Kas tās būs — rajonu sadarbības padomes

Ēriks Zunda, pašvaldību lietu valsts ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Ar sadarbības padomes palīdzību paredzēts nodrošināt arī izglītības darbinieku tālākizglītību un metodisko darbu.

Būtisks sadarbības padomju uzdevums — organizēt visus kultūras, sporta un izglītojošus pasākumus rajona ietvaros. Piemēram, skolēnu mācību olimpiādes, sporta pasākumus, dziesmu svētkus.

Cita būtiska sadarbības padomju funkcija — reģionālā teritoriālplānošana.

Sadarbības padomēm pagaidām ir paredzēts arī civilās aizsardzības nodrošināšanas uzdevums. Tomēr tas savas specifikas dēļ, varētu būt drīzāk centrālās varas pienākums, tāpēc ir paredzēta tā nodošana valsts pārvaldes institūcijām.

— Vai sadarbības padomes būs pietiekami kompetentas šo jautājumu lemšanai?

— Rajona padomju deputātu vietā tātad nāk pilsētu domju un pagasta padomju priekšsēdētāji. Domāju, ka viņi būs labi lēmēji, jo labāk sapratīs šīs problēmas. Turklāt ieguvēji būs arī viņi paši, jo varēs labāk novērtēt arī savu vietējo pašvaldību problēmas, redzot tās lielākas teritorijas kontekstā. Mani nebaida apgalvojums, ko dažkārt nākas dzirdēt par sadarbības padomēm, — ka to locekļi būs pārāk ieinteresēti un subjektīvi. Labāk šādi ieienteresēti lēmēji nekā vienaldzīgi, kā tas nereti ir bijis līdz šim ar rajona padomju deputātiem, kuri, nepazīstot situāciju pagastos, varēja lemt pilnīgi neatbilstoši to interesēm. Turklāt, ņemot vērā pašreizējo vēlēšanu sistēmu, bieži veidojās situācijas, kad rajona padomē nemaz nebija mazo pašvaldību cilvēku — lielāko daļu deputātu veidoja rajona pilsētu pārstāvji. Tā ka no pārstāvības viedokļa sadarbības padomēm būs lielākas priekšrocības. Turklāt — atbilstoši likumprojektā formulētajam — sadarbības padomēm vajadzētu orientēties uz koleģiālu darbu — sadarbības princips jau ir ietverts padomes nosaukumā.

— Vai sadarbības padomju idejas sākumā nebija doma par to, ka pati padome, sanākot kopā, lemj par savām funkcijām?

— Jā, bija doma, ka sadarbības padomei būtu tikai deleģētas funkcijas. Tomēr, pastāvot atšķirīgiem viedokļiem par sadarbības padomju veidošanu vispār, mēs nolēmām iet kompromisa ceļu un pamatuzdevumus noteikt ar likumu. Bet tas neizslēdz, ka sadarbības padomes locekļi var, savstarpēji vienojoties, deleģēt sadarbības padomes kompetencei arī citas, likumā nenosauktas funkcijas. Bet šādā gadījumā jādeleģē arī to izpildei nepieciešamais finansējums. Turpretī likumā noteiktajām obligātajām sadarbības padomju funkcijām tiks paredzēts finansējums no valsts budžeta.

Turklāt nav obligāti par katru jautājumu jāvienojas visām pašvaldībām. Var veidoties arī tāda situācija, ka, teiksim, no 20 rajona pašvaldībām 15 organizē kopīgu atkritumu pārstrādi. Sadarbības padomes ietvaros šīs 15 pašvaldības lemj par kārtību, kādā tas notiks, un tikai šīs 15 pašvaldības piešķir arī nepieciešamos naudas līdzekļus.

— Kāds būs sadarbības padomju tiesiskais statuss?

— Tās nebūs sabiedriskas organizācijas, kā to dažkārt kļūdaini interpretē. Sadarbības padomēm ir likumā noteiktas funkcijas un finansējums. Tās būs pārvaldes institūcijas.

— Vai tomēr neradīsies šaubas par to, ka kāda no pašlaik esošajām rajona padomju funkcijām paliks nepildīta?

— Jāatzīst godīgi — laika gaitā rajona padomju kompetence ir ļoti sašaurinājusies, tādēļ arī tika lemts par šī posma kardinālu reorganizāciju. Jau tagad ļoti daudzus no tiem pienākumiem, kuri it kā būtu rajona padomju ziņā, pilda vietējās pašvaldības.

Bet ir arī tādas funkcijas, kas, manuprāt, likumā ierakstītas tikai formas pēc. Teiksim — konsultēt vietējās pašvaldības jautājumos par pašvaldību funkciju izpildi. Manuprāt, nav normāla situācija, ja pašvaldība ir kaut kā īpaši administratīvi jākonsultē tās pienākumu jomā. Neskaidros jautājumus, ja tādi rodas, protams, vajag noskaidrot, šodien ir plašas konsultēšanās iespējas. Daži rajona padomju uzdevumi, manuprāt, bija vienkārši lieki. Teiksim, pasākumu veikšana vēlēšanu un tautas nobalsošanas organizēšanā. Kādēļ gan vietējās vēlēšanu komisijās savāktie rezultāti būtu jāved uz rajona vēlēšanu komisiju un tikai no turienes uz Centrālo vēlēšanu komisiju? Kāpēc to nevar darīt tieši, nepastarpināti? Kādēļ ir vajadzīgs lieks starpposms valsts administratīvajā pārvaldē? Sevišķi mūsdienās, kad ir tik ļoti attīstīti komunikācijas līdzekļi?

— Vai sadarbības padomes būs ilglaicīgs veidojums vai tikai reformu procesa pārejas laika institūcijas?

— Domāju, kas tas ir pārejas laika risinājums. Jautājums par Latvijas teritoriālo reformu joprojām paliek atklāts. Ir skaidrs, ka rajons kā administratīvā dalījuma vienība ir pārāk mazs. Rajona telpa arī ekonomiski ir pārāk šaura. Jau tagad veidojas ciešākas saites starp vairākiem rajoniem. Cilvēku aktivitātes iziet ārpus viena rajona ietvariem. Un, tā kā administratīvais iedalījums ir pakārtots kultūras, saimnieciskajām un citām dzīves sfērām, ir skaidrs, ka rajonu pastāvēšana nav ilglaicīga. Diskusija par to, kāda un cik liela administratīva vienība nāks rajonu vietā, pašlaik ir pieklususi. Sadarbības padomes pastāvēs, kamēr rajons būs kā administratīvā iedalījuma veids. Veidojoties lielākam reģionam, tā pārvaldi varētu risināt dažādi. Viens variants — rajonu sadarbības padomju vietā veidojas reģionālās sadarbības padome. Otrs risinājums — lielā reģionā varētu būt arī tieši vēlēta pašvaldība, kas kļūtu par starpposmu starp vietējo un centrālo varu.

— Ar ko tādā gadījumā šīs reģionu pašvaldības atšķirtos no pašreizējām rajonu padomēm?

— Svarīgākais — lai būtu strikti nodalīta kompetence, nevis, kā tas ir pašlaik, rajonu pašvaldība ir tik ļoti pietuvināta vietējām pašvaldībām, ka neizbēgama kļūst nevajadzīga jaukšanās to kompetencē. Reģionu pašvaldībai ir jābūt pietiekoši distancētai, precīzi vidū starp centrālo un vietējo varu, tā, lai netraucētu nedz centrālās varas, nedz vietējo pašvaldību funkciju izpildes.

Tomēr jāatgādina arī tas, ka Latvija Eiropas mērogiem ir ļoti maza. Faktiski visa mūsu valsts pēc lieluma atbilst vienam Eiropas Savienības valstu reģionam, tāpēc apspriežama ir arī ideja par to, ka Latvijā varētu sekmīgi funkcionēt arī tikai viena līmeņa pašvaldības, cieši savstarpēji sadarbojoties. Tas tikai sasaistītu valsts varu un iedzīvotājus — jo kas gan var būt tuvāks par vietējo pašvaldību —, vienkāršotu valsts pārvaldes sistēmu un padarītu to daudz lētāku.

— Paldies par sarunu!

Dina Gailīte,

“LV” iekšlietu redaktore