PIRMS NOTIKUMA

Par kosmisko ausi Kurzemes mežos

Šodien un rīt, 19. un 20. jūnijā, Ventspils starptautiskajā radioastronomijas centrā kopā sanāk latviešu, zviedru un, iespējams, arī krievu zinātnieki, lai izspriestu, kā iekļauties Eiropas pētniecības programmās ar centra atjaunoto radioantenu

Patiesībā radioastronomijas centrs ir vismaz pārdesmit kilometru ārpus Ventspils. Tam vēl nav vārda. Varbūt arī tālab, ka vēl pirms dažiem gadiem tas bija superslepens objekts, kuru būvēja, padzenot no savas tēvtēvu zemes vietējos iedzīvotājus. Plaša teritorija Irbes upes krastā kļuva par padomju militāristu izlūkošanas centru. Par slepenības pakāpi liecina tas, ka pat apkopējas armijnieku telpu uzpošanai tika atgādātas no Krievijas, lai novērstu jebkādu informācijas noplūdi. Tā nu iznāca, ka būtībā paši militāristi dzīvoja kā cietumā aiz dzeloņstieplēm.

Lai gan no Miķeļbākas milzu antena apvāršņa malā bija saskatāma pat ar neapbruņotu aci.

Lai gan šī dižā bļoda vēl labāk bija novērojama no kosmosa, no satelītiem.

Tagad tas viss ir mainījies. Ar neseno pagātni sīkāk iepazīstina inženieris Edgars Bervalds:

— Armijas kosmisko sakaru centra antena, vienkārši runājot, bija liela auss, ar ko noklausīties kaimiņu jeb iespējamo pretinieku klusās sarunas, tātad — uztvert signālus, ko raida no zemes uz satelītiem. Tie, protams, ir virziendarbības signāli. Bet ar tādu lielu bļodu, kas koncentrē, var uztvert arī vājus sānu signālus un šo to labi dzirdēt. Izrādās, ka šī antena bija palīdzējusi noklausīties Zviedrijas štāba sarunas ar slepeno zemūdeņu floti, kas viņiem atrodas kaut kur Baltijas jūrā.

Kāpēc šī antena mums ir ne mazāk vērtīga? Radioastronomiem arī ir interesanti uztvert pēc iespējas vājākus signālus. Mēs negribam noklausīties, ko runā kaimiņi, nē. Bet mēs gribam dzirdēt, ko stāsta kosmoss. Jo vājāki signāli, jo tie nāk no lielāka attāluma, tātad mēs ar savu “ausi” dziļāk iespiežamies kosmosā, uzzinām, kas tur notiek. Kāpēc mums tas vajadzīgs? Var atbildēt ar līdzību — lāpstu var izmantot kapa rakšanai un arī zemes apstrādāšanai, kaut kā audzēšanai. Mēs gribam radīt. Mūsu antena tiek gatavota, lai veiktu zinātnisku darbu. Eiropā tādas jau ir 20, mēs būtu 21.

Ne jau bieži žurnālistiem tiek atvēlēts izlodāt nesenajā slepenajā objektā vai visus stūrīšus, pat cauri šauriem gaņģiem pa daudzām kāpnēm nokļūt pašā antenas vidū uz ļoti slidenām plāksnēm, kas, šķiet, darinātas no alumīnijam līdzīgu vieglu metālu sakausējuma.

Kāpēc antena pavērsta tieši pret debesīm? Arī tur ir sava gudrība — tā šai 600 kvadrātmetru virsmai ir vismazākā vēja pretestība.

Vēl kāda interesanta nianse — zinātniekiem viņu centrs ir jāreģistrē zemesgrāmatā, taču šim nolūkam arī zinātniskai iestādei nepieciešams vārds, gluži kā zemnieku saimniecībai. Edgars Bervalds šādam nolūkam pat ir gatavs izsludināt konkursu.

Bet lai nu paliek galvas lauzīšana par nosaukumu. Atgriezīsimies pie starptautiskā saieta un pašas antenas. Stāsta Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Juris Ekmanis:

— Kad šo objektu pārņēma Zinātņu akadēmija, zviedri nāca ar priekšlikumu nodibināt starptautisku aizbildņu padomi, kas laiku pa laikam sanāktu kopā un apspriestu, kā veicas darbi. Jo sākotnēji te bija milzum daudz jāatjauno — visa sistēma bija sabojāta. Krievu armijnieki bija ar cirvi sacirtuši kabeļus, ģeneratoros salējuši skābi, elektromotoros sabēruši skrūves... Tas viss bija darīts apzināti. Ja mēs mēģinātu nemākulīgi palaist kādu mehānismu, kaut ko ne tā pieslēgt, tad viss tiktu neglābjami sabojāts. Bet te, paldies Dievam, pie darba ķērās zinātnieki, cilvēki, kas vispirms domā un tikai tad dara. Mums nācās pilnībā atjaunot visu instalāciju, kabeļus, turklāt nebija atstātas nekādas shēmas, nekas. Visu atjaunoja zinātnieki, strādāja laboratorijā no mana institūta. Tolaik šī aizbildņa padome meklēja iespējas atrast līdzekļus ārpus Latvijas, kurus varētu piedāvāt restaurācijai.

Tā šajā atjaunošanā ir ieguldīta arī zviedru nauda. Un tagad 19. un 20. jūnijā notiek kārtējais saiets, lai aplūkotu darbus no tām programmām, kas Eiropā jau tiek pētītas — ko no tā varam veikt šeit. Būtībā lielā antena ir gatava darbam — tā kustas, ir darbināma. Mēs to esam arī piesaistījuši koordinātēm ar precizitāti līdz vienam milimetram. Tieši koordinātes agrāk skaitījās īpaši slepens rādītājs. Tātad šis darbs ir izdarīts, un varam spriest, kādas zinātniskas programmas pildīt. Iepriekš esam tikušies Rīgā, bet tagad gribam tikties uz vietas. Objekts ir gatavs, to var apskatīt, var runāt apakšā, var kāpt augšā.

Pagaidām esam atjaunojuši tikai lielo antenu, sākām ar to, kurai ir lielākas iespējas, kura ir dārgāka. Ārzemnieki vērtē, ka šo iekārtu uzbūvēšanai bija vajadzīgi vismaz 10 miljoni ASV dolāru. Ir skaidrs, ka Latvija un Latvijas zinātne nekad tādu naudu nedabūtu, var teikt, ka tā mums ir nokritusi no gaisa.

Protams, vērtējums ir ļoti aptuvens. Jo neviens jau nezina, cik šī būve patiesībā izmaksāja. Skaidrs, ka izmaksas bija fantastiskas. Katrā ziņā rietumnieki bija šokēti par monolītbetona celtni, kurā tik daudz metāla ieguldīts. Nekur pasaulē to nevar atļauties, tas ir sasodīti dārgi. Citur šādas antenas būvē tikai zinātnieku vajadzībām, armijai šādas iekārtas jau ir noiets posms, tai vairs tādas netaisa.

Redziet, tam lielajam šķīvim iekšā ir milzum daudz cauruļu. Kāpēc? Plāksnītēm, ar ko izklāts šķīvis, ir jāveido ideāla parabola, ko nedrīkst ietekmēt ne gaisa uzsilšana, ne atdzišana — tās nedrīkst locīties. Lai to panāktu, ir izlietots ļoti daudz metāla. Citur pasaulē šīs plāksnītes bez smagās nesošās daļas liek uz ļoti tieviem šarnīriem. Un dators vada, novēro, lai nenotiktu deformācija. Bet krievi ielika iekšā 600 tonnas metāla. Un visi ārzemnieki skatās: ārprāts, šito naudu! Bet vispār kolosāli — nekas nav jāregulē. Un vēl viņi atzina, ka šāds risinājums viņiem pat prātā nav ienācis, jo nav varējuši iedomāties, kur izraut tādu naudu...

Latvijas antenai nav analogu. Pasaule ir novērtējusi tās patieso vērtību, jo šajā reģionā neviena tik liela objekta nav. Sāksim sadarbību ar zviedriem. Ar krieviem ir mazliet grūtāk, jo nupat pēdējā brīdī ir atklājies kāds kuriozs — izrādās, ka Krievijā šis objekts arvien vēl nav “atslepenots”. Un tāpēc krievu zinātniekiem neļauj braukt šurp strādāt!... Objekts ir tik slepens, ka viņi te nedrīkst parādīties. Un izrādās, ka neko nenozīmē tas, ka šī antena ir citā valstī, ka objekts vairs sen nav Krievijas bilancē, ka viņiem iebraukšanai mūsu zemē vajag vīzas. Grifs par slepenību ir spēkā, un viss. Tomēr krievu zinātnieki ir optimisti un domā, ka nupat šī slepenība tiks noņemta nost.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”