intervijas. preses konferences

Esot Rīgā, un darbojoties visā pasaulē

VOLDEMĀRS GAVARS, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras ģenerāldirektors, — “Latvijas Vēstnesim”

— Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera ir organizācija, kas uz brīvprātības principiem apvieno gan ražošanas, gan tirdzniecības uzņēmumus, un tās galvenie uzdevumi ir veicināt valsts tautsaimniecībai labvēlīgu apstākļu radīšanu, investīciju piesaisti, rosināt Latvijā ražotās preces eksportu, izglītot mūsu tautsaimniekus brīvā tirgus apstākļos un vēl daudz citu pienākumu. Kas ir kameras biedri?

— Galvenokārt vidējie un mazie uzņēmumi, kuros ir līdz trīssimt strādājošo. Palikuši tikai daži uzņēmumi, kuros ir vairāki tūkstoši darbinieku.

— Šajā laikā mainījusies īpašuma forma. Kā tas ietekmē uzņēmumu darbību?

— Ir notikuši divi procesi. Jā, agrāk visi kameras biedri bija valsts uzņēmumi, bet šo biedru bija tikai divi simti. Šobrīd ir septiņi simti. Tātad ir notikusi ne tikai īpašuma formas maiņa, bet arī biedru skaits audzis vairāk nekā trīs reizes, un arī to struktūra ir savādāka. Kā īpašuma forma ietekmē kameras biedru darbību? Varbūt pat ne īpašuma forma ir izšķirošā, bet tas, vai uzņēmums ir stabils, ar ilglaicīgu perspektīvu. Vai tam ir kārtīgs saimnieks. Atliek tikai neatlaidīgi strādāt, un pēdējos trīs gados daudzi jau tikuši “uz strīpas”. Mums ļoti labi redzams, kā augusi šo firmu vadītāju pašapziņa. Pirms trim četriem gadiem daudzu uzņēmumu vadība sāka mācīties pati un apmācīt savus darbiniekus, trenēt jaunajās zinībās — kā strādāt tirgū, kā pārdot, kā psiholoģiski pareizi uzvesties, un tagad ir jūtams rezultāts. Kad deviņdesmito gadu sākumā Rīgas komercskolas komercizglītības centra direktore Ligita Šmeile organizēja starptautiska standarta vadības spēles, viens no pirmajiem to nozīmīgumu novērtēja “Grindeks” direktors Valdis Jākobsons. Viņš mācījās pats, un divos gados “izlaida cauri” šim procesam arī speciālistus. Tagad firmā ir komanda, kas profesionāli dara savu darbu. Visa lielā ražošanas mašīna darbojas pareizā virzienā. Ja uzņēmumā nav izveidota pareiza struktūra, nav mūsdienu prasībām atbilstošu speciālistu, tad vadītājs, pirmais cilvēks, var kaut uz galvas stāvēt, bet nekas nenotiks. Uzņēmumi, kuri neiekrita lielos parādos un kuros izpildīti iepriekšminētie priekšnosacījumi, tagad uzņēmuši lielu attīstības ātrumu — 10 — 20 procentu produkcijas apjoma pieaugumu gadā, un tas ir apbrīnojami.

— Tātad jūs nepiekrītat viedoklim, ka rūpniecība mērķtiecīgi tiek iznīcināta un drīz tai būs beigas?

— Es teiktu tā: deviņdesmito gadu sākumā rūpniecībai patiešām tika “uzlikta cilpa”. Paradoksāli, bet shēma bija vienkārši “brīnišķīga”: uzņēmumi piegādāja preces Krievijai, tā par šīm precēm nesamaksāja. Ražotājiem radās parādi, tie nevarēja norēķināties par elektrību un siltumu. Vietējie ierēdņi sāka skaitīt parādu pieauguma procentus, un faktiski uzņēmumi, kurus vienreiz jau apkrāpa Krievijas firmas, nu tika nogremdēti līdz galam. Šādu uzņēmumu bija ļoti daudz. No šī procesa izvairījās tikai tie, kam piegādes uz Krieviju nebija tik lielas vai kas neriskēja un laikus padomāja, ar ko tas var beigties. Jā, arī nepakļāvās visām pavēlēm. Un, ja viņi vēl nepaņēma kredītus, ko nespēja atmaksāt, tad tagad dzīvo un iet uz augšu, un kļūst konkurētspējīgi. Kaut vai tas pats “Latvijas finieris” vai liela daļa pārtikas rūpniecības uzņēmumu.

— Kāds ir LTRK ieguldījums speciālistu izglītošanas procesā?

— Ļoti liels. LTRK ir organizējusi gan mācības par atsevišķām tēmām, gan veselus apmācību blokus. Gan tirgzinībās, gan datorzinībās, gan daudzās citās jomās. Latvijā mūsu mācību centros esam apmācījuši 1300 cilvēku. Arī bezdarbniekus. Tas ir viens virziens. Taču speciālisti visvairāk mācās tieši savā ikdienas darbā, piedaloties izstādēs, biznesa sarunās, un tā ir īpaši efektīva skola. Ja tu piecas minūtes pasvīsti un redzi, ka esi galīgais muļķis, tad negribētu būt vēlreiz tādā lomā. Katrs cilvēks, ja vien viņš nav pārāk augstprātīgs un spēj paskatīties uz sevi no malas, novērtē, ko viņš prot un spēj, un ko nē. Tā cilvēki sāk apgūt gan valodas, gan izturēšanās māku, gan profesionālās zināšanas. Tātad viens ir teorētiskās mācības pie galda, un otrs — dzīves mācība.

— Šo dzīves mācību, lielā mērā pateicoties LTRK aktivitātēm, uzņēmumiem iespējams gūt daudzās pasaules valstīs?

— Var sacīt arī tā — mēs esam Rīgā, bet darbojamies visā pasaulē. Kaut vai pēdējo gadu atceroties — Latvijas rūpniecības un tirdzniecības firmu pārstāvji ir bijuši Austrālijā, Vācijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Dānijā... Viņiem ļoti vajadzīgi mūsu pakalpojumi. Pirmkārt, tā ir informācija par daudzām un dažādām lietām, kas notiek Latvijā. Šīs informācijas ir tik daudz, ka lietišķi cilvēki visu pat nespēj izlasīt, tādēļ pēdējos mēnešos esam ieviesuši tādu jaunumu kā informācija uzņēmuma vadītājam uz trim lappusēm, un to gan vienmēr var izlasīt un uzzināt, ko mēs piedāvājam.

— Jūs informējat par iespējām piedalīties dažādās izstādēs ārvalstīs, kā arī tirdzniecības misijās, un dažādās apmācībās?

— Pagājušajā gadā gandrīz tūkstotis Latvijas uzņēmumu piedalījušies dažādos pasākumos Latvijā un ārzemēs. Pirms katra no tiem veikts ilgstošs un pamatīgs sagatavošanas darbs. Divreiz gadā notiek tā sauktie Eiropartneriāti. Tās ir lietišķas tikšanās firmām, kuras iepriekš abpusēji sagatavotas un firmu pārstāvji jau zina, ar ko tiksies un par ko spriedīs. Šie pasākumi ir ļoti piesātināti, lietišķo tikšanos — daudz un iegūtā informācija — bagātīga.

Par sarunu ar plašu sabiedrību

Pirmā preses konference Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas konsistorijā

Otrdien, 17. jūnijā, Rīgā, Mazā Pils ielā 4, notika visai nepierasts notikums — Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas konsistorijas rīkotā pirmā preses konference jeb informācijas stunda. Tā solās pārtapt tradīcijā, jo šādas tikšanās reizes ar žurnālistiem paredzētas ik mēnesi. Sarunu mērķis — dot iespēju masu saziņlīdzekļu pārstāvjiem tikties ar Baznīcas vadību, citiem darbiniekiem — lajiem un garīdzniekiem, informēt par baznīcas aktualitātēm un nozīmīgākajiem projektiem, kā arī atbildēt uz žurnālistu jautājumiem.

Pirmajā preses konferencē piedalījās Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas konsistorijas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags, LELB arhibīskapa referents Jānis Ginters, mācītājs Guntis Kalme, Baznīcas īpašuma apsaimniekošanas uzņēmuma “Pastorāts” direktors Alberts Krūmiņš, LELB arhivāre Ilma Zālīte un citi darbinieki.

Arhibīskaps Jānis Vanags nupat bija atgriezies no Zviedrijā plaši atzīmētās Kalmāras savienības 600. gadadienas svinībām, par ko arī pastāstīja klātesošajiem. Kalmāra ir Zviedrijas ostas pilsēta ar rosīgu rūpniecību un tirdzniecību. Kalmāras ūnija jeb savienība ir Dānijas, Zviedrijas un Norvēģijas valdības priekšstāvju 1397. gadā noslēgtais līgums, kura nolūks bija saistīt visas trīs valstis viena valdnieka varā uz ilgu laiku. Ūnija faktiski beidza pastāvēt 1523. gadā, kad Zviedrijas tronī nāca karalis Gustavs Vasa. Kā atzīmēja arhibīskaps, Kalmāras ūnija tika veidota kā sava veida pretspēks Hanzas savienībai, un arī tai piemita pretrunas. Tomēr Kalmāras savienība nebija politisks līgums, bet gan labas gribas izpausme. Pirms simt gadiem diezin vai būtu iespējama tāda vērienīga atzīmēšana, jo toreiz Ziemeļvalstis uzsvēra galvenokārt savu nacionālo ideju, tagad akcenti mainās un aktuāla kļūst Ziemeļvalstu, arī Baltijas valstu, virzība uz kopību. Varbūt tāpēc šai ūnijas sešsimtgades reizei bijusi veltīta tik liela uzmanība un svinībās piedalījies gan Zviedrijas karalis ar karalieni, Dānijas karaliene, gan Norvēģijas karalis un Somijas prezidents, kā arī citu valstu pārstāvji un bīskapi.

Žurnālisti uzzināja arī to, ka 23. maijā ASV Misūri Sinodes Konkordijas seminārā Fortveinā arhibīskaps Jānis Vanags saņēmis teoloģijas goda doktora grādu. Tādējādi Konkordijas seminārs (viens no vecākajiem Amerikas luterāņu semināriem) augstu novērtējis arhibīskapa Jāņa Vanaga nopelnus ne tikai Latvijas Baznīcā, bet arī starptautiskā mērogā.

Taču viens no svarīgākajiem preses konferences jautājumiem bija Baznīcas līguma ar valsti izstrādāšanas gaita. Tajā piedalās tradicionālās konfesijas, un Tieslietu ministrijā regulāri notiek šīs kopējās sēdes, par kurām “Latvijas Vēstnesis” jau informējis vairākkārt. Pirms šī līguma apspriešanas un apstiprināšanas Ministru kabinetā ar tā saturu iepazinušās un atzinumu devušas vairākas ministrijas, arī Eiropas integrācijas birojs. Kā atzīmēja J.Vanags, principiāli iebildumi nav saņemti, taču Baznīcai, citām konfesijām ir vēlme sagaidīt lielāku izpratni gan no Finansu ministrijas, gan Izglītības un zinātnes ministrijas. Īpaši tas skar nodokļu politiku, ticības mācības skolotāju izglītošana un finansējumu.

Pagājušajā gadā Latvijā tika atjaunota sena tradīcija — bīskapa Meinarda dienu atzīmēšana. Ar viņa vārdu sākusies latviešu tautas kristianizācijas vēsture, latviešu cilšu apvienošana un Baltijas reģiona ieiešana Eiropas notikumu un kultūras apritē. Šogad Meinarda dienas notiks no 11. līdz 14. augustam. To mērķis — bīskapa Meinarda misijas un tās rakstura apzināšana un popularizēšana, šo notikumu kā regulāra pasākuma iekļaušana kristietības 2000 gadu un Rīgas 800 gadu atceres pasākumu sagatavošanā.

Preses konferences otrajā daļā žurnālisti pie kafijas tases LELB īpašumā — kafijas veikalā, M.Pils ielā 6 — uzzināja arī par Baznīcas īpašumu atgūšanas un apsaimniekošanas lietām.

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore