DIPLOMĀTIJA

Pēc spraiga darba cēliena ASV

Turpinājums no 1.lpp.

— Vai šie risinājumi var apmierināt arī Latviju?

— Nē! Protams, nē! Un mēs turpinām prasīt, turpinām piedalīties. Protams, mēs samērojam savas iespējas ar NATO prasībām. Jo galu galā pati piedalīšanās procesā arī veido to rāmi, kurā mēs darbojamies. Ja mums nav šī ārpolitiski precīzā rāmja, tad mēs iekšēji it kā saļogāmies: ko tagad darīsim, taisīsim paši kaut ko... Mums ir jādzīvo līdzi pasaulei, jo pasaule nav izolēta, un ikviens vārds, ko es saku, tūdaļ parādās masu medijos. Es pateicu ASV latviešu sabiedrībā dažus asus teikumus un tūlīt tos ieraudzīju gan avīzēs, gan dzirdēju radio. Pasaule nav slēgta. Visu, ko jūs rakstāt, tūdaļ izlasa. Un tāpēc tajā brīdī, kad mēs sāktu ļodzīties un krist ārā no procesa, momentā rastos jautājums (jo meklē jau arī zemtekstus): pag, pag, Latvija it kā negrib NATO, ko tad tā grib? Būt neitrāla valsts? Varbūt tā domā tuvoties NVS? Varbūt viņiem vienkārši nav spēju vai resursu? Vai varbūt mainījusies politika? Mums ir jābūt ļoti skaidriem savās prasībās.

Jā, tas nenozīmē, ka mēs tūdaļ iekļūsim NATO. Tas panākams tikai ar neatlaidīgu darbu. Mūsu trimdas tautieši neatlaidīgi 50 gadus runāja par Latvijas okupāciju, un mēs nu esam brīvi.

— Liekas, ka pašreizējo procesu, kad Latvija prasa uzņemšanu NATO, bet Rietumi mums atbild tā, kā viņiem tas ir iespējams, — demonstrējot visumā labvēlīgu attieksmi pret mūsu valsti —, var saukt par optimālu šī brīža situācijā.

— Vai tas ir vai tas bijis optimāls process, respektīvi, vai tas ir sasniedzis maksimumu, to es redzēšu tikai pēc Madrides samita. Un pēc Baltijas un ASV hartas pieņemšanas. Turklāt nedomāju, ka redzēšu to otrajā vai trešajā dienā pēc Madrides. Visticamāk to redzēšu šī gada beigās vai nākamajā gadā. Jo pieņemtajiem dokumentiem piemīt iekšējā loģika. Es šobrīd nevaru teikt neko sliktu par Krievijas un NATO hartu. Bet varbūt gada beigās man nāksies par to teikt ko sliktu. Jo dokumentam ir sava dzīve. Kad tas pārvēršas konkrētos darbos, tas kļūst citāds. Ne tikai dokumenta sagatavošanas, bet arī ieviešanas gaitā, tā iedarbināšanas gaitā rodas dažādas interpretācijas. Un es visur esmu prasījis vienu — gan Madelainei Olbraitai, gan NATO valstu vēstniekiem un daudziem citiem: mēs saprotam, ka neesam pirmajā NATO paplašināšanas vilnī. Bet mēs gribam redzēt ļoti skaidru NATO valodu Madrides dokumentos. Valodu, kuru nevar pārprast. Kuru nevar dažādi interpretēt. Kaut arī man viens otrs diplomāts ar smaidu ir teicis: ja dokumentu var dažādi interpretēt, tad tas ir liels diplomātijas sasniegums. Bet es tam negribu piekrist, vismaz attiecībā uz NATO paplašināšanu. Tur ir jābūt pilnīgi skaidrai valodai.

Man šķiet, ka amerikāņi šinī jautājumā nepārprotami un konsekventi cenšas realizēt šo politiku. Protams, ja mani māc bažas, tad tās ir bažas par šī procesa kontinuitāti. Jo visticamāk, ka nākamais NATO paplašināšanas vilnis varētu būt jau pēc nākamajām vēlēšanām. Un, protams, tas mani ļoti uztrauc. Tas varbūt nav tik aktuāli šajā brīdī, bet visām ES valstīm un visām NATO valstīm ārpolitikā tomēr pastāv kontinuitāte.

— Jūs domājat — pēc nākamajām vēlēšanām NATO valstīs.

—Jā.

— Bet tas varētu notikt pēc nākamajām vēlēšanām arī Latvijā.

— Jā, arī Latvijā ir svarīgi, lai būtu kontinuitāte. Jo ir, protams, iespējams, ka mainās ārpolitiskais kurss. To, piemēram, apliecināja Malta ar savu lēmumu “nestartēt” Eiropas Savienībā. Tāpēc ir svarīgi, lai mūsu ārpolitikā būtu kontinuitāte un lai tā būtu ES un NATO ārpolitikā.

— Madrides samita priekšvakarā īpaši nozīmīga bija jūsu tikšanās ar ASV valsts sekretāri Madelaini Olbraitu, jo viņa ir pazīstama ar savām atklātajām simpātijām pret Baltijas valstīm.

— Es ar Madelaini Olbraitu biju ticies jau 1993. gadā, kad viņa vēl bija ASV vēstniece ANO, arī Sintrā, kur es viņai sēdēju pretī, viņa vēlāk visus manus argumentus pieminēja savā noslēguma runā. Šī tikšanās, manuprāt, pagāja ārkārtīgi labvēlīgā gaisotnē. Tajā nebija iekšēja sprieguma, bija savstarpēja izpratne. Skārām arī jūtīgākus jautājumus. Es prasīju skaidru atbalstu Latvijai Pasaules tirdzniecības organizācijā. Un viņa man savukārt prasīja atbalstu EDSO misijas mandāta pagarināšanai. Mēs esam kooperatīvi EDSO misijas sakarā. Es šobrīd tieši gaidu telefona sarunu ar EDSO prezidentu — Dānijas ārlietu ministru, lai paustu savu pozīciju. Jo mums ir savas prasības EDSO misijas sakarā. Bet, protams, mēs esam kooperatīvi. Mēs EDSO mandātu pagarināsim, bet gribam izvirzīt arī dažas palpildu prasības. Jo mēs runājām un ASV jau iepriekšējā tikšanās reizē atbalstīja to, ka EDSO misijas mandāts ir izpildīts, piekritām to pagarināt. Bet gribam redzēt, kā šis process attīstīsies tālāk.

— Jums bija arī virkne augstākā līmeņa tikšanos Apvienoto Nāciju Organizācijā. Kā mēs izskatāmies šajā organizācijā?

— Mūsu eksperts speciālo uzdevumu vēstnieks Uldis Bluķis jau ceturto gadu ir kontribūciju komisijas eksperts, un tieši viņš panāca Latvijas maksājumu samazinājumu ANO. Par katru punktu ir 100 tūkstoši dolāru jāmaksā. Un viņš panāca šo maksājumu samazinājumu no 13 punktiem uz 8, tātad mūsu valstij ietaupījis pusmiljonu USD. Es gribu piebilst, ka Uldis Bluķis pats strādā bez atalgojuma. Mēs viņam nevaram samaksāt. Viņš ir latvietis no trimdas. Šobrīd arī ANO konferenču komitejas priekšsēdētājs. Mēs arī strādājam pie tā, lai viņš tiktu atkārtoti ievēlēts kontribūciju komitejā. Jo ceram, ka panāksim 1998. gadā samazinājumu uz 5 punktiem, tātad ietaupīsim vēl 300 000 dolāru — ar perspektīvu samazināt šos maksājumus līdz 200 000 dolāriem gadā.

— Liekas, tas ir pats mazākais, cik vispār iespējams kādai valstij maksāt ANO.

— Jā, un ir vēl viens panākums — Latvijas daļas pārskatīšana ANO darba kapitāla fondā. 1992. gadā ANO sekretariāts Latvijas daļu šajā darba kapitāla fondā ieskaitīja no PSRS daļas. Pēc ilga un pacietīga darba tika panākts, ka Ģenerālā Asambleja un sekretariāts atzīst Latvijas tiesības pašai būt atbildīgai par savu daļu, nevis ieskaitīt no PSRS daļas, kuras mantiniece ir Krievija. Tādējādi tika izslēgta situācija, ka Latvija varētu tikt uzskatīta par PSRS pēctečvalsti. Tas mums izmaksāja 130 tūkstošus dolāru. Bet, tā kā ietaupījām 500 tūkstošus, tad var teikt, ka arī šis jautājums ir savests kārtībā.

— Politiski ļoti svarīgs solis.

— Jā, tieši politiski! Un vēl: 1996. gadā Latvija sīvā sacensībā ar Bulgāriju, kas ir ANO dalībvalsts jau 50 gadus, tika ievēlēta Ekonomisko un sociālo jautājumu padomē (ECOSOC). Pēc nozīmīguma šī padome ir nākamā aiz Drošības padomes. ECOSOC ir 54 valstis no vairāk nekā 180 ANO valstīm. ECOSOC nosaka ANO politiku, pieņem lēmumus attīstības, ekonomiskajā un humanitārajā jomā. Praktiski tikai kādai no ECOSOC valstīm ir iespējams tikt ievēlētai kādā no padomes deviņām komisijām, reģionālajās komisijās un pastāvīgajās komitejās. Tāpēc mēs nākamgad jau startēsim, lai tiktu ievēlēti cilvēktiesību komisijā un sieviešu sociālā stāvokļa komisijā. Īpaši nozīmīga, protams, ir cilvēktiesību komisija. Ja jauna un maza ANO dalībvalsts ar pirmo mēģinājumu iekļūst ECOSOC, tas ir liels panākums. Un mēs esam pieteikuši savu kandidatūru arī ANO Drošības padomei — gan 2005. gadā. Taču Latvija jau ir Ģenerālās Asamblejas 5l. sesijas viceprezidente valsts. Šos pienākumus pilda mūsu vēstnieks ANO Aivars Baumanis. Es tikos ar Ģenerālās Asamblejas prezidentu — viņš ļoti augstu novērtēja mūsu pārstāvja darbību.

Pagājušajā gadā ANO 3. komiteja un Ģenerālā Asambleja vienbalsīgi nolēma beigt izskatīt jautājumu par cilvēktiesību situāciju Latvijā un Igaunijā. Šajā mūsu diplomātiskajā divcīņā ar Krievijas Federāciju tas bija vienkārši izcils rezultāts! Bez tam pagājušajā gadā UNDP izpildvaldes sēdē ar Latvijas pārstāvniecības iniciatīvu tika panākta finansējuma pārdale UNDP programmām Latvijā turpmākajos trīs gados no 30 tūkstošiem uz 300 tūkstošiem dolāru. Mēs panācām desmitkārtīgu palielinājumu! Ja tas nebūtu panākts, tad UNDP biroja pastāvēšana Rīgā būtu apdraudēta, un mēs zaudētu vēl 12 miljonus. Mēs darbojamies arī trīs darba grupās: par ANO Drošības padomes paplašināšanu, par Ģenerālās Asamblejas lomas un efektivitātes nostiprināšanu un par ANO finansu reformu. Tātad no 185 valstīm mēs esam ļoti sekmīgi sevi rekomendējuši Apvienoto Nāciju Organizācijā.

— Kopumā var teikt, ka jūsu vizīte ASV bija sekmīga un gan no Vašingtonas, gan Ņujorkas pārvesta visnotaļ optimistiska informācija.

— Jā, tā var teikt.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

ASV militārajā akadēmijā — pirmais no Latvijas

ASV Vestpointas Militārās akadēmijas students Juris Matusēvičs, ASV Militārās palīdzības programmas Latvijā vadītājs pulkvežleitnants Viktors Bunde un Vestpointas ārzemju kadetu uzņemšanas nodaļas direktors majors Rihards Viljams

Turpinājums no 1.lpp.

Ceremonijā piedalījās ASV militārās palīdzības programmas Latvijā vadītājs pulkvežleitnants Viktors Bunde (Amerikas latvietis), Vestpointas ārzemju kadetu uzņemšanas nodaļas direktors majors Rihards Viljamss, Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedis Juris Dalbiņš. Klāt bija arī Vestpointas Militārās akadēmijas stipendijas saņēmēja vecāki — Gaļina Matusēviča, Rīgas 20. vidusskolas skolotāja, un Francis Matusēvičs, partijas “Saimnieks” Saeimas frakcijas konsultants.

Pasniedzot Jurim Matusēvičam Vestpointas Militārās akadēmijas studenta apliecību, vēstnieks Lerijs Nepers teica:

— Juris ir pirmais Latvijas pilsonis, kuram izdevies iestāties Vestpointas Militārajā akadēmijā. Tas ir ļoti svarīgi, jo Vestpointa ir viena no trim prestižākajām Savienoto Valstu militārajām akadēmijām. Juris ir izturējis ļoti grūtus iestāju pārbaudījumus, un mēs zinām, ka viņš ir ļoti labs students, ļoti labs sportists un ļoti labs cilvēks. Un es esmu pārliecināts, ka arī mūsu militārajā akadēmijā viņš būs ļoti labs kadets. Domāju, ka šis ir ļoti svarīgs solis uz priekšu mūsu valsts divpusējās attiecībās ar Latviju — gan izglītības, gan arī militārajā un drošības jomā. Man šeit ir sertifikāts, kas apliecina, ka Juris Matusēvičs būs Vestpointas Militārās akadēmijas kadets un beigs to 2001. gadā, tātad būs pirmajā jaunā gadsimta izlaidumā. Juri, es jūs apsveicu!

Pēc tam runāja NBS komandieris pulkvedis Juris Dalbiņš:

— Ir patīkama sajūta, ka arī mūsu valsts pārstāvis izcīnījis tiesības mācīties Vestpointā. Bet gribu teikt godīgi: tas nav mūsu sasniegums. Tas ir Jura tēva un mātes sasniegums, ka puisis tik tālu izaudzis, izmācījies un ir ar stingru gribu. Es zinu, ka arī šī ceremonija un izvadīšana uz Vestpointu viņam uzliek milzīgu pienākumu, bet es uz to skatos ar cerībām, un manā sirdī nav nekādu šaubu, ka puisis to visu izturēs, tāpat visi mūsu jaunieši, kas līdz šim mācījušies dažādās skolās ārzemēs, ir centušies to darīt ar godu. Es zinu, ka tas ir smags pienākums, un vēlu tev, Juri, izturību un ticu, ka tev tās nepietrūks. Jo tu neesi pirmo reizi ar pīpi uz jumta.

Vestpointas Militārās akadēmijas pārstāvis majors Rihards Viljamss:

— Man ir liels gods un prieks piedalīties šajā ceremonijā kopā ar latviešu studentu, kuru esam uzņēmuši savā militārajā akadēmijā. Vestpointas akadēmija uzņem studentus jau kopš 1802. gada, un mūsu absolventi ir labi pazīstami gan ASV, gan arī daudzās ārvalstīs. Akadēmijas vadības vārdā es sveicu tevi, Juri, Vestpointā!

Vēstnieks Nepers aicināja izteikties arī Franci Matusēviču:

— Paldies, vēstnieka kungs! Es gribu izteikt lielu pateicību ASV valdībai, jums, vēstnieka kungs, vēstniecības darbiniekiem par atbalstu, ko sniedzāt Jurim sagatavošanās periodā un nokārtojot visas formalitātes. Gribu izteikt pateicību arī mūsu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku štābam par atbalstu, bez kura Juris nevarētu iekļūt Vestpointas Militārajā akadēmijā. Es gribu novēlēt savam dēlam, lai viņam pietiek izturības. Domāju, ka viņš jau šodien ir ko sasniedzis. Vismaz viņš ir pārliecinājies par to, ka dzīve nav vienmēr viegla un rozēm kaisīta.

Es ceru, ka viņš godam izturēs šo pienākumu un godam nesīs gan savas ģimenes vārdu, gan Latvijas godu.

Juris Matusēvičš pēc visiem apsveikuma vārdiem bija lakonisks:

— Es zinu, ka tas būs atbildības pilns pienākums.

Pēc tam, Lerija Nepera aicināts, pie ASV vēstnieka, NBS komandiera un jaunā Vestpointas Militārās akadēmijas kadeta vērsās “Latvijas Vēstneša” pārstāvis.

“Latvijas Vēstnesis”: — Šis ir visnotaļ simbolisks notikums, kas liek domāt arī par Latvijas drošības politiku. Tāpēc jautājums jums, vēstnieka kungs, kā arī pulkvedim Dalbiņam un kadetam Matusēvičam: kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas vēlēšanos iestāties NATO, un kāda ir jūsu izjūta— vai un kad tas notiks?

ASV ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Lerijs Nepers:

— Protams, tas ir ļoti svarīgs jautājums. Es esmu pārliecināts, ka Latvijai būs iespējams iestāties NATO. Ja tas nenotiks šajā gadā, tad varbūt pēc tam. Mūsu uzdevums ir sadarboties militārajā un drošības jomā, lai veicinātu Latvijas bruņoto spēku attīstību. Lai Latvija varētu būt arvien tuvāk NATO Eiropas drošības sistēmas izveidošanai.

NBS komandieris Juris Dalbiņš:

— Paldies par jautājumu. Es domāju, mēs esam izvēlējušies pareizu ceļu, un virziens uz NATO ir pareizais. Cik ātri mēs tur būsim, tas ir atkarīgs tikai no mums, no mūsu politiķiem, kuri izlems, cik ātri mums uz to virzīties, un kuri izlems, kādai jābūt Latvijas armijai — Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kā arī no mūsu bruņotajiem spēkiem — cik strauji tie spēs sasniegt tādu kondīciju, kādu prasa NATO. Bet es gribu teikt vēl vienu: ne jau tikai nosaukums NATO ir būtisks šī gadsimta beigām un nākamā gadsimta sākumam. Pamatideja ir tāda: ja mēs otram stiepjam pretim roku šādā veidā ( pastiepj dūrē savilktu roku — J.Ū. ), tad neviens mūsu roku nevar saņemt. Bet pavisam cita lieta ir, ja mēs sniedzam otram pretim roku šādā veidā ( sniedz vēstniekam Neperam roku ar atvērtu plaukstu — Lerijs Nepers to satver un paspiež— J. Ū. ). Lūk, tā ir NATO pamatideja — kopā strādājot, mēs iepazīsim viens otru un, protams, negrasīsimies karot.

Vestpointas Militārās akadēmijas kadets Juris Matusēvičs:

—Es domāju, tas ir arī mans pienākums — darīt visu, lai Latvija iestātos NATO.

“Latvijas Vēstnesis”: — Kā jums liekas — vai 2001. gadā, beidzot Vestpointas Militāro akadēmiju, jūs būsit neitrālas valsts Latvijas vai arī NATO dalībvalsts Latvijas aizsardzības spēku virsnieks?

Juris Matusēvičs: — Tas ir grūts jautājums. Katrā ziņā es dienēšu Latvijā un darīšu visu iespējamo Latvijas labā.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”