mēs savā laikā un zemē

Latviešu savdabīgā Saule

Dr. philol. Beatrise Reidzāne:

Viena no savdabīgākajām parādībām latviešu klasiskajā dziesmu folklorā ir Saule. Uzreiz jāsaka, ka tā nav sen aizmirsta un tikai zinātnieku aprindās pazīstama sena mitoloģiskā būtne, bet gan mūsdienu latviskās sevis apzināšanās, mūsdienu nacionālās simbolikas sastāvdaļa.

Mūsdienu tradīcija personificēto tautasdziesmu Sauli parasti uztver kā debesu dievību, pārsvarā sievišķo dievību. Šo tēla uztveres aspektu īpaši aktualizē iemīļotie un bieži teiktie, deklamētie vai dziedātie teksti, kuros ir ciešs kopsakars siltajai, mīļajai saulei // Saulei ar mīļo māmiņu , kas vislabāk vērojams bērnu dziesmās un bāreņu dziesmu ciklā:

Saulīt' silta, māmiņ' mīļa,

Kaut mūžam pietikuse!

No saulītes siltumiņš,

No māmiņas mīļi vārdi.

LD 3236

Mīl saulīte, mīl māmiņa,

Abas divas mīlēt mīl:

Saulītē sildījos,

Ar māmiņu runājos.

LD 3235,1

Šie teksti ar savdabīgi veidoto līdzāsnostatījumu iezīmē tālāko jēdzienu sublimācijas virzienu, kad jau veidojas formula Saulīt(e) , ( mīļa, balta ) mām(ul)iņa , kur Saule var būt arī personificēta:

Saulīt, balta māmuliņa,

Es nevaru še dzīvot!

Visi mani rājējiņi,

Nav neviena žēlotāja.

LD 4383

Saulīte, māmiņa,

Ko dari klētī?

Sudrabus sijāju,

Pūrā beru.

LD 16566

Kāzu dziesmās spožā saule parādās kopsakarā ar krāšņi rotāto līgavu; mākslinieki ilustratīvi attēlo to kā sievieti staru vainagā; mitoloģijas pētniecībā pamatota ir ideja par Sauli kā “debesu ģimenes” sievišķo pusi. Tātad ordinārā mūsdienu apziņas līmenī Saule ir senlatviešu sievišķā dievība, kas poētiskā izteiksmē mēdz būt mātes substitūts. Tieši tādi bija arī mani uzskati šajā jautājumā, pirms es pievērsos dainu salīdzinājumu un paralēlismu semantikas problēmu pētīšanai, par pētījuma objektu izvēloties tekstus par sauli / Sauli , kur darbu atviegloja I.Freiberga un V.Vīķes-Freibergas sagatavotā plašā izlase “Saules Dainas”. Viskompaktākā paralēlismu grupa bija tā, kur paralēli nostādītas un metaforiski salīdzinātas saule un māsa . Darba gaitā nācās pārliecināties par to, ko jau konstatējuši daudzi folkloras pētnieki — ka pētnieka paša uzskatu kopums par pētījamo lietu ir tāda pati teika kā visas citas teikas par šo lietu, citiem vārdiem sakot, pētījamais objekts nav neatkarīgs no pētnieka subjektivitātes. Zviedru etnologi Gesta Arvatsons un Mats Linkvists runā par to, vai sabiedrība “spējīga atbrīvot sevi no vārdnīcas varas” (latviskās saules gadījumā jāatbrīvojas vēl arī no gramatikas varas). Un tā, centīsimies aizmirst Saulīti , māmuliņu , kā saulīti mirdzošo līgavu un arī Sauli , ko precējis Mēness , un, distancēti analizējot, vērosim, ko tie stāsta paši par sevi.

Un — kas ir interesanti — parādās tautasdziesmu teksti, kuri ļauj saskatīt personificētajā Saulē nevis mīļas mātes, bet drīzāk barga tēva vai barga un taisnīga dieva vaibstus.

Īsi raksturosim šīs dziesmu kopas, kuras izdevies konstatēt, analizējot salīdzinājumus — kas ir kā saulīte mūsu dainās — un paralēlismus, kur dziesmas pirmajā pusē dabas glezna ar sauli , dziesmas otrajā pusē māsa , kas taisās tautās ( kopā apmēram 600 teksti). Teksti ar salīdzinājumiem un paralēlismiem tika izvēlēti tāpēc, ka tie sevī nes augstu poetizācijas pakāpi, ir nepārprotami izgājuši ilgāku standartizācijas procesu.

Saule kā polisēmisks vārds valodā, arī tautasdziesmās, rāda plašu semantisko lauku, kur starp fiziskās saules un personificētās Saules semantēmām daudzos gadījumos vērojamas “pakāpeniski plūstošas pārejas” (Vaira Vīķe-Freiberga, “Saules Dainas”), kā to arī varam redzēt jau citētajā tekstu kopā.

Pirmo analizēsim dziesmu grupu, kurā savdabīgu vadmotīvu veido adverbs un verbs līdzi , līdzināt . Adverbs līdzi parādās tekstos ar salīdzinājumu, kur, kā norāda izcilākais tautasdziesmu valodas pētnieks Arturs Ozols, salīdzināmā un salīdzinātāja puse ir kvalitatīvi nepārprotama. Visā tautasdziesmu masīvā šā tipa salīdzinājumu ir ļoti maz:

Līdzi, līdzi, labi ļaudis,

Nedar' žēli bāriņam:

Kā saulīte līdzi dara

Visai zemei gaišumiņu!

LD 4815

Līdzi, līdzi, lieli ļaudis,

Mazam pāri nedariet!

Kā saulīte līdzi tek

Visam zemes gabalam.

LD 4816,2

Dar', bāliņ, ļautiņiem

Kā saulīte visiem līdz':

Līdzi šam, līdzi tam,

Līdz' savam naidniekam!

LD 34181

Šīs grupas tekstu pamatdomu izsaka 4815. un 4816,2. dziesma — tā ir prasība pēc taisnīguma, dažādu sociālo un sadzīves pretrunu mīkstināšanas, paraugam izvirzot saules gaismu kā ko vienlaicīgu, visiem vienādi piešķiramu. Neatšifrēts zemtekstā paliek tas spēks, resp., dievība, kuras funkcijās ietilpst šo morālas dabas jautājumu risināšana (te var salīdzināt ar taisno senebreju tradīcijā, ar Jahves funkcijām). Un te redzam arī dainu pasaulei tik raksturīgo domas daudzplākšņainību, iesaistīšanos jaunās kopsakarībās. Tā, piemēram, 34181.dziesmā iepriekšējo četrrinžu doma koncentrēta dziesmas pirmajā pusē, tālāk ir paskaidrojums, ko tad nozīmē darīt līdz , bez tam teksta semantika pieļauj divējādu formas līdzi traktējumu trešajā un ceturtajā rindā: te iespējams gan adverbs ar nozīmi `līdzīgi' kā iepriekš, gan verba līdzēt pavēles izteiksme. Savukārt 17855. dziesmā atmesta pamattekstiem piemītošā augstā abstrakcijas pakāpe un stabilais vārdu savienojums Kā saulīte līdzi tek (dara) izmantots pavisam sadzīviskā tekstā, kur vārdformai līdzi atkal ir iespējams divējāds traktējums, — gan kā adverbs ar nozīmi `līdzīgi', gan ar nozīmi `kopā, līdzās'. Šī doma turpināta tekstā ar verbu līdzināt :

Saulīt, balta tecēdama,

Salīdzini šo zemīti:

Bagātie nabadziņu

Dzīvu raka zemītē.

LD 31244

Te verbs lietots ar nozīmi `izlīdzināt, nolīdzināt (pretrunas)' un parādās adresāts — Saule ir šīs sociālās funkcijas veicēja. Tālāk verbs līdzināt noved pie savdabīgas tekstu kopas, kur Saule stāv sakarā ar pavisam dīvainu nodarbi — līdzina mežu galus, turklāt pamīšus ar Dievu :

Kālabadi ik vakari

Nav vienādi meža gali?

Jem, Saulīte, zelta šķēres,

Nošķērēji meža galus.

LD 33899,2

Līdzi meži saauguši,

Nava līdzi virsonītes.

Ņem, Dieviņ (Saulīte), zelta šķēres,

Līdzin' mežu virsonītes.

LD 33892,5

11 teksta variantos darbojas Dievs , 2 — Saule, vienā — brāļu māsa. Te varam vērot, kā viens teksta variants tulko otru: vienādi 2. versijā norāda, kādā nozīmē lietots līdzi 5. versijā, savukārt 5.versijas pirmā puse nepārprotami ļauj secināt, ka meži te turpina kopbaltu nozīmi `koki' ( kā lietuviešu medis `koks'). Vadoties pēc variantu skaitliskajām attiecībām, varētu pieņemt, ka Saule te iespiedusies Dieva darbības lokā, bet tipa pamatdziesma vedina uz dziļākām pārdomām:

Sak' Saulīte noiedama:

Nav līdzeni meža gali.

Ņem, Dieviņi, zelta šķēres,

Nolīdzini meža galus.

LD 33892

Te Saule šo darbu uzdod kādam citam, nevis dara pati. Bet, kā to redzējām iepriekš, līdzi darīt , līdzināt ir stabila Saules funkcija. Kāpēc iezīmējas funkciju maiņa? Atbildi uz šo jautājumu var sniegt Latviešu folkloras krātuves vākumos atrodamie šī tipa teksti, piemēram:

Riet, Saulīte, rietēdama,

Nelīdzini meža galu:

Lai līdzina Dieva dēli

Ar asiem zobeniem.

LFK 1341,14377

Te Saule ne vien uztic savu darbu citam, bet tiek aicināta to darīt — darbarīki un ieroči nav vis Saulei , bet gan citiem: Dievam , Dieva dēliem . Šī tekstu kopa liecina par statusa un funkciju maiņu — Saule tiek atbruņota. Ka Saulei pašai bijis zobens , liecina cita tekstu grupa:

Saul' sacirta Mēnestiņu

Ar aso zobentiņu:

Kam atņēma Ausekļam

Saderētu līgaviņu.

LD 33950

Saule kūla Mēnestiņu

Ar sudraba zobentiņu.

Ai, Saulīte, nekul mani,

Tev dieniņa, man naksniņa.

LD 33925

Saule laida Mēnešam

Ar sidraba čakārnīti,

Kam tas gaiši nespīdēja

Tumšajā naksniņā,

LD 33928

kur Saule ar rīksti , čakārni vai zobenu rokā soda par pārkāpumiem — nevienādību, netaisnību, ko pieļāvis Mēness . Tādējādi varam uztaustīt mezglu punktus, kuros iezīmējas kādas senākas debesu sfēras dievību funkcijas, kur Saulei samanām taisnības sarga un sodītāja dieva ( laikam tomēr dieva, nevis dievietes) iezīmes. Varbūt arī kara dieva funkcijas, ja šeit piesaistām arī tekstu kopu ar vadmotīvu gaisu jaukt :

Saule, gaisu sajaukuse,

Salien pate debešos;

Kungi, karu sacēluši,

Aiziet paši Vāczemē.

LD 32152

Ievadformula funkcionāli saistāma ar LD 18370 ievadformulu:

Saule, lietu palaidusi,

Ielien pate mākoņos;

Māte, meitu atdevusi,

Raud, rociņas cilādama.

LD 18370

Te otrā teksta pirmā puse var kalpot par atslēgu formulas gaisu jaukt valodiskajai izpratnei, rādot, ka gaiss te lietots ar senāku, dažās izloksnēs un sastingušos izteicienos saglabājušos nozīmi `debesis', bet debeši ir mākoņi. Šī formulas lietojumu arhaiskākā sastatījumā, liekas, varam vērot tekstā —

Saule, gaisu sajaukuse,

Aizasprieda ozolā;

Kungi, karu sacēluši,

Sauca manus bāleliņus —,

LD 32152

kur personificētā Saule grozās citu karotāju pulkā. Interesanti atzīmēt, ka gaisa jaukšanas motīvs izmantots arī viena tipa 34 pierakstos ar semantisko inversiju (citēsim vienu paraugam):

Sniegi, vēji gaisu jauca,

Jauni puiši ķīvējās;

Ne saulīte gaisu jauca,

Ne meitiņas ķīvējās.

LD 12348

Te tipa 35. pieraksts ir vai nu vēlreiz invertēts, vai atcelts atpakaļ senākajā jēdzieniskajā sistēmā:

Sniegi, vēji gaisu grieza,

Jauni puiši dalījās.

— I saulīte gaisu grieza,

I meitiņas dalījās.

LD 12348,3

Nākamā ir dziesmu grupa ar vadmotīvu sarkana (Saule) .

Tā poētiski un stilistiski izdalās no analizētās paralēlismu kopas (aptuveni 500 teksti), kur dziesmas pirmajā pusē apdziedāta saule , dziesmas otrajā pusē — māsa (samērā reti šajā grupā sastopama es forma). Šajā tekstu kopā māsa ir lietota tautasdziesmām raksturīgā specifiskā nozīmē kā arhaiskās lielģimenes locekle, brāļu māsa , bet saule ir `debess ķermenis', ko raksturo spožums, siltums, ritējuma (riets, lēkts) regularitāte, klātesamības/klātneesamības aspekts. Un atkal jāmin šis “pakāpeniski plūstošās pārejas” no dabas objekta uz personifikāciju un mītisku būtni, kas kontekstuāli sajūtamas katrā dziesmā.

Pamatkopā no teksta semantikas viedokļa dots māsas un saules metaforiskais salīdzinājums rituma , resp., laika aspektā kā saules diennakts gaitas saistījums ar mezglu punktiem sievietes — māsas dzīvē:

Līgo saule launagā,

No launaga vakarā;

Līgo māsa bāliņos,

No brāļiem tautiņās.

LD 17500

Sudrabota saule lēca,

Kad es dzimu māmiņai;

Apzeltīta nolaidās

Kad aizgāju tautiņās.

LD 18137

Te kāzas raksturo saulrieta metafora, turklāt tautās iešana teksta verbālajā līmenī saistīta ar negatīvu emocionalitāti, ko pastiprina tas, ka metasemantikas ( visam tautasdziesmu masīvam kopēju asociatīvo saišu) līmenī saulrieta metafora ir arī nāves un kara metafora.

Semantiskās kopsakarības meklējot, jākonstatē, ka paralēlismu kopā tālāk izvērsts viens saulrieta aspekts: zušana : šī semantēma realizējas saulei a) norietot, b) aizejot aiz mākoņiem, miglā, dūmakā, aiz koka, meža utt.:

Te bij saule, te pazuda

Melnajos mākoņos;

Te bij māsa, te aizveda

Tālajās tautiņās.

LD 18376

Ieiet saule vizēdama

Zilajās mākoņās;

Ieiet māsa raudādama

Sīvajās tautiņās.

LD 18877

Te realizējas sastatījuma modelis: saule ir redzama // tas ir pozitīvi; saule nav redzama // tas ir negatīvi. Tālāk semantisko sakarību ķēdē līdzās neredzamajai,t.i., klātneesošajai Saulei nostājas ziemas saule ar sniega metaforu:

Vai, Dieviņ, kas par sniegu,

Māsai galva apsniguse:

Nenokusa saulītē,

Ne siltā istabā.

LD 24738

Šo plūstošo kopsakarību ķēdi pārrauj neliels tekstu komplekss, kur viss, liekas, ir otrādi: te saullēkts ir kāzu metafora, vadmotīvs sarkans , dominējošais pantmērs tautasdziesmu daktils, dominējošais izplatības areāls — Kurzeme.

Tēmas ievadam 4 teksti, kur šis kāzu saullēkts ir mirdzošs, līksmi trokšņains:

jaunas dienas sākums ar jaunas dzīves sākumu, krāsainās rīta debesis ar krāšņo līgavas pūru, tērpu utt.:

Aust diena, lec saule,

Vizēt viz!

Brauc tautas, ved māsu,

Brakšēt brakš!

Rāva LD 18187

Aust diena, lec saule

Zaļgot zaļgo! // Vizēt viz!

Aug brāļi, ved māršas

Līgot līgo! // Trīcēt trīc!

Priekule // Kabile LD 18187,1

Sudrabota saule lēca,

Purva bērza galiņā;

Mūs' māsiņi tautas jāja,

Sudraboti jājējiņi.

Ezere LD 14065

Zīļota zaļota

Saulīte lēca;

Zīļotis zaļotis

Mans vainadziņis.

Alsunga PŠ 55007

Skaisti vizošā sudrabotā saule tomēr nav būtiskākā kāzu rīta iezīme, daudz plašāk ir sastopama sarkana saule sastatījumā ar ko sarkanu māsas pūrā:

Kālabad šo rītiņu

Tik sarkana saule lēce?

Šo rītiņu mūs' māsiņa

Dzīparotu pūru slēdza.

Zentene LD 25229,2

Sarkana, sarkana

Saulīte lēca:

Sarkani ziediņi

Māsiņas pūrā.

Rudbārži2 LD 25230,1

Kāpēc saulīt

Sarkan lec?

Nu mūs māsiņ

Dzīpars kais.

Ance LD 25558,1

Šorīt sarkana

Saulīte lēca;

Tie ir mūs' māsas

Dzīparu gali.

Renda LD 25558v

Sarkana, sarkana

Saulīte lēca;

Sarkanas dāvanas

Mūs' māsas pūrā.

Ezere LD 25230,1

Šorīt sarkana

Saulīte lēca;

Sarkani dzīpari

Māsiņas pūrā.

Alšvanga, Aizpute un Kuldīga

LD 25238,2

Šorīt sarkana

Saulīte lēca;

Būs mūsu māsiņai

Sarkanas dāvanas.

Lutriņi, Saldus, Blīdiene

LD 25230

Šorīt sarkana

Saulīte leca;

Būs' mūs' māsiņai

Sarkani prieviti.

Blīdiene // LD 25230,3

LD 25558,2

Tradicionālais paralēlismam raksturīgais metaforiskais saistījums, kura galvenais strukturēšanas elements, bāzes jēdziens šajā tekstu kopā ir krāsa: sarkans - sarkans saullēkts / ar sarkanu dzīparu rotāts māsas pūrs , var tikt noformēts arī jautājuma un atbildes formā; parādās arī neparastāka saules staru identifikācija ar māsas prievītēm. Atzīmējams, ka šīs tekstu kopas cilme meklējama senajā Kursā — daži piemēri no kaimiņu Zemgales —, šī sarkanuma akcentēšana atsauc atmiņā Nīcas tērpu un suitu tērpus, kas gan ir tikai viens aspekts.

Tekstos kodētais vēstījums— saule sarkana , tāpēc ka māsai ir kas sarkans — ļauj domāt par kāzu rituāla arhaiskākajām formām, piemēram, indoeiropiešu patrilineāro tautu kāzās kādreiz tik svarīgo pirmās nakts kreklu (ieraža, kas nav pazīstama nevienā somugru tautā), par iespējamo saistību ar iniciācijas rituālu, kur sarkanā akcentējums skatāms sakarā ar menstruālā cikla kodējumu. Sarkanā Saule , iespējams, šajā tekstu kopā atgādina par jau minētajām taisnā soģa funkcijām.

Metaforiskā saistījuma vietā var būt arī konkretizēta izteiksme:

Šorīt sarkana

Saulīte lēca;

Šorīt mūs' māsa

Sieviņa tapa.

Veļķi,+2Durbe, Ēdole

LD 24732,2

Šorīt zaraina

Saulīte lēca;

Nu ģērba meitiņu

Sieviņas drānās.

Cīrava

LD 24732,1

Šorīt zaraiņa

Saulīte lēca;

Šorīt meitiņu

Sieviņu cēla.

Kabile LD 24732

Jāapskata arī Kurzemes reģionam tik aktuālais binārais saistījums līgava — saule; līgavainis — mēness (kas šajā tekstu kopā varētu būt par cēloni apzīmētāja sarkans aizstāšanai ar zarainis :

Šorīt zarainis

Mēnesis lēca:

Nu vienu puisīti

Vīriņu cēla.

Kabile +2,Cīrava LD 24733

Šim tekstam līdzās interesanti nolikt Latgales Lieldienu dziesmu par šūpošanu, kurā ir rindas:

Mēnešam i osi rogi,

Nūraus munu vaiņudzeņu.

Sarkanais kāzu metaforā var tikt desemantizēts un iegūt sadzīvisku traktējumu.

Tā, līdzās tipam raksturīgajam Bārtas tekstam ir šāds Nīcas teksts:

Šorīta sarkana

Saulīte lēce:

Šorīta māsīni

Sarkana galva.

Bārta PŠ 47572

Šorīta sarkana

Saulīte lēce;

Šorīta mūs' māsi

Atsala ausis.

Nīca LD 24803,4

Tas sarkano galvu ļauj transformēt par sarkanām ausīm , pieslēdzoties citam sarkana semantikas slānim — te saistījumā ar salu. Interesantas paralēles metasemantikas līmenī ar māsas apsnigušo galvu un pārējiem citētās dainas pierakstiem:

Šorīt maza, maza

Salniņa bija;

Apsala māsiņa //Iegāja // mārša

Ar baltu galvu. // Salnotu.

Priekule,Ventspils,Rāva+2

LD 24803,1,2

Šorīt maģa, maģa

Salniņa bija;

Nosala māsiņai

Baltas austiņas.

Nīca un Grobiņa

LD 24803,3

Te labi redzama divu semantēmu — diennakts un gadalaika — saslēgšanās, izmantojot vienu kopēju parādību aukstums , kas var izpausties divās modifikācijās: 1) aukstums kā baltais — sniegs , sarma ; b) aukstums kā sarkanais - salā kvēlojoša seja , ausis . Līdzīgi diennaks un gadalaiks saslēdzas tekstos par kāzu saullēktu un Jāņu saullēktu, piemēram, teksts Šorīt agri saule lēca Par visiem rītiņiem, kas loģiski varētu būt tikai vasaras saulgriežu — Jāņu rīts, te raksturo īpašo saullēktu, kāzu rīta saullēktu.

Metasemantikas līmenī sarkanais izpaužas arī kā kara atribūts [ karš = asinsizliešana = sarkans] — gan saullēkta, gan saulrieta krāsa:

Šorīta sarkana

Saulīte lēca;

Šodien mums būs

Uz kara iet.

Alsunga LD 21047

Puško Saule meža galus

Vakarā noiedama;

Puško māsa bāleliņu

Kariņā vadīdama.

Blīdene LD 32144

Zili zaļa (Asinaina) gaisma ausa,

Iesarkana saule lēca;

Vai tie mani bāleliņi

Krievupili dedzināja?(poļu, vācu, Rīgas)

LD 2160

Zili zaļa debess mala

Iesarkana saule lēca;

Tur tie mani bāleniņi

Dieva laukā aizgājuši.

PŠ53066

Sarkanā krāsa kā personificētās Saules atribūts parādās vārdkopā asinaina Saule tekstos ar debesu ķildu motīviem un ļauj tuvināt kāzu rīta sarkano Sauli ar šī tipa tekstu bargo Sauli , šeit arī paralēles ar formulām zaraina Saule , skabargota Saule , asarota Saule , sīva Saule :

Dieva dēli bēdājās,

Asinaina Saule lec.

Kam vakar novilkāt

Saules meitai gredzeniņu?

Lejasciems LD 33905,2

Sargaties, Dieva dēli,

Šorīt Saule bārga lēca, //Bargum' barga

Kam vakar nomaucāt // Jūs v. -kuši

Saules meitas gredzeniņu. // -tiņu.

Lutriņi, Tirza LD 33905

Bīstaties, Dieva dēli,

Skabargota Saule lēca,

Kam vakar nomaucāt

Saules meitas gredzeniņus.

Bērzaune, Ērgļi

LD 33905,1

Kālabad šo rītiņu

Tik sarkana Saule lēce?

Vai tā bija rājusies

Ar Dieviņa māmulīti?

Rāva LD33793

Šorīt Saule agri lēca

Sarka visi padebeši:

Laikam bija bārusies

Ar tām Saules meitiņām.

Krustpils

LFK 1341,23613

Šorīt Saule tumši lēca

No lielām bēdiņām;

Vakar zuda Dieviņam

Zaļu zīžu nēzdodziņš.

Ārlava LD 33997

Te diezgan droši varam traktēt Sauli kā bargo soģi, kas atriebsies Dieva dēliem par pāridarījumu Saules meitai. Ar citiem vārdiem to izsaka daina:

Saulīt balta, tu redzēji,

Gaisa vidū līgodama,

Kas manam augumam

Žēlabiņas padarīja.

LD 33991

Te fokusējas abas apskatītās funkcijas — būt pāri visiem un vērot, vai netiek nodarīti pārkāpumi, par kuriem arī soda pati Saule .

Bet, vērojot Saules dusmas u.c. pārdzīvojumus dažādu ģimenes skandālu sakarā, nav neiespējami, ka Saule varētu tikt uztverta kā debesu ģimenes sievišķā puse.

Tēmu par vīrišķo un sievišķo īpašību, atribūtu un funkciju izdalīšanu Saules dziesmās varētu turpināt, runājot gan par Saules svārkiem, Sauli — sējēju , Sauli — pagasta, pils, muižas īpašnieku (-ci?) , gan arī atceroties cittautu Saules dievus, kas gan brauc ratos pa debess jumu, gan ceļo laivā pa pazemes ūdeņiem katru nakti. Vīrišķas dievības, kuru pulkam, iespējams, kādreiz bija pieskaitāma arī latviešu Saule .

Referāts nolasīts Literatūras, folkloras un mākslas institūta konferencē “Meklējumi un atradumi” š.g. 17.aprīlī.

---

Jāņu dziesmas —

tik mūžsenās, tik dzīvās

Dr.philol. Jāzeps Rudzītis:

Vasaras saulgrieži Jāņi latviešu tautas gadskārtu ieražu tradīcijās — ievērojamākie svētki. Tie tiek svinēti 23.jūnijā, galvenokārt 23.jūnija vakarā, 23.—24.jūnija naktī un agrā rītā līdz pat saules lēktam.

23.jūniju sauc par zāļu dienu, šīs dienas vakaru — par Jāņu vakaru, bet nakti no 23.jūnija uz 24.jūniju — par Jāņu nakti.

Pati butiskākā un svarīgākā latviešu Jāņu rituāla sastāvdaļa senāk bija Jāņu dziesmu dziedāšana jeb līgošana. Starp latviešu tautasdziesmu publicējumiem ir vairāk nekā 35 000 Jāņu dziesmu tekstu (kopā ar variantiem). Šāds ļoti plašs specifisks vasaras saulgriežu dziesmu cikls, kāda nav nevienai citai Eiropas tautai, ir latviešu Jāņu īpatnība.

Pastāv uzskats, ka refrēns — izsauciens “līgo, līgo!”, kas Jāņu dziesmās seko pēc katras rindas, ir darbības vārda “līgot” (lietuviešu valodā “linguoti” — šūpot) pavēles forma un nozīmē saules kustību. Lielā Latgales daļā melodiju pierakstos ir izplatīts refrēns “rūto, rūto!” (arī “rūtoj, rūtoj!”), ko varētu skaidrot ar darbības vārdu “rotāt”.

K.Barona “Latvju dainās” sastopami tikai nosaukumi Zāļu diena, Jāņu vakars, Jāņu nakts, Jāņu diena, Jāņu dziesmas. Nosaukumi ar Līgo pirmajā daļā ir jaunāka parādība, un tie skaidrojami ar literāru avotu ietekmi. Vieni no pirmajiem literārajiem sacerējumiem, kur lasāmi nosaukumi Līgo svētki, Līgo nakts, ir Garlība Merķeļa vēsturiskais apcerējums “Vidzemes senatne” (1798) un viņa literārā leģenda “Vanems Imanta” (1802).

Iespējams, ka Jānis, lietuviešiem Jons (Jonas), poļiem, čehiem — Jans (Jan), bulgāriem — Eņo (Tymj ), Jaņo (Zymj), Jans (Zy), frančiem — Žans (Jean), angļiem Džons (John), norvēģiem — Hanss (Hans) un sensenas indoeiropiešu ar saulgriežiem un auglības kultu saistītas mitoloģiskas būtnes nosaukuma varianti.

Filologs, folklorists un etnogrāfs Kārlis Straubergs ir izteicis domas, ka latviešu gadskārtu ieražu un ar tām saistīto tautasdziesmu Jāņa vārds varētu būt radniecisks senās romiešu gaismas, saules, visu sākumu, izeju un ieeju dievības Iānus (latīņu val. Iānus) vārdam.

Konstantīns Karulis, izskatot vārda “jāt” etimoloģijas, secina, ka Jānis indoeiropeiskās valodiskās cilmes ziņā ir radniecisks vārdam “jāt”. “Latviešu mitoloģiskais Jānis bija nācējs un gājējs, nepārtrauktās kosmiskās kustības atspoguļotājs: “Jānīts nāca (variantā: jāja) pa gadskārtu..”1"2 Karulis aizrāda, ka pirmajos reliģiskajos tulkojumos un kristīgās ticības apcerējumos latviešu valodā Jānis izmantots Sv.Jāņa (senebreju val. Johanān — “Dievs ir žēlīgs”) Kristītāja vārda atdarinājumam latviešu valodā, t.i., nav cēlies no Johana, bet ir bijis ļoti sens. No Johana neatkarīgs senlatvisks vārds.

Partijas un cenzūras kontroles, tieša vai netieša spiediena apstākļos padomju laikā, ciktāl vispār 23.jūnijā laiku pa laikam tika pieļauta Jāņu daudzināšana presē, publicistikā u.tml., arī atbildīgu darbinieku mutvārdu izteicienos bija pastiprināta tendence lietot nosaukumus ar Līgo pirmajā daļā. Partijas vadītāji un ideologi nebija droši vai vienisprātis, kāpēc, kam īsti par godu spītīgā, ietiepīgā un nesavaldāmā tauta ir svinējusi un grib svinēt šādus svētkus; tika rasta izeja — nosaukumam izmantot refrēnu “līgo!”. Nosaukums “Līgo” bija parocīgs arī tādēļ, ka nereti tāpat bija sastopams jau priekšpadomju laikā — kaut gan nespeciālistu populārzinātniskos un publicistiskos apcerējumos, kā arī atsevišķos daiļdarbos.

Katoļu, luterāņu un pareizticīgo baznīcas svētku kalendārā 24.jūnijs ir Jāņa Kristītāja dzimšanas diena.

Kas ir Jānis Kristītājs? Tā ir Bībeles persona, kas tēlota Jaunās Derības visos četros evanģēlijos. Viņš figurē pirms Kristus atklātās darbības sākuma un pašā tās sākumā, kristot Jēzu.

Jāņa Kristītāja reliģiskā sūtība, viņa galvenais uzdevums — sagatavot ļaudis Kristus mācības uzņemšanai. Morāles jautājumos viņš nepazīst nekādus kompromisus ar laicīgo varu. Smeldamies spēku un drosmi Dievā, kā arī savas dievišķās sūtības apziņā, viņš pārmet jūdu valdniekam Hērodam netikumīgu dzīvesveidu un “visus viņa pārējos ļaunos darbus” (Lūk.3, 19). Viņš aicina ļaudis būt godīgiem, palīdzēt trūcīgajiem un nabadzīgajiem (piemēram, “Kam ir divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, un, kam ir pārtika, lai dara tāpat” u.c. – Lūk. 3, 10—14). Reālās dzīves problēmas Jāni Kristītāju interesē galvenokārt Dieva gribas piepildījuma un cilvēku atpestīšanas aplocē.

Viņš ir vientuļnieks, dzīvo Jūdejas tuksnesī un satiekas ar ļaudīm vienīgi tāpēc, lai sludinātu grēku nožēlu, debesu valstības tuvošanos, gaidāmo Kristus nākšanu, kā arī lai Jordānas upes ūdeņos kristītu ļaudis. Viņš pareģo Dieva sodību grēkos grimušajiem.

Jāņa Kristītāja apģērbs — kamieļvilnas drēbes ar ādas jostu ap gurniem. Viņa barība — siseņi un savvaļas bišu medus. Uzsverot Jāņa Kristītāja askētismu, kādviet Mateja evanģēlijā teikts: “Viņš ne ēda, ne dzēra.” (Mat.11, 18)

Ne ārējā izskata, ne rakstura iezīmju, izturēšanās un funkciju ziņā latviešu vasaras saulgriežu Jānis neatbilst Jānim, kas tēlots Bībelē, svētbildēs, dziesmu un sprediķu grāmatās un garīdznieku sprediķos no kanceles.

Kādā “Latvju dainu” Jāņu dziesmā, kurai ir 22 varianti, Jānis ir saistīts ar ūdeni, upi, jūru, dīķi.

Jānīts kliedza, Jānīts brēca

Dziļūdeņa dibinā;

Sanāciet, Jāņa bērni,

Velciet Jāni maliņā.

LD 32886

Taču šais tekstos nav vērojami nekādi specifiski Bībeles vai kristīgās ticības motīvi. Ūdens rituāli bija plaši izplatīti latviešu tautas ieražās. Te minama mazgāšanās avota vai upes ūdenī pavasara Māras dienas (25.martā) vai Lieldienu rītā, arāja un ganiņa apliešana pirmajā aršanas vai ganu dienā, talcinieku savstarpēja aplaistīšanās ar ūdeni mēslu vešanas, rudzu pļaujas u.c. talkās. Vispārzināms, cik svarīga vieta upēm ir dažādu Indijas (!) reliģiju kultos.

“Latvju dainās” piecu citu tipu gadskārtu dziesmās, t.i., piecās dažādās dziesmās ar visiem to variantiem (LD 33067—33071), kas acīmredzot izcelšanās ziņā ir samērā jaunas, Jānis tēlots kā zvejnieks un dēvēts par “Dieva zvejnieciņu”. Te viņa tēlojums tiešām sasaucas ar kādu Bībeles personu, taču nevis ar Jāni Kristītāju, bet gan ar apustuli Jāni (sal. Mat.4, 18—22). Nelielais šo dziesmu skaits — kopā ar variantiem tikai 20 vienības — ir izņēmuma gadījumi un nedod pamatu plašā “Latvju dainu” Jāņu dziesmu cikla (kopā ar variantiem 5392 vienības) raksturojuma korektūrai.

Kādreiz senāk maģiska funkcija bija visām latviešu vasaras saulgriežu ceremoniāla galvenajām sastāvdaļām: pagalma, istabas, kūts, klēts, dārzu, tīrumu, govju pušķošanai, Jāņu vainagiem, Jāņu zālēm, kūts, dārzu un tīrumu aplīgošanai, mājas tēva — Jāņu tēva un mājas mātes — Jāņu mātes daudzināšanai, ciemiņu — Jāņa bērnu pacienāšanai, Jāņu zāļu kaisīšanai istabās un kūtīs, jāņuguns un Jāņu ugunskura dedzināšanai, līgošanai, negulēšanai Jāņu naktī u.c. Rituālās izdarības bija saistītas ar attiecīgu Jāņu dziesmu dziedāšanu.

Jāņu rituāla lielākā daļa norisinājās brīvā dabā, turklāt tai laikā, kad daba sasniegusi vislielāko krāšņumu. Nevienā no latviešu ievērojamām gadskārtu dienām cilvēka — ieražu rituāla dalībnieka — tuvība dabai, dabas izjūta neizpaužas tik spilgti un pilnīgi kā Zāļu dienā, Jāņu vakarā un naktī; šajā ziņā 23.jūnijam visradnieciskākais ir, tomēr to nesasniedz, Metenis ar savām intensīvajām spēlēm un izpriecām dabā.

Līgošanai vasaras naktī brīvā dabā piemita īpaša dziedāšanas burvība un skaistums.

Latviešu vasaras saulgriežu Jānis — pirmkristiāniska tipa mitoloģiska būtne. Šo svētku rituāliem un dziesmām tika piedēvētas spējas sekmēt auglību, labu ražu, panākumus zemkopja, linkopja, lopkopja un biškopja darbā, veiksmi ģimenes veidošanā. XIX gs. beigās Jāņu ieražas, tāpat kā citu latviešu tautas ievērojamo gadskārtu dienu ieražas, — visnotaļ zaudē savu saikni ar maģiju. Attiecīgie Jāņu rituāli visbiežāk saglabā vairs tikai spēles raksturu, ietverot sevī tautas tradicionālās ētiskās un estētiskās nostādnes.

Pakāpeniskā tautas apziņas attīstības procesā XIX gs. beigās Jānis ir zaudējis savu mitoloģisko nozīmi un kļuvis par tīri māksliniecisku tēlu — vasaras, auglības, zemnieka darba lepnuma, tikuma, darba panākumu, tautas dzīvesprieka simbolu. Dažās dziesmās viņš vairs nav nekas cits kā Jāņu svētku personifikācija. Atskaitot Jāņa daudzināšanu skaitliski nelielās, gan ļoti aktīvās dievturu sadraudzes vidū, latviešu vasaras saulgriežu Jānim šī tēla izmantojumā svētkos mūsdienās nav nekā kopīga ar jebkādiem reliģiskiem priekšstatiem.

No svarīgākajām Jāņu rituāla savdabībām līdz mūsu dienām visvairāk saglabājušies Jāņu vainagi, Jāņu zāles, jāņugunis, siers un alus, svētku svinēšana brīvā dabā, negulēšana Jāņu nakti.

Tradicionālais latviešu lauku siers uz Jāņiem pilsētās nav tik viegli dabūjams. Pilsētnieki bieži spiesti to aizstāt ar citzemju siera šķirnēm, kuru lietošana neatbilst Jāņu — latviešu nacionālo svētku — raksturam. Degvīna lietošana Jāņos, kas tagad diemžēl guvusi plašu izplatību, nebija raksturīga Jāņu tradīcijai un neiederas tajā arī tagad. Apdzeršanās — Jāņu tradīcijas pārkāpums un izkropļojums.

Sakarā ar tautas dzīvesveida izmaiņām nav iespējams detalizēti atjaunot daudzus ārējos senā plaši sazarotā Jāņu rituāla elementus. Vai līdz ar to nav zudis pamats ar daudzām tautas ieražu izdarībām cieši saistītajai līgošanai? Vai vispār Jāņu dziesmas savā lielākajā vairumā nav novecojušas? Vai tās ir vajadzīgas mūsdienu cilvēkam?

Uz šiem jautājumiem nav iespējams atbildēt labāk nekā to ir darījis Krišjānis Barons pirms 103 gadiem “Latvju dainu” pirmā sējuma ievadā: “.. izlobot mūsu tautas dziesmu īsto veselīgo kodolu, mums atklājas viņās cilvēka gara labākie ideālie centieni, cilvēka sirds un dvēseles daiļākās, tikumīgākās, dziļakās jūtas, kas nekad nenovecojas, lai arī viss cits ārišķs sava laika piederums pārgrozās. Tā, p.p., mūsu jaunavas gan vairs nemaļ rokas dzirnavās, šo grūto darbu tagad pastrādā ūdens, vēja vai tvaika dzirnavas; taču tādēļ mūsu maltuves dziesmas, kas tik koši apzīmīgi māca un cildina darba krietnumu, kas gļēvulību peļ, izturību un jautru prātu īpaši arī grūtajos darbos ieteic un daudzina, šinī savā īstenā saturā un nozīmē nezaudē savu spēku, bet paliek pilnīgi svarā uz visiem laikiem un visos izglītības stāvokļos. Šādu nevīstamu kodolu mēs uzejam visās citās mūsu tautas dziesmās. Un šis cēlais kodols tērpts vienkāršos, bet sirsnīgos, dziļi sajustos un piederīgi nozīmīgos vārdos, kas katram spiežas dziļi sirdī iekšā. Tā ir īstenās dzejas īpašība.”

Viena no brīnišķīgākajām latviešu Jāņu dziesmu plašā klāsta sastāvdaļām ir dziesmas par dabu vai ar dabas motīviem. Te ir gan savvaļas, gan kultūraugi — zilgalves (nērbuļi), madaras jeb moranas, skalbes, “buldurjānis” (baldriāns), vībotnes, kliņģerīte, biškrēsliņi, paparde, āboliņš, rozes, magones, mieži, auzas, rudzi, zirņi, kāposti. Koki — ozoli, bērzi, liepas. Mājas dzīvnieki. Saule. Jāņu dziesmās izpaužas gan dabas skaistums, turklāt svētku neparastības īpašā apmirdzētībā, gan tās nozīme cilvēka praktiskajām vajadzībām. Estētiski smalkās dziesmas pauž dziļas cilvēka simpātijas pilnu attieksmi pret dabu.

Tās sasaucas ar lielā Saules, Mēness, Zemes, puķu, ūdens, meža zvēru, putnu, lauku, sējumu, bišu drauga un apdziedātāja Sv.Asīzes Franciska (1182—1226) dabas skatījumu (viņa Himna Saulei u.c. liecības par viņa personību) un ir radnieciskas tam.

Jāņu dziesmās ir tautas dzīvesprieks, optimisms, nebēdnība, humors. Svarīgu vietu tajās ieņem prasmīga darba un čakla darba darītāja cildinājums, saimnieciskās veiksmes, cilvēka personīgās laimes, ģimenes veidošanas motīvi. Tās cildina devīgumu, viesmīlību, labvēlību, draudzīgas attieksmes starp ļaudīm, vēršas pret skopumu un noslēgšanos sevī.

Lakstīgala balsi loka,

Meža galus trīcināja;

Ganu meita gavilēja,

Jāņu dienas gaidīdama.

LT dz. 14 593

Jauka bija Jāņu diena

Par visām dieniņām:

Līgo saule, līgo bite,

Līgo visa radībiņa.

LT dz. 14 705

Ar Dieviņu atnācām,

Ar Dieviņu aizejam,

Ar Dieviņu lai palika

Šī svētītā istabiņa.

LT dz. 16 865

Klusi klusi tī ļauteņi,

Klusi beja īroduši:

Nazynova Jæņa dīnas,

Nazyn Jæņa vainaceņa.

LT dz. 15 782,2

Diemžēl mēs esam zaudējuši un vēl neesam atjaunojuši Jāņu dziesmu kā dzīvās vasaras saulgriežu svētku norises sastāvdaļu. Līgošana nav etnogrāfisko un folkloras ansambļu piedalīšanās (arī tāda var būt Jāņos!) ar Jāņu dziesmām vasaras saulgriežu naktī, tā nav Jāņu dziesmas koru sniegumā. Līgošana nav koncerts ar Jāņu dziesmu dziedātājiem no vienas puses un pasīviem klausītājiem — no otras. Tā nav Jāņu dziesmu pārraides radiofonā vai televīzijā (tai skaitā arī televīzijai speciāli domāti uzvedumi ar līgošanas attēlojuma elementiem). Jāņi nav arī nakts zaļumballe estrādes mūzikas orķestra un attiecīgu dziesmiņu pavadījumā.

Taču etnogrāfiskajiem un folkloras ansambļiem ar Jāņu ieražu, dziesmu tekstu un meldiju zināšanu, mīlestību uz tautasdziesmu un dziedāšanas prasmi mūsdienu apstākļos var būt ievērojama un dažkārt pat izšķiroša nozīme pārējo Jāņu vakara un nakts dalībnieku aktivizēšanā un īstas līgošanas izraisīšanā Jāņu naktī.

Labas iespējas šai virzienā rodas, ja piedalās divi ansambļi, kas risina dziesmu dialogu, vienam veicot Jāņu tēva, Jāņu mātes, Jāņu sētas ļaužu funkcijas, otram izpildot Jāņu bērnu, ciemiņu lomu. Ja piedalās tikai viens skaitliskā sastāva ziņā pietiekami liels ansamblis, tas iepriekš minētajā nolūkā un veidā var sadalīties divās daļās, vienai dalībnieku grupai dziedot Jāņu sētas ļaužu dziesmas, otrai — Jāņu bērnu dziesmas.

Līgošana, Jāņi ir aizrautīgs rituāls, kurā ar savu balsi, ar Jāņu dziesmu tekstu un meldiju zināšanu iesaistās visi. Tā ir kopus dziedāšana, sadziedāšanās, apdziedāšanās, sacensība Jāņu dziesmu zināšanā, prasmē tās izmantot un variēt atbilstoši situācijai. Jānis Akuraters autobiogrāfiskajās atmiņās “Dienu atspīdumi” (“Atziņas”, K.Egles sakārtojumā. 2.daļa, 1924) raksta, ka viņa jaunībā dzimtajā Dignājas pusē ļaudis līgoja “milzīgos pulkos”.

1907.gadā dzimusī ēdolniece Marija Štolca par Jāņu svinēšanu Ēdoles pagastā XX gadsimta pirmajos gadu desmitos 1981.gadā Zinātņu akadēmijas etnogrāfiskās ekspedīcijas laikā izteicās: “Jāņos visi bija kā uzvilktas stīgas: vajag skanēt, vajag skanēt! Viss gaiss bija skanošs, un skanēja vecie un jaunie.” Līgošana ir bagātīgs Jāņu dziesmu krājums, kura pietiek dziedāšanai visam vakaram un naktij.

Īsa īsa Jāņu nakts

Aiz visām naksniņām:

Te satumsa, te uzausa,

Vēl dziesmiņas nedziedātas.

LTdz 17 180

Līgojati, līgotāji,

Līdz pašai gaismiņai...

LTdz 17 176

Tautasdziesmas uzteic Jāņu dziesmu zināšanu un dziedāt prašanu:

Jauki skan Jāņu dziesmas

Pašā Jāņu vakarāi;

Dzied puisīši, dzied meitiņas,

Dziedāj' vecas māmuliņas.

LTdz 15 784

Tās izzobo un nopeļ dziesmu nezināšanu un neprašanu: “Jauni puiši sanākuši, / Jāņu dziesmas nemācēja; / Vai nācāt jērus zagt, / Vai sivēnus kviecināt?” (LTdz 15 772) “Čīkstēdama, vaidēdama /Ķivitiņa gaisā skrēja; /Tā čīkstēja Jāņu bērni, / Jāņu dziesmas neprazdami”. (LTdz 15 783) Tagad “Jāņu bērni” vairs nevar lepoties ar Jāņu dziesmu zināšanu.

Jāņu dziesma tautas mutvārdu tradīcijā nu ir gandrīz izzudusi vairāku iemeslu dēļ. XX gs. pirmajā pusē lieli sabiedriski satricinājumi — 1905.gada revolūcija, divi pasaules kari. Šī gadsimta otrajā pusē — padomju okupācija ar tās lielākoties nelabvēlīgo vai klaji naidīgo attieksmi pret Jāņiem. Jāņu dziesmu izzušanu, tāpat kā latviešu tautasdziesmas izplatības krasu, strauju samazināšanos sadzīvē, pēc šī raksta autora domām, pēdējos gadu desmitos ir sekmējusi arī t.s. estrādes mūzika.

Lai Jāņu svinēšana atplauktu visā to agrākajā skaistumā, etnogrāfiskajā īpatnībā un nacionālajā nozīmībā, ir jāatjauno līgošana Jāņos.

Nevar teikt, ka agrākie Jāņu dziesmu zinātāji, kas jau zināja simtiem Jāņu dziesmu, vasaras saulgriežu svētkus ir gaidījuši pašpaļāvīgā noskaņā. Tautasdziesmas liecina, ka dziedātājas jau laikus ir pārcilājušas savu Jāņu dziesmu krājumu, papildinājušas to ar jaunām dziesmām, “visu gadu” krājušas dziesmas, tās izmēģinātas dziedāšanā:

Man bij dziesmu trīs pūriņi

Apinīšu dārziņāje,

Labas vien salasīju,

Jāņu dienu gadīdama:

Kad atnāca Jāņu diena,

Nu ir dziesmas jāizdzied.

LTdz 14 735

Līgodama vien staigāju,

Jāņu dienu gaidīdama;

Kad atnāca Jāņu diena,

Simtiem dziesmu skandināju.

LTdz 14 738

Lai atjaunotu līgošanu, ir jāsāk mācīties Jāņu dziesmas pēc to publicējumiem. Mācīties individuāli, ģimenē, skolās (ne tikai dziedāšanas stundās vien), etnogrāfisko un folkloras ansambļu, kora dalībnieku sapulcēšanās reizēs, ekskursijās, visdažādākajās situācijās visa gada laikā — no vieniem Jāņiem līdz otriem. Ir vajadzīga pārliecība, ka tas ir iespējams, vajadzīga ieinteresētība, entuziasms, sajūsma. Tautā ir jāvairo zināšanas par Jāņiem, jāpadziļina to izpratne. Varbūt būtu lietderīgi rīkot skolēnu olimpiādes Jāņu dziesmu tekstu zināšanā.

Ikviens Jāņu dziesmu publicējumos atradīs tādas dziesmas, kas viņam ir vistuvākās. Tieši šādus tekstus visvieglāk iemācīties un paturēt prātā. Šai sakarā ieteicams, sekojot XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā izplatītajai dziesmu klažu tradīcijai, kladēs vai bloknotos veidot nelielu savu “Jāņu dziesmu izlasi”.

Kopš Latvijas brīvvalsts sākumiem Jāņus svinam pēc jaunā stila jeb t.s. gregoriskā kalendāra. Esam tā pieraduši pie jaunās laika skaitīšanas, ka, lasot gan Jāņu tēlojumus latviešu daiļliteratūrā, gan etnogrāfiskos aprakstus, kas tapuši uz XIX gadsimta ieražu pamata, mums vairs neienāk prātā, ka tolaik Jāņu nakts tagadējā laika ziņā atbilda naktij no 5. uz 6.jūliju. Dabas aprites cikls, salīdzinot ar tagadējo Jāņu vakaru, bija manāmi — par 12 dienām — pavirzījies uz priekšu.

Minētajā laikā Jāņus svinēja J.Alunāns, A.Kronvalds, A.Pumpurs, Auseklis, A.Jūrdžs, P.Miglinīks, R.Blaumanis, J.Poruks, sava mūža pirmajā pusē A.Brigadere, Aspazija un Rainis, jaunais K.Skalbe u.c., arī R.Blaumaņa, Silmaču un J.Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” “Mūsmāju” ļaudis u.c. Neatkarīgās Latvijas laikā šos Jāņus sāka dēvēt par “vecajiem Jāņiem”. Piemēram, profesors Ludis Bērziņš priekšvārdu savai grāmatai “Ievads latviešu tautas dzejā”, 1.daļa, “Metrika un stilistika”, ir datējis “Vecajos Jāņos 1940”.

Gandrīz visas mums zināmās Jāņu dziesmas ir tieši vai netieši mantotas no vecajiem Jāņiem, t.i., tās pierakstītas vai nu no teicējiem, kuru dziesmu repertuārs dzīvoja vecajos Jāņos, vai no viņu repertuāra mantiniekiem — bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem, kaimiņiem u.tml. Protams, pati Jāņu ieražu un dziesmu cilme ir daudz, daudz senākos laikos, tālā pagātnē.

Atcerēsimies, turēsim dārgus vecos Jāņus; iziesim, kam iespējams, uz brīdi tajos naktī laukā, ielūkosimies dabā un ieklausīsimies tās elpojumā, pabūsim domās pie aizgājušajām paaudzēm, viņu svētku jūsmām un priekiem.

Apzināsimies Jāņu vērtību, izjutīsim Jāņu vakara un nakts skaistumu un svētīgumu. Jāņi — ilgi gaidīti un ir tikai reizi gadā.

Līgosim šogad un gatavosimies līgošanai citos turpmākos Jāņos!

Jāņu nakti jālīgo

Vai iet labi, vai iet slikti;

Tautiņās jādzīvo,

Vai ir labi, vai ir slikti.

LD 33 147

Kā tos Jāņus sagaidīja,

Kā tos Jāņus pavadīja?

Līgodami sagaidīja,

Līgodami aizvadīja.

LTdz 17 220

Daba kā cilvēka mājoklis un gara templis

Kopš Pedvāles vecajā ābeļdārzā iemājojuši Ojāra Feldberga “mentālie meteorīti”, daba šķiet aizvien dzīvāk iesaistāmies dialogā ar cilvēku. Ēkas, kas pirms pieciem sešiem gadiem jau bija kļuvušas bīstamas apskatei, maz pamazām tiek pielāpītas, un daži stūrīši pat pielāgoti apdzīvošanai. Volfganga fon Firksa pēcteči atzīst, ka tik labi netiekot apsaimniekots neviens cits viņu dzimtas bijušais īpašums. Būvdarbiem vajag neiedomājami daudz naudas, tāpēc tie virzās uz priekšu palēnām, toties apkārtnes iekopšanā, kur ar naudas vajadzību sekmīgāk var mēroties cilvēku entuziasms, katrs jauns gads nāk ar pārsteigumiem.

Pirmo pārsteigumu — arī pats sev un savai ģimenei! — Ojārs Feldbergs sagādāja ar gravas izkopšanu. Tā bija tik stipri aizaugusi, ka nevienam pat prātā nav nācis lauzties tais džungļos. Kad bija krietni pastrādāts ar cirvjiem un lāpstām, skatienam atklājās brīnumaini dižozolu, liepu, dižskābaržu un gobu augumi un gravas kraujas, kam cauri līkumo nebēdnīgs strautiņš. Jā, nu sabilieši arī atcerējās dzirdējuši, ka Firksu skaistā meitiņa te nākusi pie avota padzerties (tālab jau vēl tagad saules dienās šai vietā redz pazibam princesītes zelta matus), un tur tai pakalnā esot viņas kaps. Tapa taka, kas ved augšup, lejup, šķērso vienu otru tiltiņu, iet pāri pa dažu laipu un beigās uzvijas Abavas senlejā un aizved uz Tempļa kalnu, kas varbūt ir vairāk emocionāls, ne vēsturiski ģeogrāfisks nosaukums. Ojārs Feldbergs savu domu pamato gan ar šī pakalna īpašo stāvokli ainavā un tālajiem skatiem, kas no tā paveras uz visām pusēm, gan ar to, ka tepat atrodas dažādos karos kritušo karavīru kaps. Pērn, kad Pedvālē viesojās Eiropas kultūras mantojuma dienu dalībnieki, te tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Pašlaik Tempļa kalns iziet jaunu pārvērtību loku: tas ir mazliet “pielabots”, lai vairāk izceltu šo pašas dabas veidoto ainavas dominanti. Tagad jāuzved melnzeme un jāiesēj zālīte, lai cilvēka iejaukšanos nevarētu manīt. Ar laiku mākslinieks iecerējis te izveidot monumentālu mākslas ekspozīciju, kas pilnīgi iekļausies ainavā:

— Es dabu uztveru kā cilvēka dzīves telpu, mājokli un gara templi. Pedvāle ir Abavas ielejas senvieta, kur zeme glabā seno tautu dzīves liecības, kulta koku saknes un dzidrās svētavotu acis. Šai vietā es gribu veidot templi, kur cilvēks varētu apstāties, vērot un domāt.

Nākotnes vīzijā te redzu akmeņus, kas attēlo Latvijas dabu ar bērzu birzīm, strautiem un rudzu statiem. Bet jau šodien ābeļdārzā starp zilajām lupīnu svecēm savu dzīvi dzīvo vairāk nekā trīsdesmit akmeņu, kas veido mentālo meteorītu ekspozīciju.

Un jau šodien var klausīties daudzbalsīgus putnu korus un individuālos izpildītājus jaunatklātajā gravā, kur netrūkst ne mūžvecu ozolu un vītolu, ne šmaugu kastaņu, kas izaugušas līdzās muižas laikos stādītajām milzu kastaņām. Zaļoksnajā pamežā zied un smaržo redzētas un neredzētas puķes. Bet jūlijā vēršoties vaļā lielie zilie zvaniņi, kuru te ir tik daudz kā pasakā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeja direktors Ojārs Feldbergs, arī īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Abavas ieleja” padomes loceklis (skat. Ministru kabineta rīkojumu 5.lpp.)

Aiz dzīves šūpolēm — Tempļa kalns

Mūžveco elkuliepu cilvēki bijīgi nocēluši sānis, bet no celma aug jaunas atvases Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Cauri gravai līkumu līkumus met strautiņš, kurā saulainā dienā tīri cilvēki varot redzēt princeses zelta matus