RUNAS. REFERĀTI

Starp “tā klājas” un “tā neklājas”

Rakstniece Māra Zālīte:

Nesen man bija skumjš pienākums piedalīties kādās bērēs Piebalgā. Nelaiķes pēdējais ceļš no mājām līdz kapsētai bija patāls. Kravas mašīna ar zārku un pavadītāju vieglie auto aiz tās virzījās šim brīdim atbilstoši lēni, un man nācās novērot divas dažādas attieksmes pret šo situāciju. Pirmā: pretimbraucošās automašīnas apstājās, daži braucēji pat izkāpa no tām, nogaidot, līdz bērinieku rinda aizslīd garām. Apstājās arī kāds zirga pajūgs, un tajā sēdošais vecais vīrs noņēma cepuri. Maz ticams, ka šie cilvēki būtu pazinuši nelaiķi, jo viņa jau sen vairs neapgrozījās sabiedrībā, un tie bija pārsvarā jauni cilvēki. Toties šie cilvēki pazina savas tautas tradīciju: parādīt cieņu cilvēka pēdējai gaitai, just godbijību pret mūžības kategorijām — Dzīvību un Nāvi, kuru ietvaros un varbūt vēl aiz tiem rit mūsu dzīves. Bet varbūt viņi to darīja vienkārši tāpēc, ka tā pienākas, ka tā klājas.

Es izjutu aizkustinājumu un pateicību pret šiem svešajiem cilvēkiem, kuri man ļāva sajust nemainīgo šobrīd tik mainīgajā Latvijā, noskārst dzīvu pamatvērtību klātbūtni, izjust Latviju, Albēra Kamī vārdiem runājot, kā metafizisku solidaritātes zonu, kurā rodamas nesatricināmas cilvēciskas vērtības, vērtības, kas spēj vienot atsevišķus sabiedrības locekļus, piešķirot to kopdzīvei augstāku jēgu. Šo cilvēku izturēšanās motīvi visticamāk bija neapzināti, kaut gan tie sakņojās tautas ētikā un tradīcijās. Vienkārši — tā pienākas, tā klājas. Bet tad īsi pirms pagrieziena uz kapsētu pavadītājus, skaļi taurēdams, apdzina — sak, ko te maisās pa kājām un traucē normālu satiksmi! — spožs, “biezs” limuzīns. Un bērinieku sejās bija lasāms kluss nosodījums — tā taču neklājas. Bet “biezais” autiņš, skaļai mūzikai dārdot, aiztrauca pa līkumotajiem Piebalgas ceļiem. Uz kurieni? Un arī šeit es sajutu Latvija ar tās jautājumu — uz kurieni?

Kāpēc starp vienas sabiedrības locekļiem ir tādi, kas zina, kā klājas, bet citi to nezina. Kāpēc iekšlietu ministrs Turlā kungs nezina, ka neklājas 14.jūnijā — Latvijas tautas sēru dienā — svinēt svētkus. Dienā, kuru par tādu izsludinājusi valdība, pie kuras viņš pats pieder. Kāpēc šai dienā zem sēru karogiem izpriecas rīko Preiļos, Gulbenē, Jēkabpilī, Tukumā, Valmierā, Valkā, rīkojot sporta svētkus, zaļumballes, konkursus, auto un motosacīkstes? Acīmredzot šais gadījumos ir atmirusi iekšējā sajūta, ka tā neklājas. Ka neklājas “Rīgas alum” un Neatkarīgajam teātrim “Kabata” tieši tai pašā stundā, kad Strēlnieku laukumā pie Okupācijas muzeja sākas upuru piemiņas ceremonija, rīkot Vislatvijas alussvētkus! Lustēšanos ar konkursiem par ātrāko alusdzērāju un par skaļāko dzērājdziesmu. Tās noteikti bija skaļākas par kluso sēru brīdi. Starp abiem pasākumiem atradās tikai šaura ūdensšķirtne telpā, bet milzīgs attālums apziņā. Spēku pārbauda ar bliezni. Arī šāda atrakcija ietilpst Vislatvijas alussvētkos Latvijas sēru dienā. Minētā Kamī metafiziskā solidaritātes zona sašķīst gabalos. Latviešu tauta sašķeļas sērotājos un līksmotājos, spēks, respektīvi, nespēks, ir pārbaudīts. Necieņa pret vēsturi demonstrēta, garīgas mokas patiesi sērojošajiem sagādātas. Vai tas ir tas pats padomju laika uzspiestais mankurtisms vai jauns — brīvprātīgs un tādēļ jo ciniskāks?

Vai šajā dienā visiem jāsēž tumšā kaktā un jākaisa pelni uz galvas? Nebūt ne. Taču pajūgs jāaptur gan un cepure jānoņem. Visiem. Jo morāles normas ir spēkā tikai tad, ja tās ir vispārējas un attiecas uz visiem sabiedrības locekļiem vienādi. Cepure ir jānoņem. Jo tā klājas.

Kas ir šis “tā klājas” un “tā neklājas”? Tas ir kultūras tradīciju normatīvais spēks, kuram apzinātā vai neapzinātā veidā jāpiemīt ikvienai sociālai kopībai, lai tās ceļš nevestu uz iznīcību. Šos tehniskos normatīvus nenosaka ne parlamenti, ne valdības. Tos izvirza un nosaka pati tauta kā kolektīvs radošs subjekts. Un dara to savas pašsaglabāšanās vārdā.

Diemžēl mūsu tauta totalitārisma pusgadsimtā ir atradināta no tik lielas pašapziņas, lai redzētu sevī kolektīvu radošu subjektu. Tāpat kā indivīds ir atradināts redzēt sevī vienpersoniski atbildīgu būtni. Absolūtā un Mūžīgā priekšā.

Piesaucu Kanta slavenos vārdus: “Divas lietas pilda dvēseli ar arvien jaunu un pieaugošu apbrīnu — zvaigžņotā debess pār mani un morālais likums manī.” Atvērtā sabiedrībā, kāda mēs nu, paldies Dievam un par spīti visam, esam, šī tēze kļūst īpaši aktuāla. Jo vairāk iespējams manipulēt ar apziņu, jo aktuālāka kļūst šī tēze. Norāda likums manī, nevis ārpus manis kādā valstiskā vai sabiedriskā institūcijā, piemēram, Sirdsapziņas parlamentā, ko pēc “Neatkarīgās Avīzes” iniciatīvas daļa sabiedrības ievēlēja pērnā gada nogalē. Savā ziņā interesantais pasākums manī rada bažas par cilvēku ilūzijām. Ilūzijām par to, ka tādu jēdzienu kā sirdsapziņa ir iespējams deleģēt kādam citam, respektīvi, iznest morālo likumu sevī ārpus sevis, pilnvarot citu būt godīgam manā vietā, nozīmēt vai ievēlēt citu būt atbildīgam manā vietā. Un kāpēc neļaut sērot par upuriem manā vietā kādam citam? Tomēr galvenais motīvs šādas simboliskas institūcijas kā Sirdsapziņas parlamenta izveidei ir ilgas pēc ētiskas sabiedrības. Un tas skumjais fakts, ka Latvijas valsts parlaments, maigi izsakoties, ētiskas sabiedrības nostiprināšanos ar personisko piemēru neveicina. Ieilgusī uzticības krīze varai draud izvērsties par traģēdiju latviešu tautai, ja tā turpinās savā apziņā Latvijas valsts varu identificēt ar Latvijas valsts ideju.

Ir pēdējais laiks saprast, ka korumpēti ministri un pašlabuma alkstoši deputāti nāk un iet, bet Latvija, Latvijas valsts un Latvijas tauta paliek. Paliek un paliks ar vienu noteikumu: ja Latvijas valsts neizkurtēs savā iekšienē, nezaudēs savu garīgo satvaru, patību un pamatvērtības. Ja tā paralēli savai ikdienišķajai realitātei spēs uzturēt dzīvu savu simbolisko realitāti.

Ne jau tikai kaunpilnās aktualitātes dēļ es kavējos pie 14.jūnija, bet gan vispārīgāka principa dēļ. Jo, lūk, tieši piemiņas dienas, valsts svētki, tradicionālie tautas un baznīcas svētki ir īpaši svarīgas šīs simboliskās realitātes izpausmes. Tajos manifestējas tautas vēsturiskā un kultūras kopība. Svētku un piemiņas dienu jēga cikliski šo kopību apliecina un nostiprina, līdzi nesot tradīcijā tieši svētku morālisko saturu. Daudzi represētie uzsver, ka necilvēciskajā realitātē tos glābusi Dzimtenes mīlestība, Latvija kā jēgpilns simbols. Tātad simbols kā realitāte. Ne vara, bet pati tauta ar savu cilvēcisko kvalitāti izšķirs Latvijas valsts pastāvēšanu nākotnē. Ikviens ir Latvija. Katrā kultūrā, kas nav sastingusi un mirusi — un latviešu kultūra tāda nav —, darbojas vienlaicīgi divas pretējas tendences: konsolidēšanās un pašsaglabāšanās tieksme un atjaunošanās centieni, kas bieži vien izpaužas arī kā visa vecā — nešķirojot labs vai slikts — graušana. Citiem vārdiem runājot, strukturēšanās un destrukcija ir vienlaicīgi procesi. Ņemot vērā mūsu īpašo situāciju, kad vienā katlā vārās padomju mentalitātes paliekas ar bagātīgi vircotu tirgus patērētāja filozofiju, pārsvaru šobrīd grasās gūt destruktīvais spēks. Tam pretim liekama vienīgi apzināta kultūras politika. Tas nebūt nenozīmē vienīgi lielākas algas aktieriem, jaunu mākslas salonu atklāšanu vai jumta salabošanu kādā lauku kultūras namā. Tas nozīmē apzinātu plaša spektra darbību jaunās modernās Latvijas kopējas jēgas strukturēšanā, kurā dzīvotspējīga kultūras stratēģija, konkrēti uzvedības kodi un morālie likumi. (..)

Cilvēks, veidojot savu vērtību sistēmu tik sarežģītā laikā, dara to, salīdzinoties ar apkārtni, vērtē sevi atkarībā no citu reakcijas. Personība veidojas kontaktā ar sociālo kopību. Esmu pārliecināta: ja sabiedrības reakcija uz atsevišķu indivīdu un grupu nepiedienīgām izdarībām tautas sēru dienā būtu daudz neiecietīgāka un kategoriskāka, nekas tāds vienkārši nenotiktu.

Vidutājs starp indivīdu un sabiedrību vairs nav cilts vecākais vai šamanis. Tā, protams, ir prese, radio un televīzija. Un tikai pieklājības pēc medijiem varas hierarhijā ierādīta ceturtā vieta. Apziņas sfērā tā ir vara numur viens. Tā veido indivīda uzskatus un vērtību orientāciju, summējoties sabiedriskajā domā. Tā savukārt spēj iecelt prezidentus un gāzt ministrus, tā spēj apliecināt cilvēciskas vērtības un arī mīdīt tās kājām. Šīs varas atbildība par Latvijas iekšējo satvaru ir milzīga, un sabiedrības pienākums ir šo atbildību no tās pieprasīt. Tajā pašā laikā — kāds vecs pantiņš: “Kad prasa, kas te atbild, tu teic — viss kolektīvs. Un tā tu mūžam būsi no atbildības brīvs.” Šīs Imanta Ziedoņa rindas šķiet aktuālas joprojām. Uz jautājumu “Kas te atbild” joprojām daudzi ir gatavi atsaukties: visa valdība, viss parlaments, visa inteliģence, visa mafija un tā tālāk. Bet ir bīstami nodot atbildības sfēras sabiedrības visvitālāko interešu jomā kādiem kolektīviem.

Mēs varam nejusties tieši atbildīgi par ceļu remontiem vai naftas tranzītu, bet mēs nedrīkstam pārnest atbildību par savu patību un savu morāli ne uz vienu citu. Nedz labais, nedz sliktais mūsu kopīgajā eksistencē nepastāv bez mūsu katra atbalsta vai nolieguma. Monetārais imperiālisms un tirgus totalitārisms. Tos neinteresē ne indivīda patība, ne tautas patība. Tos interesē vienīgi pircējs. Pircējs, kas pērk visu — sākot no lūžņām (piemēram, tām, kas Liepājas akvatorijā), līdz dievišķai cilvēka miesai (kā teicis Čaks). Arī nākotnē tie vēlēsies ražot un atražot tikai un vienīgi pircējus, iztukšojot cilvēku dvēseles, lai tās pārvērstu par saražoto preču noliktavām. To apzināties un tam nepakļauties spēj tikai sabiedrība, kas kopj savu kultūru un ir izglītota, un sastāv no indivīdiem ar zvaigžņoto debesi virs tiem un morāles likumu tajos.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Runa Inteliģences XII konferencē “Izglītība un kultūra laikmeta griežos” 1997.gada 17.jūnijā

Kur rast garīgi bagātu cilvēku garīgās krīzes sabiedrībā

Izglītības un zinātnes ministrijas Stratēģiskās plānošanas departamenta direktore, filozofe Baiba Pētersone:

Vai vispār tiek plānota izglītības attīstības stratēģija valstī? Vai šīs reformas ir tikai haoss, vai arī ir kāda kārtība, kā tās tiek pieņemtas un apstiprinātas? Konceptuāli izglītībā, garīgā līmenī tomēr šāds haoss nevalda. Gribu atgādināt, ka izglītības attīstības koncepcija ir pieņemta un apstiprināta 1995.gadā. Uz šīs koncepcijas bāzes tika veidots nu jau bijušais slavenais jaunais Izglītības likuma projekts, kurš izgāja pirmo lasījumu Saeimā un pēc tam apstājās ārkārtīgi daudzo labojumu un priekšlikumu dēļ. Es gribētu teikt vēl vairāk — patiesībā izglītības sistēmas attīstība arī notiek uz šīs koncepcijas bāzes. Jā, ar zināmām korekcijām, un tas ir normāli, bet tomēr uz šīs bāzes. Veidojot jaunā Izglītības likuma vēl vienu variantu, būtībā mēs koriģējam to, kas jau pa šiem diviem gadiem ir mainījies dzīvē, aizgājis mazliet citādi, nekā tas bija koncepcijā. Tomēr pamatlietas ir palikušas. Nekā jau radikāli jauna izglītības sistēmā izdomāt nevar. Tradīcijas un virzība paliek.

Domāju, ka tā nav tik daudz konceptuāla problēma, tā nav izglītības teorijas un prakses problēma — pamatā tā ir finansiāla un sociāla problēma. Izglītība šodien Latvijā ir visas sabiedrības un valsts sociāla problēma un finansiāla līdz ar to. Mēs ciešam ne no garīgas nabadzības izglītībā, mēs ciešam no materiālas nabadzības, tas ir smaguma punkts. Un to ļoti labi parāda arī pētījumi, ko mēs veicam. Skolu šodien vērtē sabiedrība, vecāki, skolu šodien vērtē ne tikai kā izglītības institūciju, bet arī kā sociālā patvēruma vietu. Kā to vietu Latvijā, kur ir saglabāta cilvēcība, humānas attiecības, kur var aiziet un kur palīdzēs. Un tas patiesībā ir augsts novērtējums, tas ir skaisti. Bet tas ir arī ļoti grūti tādēļ, ka skolā jau to līdzekļu nav, arī pašiem pedagogiem ļoti bieži ir vajadzīga šī sociālā palīdzība algu dēļ.

Pievērsīsimies tām degošajām aktuālajām problēmām, kas šobrīd ir izglītībā. Tās tika uzskaitītas un nosauktas, un par katru no tām es arī runāšu.

Bērni, kas neapmeklē skolu. Tā mūsu iedzīvotāju daļa, kas nemaz nenonāk mūsu izglītības sistēmā, paiet tai garām. Kas pieaugušā vecumā sastopas ar analfabētismu, kas veido jauno un jaunatveramo ļoti dārgo pāraudzināšanas iestāžu kontingentu.

Kādi ir dati, un kas ir izdarīts valsts līmenī?

Pagājušajā gadā tika nodibināts Latvijas Bērnu tiesību aizsardzības centrs pie mūsu ministrijas. Un tieši pirms gada jūnijā Ministru kabinetā tika pieņemti skolas vecuma bērnu uzskaites noteikumi ar tiem sekojošu instrukciju skolu valdēm, kā veidot skolas vecuma bērnu uzskaites sistēmu. Tas tiek darīts. Protams, tas ir grūts darbs, jo ir datoru, programmu problēmas, tās visas tiek risinātas. Pēc šī mācību gada mēs droši vien pirmo reizi varēsim iegūt kaut cik objektīvu ainu par to, cik bērnu nav skolā. Es gribu brīdināt no tieksmes dramatizēt situāciju, spekulēt ar šiem skaitļiem. Jā, sabiedrībā ir ļoti smagas problēmas. Bet tās ir jānovērtē tā, kā tas ir, spekulēt nevajag.

Ir trīs orientējoši skaitļi. Izglītības ministrija arī agrāk ir veikusi šo novērtējumu, un skaits ir bijis no pusotra līdz diviem tūkstošiem katru gadu. Un te nav notikušas krasas izmaiņas. Tad ir vēl viens skaitlis, kas arī minēts presē — piecpadsmit tūkstoši. Un pats grandiozākais un katastrofālākais skaitlis, kas minēts pēdējos mēnešos pēc augstskolas “Attīstība” datiem, — 26 tūkstoši.

Par jebkuru skaitli vienmēr ir jāprasa, kā tas iegūts. Un 26 tūkstoši ir iegūti šādā veidā — ir aptaujāts Strautiņu pāraudzināšanas skolas Alūksnes rajonā kontingents: cik no viņiem neiet un nav gājuši skolā? Un tad šis procents ir attiecināts uz visu bērnu skaitu, un tad iznāk 26 tūkstoši. Tā nevar darīt, tas nav korekti.

Bet ar skolas vecuma bērnu uzskaiti būs problēmas arī turpmāk. Pirmkārt, ir lietas, kas iziet ārpus Izglītības ministrijas, proti, šie dati tiek pārbaudīti un salīdzināti ar Iedzīvotāju reģistru. Kā jūs zināt, pie mums vēl arvien pastāv pieraksta sistēma. Protams, ir iedzīvotāju iekšējā migrācija, un, ņemot vērā to, ka pieraksts vēl arvien bieži ir īpašumtiesību apliecinājums uz dzīvokli, tad ģimenes bieži vien nedzīvo tur, kur ir pierakstītas, maina savu dzīves vietu. Ja tas netiek ar jaunu reģistrāciju mainīts, tad patiesībā Iedzīvotāju reģistra dati nav derīgi, lai salīdzinātu, kas ir skolā un kam konkrētajā pašvaldībā būtu jāmācās. Tās ir problēmas, ko mēs esam pārrunājuši ar Iedzīvotāju reģistru, esam gatavi iesniegt savus priekšlikumus, nosakot, ka ir jāreģistrējas arī dzīvesvietā, kā tas ir citās Eiropas valstīs, ja atrašanās vietā dzīvo ilgāk par noteikto laiku — tur var rēķināt trīs mēnešus vai pusgadu.

Otra problēma — kas notiek ar tiem, kas nav skolā? Kas notiek ar klaiņojošiem bērniem, un kāda ir šī socializācijas sistēma attiecībā uz tiem, kas nenonāk izglītības sistēmā? Protams, tas nav izglītības darbs. Tas galvenokārt ir sociālais darbs, sociālo pedagogu, sociālā darba speciālistu darbs. Viņu ir ļoti maz.

Mums vienīgais risinājums ir vecāku varas atņemšana un ievietošana iestādē. Tas nozīmē, ka ģimenei jau sākotnēji tiek atmests ar roku. Tas nav pareizi. Tas ir ļoti dārgi. Visas perspektīvās problēmas ar finansēšanu raksturojot, tie ir daži skaitļi. Bērna izmaksas skolā — 140 līdz 240 latu, tādam normatīvam vajadzētu būt normālā izglītojošā skolā. Viena bērna izmaksas pāraudzināšanas iestādē “Strautiņi” — tie ir trīs tūkstoši latu gadā. Tā ir tā ekonomiskā starpība starp to, ko nodrošina normāla izglītības sistēma, un to, kur jau ir nepieciešama šī sociālā korekcija.

Mēs nespējam nodrošināt arī šo pieprasījumu pēc sociālās korekcijas iestādēm, mēs plānojam katru gadu finansējumu, ko mēs varam dabūt, vienai jaunai šādai iestādei. Cik tādas Latvijā būs, ja mēs nedomāsim par profilaksi? Ja mēs, veicot teritoriālo reformu, apdraudēsim ārpusskolas iestāžu darbu, papildizglītības darbu — pulciņus, kursus un deju kolektīvus, un cik pāraudzināšanas iestāžu mums vajadzēs?

Teritoriālā reforma un izglītības pārvalde. Mēs esam nonākuši ļoti smagās diskusijās par valsts reformu. Jo būtībā pašvaldību rajona posma likvidācija vissmagāk skar izglītības sistēmu. Jo skolu valde bija galvenā funkcijā vismaz rajona padomē — ar vislielāko finansējumu un ar vislielāko atbildību. Mēs esam pauduši savu viedokli, ka mēs absolūti nepiekrītam tam, ka izglītībā ir iespējams iztikt bez reģionālas pārvaldes, ka visa vara decentralizējusies pagasta līmenī. Jo mums ir pagasti, kur nav nevienas skolas, ir pagasti, kur ir viena skola, un ir pagasti, kuros pērn nav piedzimis neviens bērns. Un izglītības sistēmas un izglītības skolu tīkla attīstība prasa lielāku reģionu, varbūt pat lielāku nekā pašreizējie rajoni, bet katrā ziņā labāk rajons nekā pagasts. Vērtējot visu šo pašvaldību reformu — tā nav sabiedrībā pieņemta, tā nav pašvaldības darbinieku vidū pieņemta. Jo mīkstāka, jo mazāk radikāla būs šī reforma, jo labāk valstij un labāk arī izglītībai. Ja tas viss tā notiek, jālemj ir Saeimai, tad jāmainās būtu tikai rajona līmeņa pašvaldību izveidošanas principam — tās būtu nevis tieši vēlētas, bet deleģētas no pagastu pašvaldību vidus. Un viss. Un partijām ir jāpaliek. Un skolu valdei tur ir jāpaliek.

Tas ir tieši saistīts vēl ar vienu lietu —ar izglītības finansēšanas reformu. Kā jūs zināt, no šī gada 1.janvāra pedagogu algas tiek maksātas citā veidā — pašvaldību izlīdzināšanas fondā, un Izglītības ministrija ir noteikusi reģionālos koeficientus.

Diemžēl ir ļoti smagas problēmas, un es nespēju tās visas īsā laikā izstāstīt. Gribu teikt, ka pamatkvalitāte tiks saglabāta, iezīmētā mērķdotācija tiks saglabāta, tālāk diferencējot normatīvus pa klašu grupām — 1.–4., 5.–9. un vidusskola, kur šīs izmaksas ir atšķirīgas.

Par minoritāšu izglītību un valodas programmu. Tas ir atsevišķs jautājums, man laiks ir beidzies, es nevaru to šeit izrunāt.

Īsi par pēdējo — par maksas izglītību un par vecāku maksām skolā. Mūsu Izglītības inspekcija aptaujas veidā ir apkopojusi datus, kā tas tiek iekasēts. Protams, pirmā šajā ziņā ir Rīga. Ja lauku rajonos ziedojumu apjoms vienā skolā ir ap 500 latu gadā, tad Rīgā ir tūkstotis un vairāk arī. Te ir principiāla nostādne — vai mums tas ir jālegalizē, ja likumā noteikts, ka nē. Domāju, ka mums, tāpat kā pārējām Eiropas valstīm, ir jānodrošina bezmaksas izglītība. Ja kaut kas nāk klāt, tas ir jāsaglabā tikai kā ziedojums. Un mums ir jāsaglabā brīvprātības princips, turklāt ir stingri jākontrolē, lai šī brīvprātība tiešām būtu brīvprātīga.

No otras puses. Vai vajag ļoti strikti vērsties pret to, ka vecāki ar savu naudu tiešā veidā pabalsta skolu, pabalsta savu bērnu izglītību tikai tāpēc, ka valsts caur nodokļu pārdali to nespēj izdarīt, valstij nav šādas vērtības? Patiešām — politiskajā elitē šādas vērtības nav. Domāju, ka tās arī ir mūsu pilsoņu tiesības — samaksāt tai skolai, kurai mēs gribam.

Tas viss, ko sauc par izglītības reformām saistībā ar struktūru, ar finansēšanu, tas viss patiesībā nav nekāda izglītības reforma. Izglītības reforma patiesībā ir izglītības saturs. Tas darbs, ko mēs ieliekam skolā un ko mēs redzēsim, ko mēs gribam redzēt Latvijā pēc desmit, divdesmit gadiem — kāda tā būs.

No tām atsevišķajām inteliģences saliņām Rīgā, Latvijā, skolotāju saime ir pati lielākā un aktīvākā inteliģences daļa. Jo tā ir tā, es negribu teikt vienīgā, bet tā ir tā Latvijas cilvēku daļa, kas šodien nestrādā naudas dēļ, kas strādā savu vērtību un ideālu vārdā.

Ļoti interesanta lieta — mēs rakstām izglītības valsts standartu. Sākumā pamatizglītībai, pēc tam vidējai. Proti, izglītības filozofiju — vērtības, ko mēs gribam skolā redzēt. Ceru, ka, sākoties rudens aktīvajam periodam, augusta beigās mēs nāksim pie sabiedrības ar projektu. Tas ir ļoti interesanti, kā izaudzināt garīgi bagātu cilvēku sabiedrībā, kurā valda smaga garīgā krīze. Paldies par uzmanību!

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Runa Inteliģences XII konferencē “Izglītība un kultūra laikmeta griežos” 1997.gada 17.jūnijā

Lauku kultūrizglītība un Eiropa

Pedagoģe Tamāra Štrausa:

Ne tikai Rīgā, bet arī lauku rajonos jaunieši un pieaugušie interesējas par Latvijas un īpaši par lauku integrācijas procesiem Eiropas Savienībā.

Ko mēs iegūsim, ko zaudēsim? Kādas pārmaiņas gaidāmas lauku cilvēka, katras ģimenes, katra pagasta dzīvē, un kā tām labāk sagatavoties? Kādas sabiedrības un ekonomiskās nākotnes attīstības tendences atspoguļo Latvijas nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā? Ko varam katrs izdarīt savas dzīves kvalitātes uzlabošanā, Eiropas Savienības darba tirgū ieejot?

Uz šiem jautājumiem atbildes radām, organizējot dažādu paaudžu diskusiju klubu “Es + Eiropas Savienība” Liepājas rajona skolēnu un pieaugušo izglītības centrā Grobiņā, un to finansiāli atbalstīja Sorosa fonda — Latvija programma “Pārmaiņas izglītībā”.

Sešas projekta dienas bija bagātas un abpusēji vērtīgu dikusiju piesātinātas, jo tās vadīja Eiropas Savienības lietās kompetenti cilvēki. Eiropas komisijas pārstāvniecības Latvijā vēstnieks Ginters Veiss, īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās Aleksandrs Kiršteins, Eiropas integrācijas biroja direktors Jānis Vaivads, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Anatolijs Gorbunovs un departamenta direktore Aija Bauere.

To, ka arī lauku jaunieši, ģimenes domā par savas konkurētspējas palielināšanu, apliecināja diskusiju kluba dalībnieku izstrādātie projekti “Mana un manas ģimenes konkurētspēja nākotnē”, kuros izglītība, nepārtraukta zināšanu atjaunināšana tika vērtēta kā galvenais konkurentspēju veicināšanas faktors.

Savukārt Vija Virtmane, Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta direktore, politoloģe Ilze Ostrovska un Juris Dambis, Eiropas Padomes Kultūras komisijas priekšsēdētāja vietnieks, lika katram no mums pārdomāt latviešu tautas vērtību sistēmu, tās lomu nacionālās identitātes saglabāšanā, kā arī citādi, daudz svarīgāk paraudzīties uz mūsu kultūrvēsturisko mantojumu Eiropas Savienības kontekstā un uz iecerētās administratīvi teritoriālās un pašvaldību reformas fona.

Jo vairāk zināšanu, jo vairāk jautājumu un pārdomu. Daudzpusīgā informācija lika mums asāk un tiešāk saskatīt valdības lauku politikas pretrunīgumu Eiropas Savienības kontekstā: ar lauku politiku saprot visu Latvijas lauku reģionu problēmu kopumu to kopsakarā.

Mums radies priekšstats, ka tur, kur valdībai izdevīgi no bezdeficīta budžeta aspekta vai arī kādai atsevišķai ministrijai, bet ne iedzīvotājiem, dominē atsauce: tā prasa Eiropas Savienības likumdošana! Tādējādi vairojot negatīvi noskaņotu cilvēku skaitu.

Tajā pašā laikā aspektos, kur mums patiesi jāieklausās Eiropas valstu izbaudītajā, rūgtajā, negatīvajā pieredzē, kā, piemēram, attiecībā uz mazo skolu likumdošanu Spānijā vai Dienvidfrancijā vai valsts finansējuma samazināšanas sekām ārpusstundu darbam Vācijā: mēs izliekamies to nedzirdam vai neizprotam un tik kaļam plānus, kā padarīt bērnu un jauniešu mācību un audzināšanas darbu un šīs iestādes rentablas!

Eiropas Savienības valstīs dominē līdzskaņota reģionu attīstības politika. Kā to spēsim īstenot mūsu valstī, kur līdzsvars izjaukts jau pašā iedīglī — finansējumā, pašvaldību svaru kausā liekot valstiski nozīmīgās izglītības un kultūras funkcijas, taču nedodot tām līdzi valsts garantētu finansējumu un rajona posma palīdzību? Vai veidosim katrā pagastā savu kultūrizglītības polititku atkarībā no pašavaldības maka biezuma? Bet tas kļūst plānāks arī iepriekšējos gados ņemto kredītu dēļ, kurus jāsāk atdot, un attīstībai papildu funkciju veikšanai nekas pāri nepaliek.

Ja līdz šim Eiropā esam bagāti un slaveni ar savu lauku kultūrvidi, arhitektūru, tautas mākslu, kas skan arī katrā skolā, kad mazo skolu likvidācija, piemēram, Liepājas rajonā nes sev līdzi arī 14 seno muižu centru kā valsts nozīmes pieminekļu pakļaušanu lēnai iznīcībai. Jo jebkura reforma ir ķēdes reakcija, kas visasāk saskatāma tieši lauku rajonos un iespaido visdažadākās sfēras.

Pašlaik šķiet, ka iecerētie pārkārtojumi nevis sekmēs līdzsvarotu attīstību, bet gan ir vērsti sociālās vides degradācijas virzienā.

Mums ir lielas šaubas, vai, izstrādājot grozījumus Likumā “Par pašvaldībām”, dažādu ar laukiem saistītu ministriju gaišākie prāti pie kopīga sarunu galda ir apsprieduši iecerēto reformu iespējamās sekas, ķēdes reakcijas, vai ir modelējuši darbības mehānismu no Rīgas līdz katrai pašvaldībai un mums, lauku izglītības iestāžu vadītājiem. Un vai patiešām kāds naivi domā, ka ieguvējs būs lauku iedzīvotājs? Neko vairāk kā tikai vēlēšanu izdevumus neizdosies ietaupīt, bet sagrautas sistēmas atjaunošana maksā dārgi — bērnudārzu atjaunošana to jau apliecina.

Eiropas Savienības reģionālā politika ir visaptveroša, mērķtiecīga finansiālā palīdzība atpalikušiem, mazattīstītiem reģioniem, investējot arī sociālajā sfērā! Kāpēc pie mums netiek ieviesta šī pozitīvā pieredze, atdzīvinot laukus arī sociālās infrastruktūras dažādus aspektus?

Tā vietā tiek piedāvāta neprognozējama reforma, kas neko citu kā haosu un spriedzi pagastos un bijušo rajonu teritorijās nespēs ieviest! Ne jau rajona padomes likumdošana spēj atrisināt visas problēmas!

Eiropā reformējot septiņas reizes, septiņus gadus: nomērī, piemērī, uzlaiko un spriež un piegriež. Pie mums — Rīgā pie rakstāmgalda ātri un slepeni uzraksta scenāriju, kā vēl vairāk samezglot, sarežgīt un apgrūtināt dzīvi laukos un, galvenais, pēc iespējas ātrāk, vislabāk jau rīt — tā uz brokastu laiku!

Runa Inteliģences XII konferencē “Izglītība un kultūra laikmeta griežos” 1997.gada 17.jūnijā

Mūsu skola ar pasaules acīm

LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes prodekāns, Dr.phys., doc. Andris Kangro:

Latvijas izglītību Eiropas un pasaules kontekstā raksturo arī mūsu skolēnu zināšanas un prasmes salīdzinājumā ar citu valstu rādītājiem. Piemēram varam minēt trešo starptautisko pētījumu matemātikā un dabaszinātnēs. Latvijas 3. un 4.klases skolēnu rezultāti starptautiskajos testos ir nedaudz zem vidējā līmeņa starp 25 dalībvalstīm. 7. un 8.klases skolēnu rezultāti matemātikā un it īpaši dabaszinātnēs ir krietni zem vidējā (piemēram, 34.vieta no 40 dalībvalstīm, 7.klase). Pētījumā par informātikas priekšmetu mūsu vidusskolu izlaiduma klašu skolēni ir otrajā vietā pasaulē. Turpat blakus atrodas ASV, bet Japānas skolēni ir zemākā vietā. Šajā pētījumā gan piedalījās tikai septiņas dalībvalstis. Lasītprasmes pētījumā mūsu 2. un 3.klases skolēni atbilst vidējam līmenim, toties 8.klašu grupā rezultāti ir satraucoši — Latvija ir zem vidējā līmeņa, aiz mums palikušas tikai tādas valstis kā Trinidada un Tobago, Botsvana.

Tātad mēs laikam tomēr nevaram uzskatīt par pamatotu dažkārt izteikto viedokli, ka vismaz matemātikā un dabaszinātņu priekšmetos Latvijas skolēni ir vadošās pozīcijās pasaulē (kādas, piemēram, attiecīgajā pētījumā neapšaubāmi ieņem Čehijas skolēni). Jāatzīmē, ka šādos pētījumos iegūtie rezultāti attiecas uz skolēnu vidējo zināšanu un prasmju līmeni visā valstī, nevis raksturo labākos un talantīgākos skolēnus, kuri apgūst mācību vielu padziļināti, piedalās olimpiādēs u.tml.

Matemātikas un dabaszinātņu priekšmetu pētījums parāda, ka Latvijā, tāpat kā daudzās citās dalībvalstīs, ir ļoti lielas skolēnu sekmju atšķirības starp dažādu skolu dažādām klasēm. Starp citu sekmes matemātikā un dabaszinātnēs Latvijā ir ievērojami zemākas klasēs, kurās skolēni baidās no pārinodarījumiem, kurās skolēni aptaujā stbildēja apstiprinoši uz jautājumu “Vai tev/tavam draugam pagājušā mēnesī kaut ko skolā nozaga?”

Ievērojama loma skolēnu izglītībā ir vecākiem. Jo augstāka ir vecāku izglītība, jo lielāks mājās pieejamo grāmatu skaits, jo augstāki ir bērnu sasniegumi.

Pēdējos desmit gados daudzu valstu izglītības vadītāji un speciālisti, politiķi, izglītības zinātnieki un praktiķi ir izjutuši nepieciešamību pēc vēl plašākas starptautiskas salīdzinošas informācijas. Ar šādu mērķi tiek veidotas izglītības indikatoru sistēmas. OECD valstu izglītības indikatoru sistēma līdztekus skolēnu sasniegumiem un citiem izglītības rezultātus raksturojošiem lielumiem satur vēl aptuveni 40 citus indikatorus, kas raksturo arī izglītības demogrāfisko, sociālo un ekonomisko kontekstu, izglītības izmaksas, resursus un procesus. Arī Latvijā mēs veicam pētījumus indikatoru jomā profesora Zaķa vadībā.

Tātad Latvijā ir iestrādes izglītības starptautiskās salīdzinošās pētniecības jomā un iegūto rezultātu izmantošanā. Taču, mūsuprāt, tas nav pietiekami valstī, kas relatīvi nesen atguvusi savu neatkarību un kam jāveido sava patstāvīgas valsts izglītības sistēma. Faktiski mēs nepārtraukti lūdzam un izmantojam citu valstu un starptautisku organizāciju finansiālo palīdzību, lai iegūtu salīdzinošu informāciju par mūsu valsts izglītības sistēmu. Valstiska interese par šiem jautājumiem Latvijā ir daudz mazāka nekā vairākās citās valstīs. Salīdzinājumam minēsim, ka ASV prezidents Bils Klintons savā tradicionālajā runā par valsts stāvokli ASV Kongresā šā gada februārī kā galveno prioritāti nākamajiem četriem savas otrās prezidentūras gadiem izvirzīja izglītību un šajā sakarā runāja arī par minēto matemātikas un dabaszinātņu pētījumu.

Pētījuma pirmo rezultātu paziņošana pagājušā gada novembrī izraisīja samērā lielu rezonansi arī citur pasaulē. Droši vien līdzīga situācija būs arī pēc 3. un 4.klases skolēnu rezultātu paziņošanas 10.jūnijā. Arī Latvijā ir jāveltī daudz lielāka uzmanība šiem jautājumiem, jānodrošina mūsu izglītības sasniegumu starptautisks novērtējums, ir jāizstrādā un jāievieš starptautiski salīdzināma izglītības indikatoru sistēma, veicot regulārus, standartiem atbilstošus indikatoru mērījumus starptautisku programmu ietvaros, kas sniegtu pilnvērtīgu un ticamu salīdzinošu informāciju par Latvijas izglītības sistēmas stāvokli un attīstības tendencēm, ļautu korekti salīdzināt mūsu valsts rādītājus ar citu valstu rādītājiem, apmainīties ar informāciju ar starptautiskām organizācijām (Eiropas Savienību, OECD u.c.), palīdzētu izstrādāt un pieņemt pamatotus lēmumus izglītības politikas un stratēģijas jomā.

Runa Inteliģences XII konferencē “Izglītība un kultūra laikmeta griežos” 1997.gada 17.jūnijā