Vēstules “Latvijas Vēstnesim”

Par Latviju un Eiropas Savienību

Godātā redakcija,

laipni lūdzu pievienoto rakstu “Izbeigsim savu nacionālo kautrību!” ievietot “Latvijas Vēstnesī”. Rakstā mēģinu izteikt savu personisko, cilvēcisko viedokli, cik nacionālā kautrība ir negatīvs veids, aizstāvot valsts intereses. Atklātība varbūt ir nediplomātiska, bet ir īsākais un drošākais ceļš uz patiesību.

Ar patiesu cieņu

1997. gada 13. jūnijā Ādolfs R.Gailītis, Bostonā

“Izbeigsim savu nacionālo kautrību!

Laika tecējumā latviešu tautas liktenis ir bijis sūrs, grūts un traģisks. Mēs esam neskaitāmas reizes “atbrīvoti” no svešiem kakla kungiem un pēc atbrīvošanas esam atkal ieguvuši jaunus kakla kungus. Mēs, latvieši, esam mēģināti pārtaisīt gan par vāciešiem, gan par zviedriem, poļiem un atkārtoti par krieviem, un pēdējā laikā jau — par internacionālistiem. Eiropas Savienības (ES) vārdā mums būs laikam jāatsakās pat no savas etniskās piederības, ja izpildīsim ES birokrātu prasības. Mūsu ievēlētie tautas pārstāvji — deputāti nespēj vai negrib saredzēt latviešu tautas prioritātes, kad tauta ir uz izmiršanas sliekšņa. Latviešu tautas demogrāfiskais barometrs uzrāda negatīvus skaitļus jau vairākus gadus, t.i., mirstība ir lielāka nekā dzimstība. Nacionālais lepnums ir noslīdējis līdz apkaunojošam līmenim. Mūsu dzimtene ir kļuvusi par iebraucamo vietu svešniekiem, kuriem esot vēl par maz durvis un logi atvērti, lai iegūtu pilsonību. Mūsu prezidents G.Ulmanis pieliek visas pūles, lai durvis un logi svešniekiem vērtos vēl plašāki vaļā, un aicina palīgā Cilvēktiesību biroja vadītāju Olafu Brūveru, lai viņš iesniegtu ierosinājumus naturalizācijas procesa pilnveidei. O.Brūvers ir paziņojis, ka birojs nav saņēmis nevienu sūdzību par naturalizācijas gaitu (Dienas Chronika — 1997.2.VI.). Vai nebūtu laiks pateikt, ka katrai lietai ir savs mērs un ka reiz mums jāizbeidz klanīšanās svešnieku priekšā. Ir pēdējais laiks izbeigt nacionālo kautrību tiem deputātiem un ministriem, kas sevi uzskata par latviešiem, kad jāaizstāv latviešu tiesības un gods. Vai tiešām deputātiem un valdībai ir tik grūti saskatīt, kāpēc tā saucamie mūsu rietumu draugi ir tik norūpējušies par mūsu zemes nepilsoņiem un kāpēc tik neatlaidīgi mudina viņus uzņemt mūsu vidē, piešķirot tiem pilsonību vai gandrīz bez ierobežojumiem un prasībām? Ir jau pārāk atklāts noslēpums, lai neredzētu, ka pilsonības iegūšanas prasības, zināšanas latviešu valodā, vēsturē utt. varētu nepilsoņus mudināt meklēt vieglāku ceļu uz rietumu valstīm, un no tā rietumu valstis ļoti baidās. Rietumu valstis mēģina uzspiest lielo svešnieku masu (700 000) uz mazās Latvijas pleciem, liekot reizēm saprast, ka ES ieteikumu nepildīšana varētu rast šķēršļus iekļūšanai ES sastāvā. Latvijas neiekļūšana ES pie vēl nesakārtotas saimniecības nebūt nav traģēdija — tā tikai pasargātu no nevajadzīgas preču iepludināšanas un mūsu ražošanas bāzes iznīcināšanas. Latvijas saimnieciskais stāvoklis vēl ilgi nebūs līdzvērtīgs ES standartam, lai mēs varētu būt respektējams partneris tirdzniecības laukā. Piemēram, Turcija, kura ir ilggadīga NATO locekle, vēl šodien savas vājās ekonomikas dēļ nav uzņemta ES valstu sastāvā. Pašreizējā ES sastāvā ir apvienoti 370 miljoni iedzīvotāju. Ja eventuāli tiktu uzņemtas tās valstis, kuras vēlas iestāties ES, iedzīvotāju skaits pavairotos vēl par 106 miljoniem un kopējais skaits būtu ap 476 miljoniem iedzīvotāju. Jaunās valstis tad dotu 26% iedzīvotāju pieauguma, bet spētu dot tikai ap 3% kopprodukta pieauguma. Pašreizējā ES sastāvā esot tikai 5,5 miljoni pilsoņu, kas nedzīvo savā zemē, tas ir, apmēram 1,5%. Turpretim Latvijā nepilsoņu ir ap 28%, bet latviešu skaits valstī ir ap 54% iepretim 46% nelatviešu. Ir apsveicami, ka Latvija ir locekle daudzās ES un Apvienoto Nāciju (ANO) organizācijās, bet pašreizēja pievienošanās ES saimei būtu pārsteidzīga ne tikai saimniecisku apsvērumu dēļ, bet mūsu demogrāfiskā stāvokļa dēļ. Augstais alkohola patēriņš tautā veicina mirstības palielināšanos un noziegumu pieaugumu. Mūsu ārstniecības iespējas jāuzlabo, tāpat tieslietu sistēma ir nepilnīga, bet it sevišķi nepilnīga ir skolu sistēma. Nav attaisnojams stāvoklis, ka ap 25 000 (ja var ticēt šiem skaitļiem) bērnu skolas vecumā neapmeklē skolu. Lai arī kāds būtu šis skaitlis, fakts ir, ka daudzi bērni neapmeklē skolu, un nav dzirdēts, ka valdība būtu izstrādājusi programmu, kas novērstu šo traģisko stāvokli. Bez skolas izglītības šie bērni nokļūs galvenokārt noziedznieku pasaulē. Skolu sistēmai jābūt tādai, kas spētu izaudzināt bērnus par pilsoņiem, kuri ir lepni uz savu tautību un ir lojāli valstij, kurā tie dzīvo. Atstāsim nākamajai paaudzei izvēles tiesības par iestāšanos ES, ja tā vēl nebūs izputējusi! Dažas zīmes jau liecina, ka pēc 25 gadu pūliņiem kopš ES veidošanas sākuma noteicošās lielvalstis ir sākušas pārdomāt par savas nacionalitātes saglabāšanu. Piemēram, par to liecina Francijas pēdējo vēlēšanu rezultāti vai arī nevēlēšanās Francijas franku nomainīt pret vienotas Eiropas naudas vienību. Tāpat Anglija un Vācija nav sajūsminātas par savas naudas vienības nomaiņu. Šīs iebildes saistās jau ar nacionālo lepnumu, tāpat kā Vācijas nevēlēšanās Turcijas viesu strādniekiem un viņu bērniem, kas pat dzimuši Vācijā, piešķirt pavalstniecību vai Francijas nevēlēšanās piešķirt pavalstniecību Alžīrijas pilsoņiem, kas dzimuši Francijā.

Šīs dienas prioritāte Latvijai, tāpat kā Lietuvai un Igaunijai, ir nevis iestāšanās ES, bet gan kļūt par locekli NATO sastāvā. Valsts drošība ir pamata noteikums valsts eksistencei, bez tās mums nebūs ne saimnieciskās, ne kulturālās, ne etniskās nākotnes. Latvieši ir bijuši vienmēr kautrīgi, bet valdība — negribīga pateikt patiesību, kas apdraud valsts drošību un kāpēc mums jāmeklē drošība NATO paspārnē. Mēs nedrīkstam aizmirst paši un mums jāatgādina pasaulei, ka Krievija gan zem cara režīma, gan zem komunistu režīma ir atkārtoti okupējusi mūsu valsti, un, manuprāt, arī pašreizējā Krievijas valsts iekārta ir bijusi un ir drauds Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarībai. To pierāda ne tikai nesenā un senā vēsture, bet arī pašreizējais veids, kādā Krievija vēlas veidot savas attiecības ar tā sauktajām tuvējās aizrobežas valstīm. Imperiālisms dominē ikkatrās līguma slēgšanas attiecībās, piemēram, arī robežu līguma gadījumā, paturot savā īpašumā Latvijas teritorijas daļu Abreni vai paturot Latvijas sūtniecības ēku Parīzē, vai vēstniecības namu Ženēvā, par kuru gan Šveices valdība, neprasot, vai vēlamies to paturēt savā īpašumā, atlīdzināja Latvijai. Tāda ir tā rūgtā patiesība, dzīvojot vaļējām acīm.

Ādolfs R.Gailītis”