MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Pašvaldību reforma Igaunijā — vēl bez kopsaucēja

Vai administratīvā reforma kaimiņos būtu apstājusies?

Šāgada janvāra sākumā trīs ministri — Jāks Leimans, Marts Opmans un Raivo Vare, solot ietaupīt pusmiljonu kronu, nāca klajā ar priekšlikumu atstāt Igaunijā tikai četrus apriņķus: Pērnavas, Tallinas, Kohtla–Jerves un Tartu, bet līdz 1999.gada vēlēšanām vietējo pašvaldību skaitu samazināt vismaz par divām trešdaļām. Atzīmēsim, ka rajoni te jau atkal saucas par apriņķiem. Ekonomikas ministra Jāka Leimana lozungs bija: “Padarīsim valsti lētāku!”

Bet dažus mēnešus vēlāk viņš jau mierīgākā tonī piebildis, ka šogad jāveic reformas sagatavošanas priekšdarbi un Iekšlietu ministrijā jāizveido atbilstoša nodaļa. Nākamajā gadā tiks veikti visi priekšdarbi, bet 1999.gadā reforma iešot vaļā.

Šis triju ministru paziņojums uzreiz nonāca asas kritikas lokā. Galvenie pretargumenti — no tādas reformas cietīšot demokrātija, arī pašvaldībā strādājošie palikšot bez darba.

Iekšlietu ministrijas vietējo pašvaldību nodaļas vadītāja Mari Pedaka ir pārliecināta, ka pašvaldību apvienošana nedos nekādu ekonomisko efektu un neietaupīs nevienu sentu, bet, tieši otrādi, valstij vajadzēs dotēt pagastu pašvaldības. Minimāli vienam pagastam nepieciešamas 500 000 kronas — tā izteikusies Mari Pedaka.

Pašlaik Igaunijā ir 2007 pagastu pašvaldības, 47 pilsētu pašvaldības un 15 apriņķu pārvaldes. Tajās strādā vairāki desmiti tūkstoši ierēdņu, kas daļēji veic vienus un tos pašus uzdevumus. Pašreiz valsts dotē pagastu un pilsētu budžetu 887 miljonu kronu izteiksmē.

Mari Pedaka piebilda, ka tieši par šo administratīvās reformas pusi visvairāk tiek diskutēts un vēl nav skaidrs, vai pašvaldību apvienošana vispār notiks. Un, ja notiks, tad nav zināms, vai labprātīgi vai piespiedu kārtā.

Viljandi apriņķa pašvaldību savienības izpilddirektors Merts Molls uzskata, ka pašvaldību reformas galvenajam mērķim ir jābūt izdevumu un pašvaldību skaita samazināšanai. Pēc viņa domām, pašvaldībām jākļūst efektīvākām un tām jāpilda savi pienākumi. Pagastam jābūt tik lielam, lai spētu uzturēt savu skolu, slimnīcu un citus objektus.

Īpaši mazajās pilsētās pilsētu un tām piegulušo pagastu pašvaldības nodarbojas ar vieniem un tiem pašiem jautājumiem. Piemēram, Viru vietējā vara sadalās trīs daļās: Viru pilsētas pārvalde (administratīvajā teritorijā — 18 000 iedzīvotāju), pilsētai piegulošais Viru pagasts (3000 cilvēku) un Viru apriņķis. Ja pagasta iedzīvotājs apprecas, laulību reģistrē Viru pilsētā, bērna piedzimšanu — pagastā, bet zemes lietas kārto apriņķī. Viru apriņķa vecākais Tīts Sosārs teica, ka apriņķa pārvaldes darbnieku skaits ir ievērojami samazināts — no 140 līdz 80. Valsts budžetu nav palielinājusi, arī algu fonds šogad nav palielināts. Viru pilsētas domes priekšsēdētāja vietas izpildītājs Āvo Hummals teica, ka esot ievadītas sarunas par pagasta un pilsētas pārvaldes apvienošanu, bet viņš apgalvo, ka līdzekļu ietaupījums būšot neliels. Toties Viru pagasta vecākais Īlo Tuliks teica, ka apvienošana nebūšot līdzvērtīga, jo pilsētā ir 18 000, pagastā — 3000 iedzīvotāju, un visās izlemšanās lauku ļaužu balsis būs mazākumā. Pēc Āvo Hummala domām, varētu likvidēt tieši apriņķa pārvaldi, tas gan būtu ietaupījums. Katram apriņķim varētu būt tikai savs kurators attiecīgajā ministrijā. Pagājušajā rudenī apvienojās Pernu–Jāgupi (1500 iedzīvotāju) un Halingas (2400 iedzīvotāju) pagasti. Šis ir pagaidām vienīgais gadījums Igaunijā. Jaunais pagasts saucas Halingas pagasts. Apvienošana nekādu lielu ekonomiju nedeva, bet pats apvienošanās process vien izmaksāja 260 000 kronu. Halingas pagasta vecākais Endels Mēmetss uzskata, ka pagastu apvienošana notiks trīs veidos: labprātīgi, stimulējot ar prēmijām, arī piespiedu kārtā. Pēc E.Mēmetsa domām, turpmāko divu gadu laikā nekas būtisks nenotiks.

Premjerministra padomnieks Ardo Hansons domā, ka pagastu apvienošana varētu notikt pēc tā sauktās pīrāga metodes — apvienotiem pagastiem valsts piešķirs vairāk naudas. Pretošanās apvienošanai, pēc viņa domām, nāk no vietējās politiskās elites, jo, samazinoties pašvaldību skaitam, daudzi paliks bez darba, tādēļ tas ir “tik cilvēciski”. Pašvaldības, kas piedāvā pakalpojumus 3000 iedzīvotājiem, nav efektīvas. Pēc Pasaules bankas 1995.gada pētījumiem šādu pašvaldību Igaunijā ir ap 200.

Pamatojoties uz Pernu–Jāgupi un Halingas pagasta apvienošanās pieredzi, ir iespējams izvērtēt pirmos plusus un mīnusus.

Plusi:

— iespēja attīstīt (apgabalu, apriņķi) kā vienu veselumu;

— kopēja izglītības, kultūras un sociālā politika;

— kopēja maksājuma bāze un budžets;

— izzudīs paralēlstruktūras;

— samazināsies administrācijas (vadības) izdevumi;

— municipālās varas apvienošana un efektīva izmantošana;

— pieaug konkurence pagasta darbavietu dēļ, tādēļ rodas iespēja izraudzīties darbam labākos darbiniekus;

— zemes reformas vienkāršošana.

Mīnusi:

— iedzīvotāji uzreiz nejūt rezultātus;

— aizņēmuma saistību pildīšana;

— iespējamie papildu izdevumi (ārpuskārtas vēlēšanas, koalīcijas);

— jaunas domes radīšana;

— draud rasties nomale (maliena);

— valsts dotāciju samazināšanās draudi.

Laikraksta “Äripäev” (“Darbdiena”) žurnālisti uzdeva jautājumu reģionālās attīstības ministram Pēpam Aru un ekonomikas ministram Jākam Leimanam : “Kāpēc Igaunijā ir apstājusies administratīvā reforma?” Saņemtas zīmīgas atbildes.

Pēps Aru uzskata, ka reforma nav apstājusies, jo pagastu apvienošana vien vēl nav administratīvā reforma. Administratīvā reforma ietver sevī trīs aspektus. Vispirms tā ir administratīvi teritoriālā reforma, kas nozīmē arī pagastu apvienošanu. Otrkārt, tas ir vietējo pašvaldību iekārtas (likuma) izmaiņas nākotnē, kas skar pašvaldību uzdevumus, vēlēšanu sistēmu u.c. Trešais — valsts pārvaldes sistēmas reforma.

Līdz šim Igaunijā nav izstrādāta administratīvās reformas kopējā koncepcija. Valdība dod priekšroku šādam risinājumam: vispirms darbu uzsāks tā sauktā administratīvās reformas lietpratēju komisija. Tās uzdevums ir izstrādāt pašreizējai politiskajai reformai atbilstošu administratīvās reformas koncepciju, lai zinātu, kas tiek uztverts kā administratīvā reforma. Tajā pašā laikā ir jāturpina struktūru ekonomiskā pilnveide. Šeit klāt nāk arī vietējo pašvaldību apvienošanās. Pašreiz aktuāls ir princips, ka pašvaldības apvienojas brīvprātīgi, pašvaldībās ir radusies apvienošanās iniciatīva.

Izskatās, ka tā ir pareizi, jo līdz ar to tiek paaugstināta pašvaldību kompetence, mobilitāte, iespēja piedāvāt labākus pakalpojumus. Bet šeit ir arī vairākas neērtības, piemēram, kaut vai tas, ka pašvaldība attālināsies no iedzīvotājiem.

Jāks Leimans uzskata, ka administratīvā reforma gluži apstājusies nav, bet tā ir daudz sarežģītāka, nekā sākumā licies.

“Es jūtu, ka kaut kas visu laiku attīstās. Bez šaubām, tas nenorit vētraini un revolucionāri, bet tas jau arī bija gaidāms.

Mēs bijām izvirzījuši pārāk augstu mērķi, ko iespējams realizēt tikai triecienā.

Nākamā gada valsts budžeta projektā ir paredzēts dažus izdevumus iesaldēt, un pašlaik vēl nav pienākuši signāli, ka mums būtu no šī principa jāatsakās. Tas ir viens no būtiskiem palīglīdzekļiem, kas reformu iekustinās. Otrs — arvien vairāk pagastu atbalsta apvienošanos. Apvienošanai ir vajadzīgas divas lietas: likumu grozīšana un nauda. Apriņķu jomā ir radīta tikai zemes pārvaldes struktūra. Tas ir priekšdarbs, jāiet tālāk. Pret administratīvo reformu ir iebildes, ka tad apstāsies zemes reforma. Es tā neteiktu, katrā administratīvajā vienībā ir zemes komisija, un mēs varam vienoties, ka arī šī komisija apvienojas vai tiek likvidēta tad, kad zemes reforma jau ir galā. Piemēram, ja trīs pagasti apvienojas, tad vecā pagastā var palikt tikai daži darbinieki. Pagastu apvienošana nav pašmērķis.

Dieva dēļ, meklēsim iespējami labākos risinājumus, lai reforma nebūtu tikai pašmērķis.”

Laikraksts “Äripäev” (Biznesa laikraksts) sniedz arī savu komentāru šajā jautājumā: “Rīcības nabaga reformēšana.”

Ar sajūsmas saucieniem triju ministru uzsāktā administratīvā reforma gruzd un čūkst, draudot izdzist pavisam. Pēc “Äripäev” viedokļa, ir naivi domāt, ka pagasti apvienosies labprātīgi un laikā. Lielākā daļa pašvaldību nav sajūsmā par apvienošanos vai arī vienaldzīgi klusē. Sākotnējā reakcija uz triju ministru priekšlikumu bija noliedzoša, jo daudzi zaudēs darbu, būs sociālā spriedze. Bailes par darbavietas zaudēšanu ir saprotamas, bet tas nav nopietns arguments pagastu saglabāšanai. Īpaši uzsverot to, ka, apvienojot pagastus, iedzīvotājiem būs apgrūtināta saikne ar pašvaldību, ka pie ierēdņiem būs grūti nokļūt prāvā attāluma dēļ, vajadzēs vairāk laika un naudas. Ģeogrāfiskais attālums mūsdienās arī nav nekāds rādītājs. Tiesa, ar velosipēdu nokļūt jaunajā pašvaldībā būs pagrūti. Problēma ir atrisināma, izveidojot stacionārus, kur būs pagasta darbinieki, ar kuriem pagasta iedzīvotājs varēs kārtot lietas. Mūsdienu saziņas līdzekļiem, piemēram, faksa aparātiem u.c., ir jābūt katrā pagastā, tādēļ runāt par saziņas grūtībām nav pamata. Lietu kārtošana pagasta iedzīvotājiem nemainīsies. Vienīgais arguments pret pagastu apvienošanu var būt demokrātijas ierobežošana. Pagastu skaita samazināšana ierobežos arī iedzīvotāju iespēju piedalīties pagasta dzīves vadīšanā. Bet neviens neliedz aktīvi piedalīties pagasta valdes vēlēšanās un izraudzīties tādus cilvēkus, kas vislabāk pārstāvēs novada intereses.

Vienkāršāk ir sākt ar apriņķu apvienošanu. Ja nebūtu apriņķa pārvaldes un pašreizējo ierēdņu pulka vietā būtu uz vietas viens vai daži apvienotā apriņķa pārstāvji, nekas nepaliktu nepadarīts, ja būs viens liels Rietumu (Lääne) apriņķis un Hāpsalu divdesmit ierēdņu vietā viens, kas pārstāvētu Pērnavā esošo apriņķa pārvaldi un strādātu vairāk un efektīvāk. Pašlaik tiek gaidīta valdības darbība. Pašvaldību apvienošana ir novirzīta uz pagastiem, bet no tās puses nekādu iniciatīvu nav ko gaidīt. Tādēļ var tikai priecāties, ka valdība ir iecerējusi izstrādāt apvienošanas koncepciju un principus, kā to ātrāk īstenot. Iedzīvotājiem jāizskaidro, kādēļ ir jāapvieno pagasti, ka tas netiek darīts tāpēc, lai radītu neērtības, bet gan lai ietaupītu nodokļu maksātāju naudu.

Reģionālās attīstības ministra vadībā tiks izstrādāts projekts par pagastu optimālo teritoriju un visām izmaksām. Atliek atrast parlamentā savus lobijus un masu saziņas līdzekļos uzsākt diskusiju.

Trīs ministri izteikuši priekšlikumu. Valdībai tie jāpārvērš par likumiem un nav jākavējas iesniegt parlamentā. Pēc pieņemšanas parlamentā reforma varēs sākties.

Igaunijas parlamenta Satversmes komisijas, tiesību zinātņu doktors loceklis Ando Leps:

— 1998.gadā Igaunijā vajadzētu būt deviņiem apriņķiem: Harju Viru, Jerve (Järve), Rietumu — Lēne (Lääne), Sārde (Saarde), Pērnavas (Pärnu), Viljandi, Tartu, Veru (V›ru) un Tallinas, kurai kā galvaspilsētai pienākas apriņķa statuss. Šādam dalījumam, pēc manām domām, ir vēsturisks un ekonomisks pamats.

Kad Seima balsojuma cena ir pieci miljardi litu

Seima deputāti Viļņā 5.jūnijā, divas reizes personāli balsojot, ar lielu balsu pārsvaru apstiprināja divus likumus. Tie satraukuši sabiedrību ne tikai Lietuvā, bet izraisījuši pretrunīgus vērtējumus arī ārzemēs. Šie strīda akmeņi, kas saviļņojuši samērā bezkaislīgo Lietuvas politisko dzīvi, ir Nekustamā īpašuma īpašumtiesību atjaunošanas likums un Likums par noguldījumu atjaunošanu.

Tā kā arī Latvijā laiku pa laikam izskan ierosinājumi par padomju laikā krājkasēs noguldīto privātlīdzekļu kompensāciju vai indeksāciju, ir vērts tuvāk iepazīt lietuviešu likumdevēju vairāku mēnešu dedzīgo strīdu rezultātus.

Jāpiebilst — arī pēc balsošanas likumu aizstāvju un pretinieku domas krasi dalās. Tālab arī par galvenajiem argumentiem.

Likums par noguldījumu atjaunošanu paredz, ka Lietuvā tiek atjaunoti privātnoguldījumi pēc stāvokļa, kāds tas bija 1991.gada 26.februārī. Par vienu rubli tiek atmaksāts viens lits, bet ne vairāk par sešiem tūkstošiem litu. Savos atjaunotajos kontos vairāk nekā sešus tūkstošus litu varēs saņemt tikai politiski ieslodzītie, izsūtītie un 1991.gada 13.janvāra notikumos cietušie.

Tiek atjaunoti ne vien noguldījumi krājkasēs, bet arī citi zaudētie ieguldījumi, to skaitā apdrošināšanas iemaksas un 1982.gadā izlaistās PSRS obligācijas.

Saskaņā ar šo likumu iedzīvotājiem atvērs īpašus kontus Krājbankā. Tomēr saņemt naudu noguldītāji varēs labākajā gadījumā pēc nākamā gada 1.janvāra. Naudu kontos vispirms ieskaitīs pirmās grupas invalīdiem, politiski ieslodzītajiem un izsūtītajiem, geto gūstekņiem, personām, kas cietušas 1991.gada janvāra notikumos, un veciem cilvēkiem, kuriem ir vairāk nekā 85 gadi.

Kā lēš paši likumdevēji, abu likumu īstenošanai vajadzēs izdot piecus miljardus litu.

Likumu par noguldījumu atjaunošanu laikrakstam “Lietuvos aidas” (“Lietuvas Atbalss”) komentē Seima Budžeta un finansu komitejas priekšsēdētāja Elvīra Kunevičiene. Pēc viņas domām, noguldījumu atjaunošanai ir jāizveido privatizācijas īpašumu fonds, kura valdījumā nodos ne tikai naudas līdzekļus, bet arī privatizācijai paredzētos valsts uzņēmumus un īpašumus, kurus paredzēts pārdot, lai būtu iespējams atgūt noguldītājiem izmaksājamos līdzekļus. Par šī fonda darbību tieši atbildīga būs privatizācijas komisija. Līdzko tiks saņemta nauda par pārdoto valsts īpašumu, to tūdaļ pārskaitīs uz Krājbanku, kurai Finansu ministrijas noteiktajā kārtībā vajadzēs ieskaitīt naudu noguldītāju kontos.

Lai gan cilvēki ar atjaunotajiem noguldījumiem varēs rīkoties pēc saviem ieskatiem, Elvīra Kunevičiene ir pārliecināta, ka masveidā līdzekļi no bankas netiks izņemti, ja nu vienīgi tālab, lai naudu noguldītu kādā citā bankā. “Nav taisnība spriedelējumiem, ka mūsu cilvēki šo naudu vienkārši izlietos pārtikai,” uzskata Seima Budžeta un finansu komitejas priekšsēdētāja. Viņa domā, ka noguldījumu atjaunošanai varētu būt nepieciešami trīs gadi, taču nav izslēgts, ka šim nolūkam atvēlētos līdzekļus valsts varētu atgūt arī vienā gadā. Vai šādam optimismam ir pamats? Jau 1991.gadā par vienu pašu akciju sabiedrību “Mažeiķu nafta” tika solīti 800 miljoni ASV dolāru (3,2 miljardi litu), bet šī uzņēmuma cena aizvien kāpj.

Laikrakstā “Lietuvos rytas” (“Lietuvas Rīts”) savās domās dalās viens no likumprojektu autoriem Seima priekšsēdētāja pirmais vietnieks Andrus Kubiļus. Viņš uzsver, ka likuma galīgajā variantā radikāli samazināta zemes platība, par ko jāmaksā kompensācija. Un tomēr valstij šim nolūkam vien vajadzēs 1,5 miljardus litu. Mazliet mazāk par 500 miljoniem litu būs jāizdod, lai uzceltu 10 579 dzīvokļus, kurus saņems īrnieki, kam jāpārceļas no īpašniekiem atdodamajiem namiem. Vairāk nekā pusmiljardu litu vajadzēs kompensācijām īpašniekiem par zemi, ko nav iespējams denacionalizēt. Šī summa var būt arī mazāka, jo daļa īpašnieku vēlas iegūt zemi citur no brīvā zemes fonda platībām.

Andrus Kubiļus domā, ka naudu kompensācijām vajadzēs segt no budžeta līdzekļiem vai arī ņemt kredītu. Īpašuma zaudējumi jāatlīdzina piecu gadu laikā.

Vēl daži jaunos likumus atbalstošo deputātu viedokļi.

Laikrakstā “Respublika” (“Republika”) Seima konservatoru frakcijas vecākā vietnieks Alfonss Burtkus valstij tik būtisko likumu pieņemšanu nosaucis par “taisnīguma dienu”. Pēc deputāta domām, abi likumi “kardināli atjaunoja taisnīgumu, kuru gaidīja miljoni cilvēku”.

Ar retorisku jautājumu noguldījumu atjaunošanu atbalsta konservators Stasis Malkevičus: “Ko vērta ir valdība un valsts, ja tajā valda netaisnība?”

Bet opozīcija? Kādi ir likumu pretinieku argumenti?

Centra savienības frakcijas deputāts, Seima Budžeta un finansu komitejas loceklis Kestutis Glavecks abus šos likumus nosaucis par “finansu mīnām Lietuvas nākotnei”. Viņaprāt, abi likumi ir ekonomiski nepamatoti, to pierāda arī fakts, ka nevienā postkomunistiskajā valstī noguldījumi nav atjaunoti. Okupācijas sekas vajadzētu kompensēt ar tautsaimniecības attīstīšanu, jaunu darbavietu radīšanu un algu pacelšanu.

Līdzīgs uzskats ir arī Seima Ekonomikas komitejas priekšsēdētājam kristīgajam demokrātam Albertam Šimenam. Viņš “Respublikai” izteicās, ka noguldījumu atjaunošanas likums “ir pats sliktākais no visiem paņēmieniem, ko varētu izdarīt ar privatizācijas gaitā iegūto naudu”. Alberts Šimens apgalvoja, ka līdzīgās domās ir visi populārākie Lietuvas ekonomisti.

Komentējot bezgalīgos strīdus par abiem likumprojektiem un necilo galarezultātu, sociāldemokrātu frakcijas vecākais Aloizs Sakals teic, ka “no milzu mākoņa nolija maz lietus”. Daudz asāks savā vērtējumā ir LDDP frakcijas vecākais Česlovs Juršens, kurš ir pārliecināts, ka pieņemtie likumi ir visbīstamākie un kaitīgākie no visa tā, ko izlēmis jaunā sasaukuma parlaments. Šie likumi sašķeļ sabiedrību pirmās un otrās šķiras cilvēkos. Jaunie likumi nevienu problēmu neatrisinās. LDDP frakcija lūgs Valsts prezidentu neparakstīt šos likumus.

Savukārt Seima priekšsēdētāja vietnieks R.Ozols norāda, ka norma par 150 hektāru zemes kompensāciju ir voluntāra, bet sociālo namu īrnieku aizsardzības programma nav izstrādāta.

Daļa opozīcijas spēku apsver iespēju vērsties ar prasību Konstitucionālajā tiesā, jo uzskata, ka šie likumi pārkāpj pilsoņu konstitucionālās tiesības.

Tēvzemes savienības frakcijas loceklis Vaclavs Lape tajā pašā laikā atgādina, ka jaunie likumi ir pieņemti tālab, lai īpašumus atdotu īpašniekiem. Agrāk bija otrādi — īpašumus atsavināja. Tai pašai frakcijai piederošais deputāts rakstnieks Jons Avīžus atzīst, ka šo problēmu Gordija mezglu nebija iespējams atmudžināt pamazām, tas bija jāpārcērt uzreiz.

Seima priekšsēdētāja pirmais vietnieks Andrus Kubiļus nepiekrīt oponentu apgalvojumiem, ka no budžeta nāksies maksāt kompensācijas par īpašniekiem padomju laikā nodarītajiem zaudējumiem, bet jāatlīdzina būs visā šajā jezgā nevainīgajai Lietuvas jaunatnei. Viņa viedoklis: “Nodokļus budžetam maksā visi, arī tie, kam īpašumi tiks atdoti.”

Seima Budžeta un finansu komitejas priekšsēdētāja Elvīra Kunevičiene noraida kā nepamatotas arī dažu ekonomistu paustās bažas par inflācijas kāpumu, jo nav nekas jauns, ka “Kestutis Glavecks allaž biedē ar makroekonomisko rādītāju pasliktināšanos”.

Lai Lietuvas dzelzceļš ved uz visām debess pusēm

“Latvijā dzelzceļa satiksme ir intensīvāka nekā Lietuvā,” tā raksta “Lietuvos aidas” (“Lietuvas Atbalss”). Varbūt tālab mūspusē dzirdam aizvien jaunas vēstis par dzelzceļa satiksmes sašaurināšanu vai slēgšanu atsevišķos posmos, kur dzelzs rumaka skrējiens rada tikai zaudējumus vai arī kļuvis bīstams nolietoto sliežu ceļu dēļ.

Lietuvā ir gluži otrādi — domā par jaunu dzelzceļa līniju ierīkošanu. Par pašu jaunāko pojektu vēsta laikraksts “Respublika” (“Republika”). Tiek apsvērta iespēja būvēt dzelzceļu ar Eiropas standartiem atbilstošu sliežu platumu no Polijas robežas līdz Kauņai. Projekta izmaksas varētu būt ap 125 miljoniem dolāru. Vēl nav izlemts — atdot celtniecības tiesības kādai ārvalstu privātfirmai un pēc tam ļaut tai zināmu laiku no šī atzara gūt peļņu vai arī ņemt valsts kredītu un to vēlāk kapitalizēt. Īpašu vēlmi par šāda koncesijas iegūšanu izrādījusi Francijas dzelzceļa sabiedrība, par šīs dzelzceļa līnijas celtniecību ieinteresējušies arī japāņi. Atzars no Kauņas līdz Polijas robežai tiktu pabeigts trīs gados, vienlaikus uzceltu arī tranzītkravu apstrādes centru.

Tikai pirms pieciem gadiem 1.jūlijā tika atklāts mašruts Viļņa — Mockava, dodot iespēju tieši no Lietuvas pa dzelzceļu nokļūt Polijā. Pirms tam pie dienvidu kaimiņiem ceļš bija jāmēro caur baltkrievu Grodņu. Sagaidot šo gadskārtu, žurnālistus no Lietuvas galvaspilsētas uz Mockavu aizvizināja ar Lietuvas dzelzceļa dienesta vilcienu, kam ir divi luksusa klases vagoni un kas ārēji gandrīz nemaz neatšķiras no valdības vilciena, kura pamatnei piestiprinātā plāksne nodrošina pret sastāva noskriešanu no sliedēm. Kopā ar žurnālistiem bija arī Lietuvas dzelzceļa vadītāji, dodot iespēju uzdot visāķīgākos jautājumus.

Dienesta vilcienā kopā sakabināti divi savulaik ugunsnelaimē izdeguši un pēc tam atjaunoti vagoni. Kad Lietuvā viesojās pāvests Jānis Pāvils II, svētais tēvs vēlējās ar šo “autobusu uz sliedēm” nonākt Šauļos pie Krusta kalna. Abos vagonos ir deviņas kupeju vietas, ir duša (valdības vagonā vanna). No zaļā telefona gan nevar piezvanīt nevienam, tas nedarbojas. Vilcienā ir arī sanāksmju galds, pie kura var strādāt kādi pārdesmit cilvēki. Ar šo vilcienu tiek braukts uz dzelzceļnieku skatēm, to var iznomāt arī uzņēmēji. Ne dienesta, ne valdības vilciens netiek iznomāts izpriecas nolūkiem.

Lietuvā visintensīvākā satiksme ir Viļnas–Paneru iecirksnī, pa to ik 43 sekundēs aizbrauc kāds kravas vagons. Protams, šāda noslodze dod peļņu, bet jādomā arī par dzelzceļa atjaunotni. No 1994.gada dzelzceļa meistari ir salabojuši un sakārtojuši 109 kilometrus sliežu ceļu, šogad jārekonstruē 82 kilometri, nākamajos gados vēl pa 33, lai gan kopumā vajadzētu atjaunot pat 600 kilometrus. Puse no tiem ir intensīvi izmantotajos iecirkņos. Tagad šajos posmos vilcieni nevar attīstīt 100 un vairāk kilometru ātrumu stundā, bet gan spiesti kustēties ar 60 — 80 kilometru ātrumu. Visātrāk spēj traukties ātrvilciens “Baltija” no Viļņas uz Klaipēdu, tam, atsevišķos iecirkņos ir iespējas braukt arī ar 120 kilometru ātrumu. Dzelzceļa viena kilometra kapitālajam remontam ir vajadzīgs ap viens miljons litu. Tik maksā sliedes, gulšņi, šķembas. Šajā cenā neietilpst uzbēruma veidošana.

Šogad Lietuvas dzelzceļš gatavojas pievienoties Starptautiskās dzelzceļnieku savienības jaunajiem noteikumiem un standartiem, kas ir spēkā visā Rietumeiropā. Dzelzceļa atjaunošanai nepieciešamos materiālus lietuvieši iepērk ārzemēs. Materiāli tur ir labāki nekā tie, ko varētu sameklēt pašu valstī. Lietuva nopietni domā par iestāšanos Eiropas Savienībā, bet jau tagad jāņem vērā tur valdošās prasības. Pagaidām Lietuvā neražo gulšņus no īpaša betona, lai to uzsāktu, vajadzētu kādus trīs miljonus ASV dolāru ražošanas iekārtu iegādei. Līdz tam no Somijas tiek vesti gulšņi, ko tur ražo no Āfrikā augušajiem tā sauktajiem dzelzskokiem. Gulšņi ir labi, jo pielāgoti polāro apvidu prasībām un spēj izturēt pat 23 — 25 tonnu kravas. Sliedes pie gulšņiem piestiprina ar Anglijā darinātām detaļām.

Vagonus Lietuvā remontē divos depo, lielākais ir Radvilišķos. Gadā salabo ap seštūkstoš vagonu, no tiem 600 tiek izremontēti kapitāli.

Lai gan Lietuvas dzelzceļš par 10 — 15 procentiem ir samazinājis vadošo personālu, tomēr spriest par iespējamo dzelzceļa privatizāciju vēl ir pāragri. Tā uzskata “Lietuvos geležinkeliai” (“Lietuvas dzelzceļi”) direktors Stasis Labutis. Viņš iestājas par to, ka dzelzceļnieku saimniecībā jābūt stingri nošķirtai peļņas un izdevumu daļai — agrāk tā esot bijis. Kālab šāds dalījums? Pašlaik Lietuvas dzelzceļnieki infrastruktūras attīstībai un uzturēšanai tērē trešo daļu no peļņas, ko iegūst no papildu uzņēmējdarbības. Savukārt autoceļu apsaimniekotāji izdevumus infrastruktūras attīstībai gūst no Ceļu fonda. Tātad transporta saimniecībā valda nevienlīdzīgi konkurences noteikumi.

Stasis Labutis ir pārliecināts, ka dzelzceļu infrastruktūras politika ir jāveido nevis dzelzceļniekiem pašiem, bet gan jānosaka valstij, kā tas ir citās zemēs. Bet pēc tam valdībai ārī jākompensē dzelzceļam izdevumi infrastruktūras uzturēšanai. Dzelzceļš kalpo arī reģionu un novadu attīstībai, tas būtu jāņem vērā.

Arī Lietuvā pasažieru pārvadājumi rada vienus vienīgus zaudējumus — ap 120 miljonus litu. Lai cilvēku pārvadāšana dzelzceļam kļūtu ienesīga, katram braucējam par vienu kilometru vajadzētu maksāt nevis 7 vai 9, bet gan 18 — 20 centus. Ik gadus pasažieru skaits sarūk, jo tiek iznīcināta priekšrocība — lēti braukt ar vilcienu. Savukārt pārvadātājiem cena ir par mazu un arvien vēl kāpj. Stasis Labutis ar nožēlu secina, ka Lietuvā nav cieņā braukt ar vilcienu no piepilsētām uz centru. Rietumos šī uzņēmējsabiedrības nozare dod krietnu peļņu.

Šogad jūlijā no Latvijas, no Rīgas vagonu rūpnīcas Lietuvai jāsaņem jauna tipa triju vagonu vilciens — automobilis uz sliedēm jeb matrice, par ko Lietuvā ticis runāts jau pirms kara. Pēc neatkarības atgūšanas no 1992.gada ir spriests, ka šāds vilciens lieti noderētu, lai nogādātu braucējus no lielajām stacijām uz mazākajām. Ir paredzēts, ka šis vilciens varēs attīstīt pat 140 kilometru ātrumu. Domājams, ka vilcienu varētu izmēģināt dzelzceļa posmā no Jonavas uz Kauņu, tādējādi piegādājot braucējus ātrvilcienam “Baltija”. Pašlaik šādi vilcieni sāk kursēt arī Latvijā, taču Lietuvai paredzētajiem būs vairāk vietu un arī iekārtotas īpašas vietas braucējiem ar fiziskiem traucējumiem.

Vēl viens jaunums — tiek domāts par īpašu vagonu piekabināšanu pasažieru vilcieniem, kuros varētu pārvadāt automobiļus. Tāds vagons, piemēram, varētu būt ātrvilcienam “Baltija”.

Lietuvas dzelzceļam patlaban ir 15 vagonu, kas piemēroti automašīnu pārvadāšanai, taču gandrīz visus paredzēts pārdot. Ja dzelzceļam gribētu pievērsties privātie uzņēmēji, Stasis Labutis varētu viņiem šos vagonus vai nu pārdot, vai arī iznomāt. Tomēr arī vagonu iznomāšana nemaz tik droša lieta nav — par to liecina čehu pieredze, kuri iznomāja vagonus uzņēmējiem, bet tie, dzīdamies pēc ātras peļņas, īsā laikā nodzina tos gandrīz līdz kliņķim... Pēc tam meta kravu pārvadāšanu pa dzelzceļu pie malas. Kur ir garantijas, ka lietuviešus nepiemeklē līdzīgs liktenis? Pagaidām par dzelzceļa kravu pārvadājumiem interesi ir izrādījušas vairāk nekā 100 firmas, tomēr neviena no tām negrasās dzelzceļa attīstībā Lietuvā ieguldīt savu naudu. Metāla uzpircēju firmas to vien tik gaida, lai no dzelzceļniekiem izvilinātu apskretušus, bet vēl nenorakstītus vagonus.

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Igauniju — Katrīna Ducmane,

par Lietuvu — Andris Sproģis