Mēs atmiņā (1940.—1987.)

Turpinājums no 1.lpp.

Tagad bija pienākusi grūta likteņstunda, kad šiem vārdiem bija jādod vai nu tikpat lepns saturs, vai arī jāpadodas pārspēkam. (..)

Tieši no vilciena, kaut bija agra rīta stunda, devos uz pili, lai informētu prezidentu par noskaņojumu Daugavpilī un svinību norisi. Prezidents klausījās uzmanīgi. Līdzīgos gadījumos prezidents parasti ko jautāja un deva norādījumus, kā turpmāk pamanītās kļūdas novērst. Šajā stundā pāri mūsu zemes robežām plūda sarkanās armijas tanku kolonas, motorizēto kājnieku vienības un artilērija. Tikai dažas stundas un mūsu zemes sirds, mūsu sirmā Rīga atradīsies barbaru rokās, kādus cilvēce nepazina kopš Čingizhana laikiem.

“Pulksten desmitos kabineta sēdē atkal redzēsimies. Pieņemams dažs svarīgs lēmums, jādara, kas iespējams.”

No valodas un sejas varēja spriest, ka prezidents pēc liktenīgās valdības sēdes pavadījis nemierīgu nakti, bet ar piemītošo rakstura stingrību viņš nemēdza skaļi priecāties laimīgos brīžos un vēl mazāk nopūsties vai vaimanāt, kad grūtības kā kalns gāzās virsū. Kas norisinājās prezidenta dvēselē, tas palika pie viņa paša.

Viens no Sabiedrisko lietu ministrijas uzdevumiem bija rūpīgi sekot noskaņojumam visās aprindās pilsētās un laukos. Tālab arī ministrijā saplūda visāda informācija gan no uzraudzības iestādēm, gan citiem avotiem.

Nekas no šīs informācijas nedrīkstēja krist komunistu rokās, jo tas varētu daudziem kaitēt un dot okupantiem rokās vērtīgus pierādījumus, kur meklējama spēcīgākā pretestība viņu režīmam. No pils tālab steidzos tieši uz Sabiedrisko lietu ministriju, lai dotu rīkojumu nekavējoties iznīcināt līdz pēdējai lapai aktis ar uzrakstiem “Slepens”. Dažu stundu laikā ministrijas centrālās apkures krāsnīs palika pāri tikai pelnu čupiņa.

Kad ierados ministrijā, tur jau bija sapulcējušies augstākie darbinieki. Nespēdams valdīt saviļņojumu, aizsargu priekšnieks, asarām ritot, apkrita man ap kaklu.

Kad aizsargu priekšnieks ģenerālis Prauls bija kaut cik nomierinājies, apspriedāmies, kādā veidā mēs varētu būt piepalīdzīgi kārtības uzturēšanā galavaspilsētā un visā zemē, lai ļaunumu nepadarītu vēl lielāku. Nolēmām, ka vajadzības gadījumam jāsagatavo no Rīgas tuvumā esošajiem aizsargu pulkiem palīdzības vienības. Vajadzība pēc tām radās jau tajā pašā liktenīgajā 17.jūnija pēcpusdienā nekārtību dēļ Rīgas dzelzceļa stacijas laukumā. 18.jūnijā 1300 aizsargu ieradās Rīgā un kopā ar policijas kārtībniekiem patrulēja Rīgas ielās.

Ieradies uz ministru kabineta sēdi 17.jūnijā pulksten desmitos rītā, adjutanta uzgaidāmā telpā bez pulkveža M.Lūkina sastapu arī kara ministra adjutantu pulkvedi R.Osi.

Pēc īsa ziņojuma par Maskavas ultimātu, ko sniedz ārlietu ministrs V.Munters, prezidents vēlreiz atgriezās pie 16.jūnija vakara sēdes atzinumiem, ka bezcerīga bruņota pretošanās varētu stāvokli tikai pasliktināt un tālab ultimāts pieņemts. Viņš arī jautāja tiem četriem valdības locekļiem, kas, būdami Daugavpils dziesmu svētkos, minētā sēdē nebija piedalījušies, vai tiem ir citādi uzskati. Tādu nebija.

Šī sēde bija īsa, jo visiem valdības locekļiem bija kaut kas steidzami vēl kārtojams ministrijās. Nākošo sēdi nolika tajā pašā dienā pulksten trijos pēc pusdienas.

Liktenīgā diena, 17.jūnijs, iekrita pirmdienā. Radiofonā un rīta laikrakstos valdība informēja iedzīvotājus par gaidāmajiem notikumiem, uzaicinot saglabāt mieru un disciplīnu, lai nelaimi nepadarītu vēl lielāku. Iedzīvotāji to arī saprata un nav zināmi gadījumi, kad valdības aicinājumam nebūtu sekots. Priekšpusdienā no nezināmiem avotiem Rīgā izplatījās baumas, ka valsts prezidents Kārlis Ulmanis kādas ārvalsts lidmašīnā atstājis Latviju. Ziņa iedzīvotājos radīja stipru saviļņojumu un, lai nomierinātu prātus, prezidents vaļējā automašīnā devās braucienā pa Rīgas dzīvākām ielām. No cilvēku mutēm, kas prezidentu redzēja, braucot Rīgas ielās, ziņa izplatījās tikpat ātri kā pirms tam baumas par viņa aizbēgšanu.

Šajā braucienā Kārlis Ulmanis pēdējo reizi apmeklēja Brāļu kapus. Apmēram pusstundu viņš vēlējās atrasties viens varoņu atdusas vietā. Brauciens bija viņa pēdējais brauciens brīvībā. Mēnesi vēlāk viņu kā gūstekni padomju varas slepenās policijas ierēdņi aizveda uz neatgriešanos no tautas vidus, kurai viņš bija veltījis savu lielo enerģiju, dziļo patriotismu un lielās valstsvīra zināšanas.

Kad pulksten trijos tajā dienā valdība sapulcējās pilī uz otru kabineta sēdi, Rīgā jau bija ieradušās sarkanās armijas vienības. Nākdamas pa šoseju no Lietuvas, pirmās padomju tanku daļas, noraidot pretim izsūtītā Latvijas armijas virsnieka pakalpojumus, ieradās Rīgā īsi pēc pulksten vieniem pēcpusdienā. Bez sazināšanās ar valdības iestādēm padomju karaspēks tūliņ ieņēma pastu, telegrāfu un radiofonu, pārtraucot raidījumus.

Saņēmis par to ziņu, sabiedrisko lietu un ārlietu ministrs sazinājās telefoniski ar padomju sūtni Rīgā Derevjanski, protestēdami pret šādu sarkanās armijas patvarīgu rīcību. Sūtnis atvainojās, teikdams, ka militāristi reizēm rīkojoties pārāk strauji un solīja starpgadījumu noskaidrot. Kad apmēram pēc pusstundas Derevjanskim tika jautāts no jauna, kālab radiofona raidījumu telpas netiek atbrīvotas, sūtnis atbildēja, ka līdz turpmākam pielaidīšot raidīt tikai mūziku. Tātad ar pirmo padomju vienību ierašanos tika okupētas tās Latvijas valdības iestādes, ar kuru palīdzību valdība spēja uzturēt sakarus ar ārzemēm un iekšzemē. Tas liecina, ka sarkanā armija, iebrūkot Latvijā, rīkojusies pēc Maskavas sīki izstrādātām instrukcijām, pēc pazīstamām okupācijas karaspēka metodēm.

Pēc pirmo padomju tanku vienību ierašanās Rīgas stacijas laukumā tur sapulcējās apmēram 1500–2000 cilvēku liels pūlis, vairumā Latgales priekšpilsētas krievi un žīdu pusaudži. Starp viņiem atradās arī laba tiesa ziņkārīgo, kas apgrūtināja policijai pildīt pienākumus. 17.jūnijs bez tam iekrita pareizticīgo Vasaras svētkos, un daļa krievu tautības pilsoņu bija iereibuši. Sākumā ļaudis stacijas laukumā izturējās mierīgi, vērodami padomju tankus. Kad drūzmēšanās ap tankiem kļuva lielāka, to komandieris pieprasīja policijai laukumu no ziņkārīgiem atbrīvot, jo tie traucējot bruņu mašīnu kustības. Uz policijas aicinājumu pūlim izklīst daži desmiti jaunekļu protestēja, drīz vien protestus pārvēršot vardarbībā pret policiju. Dažus policistus un jātnieku policistu zirgus ievainoja. Tad izsauca armijas štāba rotu, kas kārtību atjaunoja. Sadursmes laikā aizturēja vairāk nekā divdesmit personas par pretošanos policijai un ievietoja Centrālcietumā. Nekārtības no stacijas rajona tomēr tālāk neizplatījās, atskaitot, ka kādi pusaudži bija ielauzušies Sīpola ieroču veikalā Elizabetes ielā un nolaupījuši tur atrastos ieročus.

Pa notikumu laiku Rīgas prefektūrā uzturējās iekšlietu ministrs K.Veidnieks un policijas departamenta direktors Ausmanis. Otrā dienā padomju sūtniecība valdībai izteica protestu, ka tā “asiņaini apspiedusi tautas simpātiju izpaudumus sarkanai armijai”, pieprasot protesta publicēšanu laikrakstos. Aizrādījumu, ka policijas iejaukšanās notika pēc sarkanās armijas virsnieku pieprasījuma, sūtniecība neievēroja.