Dienesti savu uzdevumu ir veikuši saskaņā ar likumu

Turpinājums no 1.lpp.

Es šeit gribētu paskaidrot, varbūt jau vērojot to, kas ir laikrakstos, jo, protams, tas ir svarīgi, kā sabiedrība reaģē, teiksim, galvenokārt valsts dienestus, un es konkrēti domāju par ieņēmumu dienestu. Un, es domāju, ja tur redzama vai dzirdama neprecīza informācija, tad ir vajadzīgs to precizēt. Tātad — kas ir mūsu sadarbības pamatā? Pēc uzņēmuma juridiskās reģistrācijas (kā tas notiek, to es nestāstīšu, tā ir kolēģa kompetence) mēs saņemam, centrālais aparāts, ieņēmumu dienests, es to apzīmēju nosacīti, sauksim to — tā ir ieņēmumu dienesta vadība, tas nav tieši administrējošās 34 teritoriālās iestādes, bet centrālais ieņēmumu dienesta aparāts. Informāciju saņem elektroniskā veidā. Mēs dažus mirkļus, kad uzņēmumu pabeigts iereģistrēt Uzņēmumu reģistrā, mēs viņu redzam, ka viņš ir piereģistrēts. Tas ir tas brīdis, protams, ja mums ir vajadzība redzēt. Jo mums šis darbs galvenokārt ir vērsts uz to, kas ir Likumā par ieņēmumu dienestu, Likumā par nodokļiem un nodevām un Likumā par katru no uzņēmējdarbības veidiem.

Mūsu interese un darbs paaugstinās un rodas tajā brīdī, kad uzņēmējs reģistrējas kā nodokļu maksātājs. Tā ir reģistrācija, kas notiek pie mums, balstoties uz Uzņēmumu reģistra datiem. Tātad pēc Ministru kabineta noteikumiem (es arī pieminēšu numuru precizitātes labad, Nr.109 no 1995.gada 22.aprīļa) ir noteikts, ka uzņēmumam ir jāreģistrējas desmit dienu laikā. Ja viņš reģistrējas, tā ir viņa fiziska ierašanās attiecīgā ieņēmumu dinesta teritoriālajā iestādē, kurā viņš ir juridiski adresēts. Tā ir ļoti vienkārša procedūra, esot līdzi juridiskās personas pārstāvim attiecīgajiem dokumentiem, bankas rekvizītiem un vēl dažiem, un, ar parakstu apliecinot, ka viņš ir stājies nodokļu maksātāju uzskaitē, šī procedūra arī beidzas. Un tās laikā tiek vēlreiz sniegta informācija, uz ko viņam vairāk jāvērš uzmanība, kas viņam būtu jādara tuvākajā laikā, kādas nodokļu atskaites vai kādi citi dokumenti, kas ir jāsniedz ieņēmumu dienestā vai varbūt kas saistīti ar muitu. Bet parasti jau tas nav, ja uzņēmums tikko reģistrējies. Tā ir tā pareizākā un vieglākā puse. Protams, tālāk jau ieņēmumu dienests uzņemas atbildību par šo juridisko personu. Ja netiek reģistrēts tajā gadījumā kā nodokļu maksātājs? Vēlreiz gribu precizēt, ka pēc mūsu pašreizējās likumdošanas un tiem likumiem, kas reglamentē uzņēmējdarbību un kas reglamentē ieņēmumu dienesta darbu, ieņēmumu dienestam nav pienākums šo uzņēmumu, kurš nav reģistrējies kā nodokļu maksātājs, bet ir reģistrējies kā juridiska persona Uzņēmumu reģistrā, kaut kā rīkoties un konkrēti sūtīt Uzņēmumu reģistram kādu informāciju, ka, lūk, kaut kas nenotiek. Kāpēc? Lūk, tas ir cits jautājums. Jo nekur nav teikts, ka uzņēmējs, piereģistrējot savu uzņēmējdarbību un reģistrējies kā nodokļu maksātājs, var nedarboties saimnieciski finansiāli vai saimnieciski, vai, kā mēs sakām, saimniecisko darbību veikt. Tas nekur nav noteikts.

Tātad, ja viņš par sevi iesniedz ziņas pēc reģistrēšanās abos šajos reģistros — Uzņēmumu reģistrā, Valsts ieņēmumu dienestā, bet uzraksta, es saku, no galvas, uzņēmuma darbība netiks veikta trīs gadus. Tāds dokuments stāv. Mēs ņemam vērā uzņēmēja vēlēšanos kaut kādu iemeslu pēc nedarboties. Vai viņš darbojas ar citiem uzņēmumiem — tā ir viņa privāta darīšana. Tas ir tādā gadījumā, ja ir reģistrējies. Un, ja nav reģistrējies? Mēs regulāri sūtām Uzņēmumu reģistram šīs ziņas par nereģistrētiem kā nodokļu maksātājiem. Bet vēlreiz uzsveru — tas nav mūsu pienākums ar mūsu pašreizējo likumdošanu. Ja arī mēs to nedarītu, tad šeit pārmest nevarētu neko, jo tas ir mūsu kopējs priekšlikums, ko mēs pateiksim beigās, kā tālāk rīkoties, to es pateikšu pašās beigās. Bet es gribēju uzsvērt šīs divas nianses, kas Valsts ieņēmumu dienestam ir jādara un kuros brīžos atkarībā no tā, vai viņš ir reģistrējies kā nodokļu maksātājs vai nē, kāda ir mūsu rīcība.

Tālāk runāja Jānis Endziņš:

— Ņemot vērā to, ka pēdējā laikā masu informācijas līdzekļos diezgan daudz sniegti fakti par Uzņēmumu reģistru, mēģināšu gari nerunāt. Vēlreiz es vēlētos uzsvērt dažas lietas. Uzņēmumu reģistram pamatā ir četras funkcijas. Pirmā funkcija ir uzņēmējsabiedrību, tagad arī sabiedrisko organizāciju un masu informācijas līdzekļu sabiedriskā uzskaite. Otra ir reģistrācijas funkcija. Trešā funkcija saucas valsts kontrole pār darbības un dibināšanas dokumentu atbilstību likuma prasībām. Un ceturtā funkcija ir informācijas sniegšana. Loģiski, ka Uzņēmumu reģistrs visu savu pārējo darbību veic pakārtoti šīm četrām nosauktajām funkcijām. No pēdējā laikā notikušā ir redzamas vairākas lietas, ka acīmredzot sabiedrība nav pietiekami informēta par tādām Uzņēmumu reģistra darbības pamatnostādnēm. Un proti — jau kopš pagājušā gada likums nepārprotami nosaka, ka gan uzņēmums, uzņēmējsabiedrība, gan šīs jau piereģistrētās uzņēmējsabiedrības statūti un visi reģistrējamie grozījumi ir 15 dienu laikā jāiesniedz Uzņēmumu reģistrā. Un šie grozījumi saskaņā ar Likumu par Uzņēmumu reģistru stājas spēkā ar reģistrācijas brīdi. Šī norma gan nav īpaši veca — tā ir no 1996.gada, taču mums ir pamats domāt, ka šī norma pilnībā ievērota netiek.

Pēc tam abi runātāji atbildēja uz jautājumiem.

Jautājums: — Uzņēmumu reģistrā 15 dienu laikā ir jāiesniedz grozījumi, bet, kā jūs pats minējāt, tas netiek darīts. Likumā par Uzņēmumu reģistru ir teikts: ja ir aizdomas, ka ir pārkāpta kāda no normām, Uzņēmumu reģistram ir jālieto sankcijas. Kas par to ir atbildīgs?

Jānis Endziņš: — Šajā ziņā Likums par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru nosaka divas lietas. Pirmā lieta: ja Uzņēmumu reģistrs konstatē, ka iesniegtie dokumenti, teiksim, varētu būt viltoti vai ziņas būs nepatiesas vai tiek konstatētas kādas citas pretlikumības, tad saskaņā ar likumu mums ir jāsniedz informācija attiecīgām drošības iestādēm, lai izvērtē vai nu šo lietu, vai faktu. Otra lieta, kas varētu būt, ir tā, ka likums arīdzan nosaka: ja Uzņēmumu reģistra valsts notāram ir dibinātas ziņas, ka attiecīgais uzņēmums, uzņēmējsabiedrība gada laikā nav uzsākusi uzņēmējdarbību, viņa pienākums ir 30 dienu laikā prasīt paskaidrojumu no attiecīgā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības. Un šeit atkal ir divi varianti. Ja šajā termiņā informācija netiek sniegta vai arī tiek sniegta informācija, kas apstiprina to, ka uzņēmums patiešām gada laikā nav uzsācis uzņēmējdarbību, valsts notārs pieņem lēmumu par likvidāciju un statūtsabiedrībai ieceļ likvidatorus.

Jautājums: — Vai ir bijuši gadījumi, kad dibinātāji krāpjas?

Jānis Endziņš: — Protams.

Jautājums: — Cik lielā mērā jūs šobrīd piemērojat sankcijas?

Jānis Endziņš: — Sankcijas tiek piemērotas visu laiku. Nemitīgi Uzņēmumu reģistrā tiek iesniegti dažādi iesniegumi. Valsts ieņēmumu dienests mums tāpat sniedz informāciju. Loģiski, ka tiek sūtīti pieprasījumi sniegt paskaidrojumus, tāpat tiek sniegtas ziņas prokuratūrai un citām drošības iestādēm.

Jautājums: — Bet par šiem konkrētajiem gadījumiem, par ko šobrīd sabiedrībā tik daudz runā — par valsts amatpersonām? Vai par šiem gadījumiem nebija nekā krimināla?

Jānis Endziņš: — Es tagad bez lietām negribētu īpaši komentēt, tāpēc, ka šo gadījumu bija stipri daudz. Es tiešām nepārzinu visas šīs daudzās reģistrācijas lietas, varbūt kādā arī bija.

Jautājums: — Vai nav pretrunas likumos, kas reģistrē uzņēmējdarbību un pieprasa 15 dienu laikā reģistrēt izmaiņas, bet pieļauj pēc tam nedarboties?

Jānis Endziņš: — Domāju, te ir runa, ka uzņēmējam ir tiesības paziņot par to, ka viņš savu darbību apturēs. Un galvenais uzņēmēja pienākums ir attiecīgā kārtībā informēt konkrētās valsts iestādes — gan Uzņēmumu reģistru, gan Valsts ieņēmumu dienestu. Ja tas ir izdarīts, tad nav nekādu problēmu. Šie gadījumi attiecas uz to, ka gada laikā nav uzsākta uzņēmējdarbība, šie ir arī gadījumi, kad nav nekādas informācijas. Tie ir gadījumi, kad uzņēmums vai uzņēmējsabiedrība ir nodibināta un pēkšņi no kādiem avotiem rodas informācija, ka šis uzņēmums darbību neveic. Tās gan ir tādas savā ziņā sankcijas, ja Uzņēmumu reģistrs pieprasa. Vēlreiz uzsveru: ja ir pienācīgā kārtā informēts gan Valsts ieņēmumu dienests, gan Uzņēmumu reģistrs, problēmu nav.

Andrejs Sončiks: — Es gribētu papildināt jautājumu, jo tas skar ieņēmumu dienestu. Uz šo jautājumu var rast vēl skaidrāku atbildi, ja paskatās Likumā par uzņēmējdarbību un konkrēti 34.pantā. Un tur skaidri un gaiši trešajā rindkopā teikts: "Ja uzņēmums pārtrauc savu darbību, vadītājam par to jāpaziņo Valsts ieņēmumu dienesta iestādēm pēc tā reģistrācijas vietas..."

Jautājums: — Gan deputāti, gan eksperti pārmet, ka pretkorupcijas likums nedarbojas tāpēc, ka Valsts ieņēmumu dienests neveic savus pienākumus un pienācīgi neizvērtē deklarācijas, kurās ir parādījušies šie uzņēmumi. Jūs minējāt, ka ir elektronikas sistēma, ar ko uzreiz tiek pārbaudīti visi. Kur ir problēma? Kāpēc jūs to nevarat pārbaudīt?

Andrejs Sončiks: — Es gribu teikt, ka tā situācija, kādā mēs apmaināmies ar informāciju ar Uzņēmumu reģistru ir pašlaik, tāda ir no pagājušā gada beigām. Šeit jau runa ir par informāciju par vairākiem gadiem iepriekš, kad mums tāda nebija. Es uzskatu, ka ieņēmumu dienests ir atbilstošā, pienācīgā līmenī veicis savu darbu. Likumā par korupcijas novēršanu, es to gribu uzsvērt — par novēršanu, jo šis likums nav par korupciju, bet par novēršanu, par pārkāpumu, kad ir fiksētas pazīmes par to, ka ir iespējams būt korumpētā stāvoklī. Likumā ir attiecīgi paredzēts, kuras Valsts ieņēmumu dienesta struktūras ar to strādā, kurā brīdī strādā korupcijas novēršanas daļas darbinieki, kad strādā konkrētās teritoriālās iestādes attiecīgie darbinieki, kad, kurā brīdī materiāli tiek nodoti Finansu policijai izziņas veikšanai šajā jautājumā, ja ir nepieciešams, tālāk tiek nodotas Ģenerālprokuratūrai. Un, protams, bez tā visa ir arī paredzēta Saeimas informēšana noteiktas reizes noteiktā laika periodā. Un visās šajās sfērās darbs notiek, un ne jau no tā brīža, kad radās sabiedrībai interese, bet notiek no tā brīža, kad šis likums stājās spēkā. Bet vienu gan es gribētu piezīmēt informācijai — šā likuma redakcija, kas stājās spēkā pagājušā gada 1.jūlijā, pēc savas būtības paredzēja šo deklarēšanu ar 1996.gadu — tātad iesniegšanu 1997.gadā. Šāda darba apjomu mēs veicam pirmoreiz, kas kopumā sastāda ap 30 tūkstošus amatpersonu. Protams, sabiedrībai ir interese par valdības un valsts iestādes vadītājiem, bet pieredzes mums šajā gadījumā ir tik, cik pirmajā reizē, — šis ir pirmais gads, kad mēs strādājam. Es domāju, ka tas dos pieredzi un vairāk zināmu paņēmienu un veidu, kā to pārbaudīt. Acīmredzot tas ir kārtējais profesionālais pienākums, jo tie ir darbi, kuros nav nekur dokumentā reglamentēts, kā tad tālāk notiek. Jā, mēs pārbaudām. Bet kā tas jādara? Tas ir dienesta iekšējais jautājums, un mums ir rinda kompleksu sistēmu kādā veidā mēs to darām. Un tas nav varbūt tik vienkārši, kā sāksim ar kaut kādu deklarāciju uz to banku vai uz to uzņēmumu, šķirstām kaut kādus dokumentus.

Jautājums: — Ja nemaldos, tad šobrīd Finansu policijā ir informācija par 14 vai mazliet vairāk amatpersonām. Vai tā ir izskatīta un ir dots slēdziens?

Andrejs Sončiks: — Es gribētu precizēt, ka patlaban Finansu policijā tiek iesniegti materiāli par 27 amatpersonām. Un, kā jau jūs esat informēti, papildus pie visa šī manis nosauktā darba strādā speciāli izveidota vienība, kurā ietilpst Ģenerālprokuratūras un Valsts ieņēmumu dienesta attiecīgo struktūru jeb Finansu policijas un korupcijas novēršanas daļas darbinieki. Noteikti Finansu policijas materiāli jau tiek nodoti tālāk, darbu veicot, kas ir pamatā Likumam par operatīvo darbību, kas paredz šo informāciju neizpaust. Ja šajā gadījumā Ģenerālprokuratūra vēl nav pieņēmusi lēmumu, es tiešām tik precīzi to nezinu, tas jājautā Ģenerālprokuratūrai.

Jautājums: — Vai ir kādi ierosinājumi, lai sadarbību starp valsts dienestiem uzlabotu?

Andrejs Sončiks: — Tad es gribētu jums pateikt to, ko es solīju, — ka pašās beigās pateikšu. Es uzskatu, ka šie Ministru kabineta noteikumi, trīs noteikumi, kas reglamentē uzņēmumu reģistrāciju, protams, bez likumiem par ieņēmumu dienestu un varbūt arī Uzņēmumu reģistru, ir jāpārskata, jo tie ir laika gaitā precizējami. Un es domāju, ka jāizdod jauni Ministru kabineta noteikumi, kas ir ar reglamentējošu raksturu, nosakot jomas, kas jādara ieņēmumu dienestam, kas jādara Uzņēmumu reģistram, jo, manuprāt, nav pareizi tas, ko es gribēju uzsvērt, ka ieņēmumu dienestam nav pienākums dot informāciju Uzņēmumu reģistram izslēgšanai. Tas, ko darām, tas ir mūsu savstarpējais līgums, un tā ir mūsu savstarpējā iniciatīva, ko mēs pagājušogad noslēdzām, mēs dodam regulāri, tas diemžēl pašlaik ir dokumentu veidā, tas nav elektroniskā veidā, vēl pašlaik mūsu informatīvā sistēma neparedz tādas iespējas. Jo jābūt ir vienai valsts iestādei, vienam dienestam atbildīgam, kas tad notiek tajā gadījumā, ja uzņēmums nedarbojas. Var uzskatīt, ka uzņēmējam ir tiesības reģistrēt savu uzņēmumu un neko nedarīt, bet, no otras puses, kāpēc tas tiek darīts. Jo likumā par uzņēmējdarbību, ja to veic, plāno regulārus ieņēmumus. Ja tā nav, tad ir domāts kas cits.

Domāju, ka šī pieeja likumā ir ļoti pareiza — ir viegli reģistrēt uzņēmumu, bet grūti likvidēt. Domāju, ka citādi nevar būt. Mums ir jāsaprot, ka bez mūsu diviem dienestiem ir vēl rinda citu juridisku un fizisku personu, kas kaut kādā veidā ir ieinteresētas šo darbību nebeigt. Kaut vai kreditori. Ja šis uzņēmums, teiksim, likumā par uzņēmējdarbību un likumā par nodokļiem un nodevām likumā paredzētā kārtībā kaut ko... Iestājas tas apstāklis, kas ir paredzēts, kaut vai kādi pārkāpumi, nodokļu nemaksa vai ziņu nesniegšana par sevi. Mēs informējam Uzņēmumu reģistru un lūdzam izslēgt. Bet iepriekš izskanējis jautājums — kāpēc tad viņu izslēdz? Jo, redziet, kāds no jums arī var būt kreditors. Mēs Valsts ieņēmumu dienestā rūpējamies par valsti un tās budžetu. Ja valsts budžetam nav kreditors šis uzņēmums, mēs nosūtām Uzņēmumu reģistram un lūdzam izslēgt, mēs nezinām, kādas tam ir saistības ar bankām, ar fiziskām personām. Viņš būs parādā kādam no jums vai vēl kādam citam... Un tālab ir nepieciešami trīs mēneši publicējot. Un tas ir neprecīzi atspoguļots, ka, lūk, kāda juridiska persona iesniedz par sevi, kāpēc viņš nav likvidēts. Es saku — vajag atšķirt likumu un vienkārši izlasīt, tad viss kļūs skaidrs. Un arī tas, tie spriedelējumi, ka mūsu likumi ir nepilnīgi, ka sabiedrībai ar ierobežotu atbildību vai vēl kādai citai nav iespēja to fizisko personu dabūt — tas neatbilst patiesībai. Likumā par SIA ir konkrēti rakstīts, kas uzņēmējam šajā gadījumā jādara, ja nav cilvēka vai nevar sasaukt... Es domāju, ka tie ir neinformētu cilvēku spriedelējumi, kas grib izvairīties no atbildības par sevi. Jo, ja es kā kaut kāda uzņēmuma līdzīpašnieks ar savu kolēģi izveidoju uzņēmumu, esmu kādā amatā vai ievēlēts un tūlīt interesējos, kas ar mani ir, un saprotu: es nevaru ieņemt amatu, es vēlos uzņēmumu likvidēt. Un es uzrakstu Uzņēmumu reģistram: es, Andrejs Sončiks, lūdzu mani izslēgt. Un pēc tam brīnos — kāpēc neesmu izslēgts. Tāpēc ka varbūt ir otrs sabiedrības īpašniekis, kurš varbūt nevēlas, lai šo uzņēmumu likvidētu. Jo viņš varbūt tur ir ieguldījis kaut ko, un šajā gadījumā ir jāaizstāv arī citu sabiedrības īpašnieku intereses. Tādā gadījumā es aizņemšos naudu no pārējiem sabiedrības locekļiem. Izslēgšu un — uz redzēšanos!

Jautājums: — Cik Valsts ieņēmumu dienestā ir reģistrēts nodokļu maksātāju?

Andrejs Sončiks: — Šis darbs notiek katru dienu. Pāris dienas veca informācija — simt tūkstoši.

Jautājums: — Kāpēc ieņēmumu dienests nevar slēgt uzņēmumu, ja tas nedarbojas?

Andrejs Sončiks: — Tas ir jautājums par Uzņēmumu reģistru. Ieņēmumu dienests nevar un nedrīkst nevienu uzņēmumu likvidēt. Mēs varam tikai sniegt informāciju. Un Uzņēmumu reģistrs ir tas, kurš likumā paredzētā kārtība pieņem lēmumu par likvidāciju.

Jānis Endziņš: — Acīmredzot nav īsti precīza priekšstata par to, kas ir izslēgšana un kas ir likvidēšana. Izslēgšana ir pats pēdējais posms likvidācijas procesā. Likumā par uzņēmējdarbību skaidri un gaiši pateikts, ka tikai ar uzņēmuma izslēgšanu no Uzņēmumu reģistra uzņēmums juridiski uzskatāms par likvidētu. Likvidācija pati ir zināms process, kurā jāpastāv vairākiem nosacījumiem un jaizpilda vairākas darbības, kas viennozīmīgi ir publikācija "Latvijas Vēstnesī", tā ir kreditoru apzināšana, attiecīga mantas sadalīšana, likvidācijas akta sagatavošana un citas darbības. Runājot vēl par nepieciešamajiem projektiem, šeit ir jāatceras, ka visi Latvijas uzņēmējdarbību regulējošie normatīvie akti ir 1991. un 1992. gada, ne pilnīgi visi, bet lielākā daļa. Loģiski, ka pa šiem septiņiem gadiem tie ir mazliet atpalikuši no reālās dzīves. Ar Valsts ieņēmumu dienestu mēs acīmredzot veidosim kopīgu darbu, lai šos jautājumus pārskatītu. Konkrētu priekšlikumu mums vēl nav, bet katrā ziņā tie ir jāizvērtē — varbūt tiešām nepieciešams kaut ko grozīt. Vēl ir otra lieta — mazliet par likvidāciju. Likums par uzņēmējdarbību nosaka arī tādu stadiju, ka uzņēmējdarbība izbeidzas. Pirmkārt, tas ir uzņēmēja paša lēmums. Otrkārt, tas ir statūtos vai līgumā paredzētajā kārtībā. Trešais gadījums ir maksātnespēja. Ceturtais gadījums — ja gada laikā nav uzsākta uzņēmējdarbība, un piektais gadījums — pēc tiesas lēmuma. Tad vēl pēc Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma un, visbeidzot, pēc Uzņēmumu reģistra valsts notāra lēmuma, ja pamatkapitāla lielums neatbilst likuma prasībām. Vēlreiz uzsveru, ka tas ir posms, kad uzņēmējsabiedrības darbība izbeidzas. Šis pats likums nosaka nākamajos pantos, ka uzņēmējam pašam ir jāveic uzņēmuma likvidācija sešu mēnešu laikā. Tas, ka valsts institūcijas uzsāk sabiedrības likvidāciju, jau ir kā sankcija pret uzņēmēju, kurš nav izpildījis likuma prasību. Bet pirmatnējais, vēlreiz uzsveru, ir tas, ka pašam uzņēmējam ir jālikvidējas.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Pēc ieraksta "LV" diktofonā