Ar triju zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa komandiere Velta Rūķe-Draviņa

“Zinātnieka biogrāfija ir viņa darbu biogrāfija” — tā, taujāta par savu dzīvi, allaž atbild valodniece un folkloriste Velta Rūķe-Draviņa — Zviedrijas Karaliskās Humanitāro zinātņu akadēmijas locekle, ilggadīgā Stokholmas universitātes profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekle. Viņas zinātnisko darbu skaits pārsniedz trejus simtus, un tie patiešām arī atsedz pētnieciskās gaitas attīstību un intereses. Gan studiju un pirmajos darba gados Latvijas Universitātē un Valodas krātuvē, gan pēc 1944.gada emigrēšanas — darbojoties Lundas un Stokholmas universitātēs, lasot vieslekciju ciklus par baltu valodām Somijas, Vācijas, Polijas, Dienvidslāvijas un ASV augstskolās. Dzimtenē viņa paspēja iedziļināties folkloras un dialektu pētījumos, dot savu ieguldījumu pareizrakstības izkopšanā. Svešatnē pievēršas tiem latviešu valodas aspektiem, kas interesanti cittautu zinātniekiem salīdzināmajā valodniecībā, divvalodības problēmām, kas aktuālas trimdā dzīvojošajiem latviešiem, bērna valodas attīstībai, kad ģimenē ienāk jaunā paaudze — Dainis un Sarma. Ārzemēs strādājot, tiek radīta plaša programma, lai apsekotu pasaulē izkliedētās, no dažādiem Latvijas novadiem nākušās vecākās paaudzes valodas īpatnības un jauniešiem ieaudzinātu pareizas latviešu valodas zināšanas un mudinātu tos valodas pētniecībai.

Stokholmas universitātē kādreizējā Jāņa Endzelīna asistente ar milzu pacietību un neatlaidību izveido Baltu valodu un literatūru katedru, kultūras centru, kas pēta un popularizē būtisku mūsu nācijas pastāvēšanas pamatu — tautas valodu. Un ne tikai. Ar savu personību Velta Rūķe-Draviņa tur pārstāv to latviešu sievietes veidolu, kas gadu simtos ir saaudzis ar darbīguma, izturības, labestības un mājīguma jēdzienu. Viena no viņas talantīgākajām studentēm — filoloģijas doktore Aija Priedīte par pirmo tikšanos ar profesori Stokholmas universitātē stāsta:

“.. pēkšņi man pretī nāca latviešu sētas saimniece — smaidīga, sārtiem vaigiem, vēlīgiem un labestīgiem žestiem. Tā bija latviešu valodas katedras saimniece profesore Velta Rūķe-Draviņa, kura savu saimniecību bija iekarojusi ar tādām pašām grūtībām, ar kādām mūsu tauta pagājušā gadsimtā cīnījās, lai iegūtu sev mājas.”

Arī pašas valodnieces nedaudzajos izteikumos par ģimenes senčiem pirmajā plānā izvirzās viedās, sīkstās saimnieces tēls: “.. redzu, ka tos visus kopā saturējušas spēcīgas, uzņēmīgas darba sievietes, agros gados kļuvušas atraitnes, bet izaudzējušas bērnus un noturējušas ģimenes, palikdamas stipras savā pārliecībā: mana mātesmāte bija noraidījusi kategoriski piedāvājumu par priekšrocībām, ja viņa pārietu “krievu ticībā” (pareizticībā); mana vecmāmiņas māsa, kas beigās pārcēlusies pie saviem “1905.gada vētras putniem” uz Austrāliju, bija visiem turieniešiem skaidri pateikusi: ja gribat ar mani sarunāties, iemācieties latviski!; un mana māmuļa, kad beidzot gluži slima pēc tēva nāves saņēma atļauju braukt uz Zviedriju, par negrozāmu vēlēšanos pēc nāves noteica man, lai guldinu viņu Latvijas zemē (lai “vismaz mani pīšļi mēslo Latvijas zemi”).”

Velta Rūķe dzimusi dzelzceļnieka ģimenē 1917.gada 25.janvārī Valmieras apkārtnē — Kauguru Gaidē, mājā, kas atrodas tieši kaimiņos ar Jāņa Endzelīna Mičkēnu. Tas ir skarbs laiks, plosās Pirmais pasaules karš, un vecāki ar septiņus mēnešus veco Veltu dodas bēgļu gaitās uz Krieviju. Atgriezties var tikai pēc diviem gadiem, tēvs tiek mājās vēl vēlāk. Tad jau ģimene apmetas Rīgā, kur aizrit Veltas skolas gadi un studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļā. Vecāki nav no turīgajiem, taču tie spēj dot savam bērnam dažas ar mantu neatsveramas vērtības:

“Esmu augusi vientuļa un trūcīgos apstākļos (laikam revolūcijas un kara posta dēļ man nav arī brāļu un māsu), bet man bijusi vismaz laime neredzēt nekad vecāku mājā dzērāju postu un, lai cik šauros apstākļos, nedzīvot piepīpētās istabās. Mani vecāki godīgumu un izglītību vērtējuši augstāk par mantu; un es neesmu nekad vecāku dzimtā dzirdējusi kādus vārdus par to, ka meitenei nebūtu tādas pašas iespējas un tiesības censties pēc tālākas izglītības kā zēnam.”

Vasaras parasti paiet laukos — Valmierā, Allažos vai Mālpils pusē, kur mīt tēva radi, kas, spriežot pēc atmiņām un arhīvu ziņām, bijuši cīnītāji par sociālo un nacionālo tiesiskumu un tādēļ kļuvuši par 1905.gada upuriem vai bēgļiem (jau pieminētajā Austrālijā). Mālpilī meitene visdziļākos iespaidus guvusi no tēvmāmiņas Annas Rūķes, iecienītas tautas dziednieces. “Vecā Rūķenīte” mācījusi Veltai lasīt zāļu tējas, iepazīstinājusi ar čūsku vārdiem un citām lauku dzīvē nepieciešamām gudrībām un burvestībām. Pie radiem līgoti Jāņi, svinēti Ziemassvētki, strādāts dārzā un siena pļavā. Te vistuvāk pienācis dabas, valodas un novadu dzīves savdabīgais krāšņums, kura apgūšana turpinājusies arvien intensīvāk. Vācot dialektoloģijas materiālus, Velta Rūķe kājām izstaigājusi Latgali, Cēsu un Valmieras novadus. Izmantojot dzelzceļnieku ģimenēm pieejamās brīvbiļetes, apbraukājusi ar vilcienu aizsniedzamos nostūrus no jūras līdz pat Krievijas robežām. Būdama studentu kopas “Ramava” jaunā, darbīgā saimniece, ar baltu, prievīti apņemtu cepurīti galvā, kopā ar draugiem un nākamo dzīvesbiedru Kārli Draviņu apceļojusi vēl neiepazītos Latvijas novadus. “Laime, kas tikai retam manas paaudzes latvietim, kam nācās atstāt savu zemi, man bijusi arī tā, ka bērnības un jaunības gados biju varējusi iepazīt tikpat kā vai visu Latviju,” viņa raksta, atskatīdamās uz mūža vērtīgākajiem guvumiem, kas stiprinājuši dvēseli un palīdzējuši zinātniskajā darbā.

Dzimtenes zināšana spēcina gribu strādāt arī tajā vissmagākajā laikā, kad valodniece nonāk svešajā krastā ar to, kas mugurā, bez naudas, bez mantas, “ar LU dokumentu, kam zviedru acīs ir tikai papīra vērtība”. Piecpadsmit gadi melnā darba Lundas universitātes arhīvā, gatavojot materiālus citiem zinātniekiem (kas par šī devuma sagatavotāju neteiks ne vārda), līdz 1959. — disertācija pasaulē augstu vērtētajā Stokholmas universitātē par savu tautu — “Deminutīvi latviešu valodā”... Un vēl desmit gadu tikpat saspringta, nopietna, malā nenobīdāma darba, līdz Stokholmā izdodas izveidot “pašai savu saimniecību”, savu baltu katedru, kur latviešu valoda tiek apspriesta un pētīta tāpat kā kura katra cita moderna valoda. Šeit profesore rediģē arī Zviedrijā izdoto “Raiņa un Aspazijas gadagrāmatu”.

Lēnām un piesardzīgi šajos gados rodas kontakti ar Latvijā dzīvojošiem zinātniekiem, cenšoties arī tos iekļaut pasaules filologu kopējā darbā, panākt kaut vai piedalīšanos Baltijas studiju konferencēs. Atceros mūsu iepazīšanos LVU Lielajā aulā, kādus gadus pirms Krišjāņa Barona lielās jubilejas. Apsēdāmies abas blakām un bijām vienisprātis, ka vajadzētu tikties kaut kur mierīgākā vietā. Profesore paņēma zīmīti, uzrakstīja: “Kur? Kad?” un nemanāmi pabīdīja manā pusē. Es atbildēju tāpat klusējot, rakstiski, mazliet pārsteigta par šo piesardzību.

Ar 1985.gadu, kad Stokholmā notika “Kalevalai” un Krišjānim Baronam veltītā Baltijas studiju 8.konference, apstākļi pamazām mainījās uz labo pusi. Biežāk un brīvāk mēs tikāmies arī Latvijā. Kaut arī ne bez sarežģījumiem. Atmodas priekšvakarā, 1988.gadā, kad Rakstnieku savienība un Lielvārdes muzejs gatavojās Andreja Pumpura “Lāčplēša” simtgades atzīmēšanai, Velta Rūķe-Draviņa sūtīja vēstuli:

“.. saņēmu ziņu, ka Lāčplēša svētku kulminācija paredzama ap 24.septembri. Laika ir maz, un nekādu nopietnāku pētījumu, kas atklātu “jaunu Ameriku”, man nav. Bet ja nu runa ir par īsu (apm. 15 min.) informāciju, tad jau nu varbūt vēl kaut ko pagūtu pārdomāt. “Pumpura “Lāčplēsis” Ziemeļeiropas tautu eposu saimē” skan milzīgi lepni, bet dažas piezīmes par somu, igauņu un sāmu (lapu) eposiem, par pāris kopīgiem un atšķirīgiem elementiem man ir. (..) Ar pašu braucienu tinos kā apburtā lokā. Vienkāršam “ierindas braucējam” tikšana pāri jūrai kļuvusi visai sarežģīta. Lidmašīnu grupas tika atsauktas, par individuālajiem braucieniem Zviedrijas ceļojumu biroji saņem atbildes “istabu nav”, bet privātie izsaukumu prasa ne vairs vienu, bet daudzus mēnešus.”

Tomēr šķēršļi tiek laimīgi pārvarēti, Lielvārdes klubā, prožektoriem zibot, profesore lasa vienu no saviem interesantākajiem referātiem, salīdzinot Pumpura darbu ar “Kalevalu”, “Kalevipoegu” un “Lapu dziesmām”, uzsvērdama: “Visus šos Ziemeļeiropas eposus vieno tas, ka tiem ir bijusi un joprojām ir milzīga auglīga ietekme savas tautas apziņas celšanā, tās individuālās literatūras un mākslas dažādo veidu tālākā attīstībā.” Bet, korespondentu taujāta, ko viņa novēl Latvijai Lačplēša gadā, atbild: “Pirmkārt, paturēt prātā paša Andreja Pumpura vārdus “Lāčplēsī”:

Tautas prāts ir dievu prāts,

Viņai ir tiesības pašai

Tādēļ vadoņus savus un arī valdoņus iecelt.”

Gadu vēlāk Velta Rūķe-Draviņa piedalās Rakstnieku savienības un Izglītības ministrijas rīkotajos Valodas svētkos skolu jaunatnei, viesojas pie jaunajiem valodas pētniekiem skolās un nolasa svētku “lielo referātu” — “Kopsim, bagātināsim un sargāsim savu valodu!”

Referātā tiek uzsvērts — valoda ir cilvēka spēju augstākais sniegums, tāpēc tai pievēršama īpaša uzmanība. Tā ir arī tautas dzīvības garants, tāpēc vienmēr, kad notikusi cīņa par tautas tiesībām, viena no svarīgākajām prasībām ir bijusi prasība pēc tīras, skaidras dzimtās valodas. “Kas vēršas pret latviešu valodas tiesībām Latvijas zemē, aizskar latviešu nāciju tās visvārīgākajā punktā.” Profesore aicina jauniešus neatlaidīgi apzināt savas valodas bagātības, ieklausīties dzīvajā valodā un arī tajā daļā, kas pamazām aiziet no aprites, apzināt arodu un modernās zinātnes terminoloģiju, neaizrauties ar nevajadzīgiem svešvārdiem un slengu, nelietot tos tur, kur tas nav nepieciešams, veidot izturētu un skaistu valodas stilu.

“Kopsim, bagātināsim un sargāsim savu valodu!” — šie trīs darbības vārdi valodnieces aicinājumā ir tie paši, kuriem viņa — Triju Zvaigžņu ordeņa laureāte — ir sekojusi kā visu darbu virsuzdevumam diendienā — gan dzimtenē, gan citās tautās mājvietu un savai tautai svētīgu darbu razdama.

Saulcerīte Viese

Atmodai sākoties

Studentu kopas “Ramava” saimnieces godā

Stokholmas universitātes profesore

Savā dzīvoklī Stokholmā

Lielvārdē, Andreja Pumpura svētkos 1988.gadā

Stokholmā, ģimenes vidū

Rīgā, pie Benjamiņu nama kopā ar Saulcerīti Viesi un Veltu Ēlerti