Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Varu atzīt tikai vienu principu - likums ir likums". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.06.1997., Nr. 148 (863) https://vestnesis.lv/ta/id/43945

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Zem sarkanbaltsarkanā karoga Kiprā

Vēl šajā numurā

18.06.1997., Nr. 148 (863)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Varu atzīt tikai vienu principu — likums ir likums”

Ministru prezidents Andris Šķēle vakar, 17.jūnijā, Latvijas televīzijā par politisko situāciju valstī:

Labdien, cienījamie televīzijas skatītāji!

Es šodien izmantoju izdevību vērsties pie jums, lai paustu savu viedokli par politisko situāciju valstī. Stājoties amatā, es teicu, ka, salīdzinot mūsu valsti ar uzņēmumu, būtu jāsaka, ka šī valsts ir bankrotējusi. Toreiz es domāju tikai un vienīgi par saimnieciskiem un finansu rādītājiem, bet, neskatoties uz bēdīgo ainu, es jutu sevī spēkus un spējas izvest valsti no šīs ekonomiskās krīzes.

Šodien es gribētu teikt: valsts — tas nav tikai nacionālais kopprodukts, valsts budžets un valsts parāds.

Bez tā visa valsts vēl ir mūsu visu kopēja lieta — mūsu kopējā griba, kas ietverta likumos un politiskajā sistēmā. Valsts — tas ir mūsu pastāvēšanas veids. Tas, kāda ir mūsu valsts, vistiešākā veidā nosaka mūsu katra dzīves kvalitāti. Cilvēki, kuriem valsts un tautas vārdā ir dotas tiesības lemt valsts lietas, pieņemt mums visiem saistošus likumus, ir tie cilvēki, uz kuriem gulstas īpaša atbildība. Ja jebkurš cilvēks, pārkāpjot satiksmes noteikumus vai braucot bez biļetes, riskē vienīgi tikt sodīts, tad politiķi riskē gan ar sodu, gan ar savu karjeru. Tas ir normāli. Tā ir civilizētas sabiedrības pazīme. Tādi ir spēles noteikumi, ja gribi būt politiķis, tad esi nevainojams pat sīkumos, jo kā gan citādi sabiedrība var būt droša par tevi lielās lietās. Šodien, raugoties uz politisko situāciju valstī, mani māc lielas bažas. Šodien, kad valsts bilance pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas ir plusos, mani māc bažas par to, vai mēs neatrodamies kāda cita bankrota priekšā. Šoreiz te ir runa par morālu un politisku bankrotu. Šie nelaimīgie pretkorupcijas likuma pārkāpumi paši par sevi virknē gadījumu varbūt arī nav nemaz tik dramatiski, taču bēdīgi ir tas, kas novedis pie šādas situācijas, un nožēlojama ir iesaistīto personu attieksme pret notikušo. Te nu mēs redzam visu — gan attieksmi pret valsti, “aizmirstot” šo to uzrādīt savās ienākumu deklarācijās, gan attieksmi pret likumu, neievērojot tā prasības, gan dubulto morāli un liekulību, izvērtējot sevi un citus. Man šķiet, ir trīs lietas, kuras kā nekad ir kļuvušas redzamas, pateicoties šim skandālam, un kuras rada vislielākās bažas. Pirmā lieta ir jauna privileģēto, īpašo cilvēku slāņa rašanās. Ne jau atrašanās vai neatrašanās kādā reģistrā uztrauc cilvēkus, cilvēkam sāp tad, kad rodas sajūta, ka mūsu lolotajā brīvajā Latvijā, tāpat kā padomju valstī, pastāv divējādi standarti — vieni priekšniekiem, citi pārējiem. 14.jūnijā es runāju ar cilvēkiem, kas bija atnākuši pie Brīvības pieminekļa. Cilvēkiem sāp par to, ka mums ir izveidojusies jauna nomenklatūra, jauns privileģēto slānis. Slānis, uz kuru it kā neattiecas vispārējā kārtība. Pastāv speciālas numuru sērijas mašīnām, ar kurām brauca un brauc, kā pagadās, lai gan neviens rakstīts likums to neatļauj. Paši nosaka sev algas un pensijas, jo nav taču tādi cilvēki kā pārējie. Nevar taču kungam būt tāda pati maza pensija kā citiem cilvēkiem. Pats šis ierosinājums par deputātu pensijām nožēlojami atgādina padomju nomenklatūras tā sauktās personālās pensijas. Viņi nevis rāda priekšzīmi likuma ievērošanā, bet izturas kā kungi, kam viss ir atļauts, jo priekšnieks taču. Ko lai es paskaidroju represētajiem — cilvēkiem, kas cietuši brīvas Latvijas vārdā? Viņi vaicā — par ko mēs cīnījāmies, par jauniem kungiem? Mūsu priekšnieki pat nelasa likumus, kurus paši pieņem, arī tos, kas attiecas uz viņiem, jo, šķiet, ir pieraduši, ka rakstītie likumi ir citiem, viņus jau neviens neaiztiks, bet, ja aiztiks, tad gan jau kaut kā, pēc būtības un likuma gara skatoties, — viss būs kā vienmēr. Sliktākā gadījumā pamainīs pašu likumu. Tas ir bezgala skumji, kas notiek ar šo valsti. Un tad mēs brīnāmies, kāpēc cilvēki saka, ka šī valsts ir tikai bagātajiem un varenajiem.

Otra problēma ir galēja atsvešinātība starp politisko eliti un sabiedrību. Politiķi risina savas politiķu problēmas, kuras lielākajai daļai cilvēku vispār nav saprotamas un, ja arī ir, tad ļoti maz interesē. Cilvēki ir aizņemti ar izdzīvošanu, cīnās par izdzīvošanu, bet politiķi nodarbojas ar savstarpējo ķīvēšanos, cenšas kļūt baltāki, padarot otru melnāku. Prāts vienmēr meklē analoģijas un piemērus, runājot par partiju savstarpējām attiecībām, man nāk prātā “Skroderdienas”. Viens nopērk pulveri, lai uz Jāņiem taisītu petardes. Nu petardes nesanāca — sanāca jandāliņš lielāks. Gluži kā mūsu gadījumā. Kamēr pulveris vēl tikai žāvējas, Ābramam apmaiņā pret nozagto lakatiņu tiek piedāvāts kompromats par Joski, kurš, lūk, bučošoties ar Zāru. Bet no sabiedrības slēpjamas lietas, izrādās, ir arī citiem, un tā nu vecā Bebene uzspēra gaisā visu krāsni ar Ābramu piedevām. Kaut kas ļoti līdzīgs ir sanācis arī ar mūsu partijām. Aizvien vairāk kļūst redzama politiķu, arī valdošo partiju nespēja par kaut ko vienoties valsts labā. Šauri partijiski savtīgas interesītes to neļauj. Kāpēc mani te piecieš? Tikai tāpēc, ka politiķi nevar savā starpā sadalīt šo viņiem tik saldo vietiņu, nevar tak dot konkurentam, tad labāk lai kāds pavisam no malas. Jau kuro reizi nevar apstiprināt Vērtspapīru komisijas pilnu sastāvu. Tāpēc, ka gribas savus cilvēkus ielikt, bet konkurents, kam gribas atkal savus, neļauj, un vienošanos partijas nespēj panākt. Balso vienreiz, balso otrreiz, un nekas. Cik ilgi vajadzēja gaidīt, līdz izdevās apstiprināt Cilvēktiesību biroja vadītāju? Gandrīz divus gadus. Vai cienīgu kandidatūru trūka? Nē, nevarēja vienoties, kurš ieliks savu cilvēku. Nomenklatūra rūpējas par sevi, tas aizņem visas domas un prātus. Protams, visi jau nekad nav vienādi, visi nekad nav vienlīdz slikti, taču jūs man piekritīsit, ka tos labos darbus diemžēl neredz. Neredz pat ne tāpēc, ka to nebūtu, bet tāpēc, ka to krietno cilvēku mūsu politikā ir tik satriecoši maz, ka, lai kā viņi censtos, viņus un viņu darbus aizēno vispārējā politļembasta radītās jukas un jaunās nomenklatūras rūpes par sevi.

Trešā ļaunākā lieta ir tā, ka mūsu politika, diemžēl, lielā mērā ir privāto interešu bodīte. Mūsu partijas, šķiet, vairāk strādā sev un nereti vairāk atgādina kaut kādus klubus vai kādu slēgtu brālību, kuras augstākais ideāls ir palīdzēt organizācijas biedriem gūt labumus un pasargāt no nepatikšanām. Kā kādreiz teica — lai tev viss būtu un par to nekas nebūtu. Bet cilvēki gribētu, ka kāds domā par to, lai arī valstij un cilvēkiem viss būtu. Aina tiešām ir skumja. Pārfrāzējot Pietuka Krustiņu, varētu teikt, ka vispārējai bezatbildībai nav gala ne vienā galā, ne otrā. Šoreiz lielākā atbildības daļa gulstas uz partijām, kas nosaka situāciju mūsu valsts politikā, kas veido parlamentu un valdību.

Manuprāt, ir pēdējais laiks pārdomāt savu lomu, savu misiju, savu attieksmi pret valsti. Un šoreiz nav tā reize, kad kādam nākt pie manis un bubināt — Šķēle, tu esi vai neesi čalis, uznes mani kalnā. Ja reiz tavas muļķības, aizmāršības vai nevīžības dēļ ir izcēlušās jukas, atzīsti to un kā godavīrs paej malā. Bet neprasi, lai kāds tevis paglābšanas vārdā apdraud to, uz kā balstās viss mūsu valstiskums. Šajā sakarā es gribētu apliecināt savu cieņu Pīka kungam. Viņš, manuprāt, ir rīkojies, kā politiķim pieklājas. Tā ir vīrišķīga, inteliģenta, kultūras cilvēka rīcība, un es ceru, ka uz cienījamu rīcību būs spējīgi vēl viens otrs, protams, arī politiskās partijas. Politikā vieta, manuprāt, ir vienīgi godavīriem un ideālistiem. Ja tu esi nonācis politikā, esi gatavs atbildēt kā godavīrs. Nebrēc kā aizkauts, nesaki, ka citi vainīgi, īpaši, ja esi pārkāpis likumu. Viss šajā skandālā būtu bijis savādāk, ja tie, uz kuriem krita aizdomas, būtu nākuši un publiski teikuši — es esmu pieļāvis milzīgu kļūdu, man ir ļoti žēl, bet, ticiet man, tas patiesībā ir tā un tā. Vainīgajiem ir jāatzīst sava vaina un jāsaņem sods, citādi — kādas šajā valstī vairs runas par uzticības radīšanu starp varu un sabiedrību, par valsts varas prestižu, kādi te vairs aicinājumi maksāt nodokļus. Es pat ierēdnim, kurš nav atbildējis uz vēstuli likumā noteikto dienu laikā, neko nevarēšu pateikt, viņš man teiks — nu, tas ir tāds formāls likuma pārkāpums, es jau vispār tā kā gribēju.

Vai lai atceramies šā gada janvāri. Lielākā Saeimas frakcija finansu ministra amatam izvirzīja Vasīliju Meļņiku. Kas sākās?! Morāle katra teikuma galā. Nevar, nedrīkst, par viņu ir šaubas, nē, likumu pat ne formāli viņš nav pārkāpis nevienā vietā, un nav svarīgi, ko saka prokuratūra, bet par politiķi nedrīkst būt pat tāds cilvēks, par kuru ir šaubas, kur nu vēl tāds, kurš ir pārkāpis likumu. Meļņiks pats nāca pie manis ar atkāpšanos, viņš teica: ja manis dēļ ir šaubas par valdības morālo reputāciju, man to amatu nevajag.

Ko man šodien par to domāt? Man jāsaka, ka Vasīlijs Meļņiks bija godavīrs salīdzinājumā ar daudziem viņa kritiķiem šodien. Man jāsecina, ka atkal pastāv dubultmorāle — viena sev, viena citiem.

Ko darīt?

Ar valdību viss ir skaidrs — tie, kas nevar tikt galā ar likuma prasībām sīkās lietās, nedrīkst nodarboties ar lielām lietām.

Kas attiecas uz Saeimu...

Labi, pateikšu, ko domāju par Saeimu.

Saeimas atlaišanu es neatbalstu.

Tikpat labi mēs varētu likvidēt daudzpartiju sistēmu.

Ja visas šīs partijas ir nekam nederīgas, tautas labā ne uz ko nespējīgas, apvieno sevī tikai sliktus cilvēkus, tad ko mums dos vēlēšanas? Es neatbalstu šādu pieeju. Es arī nedomāju, ka visi, kas šobrīd ir pie varas, ir korumpanti un savtīgi nespējnieki. Tā nav, un, atlaižot šo Saeimu, mēs nedrīkstam radīt priekšstatu, ka tā būtu. Tieši otrādi — mums ir jāspēj pierādīt, ka gadījumā, ja kāds ir kļūdījies, tas nenograuj visu sistēmu. Un, ja kāda partija šodien saka, ka tā ir gatava atsaukt tos, kas ir kļūdījušies, un dot to vietā citus, tad te mēs redzam veidojamies atbildīgu, nopietnu partiju. Bet es neatbalstu tuvredzīgi histērisko brēkuļošanu par to, ka, ja kāds ir vainīgs, tad visiem par to jāuzņemas vienāda atbildība, tad visi ir vienādi un visi nevar vairs neko darīt. Šādā situācijā vairāk kā jebkad ir jāturas pie stingriem principiem.

Es kā amatpersona — Latvijas Republikas Ministru prezidents — un kā pilsonis varu atzīt tikai vienu principu — likums ir likums.

Likums ir visiem viens.

Likums ir jāievēro, pat ja tas šķiet neērti vai apgrūtinoši. Politiķiem un amatpersonām šajā ziņā ir jābūt pilnīgi un absolūti precīziem.

Tāds ir mans viedoklis.

Es ieteiktu visiem un katram pašam vēlreiz izsvērt savu atbildību un īpaši gribētu vērsties pie partijām. Te nedrīkst rīkoties pēc principa — roka roku mazgā, abas — nu, teiksim — slapjas. Tas, ka mēs atklāti un skaļi runājam par šīm lietām, jau liecina par labu mūsu valstij un sabiedrībai, tas jau ir solis morāli veselas sabiedrības virzienā, un te es gribētu teikt paldies žurnālistiem un visiem, kas šajā diskusijā ir iesaistījušies. Savukārt tas, kā mums izdosies iziet no šīs situācijas, labāk kā jelkas cits parādīs, kāds ir mūsu partiju, mūsu politiķu brieduma un atbildības līmenis. Kas attiecas uz mani, tad es varu teikt, ka mana rīcība nešaubīgi būs konsekventa, un lai neviens necer, ka no manis varēs sagaidīt kādas atlaides.

Nu jau gadiem ir tradīcija, ka Nacionālais teātris nospēlē “Skroderdienas” un slēdz sezonu. Latvijas politiskais teātris krāsni uzspridzināt ir mācējis un arī slēdz sezonu — dodas brīvdienās. Varbūt, ka tas ir arī labi. Cerams, ka neliela galvu izvēdināšana nāks mums visiem par svētību un mums pietiks prāta gan krāsni samūrēt, gan tikt arī līdz kāzām un laimīgām beigām.

Paldies par uzmanību!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!