intervijas

Esot Rīgā, un darbojoties visā pasaulē

VOLDEMĀRS GAVARS, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras ģenerāldirektors, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

— Kas par šiem pasākumiem maksā?

— Firmas pašas, un tādēļ arī ir ieinteresētas, lai tie dotu maksimālu labumu.

— Kā izvēlaties valstis, uz kurām doties tirdzniecības misijās vai rīkot Latvijas preču izstādes?

— Rūpīgi izsveram, par kuru valsti Latvijas firmām attiecīgajā laika posmā ir lielākā interese. Svarīgi, lai šeit būtu arī laba sabiedrotā Tirdzniecības un rūpniecības kamera vai cita organizācija, kas nevainojami paveiktu vizītes sagatavošanas darbus no savas puses. Tad dodam ziņu Latvijas uzņēmējiem, ka iespējams doties uz šo valsti, tikties ar tās firmām, piedāvāt savas preces vai arī mēģināt kaut ko iepirkt. Paiet vēl kāds sagatavošanas periods, un tirdzniecības misija notiek. Pie viena iespējams arī iepazīt attiecīgo zemi, izpētīt, kas ir veikalos, ko cilvēki pērk, un arī tā var saprast, vai vērts šajā virzienā strādāt, vai nē.

— Šādā veidā LTRK saviem biedriem ir pavērusi plašu logu uz pasauli un radījusi iespējas tur ieiet ar saviem ražojumiem...

— Daudz kur ir būts: Lielbritānijā, Francijā, Itālijā, Spānijā, Marokā, Izraēlā, Krievijā, Čehijā, Slovakijā, Polijā, Austrijā... Protams, visu nav iespējams nosaukt. Jūnija beigās dosimies uz Grieķiju, septembrī — uz ASV, oktobrī — uz Franciju, novembrī — uz Krieviju.

— Ilgu laiku bija pamirums Latvijas rūpnieku attiecībās ar Krieviju. Visas cerības uz preču eksportu tika saistītas galvenokārt ar rietumiem. Taču kopš pagājušā gada Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera ļoti intensīvi strādā, lai atjaunotu tirgus attiecības tieši Krievijas virzienā.

— Tam ir objektīvi iemesli. Kā jau teicu, deviņdesmito gadu sākumā Krievijas uzņēmumi vairs nenorēķinājās par saņemto preci, un, dabiski, Latvijas ražotāji tādēļ nebija ieinteresēti ar viņiem sadarboties. Muitas noteikumu dēļ joprojām ir grūti eksportēt produkciju uz Krieviju. Taču kopš 1994. gada, kad Krievijas valdība Latvijai piešķīra vislielākās labvēlības režīmu preču eksportam, tirdzniecības kontakti atdzīvojušies. Ievērojamu daļu savas produkcijas Krievijā realizē zivju apstrādes uzņēmumi un pārtikas ražotāji. Šobrīd ir sarežģīti ieiet Krievijas tirgū, taču — arī perspektīvas ir lielas. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera uztur ciešus kontaktus ar Krievijas Tirdzniecības un rūpniecības palātu, ar reģionālajām palātām Pleskavā, Novgorodā un Sanktpēterburgā, esam noslēguši sadarbības līgumus. Līdz 1995. gadam Krievijā tiešām bija noraidoša attieksme pret Latviju, tagad tā ir mainījusies. Un biznesa kontakti ir kā sniegpulkstenīši — iepriekš sagatavotā augsnē saulītē tie tūdaļ uzplaukst. Abu valstu Tirdzniecības un rūpniecības kameru līmenī izveidota Latvijas un Krievijas Lietišķās sadarbības padome, un šogad jau daudzas reizes esam bijuši Krievijā. Rudenī Pleskavā lielus panākumus guva izstāde EXPO LATVIA, bet maijā tā notika Novgorodā. Šajā izstādē piedalījās 36 firmas, piemēram, “Dauteks”, “Kaija”, “Rebir”, “Latvijas balzams” un daudzas citas. Izstādes laikā katra uzņēmuma pārstāvji tikās ar kolēģiem no piecām sešām Krievijas firmām. Vairākas firmas noslēdza līgumus par savas produkcijas piegādi Krievijai, dažas ievadīja sarunas par kopfirmu veidošanu. Nu jau mēs varam runāt par Latvijas preču ekspansiju Krievijā, un paredzu, ka tuvākajos divos trijos gados starp abām valstīm veidosies labs tirgus Latvijas precēm.

— Tātad šādiem biznesa braucieniem ir ne vien reklāmas, sevis parādīšanas raksturs, bet arī reāli tūlītēji panākumi?

— Tā gluži nav. Izstādēs tiešām mēdz noslēgt arī konkrētus līgumus, taču, lai tas notiktu, ir iepriekš strādāts vismaz pusgadu. Šīs firmas tur jau bija pazīstamas, tās tika gaidītas, arī to produkcija bija sevi pietiekami labi apliecinājusi. Pēc rietumu izpratnes firmai vismaz trīs reizes jāpiedalās izstādēs, jāpierāda savas produkcijas kvalitātes noturība un sortiments, un tikai tad var gaidīt, ka tā tiks ievērota un radīs par sevi interesi. Partnerus vajag pieradināt un iekarot. Jāņem vērā kāda īpatnība: tie, kuriem iet labi, ar to nelielās, jo vairāk tādēļ, ka, stāstot par panākumiem, gribot negribot jāatklāj dažs labs profesionāls noslēpums. Toties tie, kam nevedas un kuri paši ir dumji, aizgūtnēm visiem stāsta, cik viņiem grūti. Arī žurnālistiem vieglāk rakstīt par negācijām, par panākumiem nav tik interesanti.

— Tad, lūdzu, pastāstiet par tiem, kuri paši nelielās!

— Interesanti vērot, cik ātri mainās situācija. Deviņdesmit otrajā un deviņdesmit trešajā gadā palīdzējām toreizējam valsts uzņēmumam ”Lauma” braukt uz pirmajām izstādēm Vācijā. Tās notika ar Vācijas valdības atbalstu. Tagad “Lauma” izaugusi tā, ka pati piedalās specializētajās izstādēs, pati apmaksā izdevumus. Viss šūšanas process pārveidots atbilstoši rietumu standartiem, un šogad uzņēmuma produkcija jau būs “Otto” katalogā, turklāt ar s a v a s firmas zīmi. Protams, arī agrāk Liepājas akciju sabiedrības “Lauma” produkcija tika pārdota ārpus mūsu valsts robežām, taču ar citu rietumu firmu marku, jo liepājniekus neviens nepazina un precei nebūtu noieta. Par šādu notikumu avīzēs jāraksta vislielākajiem burtiem, bet tas ir nolikts kaut kur maliņā. Un kā rietumu tirgū strādā “Latvijas finieris”? Viņiem vairs nevajag nekādu palīgu. Viss ir: gan produkcijas pieprasījums it kā neieņemamajā rietumu tirgū, gan izplatītāju tīkls. Vai arī firma “Valmieras durvis” — tā saņem sagataves no Vācijas un ražo durvis Latvijas mājām. Viņiem ir ļoti laba reklāma: “Vācijas kvalitāte, Latvijas cenas!” Tas tiešām atbilst patiesībai, produkcija ir brīnišķīga. Tādu uzņēmumu kļūst arvien vairāk. Mūsu pamatpieeja ir tāda — nav iespējams palīdzēt visiem vārgdieņiem, un mēs strādājam ar tiem, kuri vēlas un prot nostāties uz kājām. Tad ir arī rezultāti. Visos laikos, arī tagad, ir jādomā ar savu galvu un jāparedz, kas ar tavu uzņēmumu notiks. Paļaujies uz sevi un uz tiem, uz kuriem var paļauties. Tāda ir panākumu atslēga.

— LTRK ne vien rīko tirdzniecības misijas un izstādes ārzemēs, bet arī uzņem kolēģus Latvijā. Vai bieži?

— Pagājušajā gadā notika sešpadsmit šādu pasākumu, un tajos piedalījās 187 ārvalstu firmas. Bija arī atsevišķas biznesa vizītes, kuru laikā tika apmeklēti 193 Latvijas uzņēmumi. Tie ir ļoti dažāda līmeņa pasākumi. Ir vizītes premjerministru un prezidentu līmenī, kad rīkojam tikšanās ar uzņēmēju grupām, kas viņus pavada. Ir ierindas vizītes, kas tiek plānotas un gatavotas ilgu laiku iepriekš. Pēdējā bija Austrijas tirdzniecības misija, kas noritēja ļoti veiksmīgi.

— Nereti tiek uzsvērts, ka LTRK veido agresīvu eksporta politiku. Kā to saprast?

— Sauksim to par eksporta veicināšanu, kas jebkurā valstī ir mērķtiecīga darbība, lai savas valsts produktus pārdotu citā valstī. Tā kā tā ir aktīva, orientēta uz rezultātu, tad tai arī jābūt agresīvai. Uzņēmēji vairs nav “trusīšu” lomā kā deviņdesmito gadu sākumā, kad tikai sēdēja un cerēja, ka tūlīt viss radīsies pats no sevis.

— Kā vērtējat valsts eksporta veicināšanas politiku un nodokļu politiku attiecībā pret uzņēmējiem?

— Teikšu tikai savas domas: eksporta veicināšanas politikas mūsu valstī vispār nav. Ir atsevišķi kontakti šajā jomā ar ES valstīm, programmas atsevišķu organizāciju līmenī, taču to nevar saukt par kādu noteiktu politiku. Esam par to runājuši ar dažādām valdībām, taču nekas nav iznācis. Deviņdesmit piektajā gadā Māris Gailis solīja, ka noteikti tiks izstrādāta eksporta veicināšanas programma. Tās nav joprojām, bet igauņiem bija jau pirms diviem gadiem! Sekas, protams, ir jūtamas.

— Vai LTRK ar savu darbību ir veicinājusi arī investīcijas Latvijas uzņēmumiem?

— Tas gan nav Tirdzniecības un rūpniecības kameras pamatuzdevums, bet tā šajā procesā piedalās netieši — pārzinot Latvijas uzņēmumu specifiku un vajadzības, tā nereti palīdz nodibināt kontaktus tieši ar vispiemērotākajiem ārzemju partneriem, un kad mūsējie pierādījuši sava darba kvalitāti un ieguvuši uzticību, kā galarezultāts pēc gada vai diviem nāk priekšlikumi par investīcijām. Parasti tās ir privātās mazās investīcijas 30 — 50 tūkstošu dolāru apjomā vai vairāk. Uzņēmumu izaugsmei tas nav mazsvarīgi.

— Kādas ir jūsu aktivitātes un iespējas ietekmēt likumdošanu?

— Odioza bija situācija, kad tika izstrādāts likumprojekts, kas paredzēja, ka visiem vajadzētu lietot tikai viena veida Latvijā ražotu kafiju. Mēs bijām to pusē, kas atbalstīja viedokli, ka kafija jāieved arī no citām valstīm, un — uzvarējām. Arī likums par spirta monopolu, pateicoties mūsu nostājai, ir ieguvis vairāk vai mazāk baudāmu veidu. LTRK speciālisti pašlaik piedalās arī likuma izstrādē par valsts iekšējā tirgus aizsardzību. Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Viktors Kulbergs piedalījās arī komisijā, kas lēma par Latvijas firmām kā komplektējošo iekārtu piegādātājām Lattelekom un centās aizstāvēt mūsu ražotāju intereses. Taču loģiski būtu, ja Tirdzniecības un rūpniecības kamera ar savu viedokli un ieteikumiem, kas balstīti uz uzņēmumu reālo interešu bāzes, nāktu klajā likumu tapšanas pirmsākumos, nevis tad, kad nepieciešams tos mainīt un labot.

— Visā pasaulē tirdzniecības un rūpnīcas kameras ir ietekmīgs spēks. Vācijā, Itālijā, Spānijā, Francijā visiem uzņēmumiem obligāti jābūt kameras biedriem. Tā realizē saimniecisko pārstāvniecību valstī. Kā ir Latvijā un citur?

— Ziemeļeiropas valstīs ir cita pieeja — tirdzniecības un rūpniecības kameras šeit ir brīvprātīgas organizācijas. Tā ir arī Latvijā.

— Tirdzniecības un rūpniecības kameras apvienotas vairākās plašās starptautiskās organizācijās. Piemēram, tuvākā ir Baltijas jūras valstu tirdzniecības un rūpniecības kameru asociācija, kuras viceprezidents esat jūs. Kāda ir šo organizāciju nozīme?

— Jā, vēl ir Eiropas Savienības Tirdzniecības un rūpniecības kameru asociācija un arī Starptautiskā tirdzniecības kamera. Latvija ir visu šo organizāciju biedrs. Piemēram, pateicoties līdzdalībai Starptautiskajā tirdzniecības kamerā, Latvijā drīkst izmantot “ATA — Carnet” sistēmu, kas ļaus šeit ievest preces uz laiku, nemaksājot muitas nodevu. Mēs drīkstējām arī izdot starptautiskajā tirdzniecībā pielietojamo apzīmējumu skaidrojumu vārdnīcu. Tās ir tādas praktiskas lietas. Taču mums ir daudz plašākas iespējas šīs pasaules organizācijas ietvaros piedalīties starptautiskās šķīrējtiesas jautājumu risināšanā, lemt par tirdzniecību utt. Savukārt asociētā biedra statuss (jo Latvija vēl nav ES locekle) Eiropas savienības TRK asociācijā ļoti daudz devis tieši izglītošanās iespēju nodrošināšanā, tas ļāvis īstenot vairākus nozīmīgus projektus, arī šogad vienu no svarīgākajiem — ISSO 9000 kvalitātes vadības sistēmas ieviešanu LTRK. Paši mēs to nevarētu atļauties. Pašlaik Latvijā ir tikai četri uzņēmumi, kas ir sertificēti atbilstoši ISSO 9000 kvalitātes prasībām. Tas ir tuvas nākotnes jautājums daudziem Latvijas uzņēmumiem, ja tie grib veidot nopietnu sadarbību ar partneriem Eiropas valstīs. Savukārt ar Baltijas jūras valstu TRK asociācijas starpniecību mēs ļoti efektīvi varam iespaidot ekonomisko politiku, kas veidojas Baltijas jūras rajonā. Kopā ar vācu un zviedru kolēģiem mēs varam pateikt, kas vajadzīgs Latvijas uzņēmumiem, un to nereti sadzird arī šo valstu politiķi un valdība. Piemēram, pagājušajā gadā Visbijā bija tikšanās premjeru līmenī, un materiālus par ekonomiskajiem jautājumiem galvenokārt sagatavoja tieši Baltijas jūras valstu TRK asociācija.

— Vai ārzemēs dažkārt jūs neuzklausa atsaucīgāk nekā Latvijā?

— Tā ir. Un to mēs izmantojam.

— Sarunu noslēdzot, citēšu jūsu reiz izteiktas domas: “Viena no mūsdienu vadības teorijas populārākajām tēzēm skan šādi — nākotne ir viss, pagātne nav nekas. Tāpēc nevajadzētu pārāk daudz iegrimt šodienas problēmās, vēl jo vairāk pārmest sev un citiem tikai par pagātnes kļūdām. Jēga ir tikai rītdienai. Tās labā strādājam, uz to paļaujamies.” Vai joprojām parakstāties zem šiem vārdiem?

— Tā ir dzīves īstenība. Ikvienam jāsaprot, ka nekas cits nebūs.

Mudīte Luksa,

“LV” privatizācijas lietu

redaktore