Svētki un godadienas

Islandes Republikā

Šodien, 17. jūnijā, — Republikas proklamēšanas diena

Simboliska sagadīšanās vai likumsakarība? Tā varētu vaicāt par faktu, ka tieši šajā datumā, 17. jūnijā, kad pirms 57 gadiem Latvijas valstisko neatkarību sadragāja padomju tanku kāpurķēdes, Islande svin savu Republikas proklamēšanas dienu.

Ģeogrāfiski, kā arī dabas apstākļu ziņā mūsu valstis ir ļoti tālas un atšķirīgas. Islande atrodas tālu ziemeļos, Atlantijas okeānā pie Grenlandes jūras, un klimata ziņā ir visskarbākā valsts pasaulē. Uz mūsu planētas gan ir arī daudz saltākas teritorijas, kas pieder Krievijai, Norvēģijai, Kanādai, Somijai, aukstāks klimats ir arī Dānijas Karalistē ietilpstošajā Grenlandē. Taču visām šīm valstīm ir arī teritorijas ar maigāku klimatu. Turpretim mazās Islandes visa teritorija atrodas tuvu pie polārā loka, un šīs salas virsmu veido sastingušas lavas slāņi.

Islandē ir apmēram desmit reižu mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā, taču viņi dzīvo teritorijā, kas aptuveni pusotru reizi pārspēj Latviju. Skarbā Islandes daba uzspiedusi salas iemītniekiem savdabīgu dzīves ritmu. Islandes ekonomikas galvenās nozares ir zvejniecība un zivju rūpniecība. Nedaudzie Islandes rūpniecības uzņēmumi ražo cementu pašu valsts vajadzībām, alumīniju, minerālmēslus. Apbrīnojama ir islandiešu prasme izmantot skarbās dabas īpatnības, piemēram, daudzas mājas tiek apsildītas ar silto pazemes avotu ūdeņiem.

Islandes un Latvijas dabas apstākļi un apjomi krasi atšķiras, bet daudz līdzīga ir latviešu un islandiešu cīņā par savu valstisko neatkarību.

Līdz pat IX gadsimtam Islande nebija apdzīvota. X un XI gadsimtā to kolonizēja norvēģi, īri, skoti un zviedri. XI gadsimtā salā bija ap 11 tūkstošiem iedzīvotāju. 1380. gadā Norvēģija un tai pakļautā Islande noslēdza ūniju ar Dāniju. 1397. gadā — Kalmasa ūniju ar Dāniju un Zviedriju. Taču 1537. gadā Norvēģija zaudēja karalistes statusu un Islande nokļuva Dānijas pakļautībā. 1662. gadā Islandē tika atzīta Dānijas karaļa abso1ūtā vara. 1800. gadā karalis likvidēja altingu, 1808. gadā — arī zemāko administratīvo vienību pašpārvaldi. 1871. gadā Dānija gan piešķīra Islandei iekšējo autonomiju, taču saskaņā ar Dānijas karaļa izdoto konstitūciju Islandei 1874. gadā tika iecelts Dānijas karaļa vietvaldis. 1904. gadā karaļa vietvalža amats tika likvidēts un viņa vietu ieņēma valsts ministrs Reikjavīkā.

Pirmā pasaules kara laikā padziļinājās Islandes ekonomiskās attiecības ar Angliju un ASV. Savukārt saites ar Dāniju kļuva vājākas. 19l6. gadā tika izveidota Islandes valdība. l9l8. gadā Islande noslēdza personālūniju ar Dāniju, kas atzina Islandes suverenitāti. Otrā pasaules kara sākumā, pēc tam, kad hitleriskā Vācija bija okupējusi Dāniju, Islandē (1940. gada maijā) izcēlās angļu karaspēks. Laikā no 1941. līdz 1947. gadam salā atradās arī ASV karaspēka daļas — grūti pārvērtējama bija Islandes militāri stratēģiskā nozīme, nodrošinot kravu pārvadāšanu no ASV uz Eiropu.

1943. gadā beidza pastāvēt Islandes un Dānijas personālūnija, un 1944. gada 17. jūnijā Islandes parlaments proklamēja neatkarīgu Islandes Republiku. Šajā dienā tika arī pieņemta jaunā Islandes Konstitūcija.

Varbūt tieši savas šķietamās ģeogrāfiskās izolētības un ilgā ceļa dēļ uz neatkarīgas valsts statusu Islande vislabāk izprata Baltijas valstu centienus atjaunot savu neatkarību. Islande pirmā 1991. gadā paziņoja pasaulei, ka atzīst Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu neatkarību, un 26. augustā nodibināja ar mūsu valstīm diplomātiskās attiecības. Islandes vēstnieks Latvijā ir Herdurs Bjernasons (Hördur H.Bjarnason) , viņa rezidence ir Stokholmā. Savukārt mūsu valsts intereses Islandē pārstāv ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Gvido Zemrībo, kura rezidence ir Kopenhāgenā. Islandes intereses Rīgā pārstāv arī šīs valsts goda konsule, mūsu tautiete Jana Balode.

Islandes jaunākā vēsture ir visai pamācoša arī Latvijas turpmākajai politiskajai attīstībai. Diskutējot par Latvijas ārpolitikas stratēģisko mērķi — iestāties NATO, šīs perspektīvas noliedzēji bieži kā argumentu savam pesimismam min mūsu valsts pieticīgo militāro potenciālu. Taču Islandei, kas ir NATO dalībvalsts kopš 1949. gada, vispār nav savas armijas. Tas rāda, ka arī mazai valstij var būt nozīmīga vieta pasaules politikā. To apliecina arī fakts, ka savā laikā Islandes galvaspilsēta Reikjavīka bija izraudzīta par divu pasaules lielvaru — ASV un PSRS — līderu tikšanās un sarunu vietu. Reikjavīkā risinājušies arī citi pasaules mēroga politiski forumi. Bet Latvijas pateicību Islandei par atbalstu mūsu valsts likteņdienās atgādina pērnruden Reikjavīkas centrā uzstādītais piemiņas akmens — Latvijas dāvana Islandei.

“LV” informācija