INFORMĀCIJA

Sieru, sieru, alu, alu,

Nu ir Jāņi sētsvidū!

Rolands Bārenis, akciju sabiedrības “Aldaris” Komunikāciju un informācijas dienesta vadītājs,

Irēna Pabērza, Rīgas piena kombināta 1. ražotnes vadītāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Jānīts alu padarīja

Saldu, saldu, gardu, gardu.

Kur mēs Jāni guldīsim,

Saldu alu padarījšu?

Ko tad nu vēl, ja ne alu mēs atminamies, tuvojoties vasaras saulgriežu svētkiem, un kur tad nu vēl, ja ne “Aldarī” alu dara augu gadu. Tas, ka Līgo vakarā malku alus nobaudīs vai ikviens latvietis, ir skaidrs, bet — kā svētkiem gatavojas šī dzēriena darītavā? Vai, gaidot lielākos vasaras svētkus, tiek ražota kāda īpaša alus šķirne Jāņiem? Par to “Latvijas Vēstnesim” pastāstīja akciju sabiedrības “Aldaris” Komunikāciju un informācijas dienesta vadītājs Rolands Bārenis :

— Speciāli Jāņu alu mēs neražojam. Mēs atļaujam katram cilvēkam izvēlēties un baudīt svētkos to alus šķirni, kādu viņš pats vēlas. Produkcija, ko mēs ražojam, piedāvā ļoti plašu klāstu — sākot no vieglā, gaišā alus, piemēram, “Aldara Pilzenes”, līdz pat tumšajam, smagajam “Aldara Latvijas” un “Aldara Portera” alum.

— Vai jūsu uzņēmumā nekad nav domāts par īpašu Jāņu alus izveidošanu?

— Jauna alus šķirne — tas ir ļoti nopietni. Tas aizņem milzu laiku — izvērtēt un noteikt, kā būtu jāgaršo Līgo svētku, Jāņu alum. Šim alum jāgaršo tā, lai katrs, kas to nobauda, teiktu:jā, tas ir īsts Jāņu alus. Kad jaunā šķirne tiek izveidota, sākts ražot, sākas darbs ar pircēju. Kopumā tas ir ļoti sarežģīts un nopietns process. Un vēl — ražot alu tikai šiem svētkiem, zinot, ka tā realizācija varētu būt tikai divas nedēļas?... Protams, tad neizslēdzam iespēju, ka varētu tikt izveidots īpašs Jāņu alus, bet šogad tādu mēs saviem patērētājiem nepiedāvājam. Un, cik zinu, Latvijā neviens neražo alu īpaši vasaras saulgriežiem.

— Taču uz Ziemassvētkiem “Aldaris” piedāvāja “Ziemassvētku alu”, tāpat arī ir bijis alus Lieldienām...

— Jā, bija, bet tā bija tāda alus šķirne, ko mēs jau ražojam. Savādāka bija tikai etiķete.

— Vai, tuvojoties saulgriežiem, palielinās alus realizācija?

— Teorētiski tā vajadzētu būt. Taču alus patēriņu visjūtamāk iespaido laika apstākļi. Piemēram, pagājušā gada karstajā augustā alus realizācija bija daudz lielāka nekā aukstajā jūnijā ar lietainajiem Līgo svētkiem. Ja cilvēki Līgo vakarā netiek ārā no dzīvokļiem, ja nededz uguskurus, tad — kāda līgošana? Un, ja arī Jāņu diena ir lietaina, tad alus dzeršanas gandrīz nav.

— Kurās valstīs vēl vasaras saulgriežos tradicionāli lieto alu?

— Lielākā vai mazākā mērā vasaras saulgriežus svin visas pasaules tautas, taču tādas šo svētku saistīšanas ar alus dzeršanu kā Baltijā gan laikam nav nekur citur — ne Skandināvijā, ne Eiropā.

— Vai “Aldaris” piedāvā savu alu nobaudīt saulgriežu laikā arī citās Baltijas valstīs?

— Maijā mēs rīkojām savas produkcijas prezentāciju Lietuvā. Pamazām kļūstam zināmi arī Igaunijā. Tirgus atrašana kaimiņvalstīs vairs nav politiska problēma — ir noslēgts līgums par brīvo tirdzniecību. Tā nav arī ekonomiska problēma, bet drīzāk gan psiholoģiska barjera. Mēs zinām, ka Latvijā ar savu produkciju “Aldaris” piepilda 57 — 60 procentus tirgus. Bet — kāda tirgus daļa procentuāli mums pieder Baltijas valstīs? Baltijā mēs neesam lielākie alus ražotāji, mūs nedaudz apsteidz “Utenos Gerimai” alus darītava Lietuvā. Bez “Utenos Gerimai” kaimiņvalstī ir vēl divas spēcīgas alus darītavas: “Kalnapilis” un “Švyturys”. Lietuviešu tirgus daļa Baltijas valstīs ir stipri liela. Pamazām mēs sākam pārvarēt psiholoģisko barjeru un cenšamies iekļūt Baltijas tirgū, pētām tā īpatnības.

— Vai meklējat tirgu arī citur?

— Tirgus izpēte un iekarošana nav vienkāršs process, un tas arī nav vienīgais, ar ko nodarbojamies. Akciju sabiedrība “Aldaris” ietilpst uzņēmumā “Baltic Breverages Holding” (BBH), kurā vēl bez mūsu darītavas ir Krievijas alus darītavas “Baltika”, “Jarpivo” un “Taopin”, Ukrainas “Slavutich”, Igaunijas “Saku”, Lietuvas “Kalnapilis”. BBH īpašnieki ir somu alus darītava “Hartwall” un zviedru uzņēmums “Pripps”, kas savukārt pieder norvēģu alus darītavai “Ringness”. Tās ir īpatnējas attiecības, un to stāstu tādēļ, ka 75 procenti “Aldara” akciju pieder BBH. Mūsu pašu uzņēmuma darbiniekiem pieder 25 procenti akciju.

Tūlīt, 1. jūlijā, būs apritējuši pieci gadi, kopš mēs atrodamies BBH. Un tas, ko mēs esam paveikuši šajos piecos gados, ir bijis liels darbs. Varētu tikai vēlēties, lai daudz vairāk Latvijas uzņēmumu būtu nonākuši tādos apstākļos, kādos esam šobrīd mēs. Nesalīdzināmi ir cēlusies produkcijas kvalitāte. Līdz nepazīšanai mainījusies izpratne par to, kāda vieta ir uzņēmumam tirgū, kā jānotur uzņēmuma prestižs, kādā veidā ar produktu tirgū jāiekļūst, kā jāveic un jāseko realizācijai. Ilgs laiks pagāja, līdz sākām saprasties ar ārvalstu kolēģiem — mums bija pilnīgi atšķirīga daudzu jēdzienu un procesu izpratne.

Politiskie lēmumi: iestāšanās ES ir jāpiepilda ar praktiskām lietām. Politiķiem patīk process, taču politiskie lēmumi ir jāpiepilda ar konkrētu produkciju. Tādēļ mēs uzņēmumā daudz domājam par ES lietām.

Jau otro gadu nodarbojamies ar Eiropas standartu ieviešanu, konkrēti ar ISO — 9001. Tas ir vissarežģītākais no visiem standartu veidiem, un ceru, ka nākamā gada 1. ceturksnī mēs to saņemsim. Tā ir kvalitātes sistēma, kas nav tikai “uz papīra” (kā bija padomjlaikos), bet gan visaptveroša sistēma, kas kontrolē ikkatru darbinieku uzņēmumā, ikkatra darbinieka profesionalitāti, ētiku, lojalitāti, apziņu pret kolektīvu, uzņēmumu, vidi, pret valsti un sabiedrību. (Nenoliedzami, svarīgs ir pašnovērtējums.) Un kvalitāte ir izmērāma, to mēs esam sapratuši. Par auditsabiedrību izvēlējāmies “LLoyd's Register”, un šis nosaukums jau runā pats par sevi.

No 1. aprīļa “Aldaris” ir uzņemts EFQM (European Fund of Quality Management) — Eiropas kvalitātes vadības fondā. Mēs esam pirmie no Baltijas valstīm, kuri EFQM ir uzņemti par biedriem — līdzās “British Post”, “Mercedes” un līdzīgām stabilām kompānijām no visas pasaules. Taču atrašanās šajās pasaules kvalitātes organizācijās pati par sevi neko nedod mūsu produkcijas kvalitātes uzlabošanai. Apziņai — noteikti. Un tas ir arī stimuls izveidot kvalitātes kontroles mehānismu.

Runājot par tirgu visās valstīs, kurās ir mūsu akcionāri, — mēs uz turieni vedam ļoti maz. Pārdot nelielu daudzumu nenozīmē to pašu, ko eksportēt. Eksports ir daudz nopietnāka lieta, nekā mēs esam pieraduši par to domāt. Tas saistīts ar milzum lielām formalitātēm — atbilstošai tirgus izpētei (reklāmai, uzņēmuma popularitātes celšanai jārēķina apmēram puslatu lieli izdevumi uz vienu iedzīvotāju), pareizam un katras valsts prasībām atbilstošam marķējumam, materiāliem, ar eksportu saistītiem izdevumiem utt. Ja valstī ir 9 miljoni iedzīvotāji, tad viņu pieradināšana pie mūsu preces vien prasīs 4,5 miljonus latu, nemaz nerēķinot pārējo. Tādēļ izvest tik mazus apjomus, kādus mēs varētu pārdot (un galvenokārt tikai mūsu tautiešiem klaidā), vienkārši neatmaksājas. Tādēļ šobrīd mums ir jānotur stingras pozīcijas jau esošajā Baltijas tirgū, un mēs nedaudz eksportējam uz Uzbekistānu un Kazahstānu. Nopietni domājam par Krievijas tirgu.

— Jūs visu gadu dzīvojat alus gaisotnē. Vai tas nozīmē, ka visu gadu ir Jāņu sajūta?

— Domāju, ka jūs arī visu laiku nejūtaties kā intervijā. Jā, ir darbā spriedze, saistīta ar alu, bet tas ir sekundāri. Pats galvenais ir — sekot iepriekšējās dienas noietam. Jo no noieta, šī abstraktā skaitļa, mēs visi esam atkarīgi — peļņa, izdevumi u. c., un šis skaitlis interesē ikvienu darbinieku. Mēs tieši esam atkarīgi no ekonomiskās situācijas valstī, iedzīvotāju situētības. Tā kā mūžīgās Jāņu sajūtas nav, īpaši ziemā, kad produkcijas noiets tradicionāli noplok. Jāņu sajūta ir Jāņu laikā, kad daudzu pasākumu rīkotāji lūdz mūsu dalību un atbalstu.

— Kā jūs uzņēmumā svinēsit saulgriežus?

— Pie konveijera nestrādās neviens. Uzņēmumu brīvajās dienās slēgsim, strādās vienīgi tie cilvēki, kuri to nevarēs nedarīt — apsardze, dežurējošie speciālisti utt. Kopīgas svinēšanas uzņēmumā nebūs, ja nu vienīgi visi satiksimies Mežotnē paziņģēt.

— Kāda ir labākā piedeva alum un ugunskuram?

— Tradicionāli — ķimeņu siers, bez kura iztikt nav iespējams. Tam jābūt noteikti. Taču neatņemamai piedevai ir jābūt kādai zivij: dzīvojam taču pie Baltijas jūras. Būtu labi, ja Jāņos varētu iztikt bez šašlika, jo tas ir nelatvisks rituāls. Arī sautēti kāposti (kaut arī mūsu iemīļoti un tik tautiski), bet — tad saimniecei jāgrozās pie plīts. Jāņos jābūt tādām uzkodām, kuras jau iepriekš var sagatavot un īstajā brīdī uzlikt galdā — kopā ar iepriekš izbrūvētu alu.

— Ko jūs novēlētu mūsu lasītājiem Jāņos?

— Lauku iedzīvotājiem, kuriem šobrīd klājas visgrūtāk, gribētu novēlēt sēt miežus. Tā ir nelietība, ka Latvijas alus rūpniecība šo dzērienu neražo no Latvijas miežiem. Alus darīšanā mēs esam spēcīgi, tādēļ zemkopju “niša” varētu būt miežu druvu kopšana.

Politiķiem gribu novēlēt padomāt par to, kā mēs visi sevi kopā un katrs atsevišķi redzam Eiropas Savienībā. Jo vajag ne tikai domāt par procesu un būt procesā, bet arī zināt, kādi konkrēti soļi jāsper, lai šo procesu piepildītu.

Pilnīgi visiem gribu novēlēt — mācīties. Bez zināšanām mēs nekur netiksim.

— Ko jūs dziedāsit Jāņos ar alus kausu rokā?

— Bez tradicionālajām Līgo dziesmām, ko vēl ir laiks pamācīties, dziedāšu līdzi grupas “Parlaments” ierakstam, jo šīs dziesmas ir kļuvušas par mūsu dziesmām — turklāt ne tikai “Aldarī” un ne tikai ar alus kausu rokās.

Jāņa māte sieru sēja

Deviņiema stūrīšiema.

Šim stūrītis, tam stūrītis,

Jānim siera viducītis.

Bet — kā top “Ķimeņu siers”, ko ikdienā augu gadu mēs mēdzam saukt par Jāņu sieru? Rīgas piena kombināta 1. ražotnes vadītāja Irēna Pabērza pastāstīja, ka viņas vadītajā cehā, kas ir visvecākā ražotne visā modernajā kombinātā — tā darbojas kopš 1964. gada, ražo visa veida biezpiena izstrādājumus — mājas sieru, sieriņus, biezpiena tortes, tajā skaitā arī “Ķimeņu sieru”. Kādu laiku “Ķimeņu sieram” bijusi atpūta no Rīgas piena kombināta — tas ražots Suntažos. Taču pēc vecās ražotnes atjaunošanas tas atkal pārcēlies uz savu iepriekšējo mājvietu.

— “Ķimeņu siers” ir skābpiena produkts,— teica Irēna Pabērza.— Uz šī skābpiena siera bāzes mēs ražojam sieru ne tikai ar ķimeņu piedevām, bet arī ar šampinjoniem, dillēm, papriku un bekonu. Pagājušajā gadā visus šos viena tipa sierus sākām eksportēt uz Pēterburgu un Baltkrieviju. Kaimiņzemēs vislabākais noiets ir sieram ar papriku un šampinjoniem, bet Latvijā tomēr visiemīļotākais ir siers ar ķimenēm.

— Kā top “Ķimeņu siers?”

— Vispirms vannā iepilda svaigu vājpienu, tad to nedaudz uzsilda, pieber noteiktajā receptūrā paredzētu biezpiena daudzumu, atkal silda, līdz atdalās suliņas, un tad tās uz siera drēbes notecina. Kad biezpiens ir atdzisis, to pilda maisītājā un pievieno paredzētās piedevas: olas, sviestu, krējumu, sāli un ķimenes. Tad visu maisa, līdz izveidojas vijīga masa, kas atkal ir jānotecina. Pēc tam šo masu pilda apaļajās raksturīgajās formiņās, ievieto aukstuma kamerās līdz tās pašas dienas vakaram. Vakarā no formiņām izņem, no rīta fasē vakuuma maisiņos, nosver un — uz veikaliem.

— Vai tā ir īpaša siera ražošanas līnija?

— Nē! Šī siera gatavošana ir smags roku darbs. Cik zinu, visās daudzajās šī siera ražotnēs Latvijā to gatavo tikai un vienīgi ar rokām. Pirms vairākiem gadiem bija mēģinājums Gaļas un piena inženiercentrā Rīgā uzstādīt automatizētu “Ķimeņu siera” ražošanas līniju, bet tas cieta neveiksmi. Acīmredzot “Ķimeņu siers” prasa gādīgas rokas un īpašu attieksmi. “Ķimeņu sieru” vienā maiņā ražo seši darbinieki.

— Vai vēl kādā valstī cieņā ir `Ķimeņu siers”?

— Domāju, ka nē. Tas ir ļoti nacionāls produkts. Līdzīgu sieru ražo arī Lietuvā, bet tas tomēr ir savādāks. Šādu sieru neesmu sastapusi nekur ārpus Latvijas.

— No kurienes nāk šī recepte, un kāpēc latvieši vasaras saulgriežos tā alkst šķēlītes siera ar ķimeņu garšu?

— Domāju, ka tā ir tikpat sena recepte, cik senas ir Līgo svinēšanas tradīcijas. Siers, ugunskurs, alus, auglības kults ar nelielu skumju piegaršu — atvadām no Saulītes, tie ir tēvutēvu rituāli, kas liek mums Jāņu laikā kļūt nemierīgiem. Tāds pats rituāls ir siera ripulis — kā ripojoša saule, kaut agrāk esot sieti deviņstūru sieri, kā vēsta mūsu dainas.

— Vai “Ķimeņu siers” nekad nav lepojies ar citādu nosaukumu?

— Jā, ir gan. Ir pat bijis speciāls “Jāņu siers”, ko ražoja Iecavā, bet tam bija citāda tehnoloģija.

— Tātad “Ķimeņu siers” vienmēr garšo vienādi?

— Tā vajadzētu būt, un siera garša īpaši arī nemainās. Taču mēs, speciālisti, jūtam, ka atkarībā no izejvielām sieram ir nianses, ko varbūt nepamana pircēji. Arī sienot sieru mājās, vienai un tai pašai saimniecei tas vienmēr iznāk nedaudz savādāks.

— Varbūt siera garšu ietekmē arī saimnieces garastāvoklis?

— Nu noteikti. Un uz Jāņiem tas neapšaubāmi garšo vēl labāk nekā citudien.

— Vai Jāņu laikā “Ķimeņu sieru” pērk vairāk nekā pārējā gada laikā?

— Tā ir, noiets palielinās desmitkārt. Mēs nespējam tik daudz saražot, cik liels ir pieprasījums tepat, Latvijā, nemaz nerunājot par iespējamu šī siera eksportu. Ilgstoši “Ķimeņu sieru” uzglabāt nevar, tā realizācijas laiks ir 25 dienas, tā ka uzkrājumus izveidot nav iespējams nedz uzņēmumā, nedz arī katram savā ledusskapī. Dienā saražojam apmēram tūkstoš siera ritulīšu. Pagājušā gadā saražojām 134 tonnas skābpiena siera, un tajā skaitā 60 tonnas bija siers ar ķimeņu piedevām. Pagājušā gada jūnijā izgatavojām 14 tonnas “Ķimeņu siera”, šogad šis skaitlis būs nedaudz lielāks — apmēram 16 tonnas.

— Tad dažai saimniecei iznāk Jāņu sieru pašai siet...

— Domāju, ka kārtīga saimniece tā arī dara un daudz pa veikaliem neskraida.

— Tad jau arī jūsu ražotnē šie svētki ir viskarstākais darba laiks un arī pašu Līgo dienu iznāks pavadīt, ražojot sieru?

— Pirms svētkiem strādājam divpadsmit stundas un dienā vārām piecus vārījumus. Un arī Līgo dienu strādāsim visu, bet Jāņu dienā tikai vienu maiņu. Mums pašiem ir savs Jānis, ko mēs noteikti apsveiksim ar skaistu vainagu un lielu, lielu siera rituli. Tā ka arī šeit, cehā, līgo dziesmas skanēs.

— Kopā ar alu?

— Darba laikā nē, bet pēc tam — kā citādi. Latvijā ražoto, jo — vai tad vasaras saulgriežos var neiebaudīt malku alus?

— Un kādas dziesmas Līgo vakarā skandēsit?

— Jānīt's nāca pa gadskārtu

Savus bērnus apraudzīt!

Jāņi ir visjaukākie svētki, kad dziesmas pašas prasās izdziedamas.

— Ko jūs gribētu vasaras saulgriežos teikt mūsu lasītājiem?

— Lai kaut reizi gadā — šajos svētkos — cits citu nešaustītu. Lai ir priecīgi, kā Jāņos tas pienākas!

Vēlot skaņu līgošanu visiem — gan lauku ražotājiem un pārstrādātājiem, gan mūsu lasītājiem,—

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore

Irēna Pabērza

Rolānds Bārenis