Mēs vienmēr esam un būsim — padarītā un darāmā vidū

Alfreds Čepānis, Saeimas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Pēc pāris stundām beigsies sestās Saeimas 1997. gada pavasara sesija. Kā vērtējat mūsu parlamenta deputātu paveikto tajā? Kas bijis labs, un kas nav izdevies?

— Es esmu gandarīts par to darbu, ko Saeima paveikusi pēdējās divās trīs nedēļās, īpaši par pagājušo nedēļu un šo nedēļu. Mūsu galvenā produkcija ir likumi, kas mums jāpieņem. Un pagājušajā trešdienā un ceturtdienā tika pieņemti trešajā lasījumā divdesmit likumi. Tāpēc jau mēs Prezidijā nolēmām, ka pirms sesijas slēgšanas mums ir jāstrādā vismaz divas dienas, lai mēs varētu normāli doties vasaras brīvdienās ar padarīta darba apziņu. Kad beigsim šodienas darba kārtību, vēl būs septiņpadsmit trešajā lasījumā pieņemtu likumu. Tas nozīmē, ka esam tikuši vaļā no tā darbu sastrēguma, kas virs Saeimas visu laiku karājās kā Damokla zobens. Proti, mēs it kā aktīvi strādājam, bet līdz galarezultātam — likumam — nenonākam. Tagad, pateicoties intensīvajam darbam pēdējās pāris nedēļas, mēs savu darbu būsim paveikuši. Tas ir galvenais un pirmkārt.

Otrkārt. Visi Ministru kabineta iesniegtie likumprojekti, ko valdība lūgusi izskatīt Saeimā līdz vasaras brīvdienām, arī ir izskatīti. Te nu Šķēles kunga runai, ko viņš aizvakar teica, ka Saeimā kašķējoties un tur neesot darba ražīguma, nav nekāda pamata. Protams, kašķēšanās mūsu vidū ir. Bet, neraugoties uz to, mēs esam spējīgi strādāt. Visi Ministru kabineta ierosinātie likumprojekti — vai Satversmes 81. panta kārtībā, vai vienkārši likumdošanas iniciatīvas kārtībā — ir izskatīti. Un tādēļ Ministru kabinetam nevajadzētu apvainoties par Saeimas neražīgo darbu. Tas ir tāds gandarījums.

Nav gandarījuma par to, ka mums joprojām nav īstas skaidrības un koncepcijas attiecībā uz administratīvi teritoriālo reformu. Saeima vēl nav tikusi līdz savas attieksmes īstenošani. Tas ir jautājums, kas skar katru Latvijas iedzīvotāju — neatkarīgi no tā, vai viņš ir pilsonis, vai nav. Nemaz nerunājot par jaunievēlētajiem pilsētu un pagastu deputātiem, kam ar šo problēmu jāsaskaras ikdienā. Mēs līdz tam neesam tikuši. Man šķiet, ka te atkal valdības dārziņā ir metams akmens. Jo līdz šim brīdim valdības locekļi, savstarpēji ķīvējoties, nav varējuši iesniegt Saeimai kādu konkrētu, pabeigtu koncepciju šajā jautājumā. Tas ir nepadarīts darbs.

— Vai esat vienisprātis ar Ministru prezidentu Andri Šķēli, ka valstī pastāv morāla un politiska krīze?

— Es nedomāju, ka mūsu valstī ir morāla un politiska krīze. Tas, ka Saeimā pārstāvētās partijas savstarpēji ķīvējas, ir normāls demokrātijas process. Protams, būtu pareizi, ja mēs varētu atrast kopīgu valodu vismaz valsts ekonomikas attīstības jautājumos. Bet arī tur bieži vien, balsojot par vai pret attiecībā uz kādu likumprojektu vai citu dokumentu, kas Saeimā būtu pieņemams, tiek ņemts vērā viens princips — kas to ir izvirzījis. Vai tas ir labs vai slikts, nav svarīgi. Ja to ir izvirzījis politiskais oponents, tad katrā ziņā tie, kas nav šajā partijā, balso pret vai atturas. Tas nav pareizi. Tur Šķēlem ir pilnīga taisnība, ka mēs grūstāmies ar pleciem, dunkājam viens otru. Bet tas nenozīmē, ka ir politiskā krīze. Ja Ģenerālprokuratūra dos atzinumu par to, vai ministri, deputāti un arī Saeimas priekšsēdētājs ir vai nav pārkāpuši likumu, tas ir normāli. Tādēļ jau nav nekādas krīzes. Manuprāt, Šķēles kungam vajadzētu pateikt ministram: tu esi pārkāpis likumu, te ir kvalificētu juristu atzinums, tāpēc vai nu pats aizej projām, vai arī es palūgšu tevi aiziet. Ministru vietas tukšas nepaliks. Gribētāju uz jebkuru posteni ir ļoti daudz. Politiskās partijas un frakcijas tādus kandidātus var izvirzīt. Tas nenozīmē, ka ir krīze.

Tas pats attiecas uz Saeimas daputātiem. Mums ir Mandātu un iesniegumu komisija, kas ir nodevusi novērtēšanai Ģenerālprokuratūrā 46 deputātu iespējamos likuma pārkāpuma gadījumus. Un te atkal ir jāvadās no kvalificētu juristu, kas, cerams, ir prokuratūrā, sprieduma. Un tad jāpieņm lēmums par šiem deputātiem. Es nedomāju, ka tā ir krīze.

Pirms Valsts prezidents nodeva man savas funkcijas uz pāris nedēļām, mēs abi tikāmies un aprunājāmies. Arī viņš neuzskata, ka valstī ir krīze. Un varu pateikt laikraksta “Latvijas Vēstnesis” lasītājiem, ka viņš nepavisam netaisās atlaist Saeimu. Arī Šķēles kungs, kā es sapratu, ir pret šādu soli. Nu, un pati Saeima, protams, arī negrib zaudēt savas pozīcijas. Tādēļ, godātie lasītāji, es gribētu teikt, ka valstī nekādas krīzes nav.

Tiesa, ir taisnība tiem, kas saka, ka valdības un Saeimas cilvēki attālinās no tautas. Tas jau ir slikti. Bet tā nav politiskā krīze. Un tas, ko teica Bojārs avīzē “Fokuss”, ka cilvēku rīcībā ir daudz ieroču un ka viņi zina, uz ko šaut... Nu, varbūt arī zina. Bet es nedomāju, ka līdz tam nonāks.

— Runājot par korupcijas lietām vai nevajadzētu rīkoties tāpat kā Igaunijā, kur vispār nav tā sauktā antikorupcijas likuma mūsu izpratnē, kur politiķiem un deputātiem ir “kārtis uz galda”?

— Jā, es, runādams par grozījumiem korupcijas novēršanas likumā, domāju, ka vajadzētu ieviest gluži tādu pašu kārtību arī Latvijas valstī. Un te es atkal balstos uz Somijas pieredzi. Igauņi to acīmredzot ir labi apguvuši un iegaumējuši. Tur gandrīz visi parlamenta deputāti vai vismaz to lielākā daļa ieņem augstus un atbildīgus amatus dažādās komerciālās struktūrās. Somijas lielākajā alkoholisko dzērienu ražošanas firmā prezidente ir Somijas parlamenta vadītāja Rita Osukainena. Līdzās viņai šajā firmā padomes loceklis ir parlamenta vicespīkers un arī pieci Somijas parlamenta deputāti. Bet es nedomāju, ka somu vēlētāji un parlamenta deputāti ir tik dumji un nezina, ko dara šādā situācijā. Tas tikai pastiprina valsts institūciju kontroli pār valsts ekonomikai ļoti svarīgām nozarēm un ražotnēm. Es patiešām nopietni domāju, ka Latvijā arī vajadzētu ko darīt, lai būtu, kā šodien mēdz teikt, tas “caurspīdīgums” un lai katrs cilvēks no Liepājas līdz Ludzai varētu zināt, kurā firmā katrs deputāts strādā, kādu amatu viņš ieņem un, pats galvenais, vai viņš saņem vai nesaņem atalgojumu. Atrasties kādā padomē vai valdē — tas nenozīmē, ka tu tur saņem atalgojumu. Gluži vienkārši tu tur atrodies tāpēc, ka tā ir valsts attīstībai svarīga firma vai nozare un tu kā attiecīgas politiskas partijas pārtsāvis seko līdzi tam, lai šā uzņēmuma līdzekļi un darbība kalpotu ne tikai šīs firmas īpašniekam, bet arī valsts interesēm. Es esmu par to. Tāda ir mana priekšlikuma būtība. Saeima pagaidām to noraidīja. Bet es gribu izteikt pārliecību, ka, sākoties rudens sesijai septembrī, šāds priekšlikums no jauna tiks sagatavots. Un pārliecināts, ka Saeima nobalsos par to.

— Kuras Saeimas komisijas pēdējā laikā — pavasara sesijā, jūsuprāt, ir bijušas tās ražīgākās, kurām nācās nest vislielāko slodzi?

— Komisiju slodzi un darbības sekmīgumu nevar tā vienākrši vērtēt. Visnoslogotākā ir Juridiskā komisija. Jo caur to iet gandrīz visi likumprojekti. Ļoti maz ir tādu, kas netiek izskatīti Juridiskajā komisijā. Faktiski šai komisijai ir visvairāk darba. Tikpat noslogota ir Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija. Ļoti liela slodze ir Sociālo un darba lietu komisijai, arī Budžeta un finansu komisijai. Bet, cik sekmīgi tās ir strādājušas, to es negribētu vērtēt. Jo kolēģi varbūt varētu ņemt ļaunā, ka es tā subjektīvi izsaku viedokli par viņu darbu. Domāju, ka tās visas ir bijušas pietiekami aktīvas un pietiekami labi strādājušas.

Bet tie likumi, kurus esam pieņēmuši, ļoti daudzus cilvēkus neapmierina. Tādēļ, ja vēlētāji izsaka neapmierinātību par Saeimas vai atsevišķu tās komisiju darbu, man nav tiesību tās celt saulītē un teikt, ka tomēr ir labi strādāts. Lielākā daļa no komisijās akceptētajiem un Saeimā pieņemtajiem likumprojektiem tomēr neapmierina to tautas daļu, kas dzīvo vissliktākajos apstākļos.

— Jau kopš Augstākās padomes laikiem bija deputātu dalījums “melnstrādniekos” un “oratoros”? Kā ir tagad?

— Visi jau zina, kuri ir tā sauktie Saeimas melnstrādnieki un kuri ir oratori. To, manuprāt, cilvēki jau labi zina. Es ļoti ceru, ka viņi pratīs izdarīt no tā secinājumus.

— Kad sāksies rudens sesija? Vai paredzamas kādas aktivitātes arī pārtraukumā starp sesijām?

— Paredzams Saeimas balsojums, ka rudens sesija sāksies 2.septembrī. Parlamentam būs brīvdienas divus mēnešus un desmit dienas. Bet tās būs nosacītas brīvdienas. Nenotiks vienīgi Saeimas plenārsēdes. Es zinu, ka tiem likumprojektiem, kas ir izskatīti tikai pirmajā vai otrajā lasījumā, priekšlikumu iesniegšanas termiņi ir noteikti visas vasaras garumā. Tādēļ komisijām un īpaši Prezidijam darba netrūks. Tāpat nāks cilvēki un rakstīs, zvanīs un centīsies kārtot savas ikdienas lietas. Tādējādi Saeimas darbs netiks pārtraukts. Tas nozīmē arī, ka Ministru kabinetam būs iespējams pieņemt valdības noteikumus Satvermes 81. panta kārtībā. Ministru prezidentam,Valsts prezidentam, Saeimas Prezidijam būs tiesības sasaukt Saeimas ārkārtas sēdes. Esmu pārliecināts, ka šīs tiesības tā vai cita institūcija izmantos.

— Kāds ir jūsu viedoklis attiecībā uz ierosinājumu paaugstināt Saeimas deputātu atalgojumu?

— Nedomāju, ka tas ir sarežģīts jautājums. Laikraksta “Latvijas Vēstnesis” lasītājiem varu pateikt, ka es balsoju par šā likuma nodošanu atbildīgajām komisijām. Uzsveru — par likumprojekta nodošanu atbildīgajām komisijām. Vai tas tiks vai netiks pieņemts — to es nevaru prognozēt vai garantēt.