INFORMĀCIJA. SARUNAS

Kad 500. Zāļu vakars Silmaču pagalmā

“Atsaucoties uz Latvijas zemessargu aicinājumu izveidot ap Latviju ozolu vainagu, kāda latviešu sieva man no Saulkrastiem atveda piecus ozoliņus. Viņa tos bija audzējusi jau kādus desmit gadus. Zīles esot no ozola, kas vistuvāk Brīvības piemineklim. Tas ir tas ozols, kas man aiz muguras.” Pats Zigfrīds Kalniņš sevi par zemessargu uzskata kopš Barikāžu dienām. “Ar šauteni es, kā jau mednieks, rīkoties protu, bet Zemessardzē darbojos kā konsultants. Runājam par stāju, par garīgām lietām.”

Jau 500.reizi Jāņus pašā Rīgas centrā ielīgoja Silmaču ļaudis. Jo Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” uz Nacionālā teātra skatuves ir mūžam dzīva izrāde un līgošana tajā ir tikpat nepieciešama kā jandāliņš ar bitēm un krāsns uzlaišana gaisā. Kopš 1955.gada, kad Alfrēds Amtmanis-Briedītis veidoja pirmo pēckara iestudējumu, režisora godā bijuši Alfrēds Jaunušans un Edmunds Freibergs, nomainījušās visskaistākās un trakulīgākās aktrises Elīnas un Ieviņas lomā, pieredzēti dažādi Dūdari un Joskes, Silmaču pagalmā, tāpat kā skatītāju zālē, ienāk paaudze pēc paaudzes. Nemainīgs paliek Silmaču gars. Jo ir tā kā Elzai Radziņai — vispirms viņa dejoja jauniešu pulkā, tad izspēlējās galvenajās lomās un tagad Silmaču pagalmā ienāk kopā ar Vanagu saimi.

Visās 500 izrādēs uz skatuves vai kaut kur aizkulisēs kopā ar Silmaču ļaudīm bijis Zigfrīds Kalniņš. Kopš 1970.gada Nacionālā teātra direktora vietnieks, bet toreiz, kad tapa “Silmaču” iestudējums Briedīša režijā, viņš pirmo gadu bija uzvedumu daļas vadītāja godā. Kopš tām dienām Zigfrīds Kalniņš glabā šī uzveduma tāmi — kā nekā pirmais tik svarīgais papīrs ar viņa parakstu!

— “Silmačus” gatavojām Latviešu mākslas dekādei Maskavā, un nauda netika pārāk žēlota. Uzšuvām desmit novadu tautastērpus. Viss tika darīts pamatīgi. Krāsošana, aušana un šūšana pārāk dārgi neizmaksāja. Visvairāk izgāja par izšūšanu — Staļina rubļos gandrīz 16 tūkstoši.

Jaunajam uzvedumu daļas vadītājam vislielākās rūpes sagādājusi krāsns “uzsperšana gaisā”:

— Briedītis nekādas paviršības nepieļāva. Krāsni nepieņēma, kamēr galdnieku darbnīcā nebija izmēģināts ar visu Ābramu — kā viņš lidos un kā kritīs. Karps Klētnieks bija vingrs zēns, spēlēja mūsu volejbola komandā, viņš jau prata nokrist. Bet visam bija jānotiek “ar glanci” —

pamatīgs troksnis, krāsns uzsprāgst, Ābrams nokrīt, sienā paliek melns caurums. Divdesmit viens vīrs spridzināja to krāsni! Pēc mūzikas Bebene iemet pīpi, orķestris spēlē, un uz astoto takti viss notiek. Pašu spridzināšanu nevienam citam neuzticēju. Katrā izrādē vadīju šo svarīgo operāciju, kamēr pārnācu te uz vietnieka kabinetu. Nu jau tehnika mainījusies, strādā pirotehniķis, troksnis milzīgs un nekāda riska. Bet mums tomēr vairāk bija jūtams pats process.

Zigfrīds Kalniņš izber no krūzes vecās salūtpatronas, ar kurām kādreiz ticis spridzināts, un rāda, kā vīri situši divmetrīgas bungas, dārdinājuši lielu bleķa vannu un tā joprojām. 21 vīrs kā vienā elpas vilcienā! Tas tiešām bijis vareni!

Zigfrīds Kalniņš Silmaču pagalmā arī gana izdancojies. Un bijis arī starp tiem, kas izveda “Silmačus” uz Druvienu, no kurienes taču tie savulaik nākuši:

— Kad izsludinājām Druvienā talkas, telefons zvanīja nepārtraukti. Ziņoja no visām Latvijas malām: būsim tik un tik. Toreiz kolhozs deva maizi, medu, sviestu un tēju, par pārējo rūpējās paši. Tā spēles laukumu uzbūvējām īsā laikā.

Arī “Silmaču” Jāņu izrāžu siera un alus sarūpēšanā Zigfrīds Kalniņš saņēmis vislielāko atsaucību no lauku ļaudīm. Ne vien “vecajos laikos”, kad “Lāčplēsim” alus muciņa “neko nemaksāja”, bet arī šovasar, kad visi iemācījušies santīmus skaitīt. Maz jau Latvijā būs tādu pagastu, kur ar labu vārdu nepieminēs Nacionālo teātri un arī Zigfrīdu Kalniņu. Viņš taču savulaik palīdzējis iekārtot vismaz 150 skatuves gan klubos, gan tautas namos. Tāpēc, kad lūdz Zigfrīds Kalniņš, turklāt vēl “Skroderdienām”, neviens neatsaka.

Ir vēl lietas, ko ar naudu nelīdzina.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore