Runas. referāti

Kā nepazaudēt pašam sevi

Teoloģijas doktors Juris Rubenis:

Šī tēma — izglītība un kultūra — jeb, plašāk sakot, cilvēka garīgā dzīve laikmeta griežos ir patiesi ļoti aktuāla, jo sabiedrisko sistēmu nomaiņu laiks īpaši saasina jautājumu par vērtībām. Kas tad patiesi ir, kas paliek vērtība, kad no daudz kā mēs varam un drīkstam atsacīties, daudz ko nomainīt. Tieši atvērtas sabiedrības modelis visspilgtāk norāda uz to, cik gan ļoti bieži brīvas sabiedrības cilvēkam nepieciešama skaidra pamatvērtību identitātes apziņa. Mēs esam atvērti visam. Mēs varam visdažādākajās formās uzņemt jaunus impulsus, jaunus domāšanas modeļus. Bet šādā situācijā īpaši svarīgi top, kur stāvu es pats, kāds esmu es pats. Kādā tekstā es reiz lasīju ļoti interesantus vārdus: “Brīvam cilvēkam Dievs ir vajadzīgs vairāk nekā nebrīvam, jo brīvam cilvēkam biežāk ir jāizšķiras.” Tas nozīmē, ka savā ziņā — tikai, lūdzu, nepārprotiet mani — nebrīvībā ir dzīvot vieglāk. Ne labāk, bet vieglāk dzīvot kā nebrīvībā, jo brīvība rada ļoti daudzas jaunas, bieži līdz tam nepazīstamas problēmas, uzliek atbildību. Bet dzīve rāda, ka cilvēki vēlas maksimāli lielu brīvību pie maksimāli mazas atbildības. Taču tas nav iespējams. Un pie atbildības pamazām jāpierod. Ētikas un morāles krīze pārmaiņu laikos ir pašsaprotama parādība, jo tā pavada ikvienu sabiedrību, tai mācoties dzīvot jaunā sabiedriskā paradigmā. Mēs nevaram gribēt apiet šo attīstības posmu. Taču mums ir tiesības vismaz gribēt mūžīgi šai krīzes situācijā nepalikt. Tādēļ valdībai noteikti jādomā par valsts attīstības pamatnostādnēm, kas palīdzētu šim pārejas posmam nenoslēgties ar situāciju, ka sabiedrība paliek vispār bez vērtībām vai ar absolūti greizu vērtību sistēmu. Protams, te varētu jautāt — kāpēc mēs nevaram dzīvot bez vērtību sistēmas. Nu tāpēc, ka pareiza vērtību sistēma stimulē cilvēka attīstību, norādot, ka svarīgākais ir nevis tas, kas ir ap tevi vai kas tev pieder, bet tas, kas esi tu pats. Ka patiesi pasaulē svarīgākais ir cilvēks, pie tam — jebkurš cilvēks. Jautājums par vērtībām vienlaicīgi jautā, vai mēs vēlamies kvantitatīvu vai kvalitatīvu sabiedrības un valsts attīstību.

Domājot par pašreizējām aktualitātēm — korupcijas skandālu un aso polemiku ap to, bieži rodas iespaids, ka vieni apkaro otrus, lai paši iesēstos iepriekšējo krēslos un vēlāk kļūtu tādi paši vai vēl sliktāki. Svarīgākais tāpēc nav tas, kā nomainīt vienus kļūdainus cilvēkus ar citiem, bet — kā palīdzēt kļūdainiem cilvēkiem, kādi taču mēs visi esam, mainīties. Vajadzīga liela drosme, lai tās pašas vainas un tās pašas vājības, ko kritizējam citos, mēs uzdrīkstētos ieraudzīt arī paši sevī. Mēs, protams, neko neiegūsim, vēl vairāk sanaidojot cilvēkus savā starpā. Jāpalīdz saprast, ka mums visiem jāmainās. Atcelt, nobīdīt pie malas nav grūti. Tiesāt ir ļoti viegli, tas neprasa nekādas īpašas pūles. Bet palīdzēt mainīties, radīt apstākļus, lai pārmaiņas notiktu ātrāk, ir grūti.

Bet kas palīdzēs kļūdainiem cilvēkiem mainīties, kas vispār to var īstenot? Un tad mēs nonākam pie reliģiskiem jautājumiem. Es te gribētu īpaši uzsvērt, ka reliģija, cilvēka attiecības ar Dievu nav tikai viena partikulāra cilvēku dzīves sfēra starp daudzām citām. Tas ir principiālas nozīmes jautājums, jo palīdz mums skaidri definēt, kas mēs esam, kā mums rīkoties un kas ir patiesi svarīgākais, vērtīgākais manā dzīvē, no kā es neesmu gatavs atkāpties ne par kādu naudu. Katram cilvēkam, lai viņš varētu saukties par cilvēku, jābūt kādiem principiem, no kuriem tas nekad un nekādos apstākļos nav piespiežams atkāpties. Ja tas tā nav, tad tā ir visbēdīgākā liecība par cilvēka esamību, par visas sabiedrības esamību. Cilvēks nevar mainīties cilvēciskās sadzīves mūžam relatīvajā mainīgajā kontekstā. Cilvēks var mainīties, tikai aptverot savu dzīvi Dieva kontekstā, aptverot, ka es esmu daudz vairāk, nekā manī var redzēt ar acīm, aptverot, ka es šajā pasaulē esmu uz ļoti īsu brīdi, ka neko no šīs pasaules lietām es nevarēšu reiz sev paņemt līdzi, jo mirstamam kreklam nav kabatu. Bet ko es varēšu paņemt sev līdzi, kas tad ir pats svarīgākais? — Tas, kas esmu es pats, tas, kāds esmu es pats. Kādā grāmatā es reiz lasīju, ka, meklējot darījuma partnerus, nekad nevajag tos izvēlēties starp cilvēkiem, kas visu tikai kritizē un noliedz, bet meklēt tos starp cilvēkiem, kas spējīgi katrā, pat vissliktākajā lietā redzēt ko labu. Jo ar kritiku vien neko nevar uzcelt. Tā ir nozīmīga patiesība. Mums jāspēj redzēt ne tikai negācijas, bet arī pozitīvā programma. Kāda tā ir? Un tad mēs nonākam pie izglītības tēmas, jo pie dziļākas esamības izpratnes, pie patiesām vērtībām mēs nevaram nonākt citādā ceļā kā vien mācoties. Augstos amatos sēdošajiem, bet droši vien ne tikai viņiem, arī daudziem no mums, vajadzētu būt pietiekoši pazemīgiem un atzīt, ka mūsu pasaules uzskatā, mūsu zināšanās ir daudz baltu plankumu. Un būt gataviem mācīties. Būt gataviem ne tikai skaitīt naudu un procentus, bet mācīties saprast sevi, citus un, ja vien tas iespējams, nu kaut mazliet — Dievu. Tas daudzos gadījumos var būt svarīgāk par izdevīgiem kredītiem un procentiem. Un bez aizskarošas kritikas man gribētos pavaicāt, piemēram, premjerministram — kāpēc viņam, kam ir daudz padomnieku dažādos jautājumos, vismaz, cik man zināms, nav neviena padomnieka garīgajos jautājumos, kas palīdzētu risināt un saprast esamības, eksistences, vērtību jautājumus. Vai šī joma liekas nebūtiska? Vai tieši tam pietrūkst naudas? Jo garīgo jautājumu sfēra nav tikai runāšanas, dievbijīgu runu sfēra, bet līdzeklis, instruments, kā visreālistiskāk saprast savu un savas tautas īsto jēgu un uzdevumus.

Raugoties uz šodienas realitāti un skolu sistēmu, kļūst pavisam skaidrs, ka skola nevar sagatavot cilvēku dzīvei, iemācot tam tikai bioloģiju, matemātiku vai piecas valodas, bet absolūti nepalīdzot cilvēkam saprast pašam sevi, šīs esamības dziļākās likumsakarības. Reliģijas mācība, kas, neraugoties uz likumā paredzētajām tiesībām, tomēr bez nopietna izglītības ierēdņu atbalsta lēnām lauž sev ceļu skolās, nav tikai dažu konfesiju vai kādas cilvēku grupas lieta, bet gan visu mūsu kopējās intereses, jo kā gan citādi var cilvēkam palīdzēt aptvert šīs esamības īstos mērogus, sākt vispār domāt par kādām vērtībām. Iemācīt ne tikai rēķināt un lasīt, bet dzīvot šajā sarežģītajā pasaulē.

Kāda mums visiem kaut vai vārda pēc pazīstamā grāmatā ir uzdots svarīgs jautājums, kuru ir noderīgi laiku pa laikam sev uzdot ikvienam: “Ko tas cilvēkam palīdz, ja viņš iemanto visu pasauli, bet sevi pašu pazaudē.”

Es ļoti vēlētos, lai mūsu sabiedriskās attīstības programma būtu vērsta ne tikai uz visa iegūšanu, maksājot par to sevis zaudēšanas cenu, bet uz sevis atrašanu, lai es varētu saprast, kas man patiešām ir vajadzīgs, kā man dzīvot šajā zemē, šajā dzīvē, sevi nepazaudējot.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Runa Latvijas inteliģences XII konferencē “Izglītība un kultūra laikmeta griežos” 1997.gada 17.jūnijā. Citas runas — 5.lpp.