VALDĪBĀ

Pēc Ministru kabineta17. jūnija sēdes

Vides valsts ministra Induļa Emša un valsts ieņēmumu valsts ministres Aijas Počas atbildes, skaidrojumi un komentāri

Turpinājums no 1.lpp.

Gribu pateikt tikai vienu — šobrīd šī sistēma funkcionē. Mūsu valsts ir viena no pirmajām Centrālajā un Austrumeiropā, kur pēc būtības ieviests vides nodoklis. Mūsu valsts ir viena no retajām visā Eiropā, kur ieviesta šāda vides aizsardzību regulējoša kārtība, kas jau stabili darbojas. Tas ir ļoti svarīgs jautājums.

Diemžēl toreiz, kad mēs likumu pieņēmām, mums neizdevās panākt 7. tabulas ieviešanu. Tas nozīmē, ka šobrīd ar dabas resursu nodokli netiek aplikts kurināmais. Tas nozīmē, ka mums nav regulācijas attiecībā uz kurināmo atkarībā no sēra satura tajā. Paldies Dievam, šāda regulācija attiecībā uz autobenzīnu jau pastāv. Jo akcīzes nodoklis, kā zināms, atšķirsies svina un bezsvina benzīnam. Šī regulācija sāks darboties. Taču tas jau nav dabas resursu nodoklis, bet gan benzīna akcīzes nodoklis.

Bet, tā vai citādi, šī ekonomiskās regulācijas kārtība pie mums darbojas. Mūsu fonds tikko saņēma starptautiska audita pārbaudes rezultātus. To organizēja vairāku Eiropas valstu pārstāvji, kas apmeklēja Latviju un vērtēja šo vides aizsardzības procesu. Vēl neesmu saņēmis oficiālo ziņojumu par pārbaudes rezultātiem. Bet neoficiālie teksti ir ļoti glaimojoši mums.

Jautājums: — Kādi ir galvenie grozījumi Ministru kabineta noteikumos par kārtību, kādā piemērojamas likuma par dabas resursu nodokli normas?

Indulis Emsis: — Daudziem no tiem ir gluži tehnisks raksturs. Tur ir redakcionāli precizējumi, lai Valsts ieņēmumu dienestam un muitai būtu vieglāk šo nodokli iekasēt. Bet līdzšinējie grozījumi saistīti ar paša likuma grozījumiem. Ja agrāk mums bija paredzēts aplikt ar dabas resursu nodokli tā saucamās vidēji kaitīgās preces ar 3—5 procentu likmi, tad tagad tā ir 1 procents. Tas ir būtiskākais šajos grozījumos.

Jautājums: — Vai nevajadzētu tomēr atgriezties pie jūsu nosauktās 7.tabulas, ar ko vajadzētu papildināt likumu par dabas resursu nodokli?

Indulis Emsis: — Jums ir pilnīga taisnība. Es mēģināšu atkal izvirzīt šādu priekšlikumu. Es neesmu pilnīgi pārliecināts par tā pieņemšanu Saeimā. Esmu runājis ar dažām frakcijām, kurās viedokļi dalās. Līdz ar to būs grūti prognozēt iznākumu šādam priekšlikumam. Man ir plāns startēt ar šādu priekšlikumu šā gada beigās, mēģinot pārbaudīt, kā Saeima varētu reaģēt uz to.

Viens no galvenajiem šī priekšlikuma mērķiem būtu stimulēt vietējo enerģētisko resursu izmantošanu, dodot tiem zaļo gaismu Latvijas tirgū. Otrs — zināmā mērā nobremzēt augsta sēra satura kurināmā ieplūdi Latvijā. Rietumos taču pastāv šāda cenu diferenciācija atkarībā no sēra satura. Tas nozīmē, ka kvalitatīvais kurināmais sasniedz rietumvalstis — ja runājam par to, kas nāk no Krievijas virzienā uz Rietumiem — bet sliktais kurināmais paliek Latvijā, jo te nav šīs sēra satura barjeras. Līdz ar to mēs sliktu kurināmo pērkam par tādu pašu cenu kādu tās valstis, kurās ir šāda regulācija, maksā par labu kurināmo. Tāpēc es noteikti atkal izvirzīšu šo priekšlikumu. Turklāt esmu gatavs apsvērt tādu iespēju, ka šī nauda nonāktu nevis vides fondā, kas būtu labs risinājums, bet vienkārši budžetā. Taču šī regulējošā funkcija vienalga “nostrādātu”.

Domāju, ka šiem papildinājumiem likumā par dabas resursu nodokli vajadzētu stāties spēkā ar 1998.gada 1.janvāri.

Pēc tam runāja Aija Poča:

— Pagājuša gadā tika pieņemts likums “Par Rīgas tirdzniecības brīvostu” un vienlaikus strādāts arī pie noteikumiem, kas nosaka kārtību, kādā maksājami nodokļi par preču piegādēm un pakalpojumiem Rīgas tirdzniecības brīvostā. Šie noteikumi attiecas galvenokārt uz pievienotās vērtības nodokli. Un šeit ir uzskaitīti visi nodokļu maksāšanas gadījumi, kad preces no iekšzemes tiek ievestas brīvostas teritorijā un pēc tam vai nu izvestas uz ārzemēm — tad tiek maksāta tikai šī pievienotās vērtības nodokļa likme —, vai arī pārstrādātas un ievestas atpakaļ iekšzemē, tad tiek piemērota parastā importa procedūra un nodokļi.

Noteikumi regulē arī kārtību, kādā notiek preču piegādes un pakalpojumi, kas tiek sniegti tieši Rīgas tirdzniecības brīvostai. Saskaņā ar to elektrības, gāzes, siltā un aukstā ūdens piegādes brīvostā no iekšzemes tiek apliktas ar pievienotās vērtības nodokļa nulles likmi — gadījumos, kad saņēmēja brīvostas teritorijā ir valsts akciju sabiedrība “Rīgas tirdzniecības brīvosta” un kad tiek nodrošināta šo preču pilnīga uzskaite.

Šie noteikumi precīzi nosaka arī to, ka fiziskām personām brīvostas teritorijā var sniegt tikai tādus pakalpojumus, kas saistīti ar pārtikas produktu iegādi un medicīnas pakalpojumiem, ja šāda vajadzība rodas, kā arī sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus. Turklāt jāveic precīza šo preču piegādes dokumentāra uzskaite, lai brīvostas teritorijā nebūtu iespējami ar nodokļiem neaplikti darījumi.

Paralēli šo noteikumu izstrādei notiek konsultācijas starp muitas un brīvostas administrāciju par kārtību, kādā notiks ievesto preču uzskaite. Ir svarīgi, lai veidotos bilance par tirdzniecības brīvostas teritorijā ievestajām un uzskaitē ņemtajām precēm, kā arī par šo preču eksportēšanu vai atgriešanos iekšzemē.

Tuvojas 1.jūlijs, un mēs ceram, ka ar šo datumu Satiksmes ministrija, saskaņojot ar Finansu ministriju, akceptēs brīvostas režīma ievešanu jau pirmajās Rīgas Tirdzniecības ostas teritorijās. Kopā ar Muitas pārvaldi ir veikts liels darbs — jau izveidoti vārti, pa kuriem preces ievedīs un izvedīs, un notiek konsultācijas par muitas darbu. Jāatzīmē, ka 1.jūlijs būs zīmīgs mums visiem vēl vienā ziņā — sāks darboties ne vien brīvosta, bet arī jaunais Muitas kodekss.

Pēc tam tika dots laiks žurnālistu jautājumiem.

Jautājums: — Vai Ministru kabineta sēdē tika spriests arī par minimālo darba algu paaugstināšanu?

Aija Poča: — Jūlija sākumā tam, cerams, tiks veltīta īpaša sanāksme. Minimālās algas paaugstināšana jāsaista ar visas darba samaksas sistēmas sakārtošanu. Jo pašlaik atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem dažādās budžeta iestādēs ir izveidojušās īpašas darba samaksas sistēmas — Iekšlietu ministrijā viena pedagogiem cita, valsts civildienestam cita, un Valsts ieņēmumu dienestam vēl savādāka.

Ir jāvienojas — vai nu ieviest vienotu darba apmaksas sistēmu visās budžeta iestādēs vienādam amataprakstam atbilstošām personām, vai arī diskutēt par papildu darba samaksu kādā no šīm institūcijām atbilstoši valdības prioritātēm. Tādēļ Finansu ministrijai sadarbībā ar Labklājības ministriju tika dots uzdevums sagatvot informāciju par darbu apmaksu visās ministrijās un tām pakļautajās institūcijās un to, kā šī sistēma iekļaujas tā sauktajā “saspiestajā” Ženēvas shēmā.

Par šiem jautājumiem ir jādiskutē reizē ar minimālās algas paaugstināšanu. Ja ar nākamā gada sākumu minimālā alga tiktu paaugstināta līdz 42 latiem un šis process turpinātos, vēl jūtamāk samazinātos atšķirība starp, teiksim, ministrijas apkopējas un skolotāja nopelnīto par vienu likmi.

Turklāt, ja tiek paaugstināta minimālā darba alga, tad tas notiek arī privātajā sektorā strādājošiem. Uzreiz rodas jautājums — cik godīga maksāšana notiks tur.

Mintauts Ducmanis,

Dina Gailīte,

“LV” nozaru redaktori

Pēc ieraksta “LV” diktofonā