ATCERES. ATGĀDNES

“Šis laikmets aizvien ir cēlies augšā...”

Pārdomas Varoņu piemiņas dienā

Pēc neatkarības atgūšanas atsākot nacionālās, patriotiskās audzināšanas darbu mūsu aizsardzības spēkos un mācību iestādēs, nedrīkst palikt neizmantots milzīgais tautas pašapziņas, varoņgara skaidravots – latviešu strēlnieku kauju gaitas.

Taisnība ir rakstniekam Edvīnam Mednim, kurš rakstīja:

“Mūsu pirmo nacionālo cīņu laikmets, ko bieži vien mēģināts ierakt aizmirstības smiltājā, par spīti tam aizvien cēlies augšā. Mīti, kas radīti strēlnieku noliegšanai, pārvērtušies dižās, brīnumainās leģendās.”

Atcerēsimies kaut vai Hindenburgu, kurš latviešu strēlnieku bataljonus nosauca par astoņām spožām zvaigznēm pie krievu bezcerības pelēkajām politiski militārajām debesīm. Noņemot veto okupāciju gados aizliegtām vēstures liecībām, spilgtām daiļliteratūras un memuāru grāmatām, tā laika notikumi guvuši jaunu, padziļinātu nozīmi, Ziemassvētku kauju dārdi pievienojušies daudzu citu vēlāku, arī Cēsu kauju dunoņai.

Tas jāatceras 22.jūnijā, ko Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā atzīmēja kā Varoņu piemiņas dienu (šajā datumā 1919.gadā sākās izšķirošais latviešu un igauņu vienību pretuzbrukums, kas deva smagu triecienu visagresīvākajiem interventu spēkiem). Strēlnieku iedvesmotiem kalpakiešiem un ziemeļniekiem apvienojoties, dzima Latvijas armija.

Latviešu un igauņu vienību pretuzbrukumā izšķiroša nozīme bija arī ģenerālim Ernestam Pederam (1879—1932), kas 1919.gada sākumā kļuva par igauņu armijas divīzijas komandieri un uzņēmās frontes vadību no Ainažiem līdz Apei. Maija beigās ģenerāļa Pedera vadītās vienības atbrīvoja no lielinieku (kā toreiz teica) spēkiem Valmieras, Limbažu un Smiltenes apkaimi. Kopš jūnija sākuma līdz jūlijam viņš vadīja igauņu pastiprinātās 3.divīzijas un Latvijas armijas 2. Cēsu kājinieku pulka un divu bateriju kaujas ar landesvēru un dzelzsdivīziju. Ar viņa vārdu saistās cīņas Cēsu apkaimē no 19. līdz 22. jūnijam, kā arī pie Juglas no 27.jūnija līdz 3.jūlijam.

Zīmīgi ir “Daugavas Vanagu” mēnešraksta redaktora Viļa Haznera vārdi ASV 1965.gadā, atzīmējot latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas pusgadsimtu:

“Mūsu brīvības cīņās piedalījās 70% no toreiz jau “veco strēlnieku” virsnieku korpusa. Tie bija mūsu cīņu vadītāji, mūsu brīvības kara uzvarētāji. 22 gadus viss vairums no tiem bija vadošos amatos mūsu armijas un valsts dzīvē. Liels vairums no strēlniekiem pazuda Baigajā gadā... un atkal liels vairums no tiem piedalījās mūsu valsts neatkarības atjaunošanas cīņās Latviešu leģionā. Ir pagājuši laiki un gadi, ir palikusi lielā Strēlnieku, Brīvības cīņu un Leģiona dienu brālība. Mēs dzīvojam lielajai brīvības mūžībai, un tai gala nav nekad.”

Šo domu jubilejas numuros tālāk risināja Edvīna Medņa, Viļa Lesiņa un Hermaņa Kreicera raksti, uzsverot, ka vairāk vai mazāk apzināti par savu valsti cīnījušies latviešu strēlnieki, gan viņu nesto karogu vienā pusē bija likti toreizējās atkarības mesli, taču otru pusi jau rotāja tautas brīvas gribas izpaudums: tā bija uzlēcoša saule ar šķēpiem, zobenu vai ozolzariem un tādi uzraksti:

“Nebēdājiet, karavīri, sidrabota saule lec!”, “Tēvuzemes mīlestību pirksim mēs ar asinīm”, “Uz ežiņas galvu liku” vai pat nacionālās himnas ievadvārdi: “Dievs, svētī Latviju!”

Tā pati uzlēcošā saule ar pāri liktu šķēpu rotāja arī strēlnieku krūšu nozīmes. Veltīgas neesot bijušas arī asiņainās cīņas svešzemju pilsoņkara frontēs. Ja uzvarētu “nedalāmā” Krievija, tad skaidrs, ka neatkarīgas Latvijas nebūtu. Kaudami “tautu cietuma” ģenerāļus, latviešu strēlnieki netieši līdzinājuši ceļu mūsu (un arī citu mazo tautu) neatkarībai. Neesot bez pamata versija, ka toreizējais sarkanarmijas virspavēlnieks Jukums Vācietis it kā ar nolūku apturējis sarkanos pie Ventas, lai Latvijas valdību un Oskara Kalpaka bataljonu neiedzītu jūrā.

Varbūt tas bijis viens no “nāves grēkiem”, kas prasīja Vācieša un tūkstošiem citu strēlnieku dzīvību Staļina moku pagrabos. Par veikumu, kam līdzīgu grūti atrast, jāuzskata pirms Latvijas proklamēšanas izveidotie Imantas un Troickas pulki (ap 2000 strēlnieku), kuri, ar kaujām un lielām grūtībām sķēršojuši Sibīrijas plašumus, no Vladivostokas pēc garas odisejas apkārt zemeslodei atgriezās Latvijā.

“Strēlnieku varoņu gaitas bija pirmās dzirkstis, kas aizdedzināja latviešu pašapziņas ugunskuru, kura liesmās tagad sildās visa latviešu zeme.” — tā 1936.gadā “Jaunākajās Ziņās” savu apskatu “Strēlnieki latviešu rakstniecībā” ievadījis Pēteris Aigars. Strēlnieku laikmets, tā atbalsis literatūrā kā pērkona grāvieni klīdinājuši dekadences, korupcijas un krīzes stagnācijas piesmakušo gaisu. Katram Latvijas pilsonim, topošajam karavīram esot patriotiskais pienākums pārlasīt šo seno varoņcīņu tēlojumu, būt atkal tuvu ar mūžībā aizgājušiem cīnītājiem.

Dzejnieks lasītājiem ieteicis daudzu lielo cīņu dalībnieku atmiņas, kā vērtīgākās minot ģenerāļa K.Gopera “Strēlnieku laikus”, ģenerāļa R.Bangerska “Latviešu strēlnieka ērkšķaino gaitu”, J.Porieša “Sāpju ceļu”, J.Kaktiņa “Varoņu sejas”, E.Medņa monogrāfiju par pulkvedi F.Briedi, V. Damberga, J. Spriņģa, V.Branka tēlojumus, kopkrājumu “Daugavas sargi” (par cīņām pret Bermontu) u.c. Atzīmēta raksturīgā sakritība, ka tāpat kā Annas Brigaderes (romāns “Kvēlošā lokā”), arī pirmie viņas balvas saņēmēji Jānis Medenis un Aleksandrs Čaks (varoņpoēma “Mūžības skartie”) ir rakstījuši par strēlniekiem.

“Mazajās piezīmēs” (1916) Kārlis Skalbe secināja:

“Šajās dienās mēs esam palikuši par daudz ko nabagāki, bet topam bagātāki ar cerībām. Tautas dzīve palpašinājusies, viņas spēks ir atraisījies. Kad es naktīs dodos ceļā, es uzmeklēju ar acīm pie debesīm strēlnieku, un man liekas, ka es piederu pie kādas cēlākas cilts, kurai liels mērķis priekšā.”

Kārļa Skalbes dzejas grāmata “Daugavas viļņi”, kas rakstīta tajā sajūsmas laikā, ir pilna strēlnieku varoņgara. Izlasot balādi “Krišs Dzelzgalvis”, ik latvietis vēl pēc 100 gadiem gūtu skaidru priekšstatu par to, kas bija latvju strēlnieks. Arī Jānis Akuraters (romāns “Ugunīgie ziedi”) Aleksandrs Grīns (romāns “Dvēseļu putenis”), Edvarts Virza , Aleksandrs Plensners, Edvīns Mednis, Edvarts Tūters, Augusts Laiviņš (luga “Zvaigžņu pulki”) un daudzi citi ir vairākus gadus staigājuši pelēkos strēlnieku mēteļos un dzirdējuši, kā krāc granātu negaiss, sēc ložu spieti, vaigu vaigā skatījuši un izjutuši laiku, kad zobens un lira slēdza ciešu draudzību, un tādēļ viņi devuši literatūrā iezīmīgākos strēlnieku tēlus.

Par strēlniekiem rakstījuši arī Vilis Plūdons, Fricis Bārda (balāde “Parole”), Jānis Kārkliņš, Viktors Eglītis, Mārtiņš Zīverts (luga “Tīreļpurvs”), Rainis (“Daugava”), Valdemārs Skaistlauks (dzejoļu krājums “Tālās ugunis”, 1924), Andrejs Eglītis, Vitauts Ļūdēns, Māris Čaklais u.c.

Īpaši nozīmīgas un neaizstājamas ir grāmatas par strēlniekiem un viņu gara mantiniekiem, ko izdevuši mūsu tautieši ārzemēs okupācijas laikā, kad vēsturiskā patiesība tika slēpta un vajāta. Ģimenēs, kur aug nākamie tēvijas sargi, karavīru bibliotēkās blakus Latvijā izdotajiem dokumentālajiem pētījumiem — grāmata “Lāčplēša kara ordeņa kavalieri”, T.Jundža — par aizsardzības stratēģiju, H.Stroda — par latviešu nacionālajiem partizāniem —allaž goda vietā turams svešatnes latviešu vērtīgais pienesums: vēsturnieku E.Dunsdorfa, U.Ģērmaņa, J.Ezergaiļa, A.Plensnera grāmatas, V.Kārkliņa romāns “Zelta zvans”, L.Auzānes lugas, dzejoļi, monogrāfija “Ģenerālis Auzāns”, R. Bangerska “Mana mūža atmiņas”(4 sējumi), kopkrājums “Latviešu strēlnieki mūžības gaismā”, M.Peniķa “Latvijas atbrīvošanas kara vēsture” (2 sējumi), A.Krīpēna “Kalpaka bataljons un Baloža brigāde”, A. Silgaiļa “Latviešu leģions”, O. Freivalda “Kurzemes cietoksnis” (2 sējumi), J. Sudrabiņa “Nīcības viesuļos”, M.Vētras , T.Lasmaņa, A. Ikstena, T.Zeltiņa atmiņas , K.Upīša “Pulkvedis Briedis Golgatas gaitā” u.c.

Nule Kanādā iznākusi E.Priedīša plašā vēstures uzziņa “Latvijas valsts apbalvojumi un Lāčplēši” (50 eksemplārus autors laipni dāvinājis Latvijas skolām). Ir jau viegli kritizēt, vispārināt trūkumus, vietā vai nevietā pārmest jaunatnei vienaldzību, aizraušanos ar “ziepju operām”, tulkoto kriminālsēnalu plūdiem, vēl nereti sastopamo izvairīšanos no dienesta, savas zemes aizstāvja pienākumu pildīšanas.

Daudz vērtīgāk ir meklēt un rast ceļus, kā ar jaunajiem, mūsu dēliem un mazdēliem, uzsākt abpusēji rosinošu, iejūtīgu sarunu par iztekām un saknēm, ieteikt un pasniegt īstajā brīdī īsto, visvairāk vajadzīgo grāmatu par paaudzēm, kas lielo pārbaudījumu un ciešanu skaidrotas un celtas “ar gaišu , ticības pilnu skatienu tver Latvijas rītdienu tādu, kādu to gara acīm skatīja Ložmetēju kalna, Nāves salas un Tīreļpurva, Ventas, Gaujas un Daugavas varoņi” (V.Lesiņš).

Tādas pārdomas man radās, sagaidot Varoņu piemiņas dienu, noliekot un iededzot svecīti pie Mūžīgās uguns Brāļu kapos.

Valdis Rūja

Pulkvedis Jorģis Zemitāns, kurš kā kapteinis Latvijas Pagaidu valdības uzdevumā ieradās Rēvelē (Tallinā) 1919.gada sākumā, lai veiktu valstiski svarīgus uzdevumus

Raunas upes tilts, uz tā igauņu bruņotais vilciens, kas atbalstīja kopīgās cīņas

Ģenerālis Ernests Peders, igauņu vienību pavēlnieks latviešu un igauņu kopīgajās brīvības cīņās

Ģenerālis Johans Laidoners, igauņu armijas virspavēlnieks mūsu tautu brīvības karā