Starp peļņu un iztikšanu

Oļģerts Krastiņš, Statistikas institūta laboratorijas vadītājs,

Edmunds Vaskis, CSP Sociālās statistikas departamenta direktors,

Ineta Jansone, CSP Mājsaimniecību budžetu statistikas daļas referente, - "Latvijas Vēstnesim"

1999.gada mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultāti

Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, 1999.gadā valstī bija Ls 64,73. Salīdzinot ar 1998.gadu, tas pieaudzis par 3,9%, patēriņa cenu indeksam pieaugot par 2,4%. Tātad iedzīvotāju reālā pirktspēja gada laikā pieaugusi par 1,5%, un to ir nodrošinājuši tikai pilsētu mājsaimniecību ienākumi. Lauku mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums 1999.gadā bija Ls 50,93 pret Ls 51,40 1998.gadā, to ienākumi samazinājušies ne vien reāli, ņemot vērā inflāciju, bet arī nomināli. Un tāda tendence turpinās jau vairākus gadus. Pilnais iztikas minimums bija aprēķināts Ls 83,18 mēnesī.

Mājsaimniecību budžetu pētījums un mājsaimniecību sastāvs

Iedzīvotāju dzīves līmenis un labklājība veidojas mājsaimniecībās. Ar mājsaimniecību statistikā saprot personu vai personu kopu, ko saista radniecība vai citas personiskas attiecības, kam ir kopēji izdevumi uzturam un kas mitinās vienā dzīvojamā vienībā (dzīvoklī, individuālā mājā u.tml.), kuras uzturēšanas izdevumus sedz kopīgi. Mājsaimniecība ir iedzīvotāju dzīves līmeņa pētījumu pamatvienība. Pētījums neaptver kolektīvās mājsaimniecības (veco ļaužu pansionāti, internāti, kopmītnes, kazarmas, slimnīcas, cietumi u.tml.).

Var vērtēt, ka Latvijā ir ap 1013 tūkstoši individuālo jeb privāto mājsaimniecību. To pētīšanai tika organizēta stratificēta divpakāpju gadījumizlase. 1999.gadā pētījums aptvēra 3929 mājsaimniecības, veicot katrā no tām mēnesi ilgu novērojumu (2571 - pilsētās, 1358 - laukos).

Kaut arī izlase aptvēra tikai ap 0,4% no Latvijas mājsaimniecībām, tomēr tā ir lielāka nekā citos mums zināmos sociālekonomiskos pētījumos valstī.

Mājsaimniecību budžetu pētījumos Latvijai ir senas tradīcijas, pēdējās desmitgadēs to veic regulāri ik gadu. Diemžēl pēdējos gados līdzekļu trūkuma dēļ pētījums sašaurinās, galvenokārt samazinot izlases lielumu. 1997.gadā novērojums aptvēra 7881 mājsaimniecību, 1998.gadā - 6689, bet 1999.gadā, kā jau minējām, - 3929.

Izlases sašaurināšana palielina izlases kļūdas un samazina datu reprezentativitāti. Varam vērtēt, ka gada dati par valsti kopumā joprojām ir reprezentatīvi. Taču, ciktāl tie ir reprezentatīvi šaurās teritoriālās, demogrāfiskās un labklājības deciļgrupās, vēl jāpētī. Atsevišķu ceturkšņu pētījuma rezultātus CSP uzskatīja par nedrošiem un 1999.gada laikā tos nepublicēja.

Mājsaimniecības ir samērā stabili veidojumi. To izmaiņas varam vērot tikai ilgākā periodā. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas mājsaimniecību vidējais lielums (locekļu skaits) samazinās (1.tabula). Šis process galvenokārt notiek laukos, bet pilsētās jau 1990.gadā dominēja mazas mājsaimniecības.

1.tabula

Vidējais mājsaimniecības locekļu skaits

Jaunākais pētījums apstiprina, ka tiklab pilsētās, kā laukos visizplatītākās ir 1-2 personu mājsaimniecības. Aizvadītajā gadā to īpatsvars pilsētās sasniedza 62%, bet laukos - 59%. Laukos vēl ir saglabājušās arī lielas mājsaimniecības, kuras veido 5 un vairāk personas, bet pilsētās tādas sastopamas ļoti reti.

Joprojām saglabājas augsts vienas personas mājsaimniecību jeb vieninieku īpatsvars. 1999.gadā vieninieki veidoja 31,6% no visu mājsaimniecību kopskaita (1998.gadā - 31,8%). Rēķinot no cilvēku skaita, kā vieninieki valstī dzīvo nedaudz vairāk nekā 13% iedzīvotāju. Kā vieninieki visbiežāk dzīvo gados veci cilvēki - pensionāri. Sevišķi daudz to ir laukos. Par vieninieku problēmām vairākkārt rakstījām pagājušajā gadā, un tās saglabājas joprojām. Savukārt pilsētās ir izplatītas nepilnās ģimenes, ko veido mātes ar bērniem, visbiežāk māte ar vienu bērnu.

Izplatīts mājsaimniecību tips ir precēts pāris bez nepieaugušiem bērniem - 18,1% no mājsaimniecību kopskaita valstī. Nedaudz mazāk - 17,6% - ir mājsaimniecību, ko veido precēts pāris ar nepieaugušiem bērniem. Tā ir demogrāfiski visaktīvākā grupa, un tās mazā izplatība nosaka demogrāfisko krīzi valstī.

Izplatītas ir arī mājsaimniecības, ko veido dažādu paaudžu personas, brāļi, māsas, citi radinieki, kā arī mājsaimniecības locekļi bez radnieciskām saitēm.

Mājsaimniecību sociālo piederību nosaka galvenā pelnītāja galvenais ienākumu avots. Šādā skatījumā 1999.gadā 34,7% no visiem mājsaimniecību locekļiem dzīvoja algotu darbu strādājošo mājsaimniecībās, 25,6% - pensionāru mājsaimniecībās. Samērā mazam iedzīvotāju īpatsvaram (3,9%) galveno ienākumu avotu deva darbs zemnieku vai piemājas saimniecībā, tāpat uzņēmēja vai pašnodarbinātā darbs (1,3%). Tomēr, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, uzņēmēju mājsaimniecību un to locekļu īpatsvars lēnām pieaug.

Varētu būt, ka uzņēmēju īpatsvars ir nedaudz lielāks, nekā parāda pētījums, jo ir raksturīgi, ka pie šīs grupas piederīgie visbiežāk izvairās vai tieši atsakās no pētījuma. Tas nozīmē, ka uzņēmējdarbība Latvijā joprojām notiek nesakārtotā vidē, kur uzņēmēji baidās runāt par saviem ienākumiem vai, slēpjot ienākumus, rod iespēju izvairīties no nodokļiem.

Mājsaimniecību ienākumi

Par galveno iedzīvotāju labklājības rādītāju statistika izmanto rīcībā esošo ienākumu. Rīcībā esošais ienākums ir ieņēmumi naudā un natūrā iegūtās produkcijas un pašpakalpojumu vērtība, pārrēķināta naudā. Naudas ienākumus iedzīvotāji saņem kā darba samaksu, sociālos pārskaitījumus (pensijas, pabalstus u.c.), tīro ienākumu no uzņēmējdarbības, lauksaimniecības. Tīro ienākumu nosaka pēc nodokļu nomaksas (neto ienākums) un pārrēķina uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Raksturojot demogrāfisko grupu labklājību, rēķina vidēji uz vienu nosacītu patērētāja vienību.

Iedzīvotājiem, tāpat kā iepriekšējos gados, arī 1999. gadā bija divi galvenie ienākumu avoti. No kopējā rīcībā esošā ienākuma Ls 64,73 mēnesī uz vienu mājsaimniecības locekli 56,2% bija algotā darba samaksa un 30% - sociālie pārskaitījumi, citu veidu ienākumu īpatsvars - jau ievērojami mazāks. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, visstraujāk pieaudzis pensiju un pabalstu īpatsvars, ko daļēji izskaidro pensiju palielināšana, pilnu pensiju izmaksa strādājošiem pensionāriem 1999.gadā un īpaši bezdarba pabalstu pieaugums sakarā ar augsto bezdarba līmeni valstī. Turpretī ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas samazinājās līdz 64,3% no iepriekšējā gada līmeņa. Tāpat samazinājušies ienākumi no uzņēmējdarbības un amatniecības, tai daļēji nokļūstot ēnu ekonomikā. Tomēr galvenais iemesls, mūsuprāt, ir uzņēmējdarbības formu maiņa. Lielāko daļu uzņēmumu reģistrē kā SIA vai cita veida sabiedrību, un īpašnieki ienākumu lielāko daļu gūst darba algas veidā. Šis process būtu jāpētī dziļāk.

Attīstoties tirgus attiecībām, pārskata gadā tālāk samazinājās tā ienākumu daļa, ko mājsaimniecības gūst natūrā, bet pieauga naudas ienākumu daļa. No visa rīcībā esošā ienākuma - Ls 64,73 mēnesī - 1999.gadā iedzīvotāji naudā ieguva Ls 57,96, bet natūrā - tikai Ls 6,77. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pirmā daļa pieauga par 5,8%, bet otrā samazinājās par 10%. Šis process vērojams galvenokārt laukos.

Saglabājās un dažos gadījumos palielinājās sabiedrības noslāņošanās pēc materiālās dzīves līmeņa, aplūkojot to teritorijas, sociālās, demogrāfiskās un specifiski izdalītās labklājības grupās.

Vislielākos ienākumus guva Rīgas novada mājsaimniecības (Rīga, Jūrmala, Rīgas, Ogres un daļēji Tukuma rajoni) - Ls 76,37 mēnesī, salīdzinot ar jau minēto Ls 64,73 vidēji valstī. Vismazākie ienākumi (Ls 49,30 mēnesī) bija Latgales mājsaimniecībās.

Vērtējot pēc sociālām grupām, visaugstāko rīcībā esošo ienākumu 1999. gadā guva pašnodarbināto mājsaimniecības - Ls 88,66, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli. Tālākajās vietās ir algotu darbu strādājošo mājsaimniecības (Ls 70,84), pensionāru mājsaimniecības (Ls 60,28), bet daudz zemāki ienākumi bija zemnieku mājsaimniecībām (Ls 42,33) un nenoteiktas sociālās grupas mājsaimniecībām, kur galvenam pelnītājam nav patstāvīga ienākumu avota (Ls 42,77). Turklāt jāatzīmē, ka zemnieku mājsaimniecību ienākumi 1999.gadā bija tikai 90,1% no iepriekšējā gada ienākumiem. Vēl attiecībā uz zemnieku mājsaimniecībām jāatzīmē, ka 62,2% no viņu ienākumiem deva sociālie pārskaitījumi un tikai 23,2% - tīrais ienākums no lauksaimnieciskās ražošanas.

Vispārējo mājsaimniecību noslāņošanos pēc materiālās dzīves līmeņa raksturo kvantiļgrupējumi, visas mājsaimniecības sadalot pēc rīcībā esošā ienākuma 4-5-10-100 vienāda mājsaimniecību skaita grupās. Ņemot vērā mazāko izlases lielumu 1999.gadā, ierasto deciļgrupējumu vietā (10 grupas) CSP izšķīrās par kvintiļgrupējumu (5 grupas), skat. 2.tabulu.

2.tabula

Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums labklājības kvintiļgrupās * un noslāņošanās 1999. gadā

* Kvintiļgrupas izdalītas pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī

3.tabula

Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums demogrāfiskās grupās

* Pārrēķinot datus uz pieauguša patērētāja vienību, izmantota Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ekvivalences skala: pirmais pieaugušais mājsaimniecības loceklis tiek pieņemts par vienu vienību, katrs nākamais - 0,7, bet bērni vecumā līdz 14 gadiem - par 0,5 patērētāju vienībām

Tabulā redzams, ka 1999.gadā 20% trūcīgāko mājsaimniecību guva tikai 38,8% no vidējā ienākuma valstī, bet 20% turīgāko mājsaimniecību ienākumi bija 2,1 reizi lielāki nekā vidēji valstī.

Pēdējos divos gados, salīdzinot ar iepriekšējiem, piemēram, ar 1997.gadu, ir pasliktinājies pašu trūcīgāko, pirmās kvintiļgrupas mājsaimniecību dzīves līmenis. Noslāņošanos sabiedrības turīgākajā daļā kvintiļgrupējums neatklāj. Kā parādīja iepriekšējos gados izdarītie centiļgrupējumi (100 grupas), patiesi turīgas ir tikai 1-2% mājsaimniecību. Šo apgalvojumu apstiprina mājsaimniecību sava materiālā stāvokļa pašvērtējumi, par kuriem runāsim turpmāk. 1999.gadā no visām aptaujātām mājsaimniecībām tikai 0,2% atzina savu materiālo stāvokli par ļoti labu, kas ir vēl desmitreiz mazāk, nekā vērtējām pēc iepriekšējo gadu centiļgrupējumiem.

Sakarā ar demogrāfisko krīzi valstī un smagajām cīņām ap pensijas likuma grozījumiem aktuāla ir tā pētījumu daļa, kas raksturo mājsaimniecību labklājību galvenajās demogrāfiskajās grupās. Šajā gadījumā rīcībā esošo ienākumu nav pamatoti rēķināt vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, bet ir jāizmanto īpašas ekvivalentu patērētāju vienības. Ir izstrādāta un ieteikta Latvijas apstākļiem piemērota skala (autoru raksts "Par nabadzības novēršanu"- "LV"1999.g. 22.septembrī). Tomēr pētījuma pirmajā kārtā CSP izšķīrās joprojām lietot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ekvivalences skalu. Pēc šīs skalas pirmais pieaugušais mājsaimniecības loceklis tiek pieņemts par vienu vienību, nākamie pieaugušie - par 0,7 vienībām, bet līdz 14 gadiem veci bērni pielīdzināti 0,5 patērētāju vienībām. Abas minētās skalas nav pretrunīgas, tādēļ galvenie secinājumi saglabājas neatkarīgi no tā, kura skala izmantota (3.tabula).

Tabulā ir redzams, ka ne vien 1999. gadā, bet arī divos iepriekšējos gados vislielākais rīcībā esošais ienākums, rēķinot uz pieauguša patērētāja vienību, ir bijis precētiem pāriem bez bērniem. 1999.gadā viņu ienākums par 15,8% ir pārsniedzis vidējo valstī. Šajā grupā ietilpst ne vien ģimenes, kurās bērnu nekad nav bijis, bet arī ģimenes, kuru bērni jau pieauguši, vienalga, vai tie joprojām dzīvo pie vecākiem vai ne. Otrajā vietā pēc labklājības atrodas precēti pāri ar nepilngadīgiem bērniem. Viņu ienākumi 1999.gadā par 4,7% pārsniedza vidējos ienākumus. Trešajā vietā ir vieninieki, galvenokārt pensionāru mājsaimniecības, kuru vidējie ienākumi atbilst vidējiem ienākumiem visā valstī. Vissliktākā stāvoklī atrodas nepilnās ģimenes, ko parasti veido māte ar bērnu, retāk ar vairākiem bērniem, dažkārt tēvs ar bērniem. Viņu ienākumi sasniedz tikai 88,3% no vidējiem ienākumiem valstī. Tāpat zem vidējā līmeņa atrodas mājsaimniecības bez regulāra ienākuma avota (pārējās).

Turpinājumā - vēl