams ne tikai naftas plankums, bet arī kuģis, no kura tas radies. Tas nav nekas jauns. Ziemeļjūrā to jau izmanto. Norvēģijas ziemeļos ir speciāla stacija, kas apgādā ar tā sauktās distanciālās zondēšanas ceļā iegūtiem attēliem. Bet — tie ir ļoti dārgi. Var prognozēt, ka šie dati kļūs aizvien konfidenciālāki, protams, ne vides aizsardzības, bet gan naftas biznesa kontekstā un pat politikas kontekstā. Jo var iedomāties, ka valsts, reģiona vai kādas firmas vadītājs no rīta darbā saņem paketi ar šiem uzņēmumiem un viņam ir pilnīgi skaidrs, kas, kurā laikā un kurā vietā noticis Baltijas jūrā. Nav šaubu, ka viņa lēmumi būs nesalīdzināmi sekmīgāki nekā tiem, kam šīs informācijas nav.

Radioastronomijas centrā mazā antena ir tā, ar ko mēs gribam pelnīt naudu, jo citādi arī mēs neizdzīvosim. Gribu parādīt kādu 1996.gada uzņēmumu Ziemeļjūrā ar naftas izplūdi un baltiem plankumiem, kas ir kuģi, kuri, iespējams, ir vainīgi konkrētajā piesārņojumā. Tromses stacija strādā ar trim antenām, lai uztvertu satelītsignālus un reproducētu attēlus. Mūsu mazā 16 metru antena ir kā radīta šādiem mērķiem. Ja Irbenē šādu staciju izdotos radīt, tad mūsu iespējamā darbības zona sniegtos ne tikai Baltijas jūrā, bet arī pāri Melnajai jūrai un pat Vidusjūrai. Ar šādas stacijas izveidošanu mēs ne vien atrisinātu savas ikdienas problēmas, bet mums būtu iespēja arī tiešām labi nopelnīt.

Vienu mēs varam piedāvāt jau šobrīd — reklamēt Ventspils un arī “Lībiešu krasta” vārdu pasaulē. Šī reklāma būtu visai īpatnēja, jo ir lasāma no kosmosa. Lūk, mūsu lielais šķīvis, kura laukums ir 600 kvadrātmetru, uz tā var izvietot ļoti efektīvu informāciju, turklāt tā mums nebūt netraucēs novērojumiem.

Runā, kad tev top dots !

No referātiem un ziņojumiem

Pēdējos gados par Jāni Princi un viņa pēctečiem runāts vairākkārt, un pērn Prinču dzimtas patriarha 200 gadu jubileja tika atzīmēta gan dzimtajā Miķeļtornī (agrāk Pize), Ventspilī un arī Rīgā, tomēr ZA goda locekļa Tenu Karmas stāstījums par Jāni Princi senioru un viņa literāro devumu klausītājiem ļāva ielūkoties mazāk pazīstamās izcilā lībiešu rakstnieka dzīves lappusēs:

— Dzejas krājuma ideja vecajam Princim sāka rasties 1842. gada vasarā, īpašos, kaut arī jūrmalniekiem ne tik neparastos apstākļos. Viņš pats vēlāk “Latviešu Avīzēs” to apraksta šādi: “Tā varen liela vētra tās laivas zeģeļus gabalu gabalos saraustīja, tā ka tikai plikas virves vien atlika, un mēs dienu un nakti tapām no briesmīgiem viļņiem mētāti, brīžam gaisos pacelti, brīžam atkal jūras dibinā iestumti.” Šais mirkļos Vecais Princis deva solījumu rakstīt Dievam slavas dziesmu, ja viņš palīdzēs tikt malā. Šādi solījumi nereti pēc laimīgas izglābšanās tiek aizmirsti, vai arī izpildīti tikai daļēji, bet Princis to izpildīja ar uzviju, aicināja talkā arī savu vecāko dēlu — Jāni Princi junioru, un tā iznāca vesela grāmata. Tā radās otrais latviešu oriģināldzejas krājums. Ar šo krājumu latviešu dzejā un vispār latviešu literatūrā ienāca jūras tematika. Grāmata ar vēlākā arhibīskapa Teodora Grīnberga gādību piedzīvoja arī otru izdevumu Ventspilī 1914. gadā.

Jānis Princis seniors jau pirms Šēgrēna pirmās ekspedīcijas bija sācis domāt par lībiešu valodas saglabāšanu nākamajām paaudzēm un šai nolūkā bija nodevis vairākus lībiešu tekstus glabāšanai savam mācītājam Hilneram. Viņš ir arī pirmais mums vārdā zināmais lībietis, kas rakstītprasmi ir izmantojis savas valodas pierakstīšanai. Vecais Princis izcēlās arī ar to, ka viņš spēja no atmiņu apcirkņiem izvilkt aizmirstus vārdus, kā arī vajadzības gadījumā radīt jaunus vārdus no lībiešu valodas materiāla. Piemēram, kad Šēgrēns vaicājis, kā lībiski ir kapitāls , viņš saņēmis atbildi ræ (rā) tšupā , t.i., “naudas čupa”, un kapitālists — ræ (rā) čupā pidāji , t.i., “naudas čupas turētājs”. Valodā, kas ir attīstīties spējīga, vienmēr rodas arī jaunvārdi. vecais Princis bija pirmais mums zināmais lībiešu jaunvārdu radītājs, pirmais lībiešu valodas kopējs un meistars.

Referējot par Kurzemes lībiešu iesūtījumiem Krievijas Zinātņu akadēmijas arhīvā, akadēmiķis Saulvedis Cimermanis pievērsa uzmanību visā pasaulē aktuālajam uzdevumam novērst mazo tautu saplūšanu ar lielākām etniskām vienībām. Vissvarīgākais ir uzturēt šo mazo tautu valodu un kultūru, stiprināt etnisko apziņu un iespējami pilnīgāk izzināt un dokumentēt to valodu, garīgo un materiālo kultūru, pētījumiem izmantojot visus pieejamos pirmavotus. Šādu pirmavotu referents pētījis arī Jāņa Prinča un viņa dēlu, Vaides lībieša Andreja Launica, Lielirbes lībieša Damberga un Košraga skolotāja Nika Polmaņa iesūtītos ticējumus, mīklas, kāzu un dažādu ģimenes dzīves rituālu aprakstus. Šajās senajās lībiešu tautas atziņās der ieklausīties: “Esi kluss, kad tu dodi, bet runā, kad tev top dots. Kad katrs priekš savām durvīm slaucītu, tad būtu arī gatves tīras. Tas gudrs var visa aizmirst, bet nekad savas vainas un laba darītājus. Kas ar dubļiem spēlē, tas sagāna rokas.” Kopumā vērtējot arhīvā rūpīgi izpētītos pašu lībiešu iesūtījumus, akadēmiķis secināja, ka tie ir ļoti vērtīgs pirmavots lībiešu dzīvesveida, kultūras un valodas pētīšanai un salīdzināšanai ar attiecīgām citu etnosu parādībām.

LZA goda locekļa Konstantīna Karuļa priekšlasījumu “LV” cer tuvākajā laikā iespiest pilnībā, jo referents, runājot par “Kurzemes grāmatu divu gadsimtu mijā”, sniedza daudz jaunu faktu un atziņu. Lasītāju ieinteresēšanai — K.Karuļa uzstāšanās ievads.

“Grāmatas atspoguļo dzīvi. Atspoguļo un reizē arī veido. Ieskatoties kāda laikmeta grāmatās, mēs skaidri redzam tā laika politiskās un ideoloģiskās dominantes, redzam pretstatu starp masu un elitāro grāmatu, kas pauž ne tikai lasītāju interešu atšķirību, bet arī jaunas tendences un jaunu straumju ieplūšanu, kuras izdalās uz dominējošā fona. Un redzam arī materiālo apsvērumu ietekmi uz atsevišķu grāmatniecības nozaru attīstību; jo sevišķi redzam grāmatu ražas atkarību no lasītāju pirktspējām. Tie ir faktori, kas svarīgi katra laikmeta grāmatniecībā, un tāpēc vairākas paralēles varam vilkt starp aplūkojamo laikmetu Kurzemē un mūsu dienām, kad tuvojamies jauna gadsimta slieksnim.”

Filoloģijas doktore Zigrīda Frīde stāstījumu par literārajiem procesiem Kurzemē XIX gadsimta pirmajā pusē un ceļu uz vienotas latviešu literatūras izveidi ilustrēja ar 1830.gadā publicētajām Hūgenbergera dzejas rindām:

Latviešu runa mīļi, jauki skan, (..)

Lai viņu kopjam un izskaidrojam,

Vidzemei kūrus lai tuvāk pievedam!

Vienota tauta nesīs augļus gan.

ZA goda loceklis Gunārs Priede Cirspenes kapsētā pieminēja savus senčus, kas atdusas turpat līdzās Prinču dzimtai. Konferencē viņš skubināja uz lībiešu pētījumu paplašināšanu visā Ziemeļkurzemē:

— Grāmatā “Kurzeme un kurzemnieki” ir arī profesores Martas Rudzītes raksts par latviešu valodu Kurzemē. Es pēc kartes mēģināju izpētīt, kā tad zinātniski saucas tā valoda, no kuras mani nikni atradināja pamatskolā Rīgā. Izrādās, ka Cirspenes ciemā runā latviešu valodas lībiskajā dialektā dziļā Kurzemes izloksnē ar kuršu valodas substrātu. Mums pašiem gan par to nekādas jausmas nebija. Vienkārši sarunājāmies un sapratāmies. Varējām izstāstīt visu, ko vajadzēja. Rīgā ar to lībisko ietekmi bija vieglāk — drīz vien sapratu, ka nedrīkst teikt viš , jāsaka viņš , nedrīkst teikt es ir , jāsaka es esmu , bet ar to kuršu substrātu bija grūtāk — piemēram, patskaņa pagarinājums pirms “r”, kam seko vēl kāds līdzskanis: nedrīkst sacīt bārgs laiks , bārgums (tas mums ir pērkona negaiss). Tad es secināju, ka nedrīkst teikt arī dārgs prieks , dārgums . Nē, izrādās, tā var teikt un tā jāsaka.

Rodas jautājums, vai mēs savā Cirspenes ciemā, kur visi māju vārdi ir lībiešu cilmes un mēs paši runājām lībiskā dialektā dziļajā Ventas izloksnē, — vai mēs sevi apzinājāmies par lībiešu pēctečiem, kādi mēs neapšaubāmi — bijām. Liekas, nē. Mēs sevi uzskatījām par latviešiem. Lībieši arī bija tuvumā. Ventspilī mēs no viņiem pirkām butes, viņu laivas piestāja Ventmalā aiz tirgus laukuma tai vietā, kur tagad stāv kuģis “Hercogs Jēkabs”. Mēs paši jutāmies it kā citādi. Bet, kad tagad dzirdu Vilmu Silanaglu, Pētera Damberga māsu, runājam lībiešu pasaku, es nepārprotami dzirdu savas vecmāmiņas intonācijas. Un man klausoties pat liekas: tūlīt, tūlīt sapratīšu arī vārdus.

Un, kad Brīvdabas muzejā ieeju no Lūžņas atvestajā Dēliņu mājā, ir pavisam savāda sajūta — es esmu savās Cirspenes ciema Pavāru mājās, viss līdz pēdējam sīkumam ir tāpat.

Vidzemē lībieši ir izzuduši, viņu vairs nav. Kurzemē lībiešu ir maz. Turpretī lībiskā dialekta runātāju jeb tāmnieku pagaidām — paldies Dievam! — ir vēl daudz, tūkstošiem. Vai tad nevajadzētu viņus visus apzināt? Kā akadēmiķis Saulvedis Cimermanis ieteicis — paplašināt lībiešu pētījumus visā Ziemeļkurzemē. Rīdziniekiem, kas nāk no citiem novadiem, kad mūs redz, īpaši tos, kas runājam vai cenšamies runāt literārajā valodā, liekas, ka esam tādi paši kā viņi. Bet mēs neesam. Mums nāk līdzi šī somugru sākotne. Mēs esam atnesuši līdz mūsdienām lībisko struktūru ne vien savā runā, bet arī domāšanā. Tās ir saistītas lietas. Un tas mums jāapzinās.

Par lībiešu grāmatniecības turpināšanos rūpējas “Lībiešu krasts” — valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija. Ar tā svētību apgāds “Zinātne” 1994. gadā izdeva valodnieces Kersti Boiko sastādīto krājumu “Lībieši”, iznākušas jau divas “Lībiešu gadagrāmatas”. Kā informēja “Lībiešu krasta” direktors Edgars Sīlis, pašlaik tiek plānota grāmata par lībiešu etnisko vēsturi un kultūras vēsturi, kuras veidošanā piedalīsies Igaunijas un Latvijas zinātnieki. Tāds pat senlolots un izsapņots darbs ir arī lībiešu dzejas antoloģija. Jau strādā darba grupa Tenu Karmas un Gundegas Blumbergas vadībā.

Jāņa Prinča juniora piektās paaudzes pārstāve vēstures doktore Ieva Neilande savā uzrunā atgādināja, ka Prinču dzimtā allaž ir bijuši cilvēki ar ļoti augstu pienākuma apziņu. Tas vērojams arī visjaunākajos Prinču pēctečos un lībiešu jaunajā paaudzē vispār.

Cilvēki ir stipri, ja ir vienoti. Un cilvēki allaž dzīvo ar cerību. Tālab viena rindkopa no Ievas Neilandes gaišā skatiena:

“Man gribētos atzīmēt, ka “Lībiešu krasts” sasien paaudzes. Piecdesmit gadu noklusēšanas laiks lībiešiem radīja traģisku pēctecības pārrāvumu. To pārtrauca Trešā atmoda. Savu darbību atjaunoja Lībiešu kultūras savienība, tika radīts “Lībiešu krasts”, kas ļāva izmantot valsts palīdzību lībiešu kultūras mantojuma saglabāšanai un kultūrvides veidošanai, arī atbalstīt tos nebūt ne tik daudzos cilvēkus, kuri veido lībiešu kultūru šodien. Man šķiet, ka šis darbs ir nepārvērtējams. Bērnu nometnes, jaunieši, kas mācās valodu un sāk apzināties savu unikalitāti, lepojas, ka ir lībieši. Tā ir ķīla rītdienai, kas ļauj nākotnē raudzīties ar cerību.”

Konferencē ar godu tika pieminēta lībiete Elvīra Zēberga, kas kopā ar savu māsu Emmu Erenštreiti stāvēja pie Atmodas šūpuļa un savulaik sacīja: “Mana ģimene sastāv no ilgām pēc Miķeļtorņa.” Jau mājupceļā “Lībiešu krasta” saimnieku laipni dāvātajā “Līvli” numurā izlasījām lībiešu dzimtas atvases Mirdzas Krones atvadu vārdus: “Elvīra Zēberga katru darbu — pat vissīkāko — prata skaisti un labi padarīt: skaisti pļaut, skaisti zemi strādāt, ja vajadzēja, arī namdara darbus. Viņa ļoti necieta paviršību darbā. Pēc aiziešanas pensijā Elvīra bija pirmā lībiete, kas atgriezās savā Miķeļtornī, lai atjaunotu nopostītās dzimtas mājas. Toreiz jau ar stipri sāpošām kājām piedalījās kokmateriālu sagādē. Tagad mājas un to apkārtne izstaro īpašu auru, galotnes augstu pacēlušas kadiķu, priežu un egļu rindas, kuplo skaisti bērzu puduri — abu māsu svētajām rokām stādīti. Dzimtene — svētums, kas katram saudzējams un kopjams. Tāda atziņa Elvīrai Zēbergai nāca līdzi no bērnības un pavadīja viņu visu mūžu.”

Skaisti un labi padarīta darba sajūtu atstāja arī šī bagātā diena Ventspilī. Ar senās, cienījamās lībiešu dzimtas atvases vēstures doktores Ievas Neilandes gaismas piestrāvoto ticību jaunatnei, ar lībiskās vecmāmiņas mazdēla Gunāra Priedes pārdomu brīdi Cirspenes kapsētā, ar domnieces Ingrīdas Štrumfas uzburto Ventspils kā kultūras un zinātnes pilsētas veidolu, ar Turaidas Dainu kalna veidotāja Induļa Rankas cieņas pilno kavēšanos pie jūras dzelmē guldīto jūrnieku piemiņas dižakmens Ventmalā un ierāpšanos Ventspils starptautiskā radioastronomijas centra uztvērēja “lielajā ausī”, kur ir tikai paša cilvēka ziņā — izmantot to labiem vai sliktiem mērķiem.

Aina Rozniece, Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktori

Foto: Arnis Blumgergs, “LV”

Senā avotaka Ventspils centrā devusi veldzi daudzām paaudzēm. Pašlaik tai vajadzīga cilvēku palīdzība

Konstantīna Karuļa priekšlasījumā līdzās zinātnieka domai bija arī aktierisks sniegums

Prinču dzimtas atdusas vieta Cirspenes kapos. Koka krusts uzlikts pēdējā laikā, jo tā čuguna priekšteci bija pieveicis laikazobs

Senas un ievērojamas lībiešu dzimtas pēctecis Ilmārs Geige (otrais no labās) kopā ar akadēmiķiem Juri Ekmani, Tāli Milleru un Jāni Graudoni

Viduslaiku pilsētas sirds — Rātslaukums — atdzima jau Latvijas brīvvalstī

Sastatnēs — tātad ceļā uz atdzimšanu viena no divām Livonijas pilīm Latvijā

Arī dzirnavu spārni veido krustu, tikai tas kalpo dzīvībai — maļ maizi

Augstu paceļas kādreiz superslepenās Irbenes radioastronomijas antenas “auss”

Šādu sakoptu stūrīšu Ventspilī ir aizvien vairāk

Ingrīdas Štrumfas (attēla labajā malā) stāstījumā varēja klausīties ar aizturētu elpu

Piemineklis jūrniekiem un zvejniekiem, kuru kaps — jūras dzelme

Fotografējamies uztvērējantenas 600 kvadrātmetru lielajā “ausī”