Runas. Referāti

Nemainīgas ir vērtības izglītībā

Pedagoģe Laima Geikina:

Šodien iezīmējusies tendence, ka runāt par ētiku un morāli ir kļuvis par politiskās elites prioritāti, savukārt pārējās sabiedrības daļas pienākums ir rīkoties, ievērojot elites deklarētās morāles normas. Kārtējā Saeimas deputāta vai valdības pārstāvja filosofēšana par morāles tēmām, klausītājā, kas ikdienā pret paša gribu nemitīgi nonāk morālo dilemmu priekšā, sāk izraisīt alerģiskas reakcijas.

Man, ierindas skolotājai, katru dienu stāvot sabiedriskā transporta draudīgā konduktora priekšā, ik brīdi ir jāizvēlas starp puskukulīti maizes maniem trim bērniem vai nopirktu biļeti, lai aizkļūtu līdz darbam, par kuru saņemu atalgojumu pārkvalifikāciju veicoša bezdarbnieka pabalsta līmenī. No televīzijas ekrāna mani aicina izvēlēties: būt bagātai vai nabagai. Es izvēlos bagātību un noticu, ka, paaugstinot savu kvalifikāciju, neskraidot no skolas uz skolu, paliekot uzticīga radošai pieejai pret darbu un sadarbojoties ar skolēnu viņa personības attīstības interesēs, nopelnīšu pietiekami, lai pabarotu, izskolotu un attīstītu arī savus personiskos bērnus. Vieglprātīgā auša! Tirgus ekonomikas attiecības tikai vārdos attiecas arī uz izglītības un kultūras sfēru. Līdzko par padarīto darbu, kas ir mana, skolotāja, prece, ko pārdodu valstij, prasu man pienākošos samaksu, tā tiek parādīti normatīvie akti, kas paredz tā dēvētos griestus manām finansiālajām prasībām. Skolotājs ar ilgu darba stāžu neatkarīgi no profesionālā izglītības līmeņa un attieksmes pret darbu saņem nemainīgus “griestus”. Kur paliek izvēle? Izvēlē pastāv: vai nu palikt izsalkušam ideālistam, vai daļēji pārtikušam haltūristam, jo, strādājot divas slodzes, kvalitatīvi veikt savus pienākumus nav iespējams.

Šis piespiedu amoralitātes stāvoklis veicina morālā relatīvisma strauju izplatīšanos sabiedrības apziņā. Inteliģences vidū ir aizsākušās runas par morāles pārāk normatīvo raksturu. Jā, valsts noteiktās likuma normas nepiespiedīs vecākus godprātīgi un ar pilnu atbildību rūpēties par saviem bērniem, skolu — kļūt humānākai, valsti — kļūt demokrātiskākai. Atklāts paliek jautājums — vai izsalkušas mātes izmisumā nozagts maizes klaips nav zādzība? Varbūt apziņa, ka nespēšu pienācīgi pabarot tikko aizsākušos dzīvību manī, dod tiesības nogalināt?

Tāpat kā fiziskajā pasaulē, arī gara pasaulē pastāv objektīvi likumi, kurus nebūtu ieteicams pārbaudīt katram uz savas ādas. Vai kāds no mums mēģinās ignorēt objektīvi eksistējošos dabas likumus un lēks no daudzstāvu nama lejā, mēģinot pierādīt, ka zemes pievilkšanas spēks kādā no mēģinājumiem nedarbosies? Vai kāds no vecākiem mierīgi noskatīsies, kā viņa lolojums gatavojas pierādīt pats sev, ka ir putns, un spēs pārvarēt šos objektīvos dabas likumus? Kādēļ mēs tik vieglprātīgi izturamies pret objektīvām morāles patiesībām, kas cauri gadsimtiem ir cilvēces pārbaudītas, un pieredze rāda, ka to ignorēšana cilvēka tikumību spēj sadragāt tāpat kā zemes pievilkšanas spēks viņa miesu. Jā, baušļi “tev nebūs zagt” un “tev nebūs nokaut” ir izteikti normatīvi! Tie ir ierobežojuši un neērti!

Kopš trešās atmodas sākuma skolā iezīmējas tendence mācību procesa audzinošo aspektu reducēt līdz klases audzinātāja pienākumiem izrakstīt liecības, uzrakstīt raksturojumu un pārbaudīt dienasgrāmatas. Ak, jā, un regulāri iekasēt skolas naudu. Ar 1993.gadu skolas kompetencē ir algot vai nealgot kultūras un audzināšanas darba koordinatoru. Un patiesi, audzināšanu veic vide, sabiedrība ar tās neformālajiem ieskatiem par morāli. Šeit vēlos atgādināt pirmās nacionālās atmodas laiku, kad skolas kļuva par nacionālās kultūras un garīguma centru. Kad latviešu inteliģences izcilākajām personībām bija goda lieta iet skolās un ikdienā kalpot savai tautai. Piekrītu, ne katrs spēj būt skolotājs, bet katra spēkos ir kļūt par savas bijušās skolas garīguma autoritāti, līdzdarbojoties jebkurā veidā. Skolotājiem jākļūst uzņēmīgākiem un, sadarbojoties ar Latvijas inteliģenci, jārīko izstādes, literāri lasījumi, jādāvina skolai grāmatas, jāsacer skolu himnas, veidojot skolēnos patriotisma jūtas pret savu skolu, tad jau arī veidosies patriotisma jūtas pret Latviju kopumā. Skolā šodien ir nepieciešams cilvēks, kas varētu uzņemties atjaunot skolas kā kultūras un garīguma centra tradīciju Latvijā. Nepieciešams cilvēks ar pedagoga un kultūras darbinieka izglītību, kas būtu spējīgs mērķtiecīgi veidot un koordinēt skolas kultūras un garīguma dzīves norises. Šobrīd nereti šādus pienākumus veic mācību pārziņi, katrs savā vecuma grupā, nereti tie ir cilvēki ar dažādiem pasaules uzskatiem, dažādu inteliģences pakāpi, dažādu attieksmi pret veicamo uzdevumu. Efektīvs rezultāts nav iespējams. Tādēļ neredzu iemesla pārmest jauniešu nepatriotisko uzvedību — Saeimas plenārsēžu zālē nosacīti sēž šo jauniešu vecāki un vecvecāki. Lai mana uzstāšanās nepaliktu kārtējās kritiskās runas līmenī, iersinu konkrētu rīcības plānu morālās izglītības jomā:

Skolās, kas atsacījušās no ārpusstundu darba organizatora, atjaunot kultūras un audzināšanas darba koordinatorus, kas mērķtiecīgi veidotu katras skolas garīgo un morāli psiholoģisko gaisotni atbilstoši konkrētās skolas vajadzībām. Izglītības un zinātnes ministrijai nodrošināt jau strādājošajiem šīs jomas speciālistiem iespēju apgūt iemaņas kultūras darba organizēšanā.

Atgriezties pie iepriekšējās valdības deklarācijā pieteiktā morālā izglītības modeļa : ētika — kristīgā ētika, stundu pāra, no kuriem viens skolēnam jāizvēlas obligāti. Lai gan šobrīd spēkā esošo valdības deklarāciju veidoja tie paši politiskie spēki, un, iespējams, tās pašas personības, kas iepriekšējo, tomēr savu attieksmi pret morālo izglītību valdība vairs neatklāj. Rodas iespaids, ka viss šai jomā jau ir paveikts. Kādēļ tad šī nepārtrauktā ētikas un morāles piesaukšana masu medijos?

Noslēgumā nedaudz par kristīgo izglītību. Vēsturiski kristīgā izglītība vienmēr ir bijusi morālās izglītības neatņema sastāvdaļa. To apliecina daudzas pedagoģiskās autoritātes. Eiropas Savienības valstīs reliģija organiski iekļaujas izglītības saturā. Dažādi ir mācību modeļi, un nevajadzētu tos mehāniski kopēt. Šobrīd Latvijā eksistē vismaz trīs kristīgās izglītības modeļi un mācību satura izstrādnes. Tiek veidoti priekšlikumi kvalificētu skolotāju sagatavošanai. Tādēļ šeit paveras lieliskas iespējas ministrijai uzņemties iniciatores lomu, Latvijas kristīgās izglītības modeļa radīšanai pieaicinot rezultatīvai sadarbībai kristīgo skolotāju profesionālās asociācijas un tradicionālās kristīgās konfesijas. Pieprasījums pēc kristīgās izglītības ir, un sadarbojoties ir jānodrošina piedāvājums.

Atcerieties, ka Latvijas himna iesākas ar vārdiem: “Dievs, svētī Latviju!”. Šodien ir nepieciešams dialogs. Dialogs starp politisko eliti un tautu, starp inteliģenci un pārējo sabiedrību, starp skolotāju un skolnieku, starp baznīcu un skolu. Dialogs nav iespējams bez savstarpējas iejutības, uzklausītprasmes un atbildētmākas. Bez dialoga šī valsts aizies bojā, nemaz nepiedzīvodama savu patieso atmodu. Lai uzsāktu dialogu, ir nepieciešama pretīmnākšana. Gudrākais piekāpjas. Ja Saeimas nams pulcē Latvijas simt gudrākās galvas, tad speriet soli pretī nesaprātīgai un politiski neizglītotai tautai! Lieciniet Latvijas tautai par savu moralitāti nevis ar vārdiem, bet ar darbiem! Tāpat kā mēs, visi pārējie.

...............................

Runa Latvijas inteliģences XII konferencē “Izglītība un kultūra laikmeta griežos” 1997. gada 17. jūnijā

Ir arī krievu skola Latvijā

Latvijas Krievu valodas un literatūras pasniedzēju asociācijas prezidente, Tautību konsultatīvās padomes locekle Dr. philol. Tatjana Liguta:

Diskusijā par izglītības sistēmu mūsu valstī attiecībā pret minoritātēm un mācību valodu izrādījās, ka vissarežģītākā un strīdīgākā ir krievu skolas problēma. Krievu skola tiek uzskatīta par padomju laiku mantojumu, tajā mācās dažādu tautību bērni. Tiek izdarīts secinājums, ka tā nemaz neesot mazākumtautības skola, bet tāda pati valsts skola, kur mācības latviešu valodas, valsts valodas, vietā notiek krievu valodā, kas tik un tā bērniem nav dzimtā. Tādai skolai nav tiesību pastāvēt, un jo ātrāk mācību valoda tiks mainīta uz valsts valodu, jo labāk.

Mēģināšu analizēt dažas problēmas no krieviski runājoša cilvēka pozīcijas.

1. Skola un kultūra. Krievu skola audzina bērnus krievu kultūras garā, kas ir pasaules kultūras ievērojama daļa un visas cilvēces vērtība. Krievu kultūra pieder nevis “folkloras”, bet “grāmatas” kultūras tipam, tā vairāk orientēta uz literatūru, grāmatu visplašākajā vārda nozīmē, nekā uz etnogrāfiju un folkloru. Tās veidošanā ir piedalījušies dažādu tautību cilvēki, kas sajuta sevi par krieviem.

Arī krievu skola orientējas nevis uz skolēnu un pedagogu etnisko sastāvu, bet uz krievu kultūras un valodas brīvo izvēli. Polietniskās valsts apstākļos, kāda ir Latvija, krievu skola audzina personību, kas pieder savai dzimtajai kultūrai un ir spējīga piedalīties savas valsts un apvienotās Eiropas atklātās multikulturālās sabiedrības veidošanā. Krievu skolai Latvijā ir senas tradīcijas, tā ļauj saglabāt un dot tālākām paaudzēm krievu kultūras mantojumu Latvijā un ir daļa no mūsu valsts kopējās kultūras bagātības.

Ja vecāki to vēlas, viņi var sūtīt savu bērnu kādas minoritātes vai latviešu skolā. Ir acīmredzams, ka vecāku vairākums tomēr izvēlas krievu skolu, jo jaunu minoritāšu skolu dibināšanas process ir praktiski izbeidzies, bet krievu bērnu skaits latviešu skolā, kaut arī aug, tomēr nepārsniedz 4%.

2. Dzimtā valoda. Dzimtā valoda un nacionālā piederība var arī nesakrist. Nevar ignorēt faktu, ka objektīvi radušos cēloņu dēļ pastāv diezgan liels cilvēku skaits vai nu ar jauktu etnisku izcelšanos, vai tādu, kas nesajūt savu piederību pie noteiktas etniskās grupas vai pat sajūt to, bet runā ģimenē krieviski, domā šajā valodā un uzskata to par dzimto. Vairākumam bērnu, kas mācās krievu skolā, krievu valoda ir dzimtā, neatkarīgi no tā, pie kādas tautības viņi pieder.

Dzimtā valoda ir visciešāk saistīta ar domāšanu, caur savu dzimto valodu un tās formās cilvēks uztver pasauli. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai pamatzināšanas par pasauli, tos pamata priekšstatus, kas tiek iegūti skolā, bērns saņemtu savā dzimtajā valodā. Tā ir ne tikai valodas apgūšanas problēma, tā ir zināšanu kvalitātes problēma, kas uztrauc visus vecākus.

3. Krievu skolas tiesiskais aspekts. Jēdziens “minoritāte” ir diezgan strīdīgs, bet galvenais te nav definīcija. Aizsargājot minoritāšu tiesības, starptautiskie dokumenti pirmām kārtām aizsargā personības tiesības, “minoritāte” ir tikai viens no šo tiesību realizācijas instrumentiem. Cilvēkam ir tiesības pašam noteikt savu dzimto valodu un saņemt tajā izglītību. Ja Latvijā ir liels cilvēku, nodokļu maksātāju, skaits, kas vēlas audzināt savus bērnus krievu kultūrā un krievu valodā, krievu skolām ir tiesības pastāvēt un saņemt valsts finansējumu. It īpaši tāpēc, ka valstij nav speciāli jāiegulda līdzekļi šo skolu radīšanā, vajag tikai neieguldīt līdzekļus jau pastāvošo skolu reorganizācijā un likvidēšanā.

4. Krievu skolas satura specifika. Tā ir orientācijā uz krievu kultūru. Krievu valodai un literatūrai, krievu kultūras un tautas vēsturei ir jākļūst te par galvenajiem priekšmetiem.

Daļa krievu citādi saprot skolas nacionālo raksturu. Viņi uzskata, ka krievu nacionālajā skolā ir jāmācās tieši krievu bērniem, tai jābūt orientētai uz pareizticību, folkloru, paražām un citām krievu tautas gara vērtībām. Tāda, nacionālā vārda šaurajā nozīmē, skola ir tikai viens krievu skolas Latvijā variants.

5. Izmaiņas, kas notiek krievu skolā pēdējos gados. Skola cenšas kļūt demokrātiskāka, pāriet uz citu mūsdienīgāku stilu audzināšanā un attiecībās ar skolēniem. Valsts attiecību ar skolu totalitārās, piespiedu raksturs diemžēl nebūt nesekmē šos demokrātiskos procesus.

Cenšoties saglabāties, izdzīvot, katra skola mēģina atrast savu seju, vai nu tā būtu saikne ar kādu augstskolu, vai agrīnā specializācija, vai dažādi pedagoģiskie eksperimenti, vai nacionālas klases, vai multikulturālisms, vai arī pasvītroti nacionāls raksturs.

Mainās mācāmo priekšmetu saturs. Krievu kultūras cikla priekšmetos tiek ieviests materiāls, kas agrāk bija slēgts vai ārpus skolas redzesloka, daudzi jēdzieni tiek no jauna apzināti, par humanitāro kursu svarīgāko sastāvdaļu kļūst sabiedrības un pasaules multikulturālā rakstura un daudzvalodības, kā arī krievu un latviešu kultūras un valodas vietas citu vidū apzināšana. Uz tādiem pamatiem veidotas arī Latvijas jaunās mācību grāmatas krievu skolām.

Būtiski izmainījās attieksme pret latviešu valodu, tās mācīšanas nepieciešamību, zināšanu līmenis un prasības, ko izvirza ne tikai skolotāji, bet arī vecāki.

6. Skola un integrācija. Krievu skola ir vislabākais instruments cilvēku ar dzimto krievu valodu integrācijai Latvijas sabiedrībā. Tā iepazīstina bērnus ar latviešu valodu un kultūru, ņemot vērā viņu psiholoģijas un mentalitātes īpatnības. Bērnu audzināšana krievu kultūras garā dod tiem iespēju neasimilēties, apzināt savu nacionālo piederību. Tieši krievu skola, audzinot Latvijas pilsoņus, var palīdzēt paātrināt naturalizācijas gaitu.

Krieviski runājošo bērnu sūtīšana latviešu skolās drīzāk noved pie asimilācijas. Mācību valodas maiņa uz latviešu vidusskolā un it sevišķi pamatskolā arī vairāk veicina asimilāciju, pie tam piespiedu kārtā. Piedāvātās izmaiņas likumdošanā rada krievu skolas stāvokļa nestabilitāti un mākslīgi palielina to bērnu skaitu, kas pāriet uz latviešu skolām.

Krievu skolas, kā arī citu ar mazākumtautībām saistīto problēmu risināšana ir iespējama tikai dialoga ceļā. Izmaiņām likumos, kas skar nacionālās minoritātes, ir obligāti jābūt nevalstisko organizāciju un pašu minoritāšu sabiedrības apspriestām, jāņem vērā arī Tautību konsultatīvās padomes viedoklis. Nacionālās skolas kā organizatorisko, tā arī satura problēmu risināšanai ir jābūt speciālai struktūrvienībai Izglītības un zinātnes ministrijas sastāvā, kas noteikti iekļautu pašu minoritāšu pārstāvjus.

Šā ziņojuma pamatdomas tika apspriestas aprīļa beigās Jūrmalā starptautiskajā seminārā “Baltijas krievi: izglītība kā kultūras mantojums un integrācijas forma. Dialogs ar valsti” un ir atspoguļotas šā semināra rezolūcijā, kas tiek piedāvāta jūsu uzmanībai.

...............................

Runa Latvijas inteliģences XII konferencē “Izglītība un kultūra laikmeta griežos” 1997. gada 17. jūnijā