Par tiesiskās bāzes saskaņošanu

Mācību un sabiedrisko attiecību projekts Saeimas Eiropas lietu komisijā ilgst no 1999.gada maija līdz 2000.gada maijam, un tā uzdevumi ir likumprojektu anotācijas sistēmu pilnveidošana, Saeimas deputātu un darbinieku apmācība Eiropas Savienības (ES) lietās, kā arī atbalsts ES informācijas centra darbam. Konferences galvenais uzdevums bija iepazīstināt Saeimu ar ES dalībvalstu, kā arī vairāku kandidātvalstu parlamentu un valdību pieredzi un problēmām, piemērojot likumdošanu ES tiesību un pienākumu kopumam jeb acquis communautaire .

Konferencē piedalījās pārstāvji no Saeimas, dažādām ministrijām, kā arī eksperti no ES dalībvalstīm, Latvijas un citām ES kandidātvalstīm.

Konferenci atklāja Saeimas Eiropas lietu komisijas(ELK) priekšsēdētājs Edvīns Inkēns, bet konferences vadītāja gods bija uzticēts Saeimas Juridiskās komisijas priekšēdētājam Linardam Muciņam. Divu dienu laikā konferences dalībniekiem bija iespēja noklausīties deviņus ziņojumus, kā arī uzdot jautājumus un iesaistīties diskusijās. Ziņotāju referātos tika atspoguļotas Latvijas un citu valstu problēmas un neskaidrie jautājumi acquis communautaire piemērošanā, kā arī atklājās ne mazums likumdošanas ieviešanas problēmu pašās ES dalībvalstīs. Plaši tika diskutēts par ES likumdošanas juridisko terminu izpratni, tulkojumiem un skaidrojumiem dažādās valodās, kā arī šo terminu atšķirīgo lietojumu dažādos ES likumdošanas aktos.

ELK priekšsēdētājs Edvīns Inkēns savā ievadrunā pozitīvi novērtēja pagājušajā gadā uzsākto apmācības programmu. Tāpat E.Inkēns norādīja uz ELK lielo nozīmi Latvijas virzībā uz ES un uzsvēra tās vadošo lomu Latvijas likumdošanas sakaņošanā, piedēvējot ELK sargsuņa lomu likumu atbilstības izvērtēšanā. Kā galveno nākotnes mērķi Inkēns izvirzīja uzdevumu panākt perfektu koordināciju starp valdību un parlamentu. Jebkuram likumprojektam, kas no valdības nokļūst Saeimā, būtu jābūt pilnībā saskaņotam ar ES likumdošanu, lai šī likuma caurskatīšana un saskaņošana nebūtu jāveic atkārtoti, kā tas ļoti bieži notiek pašlaik.

Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs un konferences vadītājs Linards Muciņš savā ziņojumā "Saeimas loma acquis communautaire ieviešanā likumdošanā, problēmas likumdošanas procesā" analizēja Saeimas un valdības darbību ES likumdošanas ieviešanas un saskaņošanas procesā, vairākkārt uzsverot, ka Latvija ir parlamentāra valsts un primārā loma šajā procesā ir tieši Saeimai.

L.Muciņš uzskaitīja vairākas problēmas, ar kurām sastopas Saeima likumdošanas ieviešanas gaitā. Viena no pamatproblēmām ir ES likumdošanas dažādie tulkojumi un interpretācijas. Nav pieejami oficiālie likumu tulkojumi, tādējādi dažādās Saeimas komisijās rodas atšķirīga izpratne par konkrēto likumu un ir grūti rast kopsaucēju. Ir nepieciešams strādāt ar vairākām valodām, jo nereti arī likumu oficiālais tulkojums, piemēram angļu valodā, tiek traktēts atsķirīgi no likuma oriģināla franču valodā.

Tāpat būtiski ir jebkuru likumu izvērtēt kopumā, jo nereti kādas konkrētas nozares pārstāvja likuma tulkojums un interpretācija nonāk pretrunā ar pārējo likumu kopumu. Dažkārt Latvijā likumdošanas saskaņošana tiek uztverta kā direktīvu atspoguļošana, bet ļoti svarīgi ir izprast to jēgu un saikni ar pārējiem likumiem. Lai veiksmīgi risinātu šo problēmu, būtu jānostiprina Saeimas Juridiskā biroja darbība un tas jāpapildina ar jauniem kvalificētiem speciālistiem, kā arī, izdarot grozījumus Saeimas Kārtības rullī, būtu jāpiešķir īpaša vieta ELK, kas ir ļoti svarīga šī procesa gaitā un kopējā Latvijas virzībā uz ES.

Kā otru būtiskāko problēmu blakus likumu interpretācijai L.Muciņš izvirzīja valdības darbu likumdošanas saskaņošanas procesā un sadarbību Saeimas, valdības un citu institūciju starpā. Viņš norādīja, ka lielākajā daļā gadījumu valdība, nododot likumprojektu Saeimai, it kā atvadās no tā, bet būtu nepieciešama arī tālāka līdzdalība un sadarbība likumdošanas procesā. Kā atzīmēja L.Muciņš, liela daļa valdības pārstāvju ir apguvuši zināšanas ārvalstīs un apmeklējuši virkni semināru, tādēļ ļoti lietderīgi būtu izmantot šo speciālistu zināšanas un iesaistīt viņus likumprojektu tālākās izstrādes gaitā, tiem piedaloties Saeimas komisiju darbā. Tāpat ir nepieciešams uzlabot informācijas apriti valsts institūciju starpā, jo, tikai uzklausot un ņemot vērā visu ieinteresēto pušu viedokļus, ir iespējams veiksmīgs likumdošanas saskaņošanas process.

Ārlietu ministrijas iestāšanās ES sarunu delegācijas sekretariāta vadītājs Eduards Stiprais konferencē uzstājās ar ziņojumu "Iestāšanās ES sarunas un to ietekme uz Latviju". Savā ziņojumā E.Stiprais izvērtēja pašreizējo situāciju Latvijā ES likumdošanas piemērošanas procesā, norādīja uz problēmām, ar kādām Latvija saskārusies un varētu saskarties turpmākajā šī procesa gaitā, kā arī iezīmēja vairākus vājos punktus Saeimas likumdošanas piemērošanas darbā.

Runājot par situāciju likumdošanas saskaņošanas jomā, E.Stiprais uzsvēra, ka šis process nebūt nav sācies šī gada februārī, bet ilgst jau divus gadus. Sākotnēji likumdošanas piemērošana aprobežojās ar Baltās grāmatas ("White Paper") rekomendācijām, tad pašlaik šis process ir daudz plašāks un aptver gandrīz visas nozares. Ir noteikti bezmaz visi plāni un termiņi likumdošanas saskaņošanai, tomēr šim procesam vajadzētu būt daudz straujākam un efektīvākam.

Kā vienu no būtiskākajām problēmām likumdošanas saskaņošanā E.Stiprais atzīmēja likumdošanas pārņemšanas pamatprincipu neskaidrību. Cik lielā mērā piemērojams acquis communautaire, un kurā brīdī šie likumi stāsies spēkā? Vai pēc iestāšanās ES liela daļa no tiem nebūs jāatceļ vai jāmaina? Atklāts paliek jautājums — pieņemt pašlaik spēkā esošos likumus un līgumus vai nemitīgi sekot līdzi lielajam jauno likumu un likumu grozījumu skaitam, kuru lielākā daļa vēl nav akceptēta pašās ES dalībvalstīs. Kā piemērot tos ES likumus, kuri ietverti kopienas dibināšanas pamatlīgumos?

E.Stiprais norādīja, ka ES likumdošana nav jāpieņem pilnībā bez ierunām, bet ir iespējams vienoties par dažādām atkāpēm (uz kādu laiku), izmaiņām un papildinājumiem ES likumdošanā. Būtiski ir novērtēt jebkura likuma pieņemšanas sekas, sagatavoties tām finansiāli, ņemot vērā Latvijas politikas prioritātes.

Līdzīgi kā L.Muciņš, arī E.Stiprais norādīja, ka ir nepieciešama likuma burta precīza izpratne un nav iespējams šos likumus mehāniski "pārcelt", jo tādējādi ieviestais likums nereti nonāk pretrunās ar šī likuma pirmavota jēgu. E.Stiprais atzīmēja vairākas problēmas Saeimas darbībā likumdošanas saskaņošanas jomā, kā galveno trūkumu norādot kvalificētu speciālistu un juristu trūkumu, kā rezultātā daļu likumprojektu izstrādā dažādu nozaru speciālisti, nevis juristi. Otra problēma Saeimas darbā ir bieži nekvalitatīvie un neprofesionāli sagatavotie priekšlikumi, tādējādi ir iespējams tālu novērsties no likuma sākotnējās jēgas. Noslēgumā E.Stiprais izteica jau iepriekš izskanējušo aicinājumu, ka ir nepieciešama efektīvāka valsts institūciju sadarbība un līdzatbildības uzņemšanās.

Jenē Cucai ( Jenö Czuczai ), Eiropas Juridiskās akadēmijas viceprezidents, Etveša Lonarda universitātes (Budapešta) profesors, konferencē uzstājās ar ziņojumu "Kandidātvalstu izaicinājums likumdošanas saskaņošanas un ieviešanas procesā". J.Cucai savā ziņojumā kā galveno problēmu izvirzīja jēdzienu un juridisko terminu dažādo izpratni un interpretāciju. Ko tad mēs īsti saprotam ar jēdzieniem acquis communautaire un likumdošanas saskaņošana ( approximation of law ), un vai mēs tos saprotam vienādi? Neapstrīdams ir fakts, ka uz visām kandidātvalstīm šie termini ir attiecināti vienādi, bet pieredze rāda, ka izpratne dažkārt ir visai atšķirīga. Kā piemērus J.Cucai minēja dažādi pārtulkotas juridiskās normas Latvijā un Ungārijā, kas veido atšķirīgus rezultātus abu valstu likumdošanā.

Terminu skaidrojumu problēmas sākas jau pašos pamatos — kas tad ir acquis communautaire ? Vai tas ir ES likumu un līgumu kopums likumdošanas saskaņošanas uzsākšanas brīdī, vai tas ir likumu kopums ar jaunākajām izmaiņām un papildinājumiem, kuri vēl nav pat ratificēti ES dalībvalstīs? Vai acquis communautaire sevī ietver arī Eiropas Kopienas (EK) pamatlīgumus (Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, Eiropas Ekonomiskā kopiena un "Euratom")? Jo īpaši neskaidrs šis jautājums ir tādēļ, ka pirmās valstis no pašreizējās kandidātvalstu grupas likumdošanas saskaņošanu sāka jau 1991.gadā, taču Mārstrihtas līgums, pēc kura Eiropas Kopiena tika pārdēvēta par Eiropas Savienību, stājās spēkā 1993.gadā. Pirmo kandidātvalstu sākotnējais mērķis bija vienotais tirgus. Bet kāds tas ir tagad? J.Cucai norādīja arī uz šī termina neizpratni un dažādo lietojumu ES iekšienē.

Līdzīga neskaidrība veidojas arī par terminu "likumdošanas saskaņošana". Vai likumdošanas saskaņošana Romas līgumā, kas ir EK pamats, nozīmē to pašu, ko likumdošanas saskaņošana asociācijas līgumos (European agreement) ar kandidātvalstīm? J.Cucai norāda, ka starp šiem terminiem ir milzīga atšķirība. Romas līgumā likumdošanas saskaņošana nozīmē saistības, kuras jāuzņemas visām dalībvalstīm, bet asociācijas līgumiem, kuri noslēgti ar kandidātvalstīm, nav tik stingra juridiskā pamata un pret kandidātvalstīm nav iespējams piemērot nekādas sankcijas saskaņoto likumu neievērošanas gadījumā. Eiropas Justīcijas tiesa (Eiropas tiesa) ir radīta uz Romas līguma pamata, tātad kandidātvalstis nav tās kompetencē, bet nav cita mehānisma, kā tiesāt kandidātvalstis.

Sava referāta nobeigumā J.Cucai atzīmēja vairākas problēmas jeb izaicinājumus, ar kādiem kandidātvalstīm nāksies saskarties un rēķināties. Pirmkārt, kā efektīvāk un precīzāk saskaņot acquis communautaire ar nacionālo likumdošanu? Kuram acqui piemēroties: vecajam vai jaunajam, kurš vēl nav pilnībā ieviests dalībvalstīs; kā izsekot tā sauktajam kustīgajam mērķim (moving target) jeb likumdošanai, kas nemitīgi tiek mainīta un papildināta, un kā saprast rekomendāciju "jāpārņem visa ES likumdošana, kāda tā ir iestāšanās brīdī!"?

Kā redzams, ir pietiekami daudz jautājumu un neatrisinātu problēmu par atsevišķu terminu skaidrojumiem ne tikai kandidātvalstīm, kuras cenšas saskaņot savu likumdošanu ar ES, bet arī ES iekšienē.

Asera institūta (Hāga) ģenerāldirektors, Eiropas tiesību departamenta vadītājs un konsultants ES likumdošanā, kā arī konferences otrās darba dienas sesijas vadītājs Alfreds E.Kellermans uzstājās ar ziņojumu "Likumdošanas kvalitātes nozīme Eiropas Kopienas tiesību ieviešanā". Sava referāta ievadā A.Kellermans analizēja Latvijas paveikto acquis communautaire pārņemšanā un konferences nozīmīgumu šī procesa attīstības gaitā. Atsaucoties uz Nīderlandes pieredzi, autors iztirzāja ES likumdošanas kvalitātes nozīmīgumu likumdošanas saskaņošanas procesā un nobeigumā sniedza virkni novērojumu un priekšlikumu par nacionālo parlamentu lomu un pieredzi ES lēmumu pieņemšanā.

Runājot par Latvijas pieredzi ES likumdošanas pārņemšanā, A.Kellermans norādīja, ka ir pagājuši jau gandrīz pieci gadi kopš 1995.gada jūnija, kad tika parakstīts asociatīvais līgums ar Latviju (stājies spēkā 1998.gada februārī), un šī konference ir lieliska iespēja Latvijai uzzināt citu valstu pieredzi un veikt salīdzinājumus. A.Kellermans uzslavēja Latvijas lielo progresu likumdošanas saskaņošanas jomā un atzīmēja, ka Latvijas likumdošanas sistēma jau satur nozīmīgu daļu pamata acquis communautaire , tajā pašā laikā piebilstot, ka vēl ilgs un grūts ceļš ejams. (Ar šo novērtējumu tuvāk var iepazīties arī 1999.gada 13. oktobra Eiropas Komisijas Progresa ziņojumā par Latviju.)

Līdzīgi kā vairāki citi konferences dalībnieki, arī A.Kellermans norādīja uz vairāku juridisko terminu neskaidrību, ar ko nākas saskarties visām kandidātvalstīm. Autors norādīja uz likumdošanas saskaņošanas dažādas izpratnes nepieciešamību atšķirīgās situācijās, jo nereti, tieši pārņemot kādu ES likumu vai līgumu, netiek sasniegts sākotnēji iecerētais likuma mērķis. Tādēļ likumdošanas saskaņošana jāsaprot kā kāda mērķa sasniegšana (piemēram, brīva preču un pakalpojumu plūsma), nevis tieša likuma piemērošana, kas nedos vēlamo rezultātu. Tādēļ viens no kandidātvalstu pamatuzdevumiem likumdošanas saskaņošanas procesā ir ES likumdošanas un Eiropas Justīcijas tiesas lēmumu analīze un studēšana. Un Eiropas likumdošanai jābūt kā obligātajam studiju priekšmetam jurisprudences studentiem ikvienā Eiropas universitātē.

Runājot par ES likumdošanas kvalitātes ietekmi uz likumdošanas piemērošanu, A.Kellermans izvirzīja vairākus faktorus, kas šo procesu ietekmē. Viņš norādīja, ka likumdošanas kvalitāte ir problēma gan nacionālajā, gan Eiropas likumdošanā, tomēr Eiropas līmenī neskaidrību ir daudz vairāk. Kā galvenos Eiropas likumdošanas "klupšanas akmeņus" var minēt tās dažādo izcelsmi un lēmumu pieņemšanas un kompromisa meklējumu sarežģīto gaitu, jo ES līmenī ir jāpanāk vienošanās ne tikai starp dažiem atšķirīgiem politiskajiem spēkiem, bet starp 15 valstu atšķirīgiem politiskajiem spēkiem. Tāpat ilgu laiku prasa analīze par katra pieņemtā likuma ietekmi uz katru valsti. Konstatējot kādu nepiemērojamu likuma normu nacionālajā līmenī, konkrētā valsts var ieviest kādas nelielas izmaiņas, taču šajā gadījumā par to jāinformē pārējās ES valstis, kuras savukārt dod vērtējumu, vai attiecīgās izmaiņas nav pretrunā ar konkrētās valsts ekonomiskajām interesēm. Šādas procedūras ir ļoti laikietilpīgas un uzskatāmas par samērā neefektīvām.

Lai sasniegtu likumdošanas kvalitāti, A.Kellermans norādīja, ka juridiskajiem tekstiem ir jābūt skaidriem, konsekventiem, saprotamiem, pieejamiem, caurskatāmiem, nepārprotamiem, precīziem, efektīviem un piemērojamiem. Svarīga ir arī likumdošanas ietekmes analīze, lai uzlabotu likumprojektu anotāciju sistēmu, kas ir ļoti būtisks faktors kandidātvalstu likumdošanas saskaņošanas procesā.

Sava ziņojuma nobeigumā A.Kellermans izteica virkni novērojumu un priekšlikumu par nacionālo parlamentu lomu ES lēmumu pieņemšanas procesā:

1) ES lēmumu pieņemšanā nepieciešams dalībvalstu pilsoņu atbalsts, tādēļ ir jāpalielina nacionālo parlamentu loma lēmumu pieņemšanā. Lai to panāktu, parlamentiem būtu jāpiegādā vispusīga informācija par ES darbību;

2) nacionālo parlamentu kontrole pār ES varētu ievērojami uzlabot ES politikas un likumdošanas kvalitāti;

3) ir vērojams zināms demokrātijas trūkums ES līmenī;

4) nacionālo parlamentu kontrole arvien pieaug — jau aptuveni 60 procenti no jaunpieņemtajiem likumiem nacionālajā līmenī ir ES likumdošanas tieši ietekmēti. Pēdējā laikā ievērojami pieaugusi arī dažādu nacionālo ierēdņu un ministru ietekme ES politikā, bet parlamenta ietekme ir palikusi iepriekšējā, daudz vājākā līmenī;

5) pasākumi, kas veicami, lai mazinātu demokrātijas trūkumu abos līmeņos ir, —

caurlūkojamības palielināšana (lai saprastu, kurš par ko ir atbildīgs),

likumu un dokumentu brīvas pieejas nodrošināšana,

Eiropas pilsoņa definīcijas konkretizēšana,

pārvaldes struktūrvienību kompetences robežu noteikšana,

spēka sadalījumu starp pirmo, otro un trešo pīlāru precizēšana;

6) Eiropas Parlaments un nacionālie parlamenti nav sāncenši, bet katrs no tiem realizē varu saskaņā ar tiem piemītošajām pilnvarām;

7) nav pieejama pilnīga informācija par visu dalībvalstu ministru nostāju dažādos jautājumos ES Padomes sēdēs. Šo sēžu caurskatāmība būtu jāuzlabo;

8) nacionālo parlamentu kontrole pār otro un trešo pīlāru ir daudz plašāka nekā pār pirmo pīlāru;

9) līdz ar kandidātvalstu pieaugošo ietekmi ES budžeta administrēšanā nacionālo parlamentu un Eiropas Auditoru tiesas savstarpējā sadarbība kļūst arvien plašāka;

10) vairākām ES valstīm pietrūkst entuziasma veidot ciešāku sadarbību starp Eiropas Parlamentu un nacionālajiem parlamentiem, jo tādējādi tikai sarežģītos pienākumu un atbildības sadalījums, kas izraisītu arvien lielāku neskaidrību.

Starptautisko tiesību profesors no Affari Starptautiskā institūta (Itālija) Natalīno Ronciti ( Nataliuo Ronzitti ) konferencē uzstājās ar ziņojumu "Itālijas parlamenta pieredze ES likumdošanas saskaņošanas un ieviešanas procesā". Savā referātā N.Ronciti analizēja Itālijas pieredzi ES likumdošanas pārņemšanas procesā, atspoguļojot gan vēsturisko pieredzi, gan pašreizējo situāciju, norādīja uz virkni problēmu, ar kurām Itālija saskārusies, un izklāstīja jaunākos risinājumus likumdošanas saskaņošanā.

Runājot par likumdošanas saskaņošanu, N.Ronciti šo procesu iedalīja divos līmeņos: EK pamatlīgumi un otrā līmeņa likumdošana ( secondary legislation ), kas sevī ietver noteikumus ( regulation ), direktīvas ( directives ) un lēmumus ( decisions ).

Itālijā darbojas divi mehānismi ES pamatlīgumu ieviešanai nacionālajā līmenī. Pirmais ir līguma ieviešana ( incorporation ) iekšējā likumdošanā, ar dekrētu formulējot šī līguma saturu, un otrs — iekšējās likumdošanas pieskaņošana līgumam, saukta ordine di esecuzione , apejot šī līguma formulējumu atsevišķā dokumentā. Šī pirmā līmeņa likumdošanas saskaņošana Itālijā norit bez īpašiem sarežģījumiem, bet neskaidrību gadījumā Itālijas Konstitucionālā tiesa atsaucas uz Itālijas konstitūcijas 11. pantu: "Eiropas Kopienas likumdošana prevalē pār valsts likumdošanu, izņemot gadījumus, kad tā ir pretrunā ar Itālijas konstitūcijas pamatprincipiem."

Kā uzsvēra N.Ronciti, galvenās problēmas ES likumdošanas piemērošanā rodas saistībā ar otrā līmeņa likumdošanu. Noteikumi saskaņā ar Romas līgumu ir tieši lietojami dalībvalsts likumdošanas saskaņošanai, tādējādi neradot īpašus sarežģījumus, turpretim direktīvās tiek norādīts tikai sasniedzamais rezultāts, tehnisko izpildījumu atstājot pašas dalībvalsts ziņā.

Līdz pat 1989.gadam EK direktīvas Itālijā tika ieviestas ar parlamenta izveidotu delegāciju palīdzību, kuras darbojās valdībā. Tomēr šī procedūra ar laiku radīja vairākas problēmas. Pirmkārt, delegācijas tika izveidotas tikai pēc īpašas nepieciešamības un uz noteiktu laiku, tādējādi nereti delegācijas norīkošanas brīdī konkrētās direktīvas ieviešanas laiks jau bija pagājis. Tāpat valdības kūtrums un vilcināšanās noveda pie termiņu neievērošanas un EK likumdošanas pārkāpšanas. Pēc Vienotā Eiropas akta ( Single European Act ) stāšanās spēkā 1989.gadā radās nepieciešamība ieviest aptuveni 300 jaunu direktīvu, pastāvošā sistēma bija jāmaina. Tika izveidota jauna procedūra, kas balstās uz jaunizveidoto institūciju "Legge Comunitaria" un Publisko administrāciju, kuras uzdevums ir nepieļaut iekšējās likumdošanas pieņemšanu, kura būtu pretrunā ar EK likumdošanu. "Legge Comunitaria" darbojas kā patstāvīga institūcija, kura veic ES likumdošanas ieviešanu. Ik gadu parlaments to apstiprina no jauna, tā panākot šīs institūcijas augstu leģitimitāti.

N.Ronciti norādīja ka administrācijas kompetence nelietot un noraidīt nacionālo likumdošanu, kas ir pretrunā ar ES likumdošanu, tiek izmantota arī reģionālā līmenī. Lai gan Itālija nav reģionāla valsts, tomēr reģionu administrācijai tiek dotas samērā lielas pilnvaras attiecībā uz ES likumdošanas piemērošanu. Kopš likumdošanas ieviešanas racionalizācijas 1989.gadā, kad izzuda arī iepriekš pastāvējusī pilnvaru atšķirība reģionu starpā, reģionu administrācijai tika dota iespēja individuāli piemērot direktīvu, līdzko tā bija stājusies spēkā, protams, nepārkāpjot nacionālās likumdošanas principus un valsts politikas vadlīnijas. N.Ronciti uzsvēra, cik liela nozīme bija ES likumdošanas ieviešanas procedūras maiņai 1989.gadā Itālijā, un atzīmēja "Legge Comunitaria" lielo devumu šajā procesā. Tajā pašā laikā profesors norādīja ka "Legge Comunitaria" nav tiesību ietekmēt konstitūciju un nav likumdošanas funkciju. ES likumdošanas ieviešanas patiesās tiesības pieder parlamentam, un "Legge Comunitaria" šajā procesā ir tikai "melnā darba" darītājs.

Artis Nīgals, "LV" Eiropas lietu redaktors