PĒC CEĻA

Zem sarkanbaltsarkanā karoga Kiprā

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondenta, ārpolitikas redaktora Jāņa Ūdra vērojumi, pārdomas un atziņas, kopā ar Latvijas Saeimas deputātu un žurnālistu grupu deviņas dienas uzturoties Kipras Republikā

Ja visas vietas uz mūsu planētas, kur nācies būt žurnālista gaitās vai retajās atpūtas reizēs, nosacīti sadalītu divās grupās — tajās, kur gribas atgriezties, un pārējās, Kipra noteikti piederētu pie pirmajām. Šādu attieksmi pauda būtībā arī visi Kipras viesnīcās, pludmalēs un pilsētu ielās sastaptie iebraucēji no visdažādākajām, galvenokārt Rietumeiropas, valstīm. To pauda arī visu aizbraucēju sejas Pafas lidostā. Veselīgi iedeguši, pāris nedēļās aizmirsuši savu ikdienas spriedzi, angļu, vācu, krievu un vēl cittautu atpūtnieki sprieda par Kipras kūrortu relatīvi lētajām cenām un teicamo servisu.

Pozitīvi bija arī visu piecu Latvijas politiķu un arī šo rindu autora iespaidi. Mums, Latvijas sūtņiem, atzinīgā vērtējuma pamatā gan bija citi kritēriji, jo deviņas Kipras Republikā pavadītās dienas bija spraiga darba un kolorītu politisko iespaidu piesātinātas. Bijām taču uz Kipru braukuši strādāt, un šī misija tika godam piepildīta. Taču tieši šis mūsu vizītes pragmatiskais aspekts deva mums iespēju būtiski paplašināt Kipras pozitīvo iespaidu paleti — atsedzot daudzas Latvijai būtiskas abu valstu divpusējo attiecību un eventuālo nākotnes kontaktu šķautnes. Parādīja virkni pamācošu vēstures precedentu. Demonstrēja mazas valsts dinamiskās attīstības iespējas. Apliecināja tautas patriotisma lielo spēku. Un par visu vairāk laikam gan atgādināja par mūsu pašu vēl neizmantotajām iespējām savā zemē Latvijā.

Par četru Saeimas deputātu — “Saimnieka” frakcijas biedru Ziedoņa Čevera un Ludmilas Kuprijanovas, “Latvijas ceļa” deputāta Kārļa Leiškalna un Tautas kustības “Latvijai” deputāta Odiseja Kostandas, kā arī Ārlietu ministrijas Rietumeiropas valstu nodaļas vadītājas Ludmilas Buliginas sarunām ar Kipras parlamenta priekšsēdētāju Spirosu Kiprianu un deputātiem, kā arī vairākiem Kipras valdības locekļiem jau informējām iepriekšējos “Latvijas Vēstneša” numuros. Tagad, jau retrospektīvi atceroties Kiprā pavadītās dienas, vēl jūtamāka ir šo sarunu savdabība. Tās visas — vairāk vai mazāk — noritēja uz Kipras tūrisma industrijas fona. Un tieši šis aspekts divu valstu politiķu sarunām Nikosijā un Pafā piešķīra īpašu lietišķumu. Piemēram, Kipras tirdzniecības, rūpniecības un tūrisma ministrs Kiriaks Kristofi ( Kiriacos Christofi ), sarunā ar Latvijas sūtņiem dzirdot par latviešu interesi par Rīgas tūrisma skolas audzēkņu prakses iespējām Kiprā, tūdaļ pat piezvanīja Nikosijas Tūrisma institūta direktoram un deva savu svētību abu valstu mācību iestāžu kontaktiem. Tieši caur tūrisma industrijas dominanti acīmredzot turpmāk attīstīsies un sekmēsies arī abu valstu divpusējās ekonomiskās un politiskās attiecības. Jo Kiprā pavadītās dienas uzskatāmi paradīja, ka tūrisms — tas ir ļoti nopietni.

Tūrisma industrija dod ap 60 procentus no Kipras Republikas nacionālā ienākuma, konkrēti — 1,6 miljardus Kipras mārciņu (aptuveni 1, 9 miljardus latu) gadā. 1995. — līdz šim veiksmīgākajā tūrisma — gadā Kipru apmeklēja 2, 2 miljoni tūristu — trīsreiz vairāk, nekā ir valsts pastāvīgo iedzīvotāju. Sarunā ar “Latvijas Vēstneša” pārstāvi jau atceļā no Kipras Saeimas deputāts Ziedonis Čevers uzsvēra mūsu valsts līdz šim neizmantotās tūrisma iespējas. Skeptiķi varētu iebilst un pesimisti kārtējo reizi činkstēt — jā, bijis mums Kipras klimats... Patiesi, gandrīz visas gada 365 dienas Kiprā ir saulainas, un Ziemeļeiropas dzestrumā rūdītajiem viesiem Vidusjūras ūdens peldēšanai gana labs ir gandrīz augu gadu. Bet Kipra no Latvijas atpaliek daudzu citu objektīvu apstākļu parametros, galvenokārt dabas apstākļu ziņā. Kiprā nav mežu — kādreiz slavenie Kipras meži ir izcirsti pēdējos gadsimtos. Kokus barbariski izcirta malkai — lai pārkausētu Kiprā atrasto vara rūdu. Un ar visām simpātijām pret Kipru un kipriešiem tomēr jāatzīst, ka salas visnotaļ kolorītajā kalnu ainavā mums, latviešiem, ļoti pietrūka mežu zaļuma. Līdz ar to šajā tūrisma mekā ir pilnīgi svešs jēdziens “medību tūrisms”. Nozare, kam Latvijā ir visplašākās attīstības perspektīvas — meži mūsu valstī joprojām ir biezi, un tajos mīt daudz zvēru, ko modernās pasaules cilvēki skata vien filmās un zooloģiskajos dārzos.

Maldīgs ir arī priekšstats par lielo zivju bagātību Vidusjūrā. Jā, tūristus Kiprā cienā ar visdažādākajām jūras bagātībām, garneles un astoņkājus ieskaitot. Arī Kipras piekrastē zivju dažādība ir liela, taču to nav daudz. Jūrā trūkst planktona — galvenās zivju barības. Līdz ar to minimāli ir arī tūristu makšķerēšanas prieki. Par to pārliecināties varēja arī vairāki Latvijas plašsaziņas līdzekļu žurnālisti, kas, cerību spārnoti, kādā priekšpusdienā īrētā kuterī bija izbraukuši jūrā. Vienīgais vairāku stundu guvums vairumam bija saules apdegumi, no zivīm ne vēsts. Šajā jomā atliek vien novērtēt Latvijas upju, ezeru un arī jūras piekrastes pārākumu. Visbeidzot, arī Kipras un Latvijas pludmaļu salīdzinājums ir par labu mūsu zemei. Gandrīz visu Kipras piekrasti klāj akmeņi un asi koraļu veidojumi, un ūdenī iekļūt iespējams galvenokārt no dēļu laipām. Arī vietās, kur nav akmeņu, velti ir meklēt mums ierastās zeltainās pludmales smiltis, to vietā atpūtnieku pēdas skar asa, raupja grants.

Pārāk vienkāršots, pat primitivizēts ir priekšstats, ka ideāla vasaras atpūta iespējama vienīgi karstos saules staros. Kipras kūrortu pludmalē varēja jo labi novērot, kā liela daļa atpūtnieku no svelmainās saules slēpjas zem īpašām nojumēm. Un vēl kāds visnotaļ zīmīgs vērojums jūnija pirmajās dienās vairumam atpūtnieku arī Vidusjūras ūdens ar saviem 20 grādiem pēc Celsija likās pārāk vēss, un viņi plunčājās viesnīcu baseinos (kādu dienu viesnīcas “Cypria Maris” menedžeris viesiem atvainojās, ka baseina ūdens neesot uzsildīts līdz “nepieciešamajiem” 28 grādiem — esot tikai 24...).

Laikam jau pats būtiskākais, pēc kā mūsdienu spriedzes nomāktais pilsētnieks alkst īsajās atvaļinājuma nedēļās, ir klusums, svaigs gaiss un saskarsme ar dabu. To visu mēs papilnam varētu nodrošināt arī Latvijā, vairākos parametros pat daudz sekmīgāk nekā tūrisma zemē Kiprā, piemēram, ziemas tūrisms ar slēpošanas iespējām. Starp citu, šī iespēja tiek reklamēta arī Kipras tūrisma reklāmas prospektos. Izrādās, ka arī šajā karstajā Vidusjūras salā augstākā kalna virsotnē dažas nedēļas gadā ir sniegs un iespējams slēpot.

Tātad — maksimāla visu esošo iespēju izmantošana un jaunu radīšana. Atpūtniekiem par visai solīdu naudu (75 mārciņas jeb vairāk nekā Ls 80 ) tiek piedāvāta iespēja (baseinā) iemācīties nirt ar akvalangu, par to pašu naudu var arī vienreiz pamēģināt niršanu jūrā. Ātruma mīlētāju rīcībā ir ūdens motocikli, citi var pavērot Kipras ainavas, paceļoties padebešos ar deltaplānu, ko velk kuteris. Vai ik dienu tūristiem tiek piedāvātas visdažādākās ekskursijas — sākot ar romantisko klinti, pie kuras kailā skaistule iznākusi no jūras putām, Apolona tempļa un citu antīkās senatnes pieminekļu drupām un beidzot ar “spoku pilsētas” Famagustas (ko Kipras grieķi pametuši 1974.gadā pēc turku okupācijas) un citu okupētās zonas apkaimes rajonu apmeklējumiem. Vai ik vakaru restorānos tiek rīkoti pikniki, grieķu, kipriešu, ķīniešu un visdažādāko citu ēdienu vakari, vīnu degustācijas, zivju galdi — spēj tikai piedalīties un maksāt.

Kaut arī cenu politika Kipras tūrisma industrijā ir visai zīmīga un pamācoša, salā vairums viesnīcu ir tarificētas ar četrām zvaigznītēm. To augstais līmenis, īpaši jaunākajā Pafas viesnīcā “Amalthia Beach”, kur dzīvoja Latvijas parlamenta deputāti, radīja pamatotu jautājumu: kāpēc gan viesnīcu īpašnieki necenšas iegūt piecu zvaigznīšu sertifikātu? Tad cenas būtu augstākas un, liekas, arī peļna šķietami lielāka. Taču kiprieši vadās no citas stratēģijas. Labāk lai kāda nieciņa līdz tām piecām zvaigznītēm tomēr pietrūkst un cenas ir zemākas. Toties visi numuri aizpildīti un peļņa stabilāka, nekā ar pieczvaigznīšu luksusiem.

Kopumā Kipras tūrisma industriju varētu saukt par visnotaļ demokrātisku — tā orientēta uz Rietumu pasaules vidusslāni, un arī vairums atpūtnieku, ar ko viesnīcās iznāca runāt, bija tālu no biezajiem naudas makiem, galvenokārt Rietumeiropas valstu ierēdņi un firmu kalpotāji ar sievām un bērniem.

Vislabāk tūrisma industrijas dinamiku raksturo fakts, ka visa šī nozare Kiprā būtībā radīta no jauna un attīstīta līdz pašreizējam līmenim (kad viesu pieplūdums vienā gadā trīskārt pārsniedz valsts iedzīvotāju skaitu) nepilnā gadsimta ceturksnī — 23 gados. Līdz 1974.gada vasarai Kipras attīstītākā daļa — gan kūrorti, gan teicami iekoptie lauki un vīna dārzi — bija salas ziemeļu piekrastē. Daba tur ir maigāka, un dienvidu piekrastes klinšaino kalnu vietā šeit pletās auglīgi lauki un bagātīgi vīnogu dārzi. Kipra sevi pārpārēm spēja apgādāt ar pārtiku, Kipras vīnu eksportēja uz tāltālām zemēm, labā cieņā pasaules tirgū bija arī Kipras augļi, siers un citi produkti. Tūristi labprāt brauca uz Kipras ziemeļu piekrastes kūrortiem. 1960.gada 16.augustā, kad kiprieši pēc četrus gadus ilgām brīvības cīņām pret angļu kolonizatoriem proklamēja savu neatkarīgo Kipras Republiku, likās, ka beidzot šajā idilliskajā salā valdīs miers un labklājība. Jo vairāk tāpēc, ka starp Kipras grieķiem un turku minoritāti (aptuveni piektā daļa salas iedzīvotāju) valdīja laba saskaņa. Grieķi un turki pilsētās un ciemos dzīvoja kaimiņos: strādāja vienās firmās, vien Dievu lūdza atsevišķi — grieķi pareizticīgo baznīcās, turki mošejās.

Viss mainījās 1974.gada vasarā, kad Turcijas karaspēks okupēja gandrīz vairāk nekā trešo daļu (37%) Kipras teritorijas salas ziemeļu piekrastē, galvenokārt auglīgākās lauksaimniecības zemes un visus ziemeļu kūrortus. Ap 200 tūkstošiem (40 procentiem) grieķu izcelsmes kipriešu nācās atstāt dzimtās vietas un no salas auglīgākajiem ziemeļiem bēgt uz klinšainajiem dienvidiem. Vienlaikus tika sagrauta valsts ekonomikas struktūra, komunikācijas, darbaspēka bilance, finansu sistēma... Kiprā iestājās masveida bezdarbs, pārtikas produktu deficīts, bija milzu grūtības ar bēgļu izmitināšanu...

Izeja no šķietamā bezdibeņa un strauja ekonomikas uzplaukuma avots izrādījās tūrisms. Vēl 1985.gadā Kipras tagad lielākajā kūrortā Pafā ar 36 tūkstošiem iedzīvotāju bija tikai divas viesnīcas, tagad — piecdesmit trīs. Un Pafa, kaut lielākais, nebūt nav vienīgais Kipras kūrorts — viesnīcas kā krelles sarindojušās gar visu pārsimt kilometrus garo salas dienvidu piekrasti. Nelieli kūrorti izveidoti kādreiz nomaļajos zvejnieku ciematos Kipras rietumu piekrastē un arī nelielajā turku neieņemtajā salas ziemeļrietumu daļā. Krisošovas un Morfojas līču krastos.

Nav iespējams objektīvi izvērtēt tūrisma industrijas nozīmi Kipras ekonomikas atdzimšanā un kipriešu relatīvi augstā dzīves standarta nodrošināšanā, neņemot vērā salas politiski sarežģīto situāciju un dramatiskos apstākļos šī procesa izejas punktā. Taču šis faktors tikai vēl jo vairāk apliecina tūrisma industrijas potenciālās iespējas, kas ļauj ātri atpelnīt ieguldītos līdzekļus un rada aizvien jaunas darbavietas (tā vai citādi, bet tūristu apkalpošanā strādā gandrīz katrs pieaugušais kiprietis — vieni veic tiešās servisa funkcijas, citi laukos audzē pārtikas produktus, ko patērē galvenokārt tūristi, vēl citi ražo Kipras iecienītos suvenīrus). Relatīvi daudz kipriešu strādā celtniecībā — top jaunas viesnīcas, golfa laukumi, atrakciju vietas tūristiem. Kipras nacionālais kopprodukts jau 80.gados pieauga par 7,5 procentiem gadā — tas bija iespējams, galvenokārt pateicoties straujai tūrisma industrijas attīstībai. Jau 1988.gadā bezdarbs Kiprā bija nokrities līdz 2,8 procentiem. Stabilizējās cenas. Inflācija jau 1986.gadā bija tikai 1,2 procenti.

Laikā no 1989. līdz 1993.gadam, kad bija spēkā Kipras attīstības piecgadu plāns, valsts nacionālais kopprodukts pieauga par 5,5 procentiem gadā. Valstī izzuda bezdarbs, un radās pat darba roku deficīts. 1988.gadā Kiprā strādāja 1,5 procenti ārzemnieku (no kopējā strādājošo skaita), bet 1993. gadā jau 5 procenti. Kiprieši paši apgalvo, ka viņu valstī tagad esot nedaudz bagātu cilvēku, ļoti nedaudz trūcīgo, kuriem valsts aizvien vairāk palīdz, un liela vidusšķira. 95 procenti kipriešu dzīvo savās ģimenes mājās — tā gluži vienkārši ir pieņemts, un ekonomiskā situācija atļauj šādu kārtību. Gandrīz katram pieaugušajam kiprietim ir sava automašīna. Pāri salai garumā un platumā stiepjas supermodernas autostrādes. Starp citu, visās malās Kiprā var redzēt arī automašīnu iznomāšanas uzņēmumus — tūristu ērtībām. Cena ir krietni zemāka nekā Rietumeiropas valstīs vidēji 17 mārciņas (apmēram Ls 20) par mašīnu dienā, turklāt saņemot braucamo ar pilnu tvertni... Šo rindu autors var piebilst — Kipra bija pirmā valsts manā žurnālista pieredzē, kur neredzēju nevienu ubagu. To nav tāpat kā nav zagļu. Automašīnu īpašnieki Kiprā pat īsti nesaprata jautājumu, kādas signalizācijas vai mehāniskās iekārtas viņi lieto, lai nodrošinātos pret mašīnu aizdzīšanu. Izskaidrojums šādai drošības sajūtai tika sniegts it kā elementārs: kur ar zagtu mašīnu liksies, visapkārt taču jūra. Bet bija arī redzama ciešā pārticības un mierīgās kriminogēnās situācijas kopsakarība. Tas viss — pateicoties dinamiski attīstītajai tūrisma industrijai. Protams, straujais Kipras ekonomikas uzplaukums padarīja to pievilcīgu arī ārvalstu ieguldītājiem. Liels stimuls Kipras ekonomikas uzplaukumam bija muitas ūnijas līgums ar Eiropas Savienību. Plašākā nozīmē var arī teikt, ka aizvien lielākās ārvalstu investīcijas ne vien sekmē Kipras ekonomiku, bet arī vairo tās politisko drošību. Aspektu, kas Kiprā ir īpaši aktuāls.

Un, lūk, — elitārais restorās Pafā, kuram gan ne nosaukuma, ne citā ziņā nav nekāda sakara ar Latvijas galvaspilsētu, kaut daudziem tūristiem rodas tieši tāda ilūzija. Autora foto