PEC CEĻA

Zem sarkanbaltsarkanā karoga Kiprā

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondents, ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris — vienā no vizītes pēdējām dienām Pafas viesnīcā “Cypria Maris” sarunā ar goda konsulu Kipras Republikā Georgiu Prodromou

Latvijas goda konsuls Kiprā Georgiu Prodromou

— Vispirms es gribu jums pateikties par ielūgumu man un maniem kolēģiem apciemot jūsu dzimteni Kipru! Kā jūs vērtējat Latvijas politiķu vizīti savā valstī? Kā radās šī iecere?

— Būtībā Kiprā interese par Latviju sākās jau pirms kādiem pieciem gadiem, kad ar avioreisiem Kiprā sāka ierasties atpūtnieki no jūsu zemes. Tad arī aizsākās kipriešu ekonomiskā sadarbība ar Latviju. Tā gan vēl joprojām ir nelielā apjomā, piemēram, sadarbojas mūsu kuģniecības. Taču iespējas mūsu sadarbības paplašināšanai pastāv. Kiprieši varētu sekmīgi izmantot Latvijas banku sistēmas pakalpojumus. Daudzi kiprieši, kas sadarbojas ar Krieviju, ir ļoti neapmierināti ar turienes bankām. Vispirms jau naudas konvertēšanas problēmas. Nauda tiek pārskaitīta lēni, ir ilgi jāgaida uz saņemšanu — nedēļu, pat divas. Jūtams, ka bankām patīk naudu īpaši “pieturēt”. Dažkārt naudas pārvedumi pat pazūd. Es uzskatu, ka mēs varētu ļoti sekmīgi izmantot Latvijas bankas. Es pats esmu jau mēģinājis sadarboties ar vairākām Latvijas bankām, un guvu ļoti labu iespaidu. Tādēļ jo nozīmīgāka ir šī Latvijas politiķu vizīte Kiprā. Mums jau ir sadarbības aizsākumi privātā biznesa līmenī, tagad abu zemju kontakti guva stimulu arī valstiskā līmenī. Domāju, šī vizīte būs sekmējusi abu valstu politisko un ekonomisko sadarbību. Kipra ir ieinteresēta šādā sadarbībā, jo starp mūsu valstīm ir ļoti daudz kopīga. Gan mums, gan jums ir arī daudz problēmu. Varam sadarboties arī to risināšanā. Labums no tā būs gan Kiprai, gan Latvijai.

—Kāds bija jūsu ceļš līdz Latvijas Republikas goda konsula amatam Kiprā?

— Savā laikā es mācījos Rīgā, Civilās aviācijas inženieru institūtā. To zinot, jau tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas jūsu pārstāvji mani aicināja kļūt par jūsu valsts goda konsulu Nikosijā. Taču tajā laikā es vēl atrados Kipras valsts dienestā. Es biju Kipras Republikas policijas gaisa spēku komandieris. Un es, protams, nedrīkstēju, būdams Kipras valsts ierēdnis, pārstāvēt Latvijas valsts intereses. Taču pagājušajā gadā es valsts darbu atstāju un nodibināju savu privāto aviopārvadājumu firmu “Cypr–Avio”. Tad arī varēju pieņemt Latvijas valdības piedāvājumu uzņemties jūsu valsts goda konsula pienākumus. Lai gan arī pirms tam es allaž palīdzēju atrisināt visas problēmas, kas latviešiem radās Kiprā.

— Jūs esat goda konsuls kopš pērnā gada. Vai šajā laikā ir mainījies jūsu darba apjoms, pienākumu diapazons?

— Man ir jāpilda visdažādākie pienākumi. Jākārto gan vīzu jautājumi, gan jāpalīdz Latvijas pilsoņiem atrisināt visdažādākās situācijas Kiprā. Man bija jāpilda arī ļoti skumjš pienākums: Kiprā autokatostrofā gāja bojā kāda latviešu meitene, kura šeit bija ieradusies strādāt. Man piezvanīja no policijas pārvaldes četros no rīta un aicināja steidzami ierasties. Man bija jākārto visas formalitātes. Es arī zvanīju uz Rīgu meitenes tēvam...

Kopumā jāteic, ka mūsu valstu sadarbībai ir plašas perspektīvas — jo vairāk tāpēc, ka gan Kipra, gan Latvija vēlas iestāties Eiropas Savienībā. Protams, šajā procesā augs arī manu goda konsula pienākumu apjoms.

— Jūs Kiprā esat populārs — visi kiprieši, kuriem minēju jūsu vārdu, teicās pazīstam pulkvedi Prodromou, teica to ar cieņu. Kāds bijis jūsu dzīves ceļš līdz pašreizējam statusam?

— 1985. gadā es beidzu Rīgas Civilās aviācijas institūtu. Pēc tam trīs gadus mācījos pilotu skolā ASV. Mācījos un vienlaikus arī strādāju. Pēc tam vēl trīs gadus mācījos Anglijā, arī pilotu skolā. Tā ka esmu gan aviācijas inženieris, gan pilots. Rīgā es ieguvu inženierzinātņu doktora grādu. Manas disertācijas temats bija lidojumu drošība. Es plaši izanalizēju lidojumu kontroles sistēmu.

Bet lidot sāku vēl pirms tam, Kiprā. Tas bija aviācijas sporta klubā. Amerikā un Anglijā krietni noslīpēju savas pilota iemaņas. Kad atgriezos dzimtenē, Pafā atvēru lidotāju skolu. Iznomāju lidmašīnas un mācīju arī lidot. Pēc tam man piedāvāja komandēt Kipras policijas gaisa spēkus. Sākumā man piešķīra pulkvežleitnanta pakāpi, bet pēc tam kļuvu pulkvedis. Policijas gaisa spēki mums Kiprā ir pa pusei militāri. To rīcībā ir helikopteri ar ložmetējiem. Mūsu galvenais uzdevums bija cīņa pret narkotiku kontrabandistiem. Jūs jau varbūt zināt, ka Kipras jūra ir intensīvs narkotiku tranzīta ceļš. Tas notiek tā: kaut kur tālu jūrā satiekas divi kuģi un nakts melnumā pārkrauj narkotikas no viena kuģa otrā. Es pats vadīju daudzas šo kontrabandistu neitralizēšanas operācijas. Parasti mēs saņēmām informāciju no Interpola, ka tur un tur paredzama narkotiku kravas nodošana. Mēs izlidojām ar helikopteriem uz attiecīgo vietu un izsēdinājām policistus tieši uz kuģa.

— Laikam lieki vaicāt, vai šīs operācijas bija bīstamas.

— Protams, bija. Iznāca apšaudīties. Gandrīz visi, kas šeit nodarbojas ar narkotiku kontrabandu, ir labi bruņoti. Parasti viņiem ir automāti. Gadījās, ka naktī es izsēdinu no helikoptera uz kuģa policistus, bet kontrabandisti atklāj automātu uguni. Es atbildēju ar helikoptera ložmetēju. Pagājušajā gadā es no šī darba aizgāju. Risks tur bija liels, bet alga — ne īpaši. Bija jādomā par ģimeni, tā es pērn no šī darba aizgāju un nodibināju savu kompāniju. Mēs organizējam čārterreisus, arī no Latvijas. Tiesa, tikai vasaras sezonā līdz oktobra beigām. Vēlāki reisi nav rentabli.

— Cik izdevīgi jūsu firmai ir čārterreisi no Latvijas?

— Šis man būs pagrūts gads, jo Latvijā radušies daudzi jauni tūrisma virzieni. Ir aizvien lielāka konkurence. Tomēr esmu noskaņots optimistiski. Un es organizēju čārterreisus arī no citām valstīm.

— Kā izvēlējāties lidotāja profesiju? Vai tā bija ģimenes tradīcija?

— Nē! Es piedzimu 1959. gada 31. martā parastā kipriešu ģimenē. Mans tēvs ir valdības ierēdnis, viņš nodarbojas ar ūdensapgādes jautājumiem. Pēc horoskopa es tātad esmu auns. Pabeidzu pamatskolu, pēc tam ģimnāziju. Divus gadus dienēju armijā — viss bija kā daudziem citiem maniem līdzaudžiem Kiprā. Un pēc tam devos studēt uz Rīgu.

— 1974. gadā, kad tika okupēti Kipras ziemeļu rajoni, jūs tātad bijāt pusaudzis.

— Es visu ļoti labi atceros. Es pat piedalījos tajos notikumos. Biju blakus tēvam, pat nesu viņa kalašņikovu. Atceros, es uzmodos pusastoņos no rīta un tūlīt izdzirdēju radio ziņu, ka Kiprā sācies valsts apvērsums. Grieķu pulkveži, kas jau bija sagrābuši varu Grieķijā, tagad bija sarīkojuši valsts apvērsumu Kiprā. Viņi ar tankiem uzbruka prezidenta Makarija pilij, taču prezidentam laimējās aizbēgt. Mans tēvs tūdaļ, izdzirdot šo ziņu, paņēma savu automātu — tolaik visiem Kipras valsts ierēdņiem bija izsniegti ieroči — un devās uz dežūru. Es gāju tēvam līdzi, kaut gan viņš tam pretojās. Vakarā mani tomēr aizsūtījā mājās. Tas bija briesmīgi — kiprieši šāva uz kipriešiem. Bet Turcija, izmantojot šo situāciju, iebruka Kipras ziemeļos un okupēja 37 procentus mūsu valsts teritorijas. Šī Kipras ziemeļdaļa joprojām ir Turcijas okupācijā. Apmēram 200 tūkstošiem Kipras grieķu nācās bēgt no dzimtajām vietām.

— Vai jūs esat bērnībā bijis tagad okupētajā Kipras daļā?

— Jā, mēs dažus mēnešus pirms okupācijas šīs vietas apceļojām ar mašīnu. Bijām arī Famagustā Kipras austrumpiekrastē, ko tagad sauc par “spoku pilsētu” — tajā jau divdesmit trīs gadus nedzīvo cilvēki. Tajos rajonos bija pati labākā lauksaimniecības zeme Kiprā, tur bija arī mūsu labākie kūrorti.

— Kā jūs bērnībā, līdz okupācijai, sapratāties ar Kipras turkiem?

— Kipras grieķi un turki sapratās ļoti labi. Atceros, manam tēvam bija kolēģi turki. Viņi patiešām ļoti labi sapratās, mums nebija nekādu domstarpību. Vienīgā atšķirība bija mūsu dažādā ticība. Daudzi turki arī strādāja Kipras valsts iestādēs.

— Kā jūs uzņēmāt šo jauno realitāti, ka vairāk nekā trešā daļa jūsu zemes ir okupēta?

— Mums, kipriešiem, tā ir liela traģēdija. Es piedzimu šeit, salas Dienvidos, Pafā. Bet daudziem kipriešiem, kas dzīvojuši Kipras ziemeļos, ir vēl daudz sāpīgāk — viņi aizbrauc līdz robežai un skatās uz savām dzimtajām vietām caur dzeloņdrātīm. Iedomājieties šo sajūtu — tur stāv tava māja, bet tu nevari līdz tai aiziet, un neviens nezina kā šo problēmu atrisināt.

— Šodien mēs braucām vairākus kilometrus gar šo robežu — pa šoseju, kuru, kā gide teica, dažkārt mēdzot apšaudīt no Turcijas okupētās teritorijas. Mani pārsteidza tas, ka šī robeža izskatījās vāji nostiprināta un arī vāji apsargāta. Es savā laikā esmu redzējis Berlīnes mūri, kas bija patiešām iespaidīga būve. Šeit, Kiprā, robežu veido zems dzeloņstiepļu aizžogojums, kuram, kā izskatījās, var viegli izlīst cauri.

— Tā arī notiek. Dažkārt no okupētās zonas pāri robežai atnāk turki un piesakās pie mūsu varas iestādēm. Taču pārsvarā šajā okupētajā zonā dzīvo Turcijas armija. Tūristi, kas apmeklējuši Kipras okupētos ziemeļus, stāsta, ka divdesmit trīs gados tur nekas nav uzcelts. Šis rajons ir ļoti militarizēts, tur nav nekādas attīstības.

— Kā šī Kipras problēma varētu tikt atrisināta?

— Pagaidām neredzu nekādu atrisinājumu. Pašreizējā situācija ir izdevīga spēkiem, kuri šo problēmu ieplānoja un radīja. Lai kontrolētu rajonu ap Kipru, lai varētu šajā zonā saglabāt savas neoficiālās militārās bāzes.

— Es saprotu, ka jums tas ir sāpīgs temats. Taču mēs, latvieši, jūs saprotam. Ne velti mūsu Saeimas deputāts Ziedonis Čevers, tiekoties ar Kipras parlamenta priekšsēdētāju Spirosu Kiprianu, uzsvēra, ka Latvija pati ir bijusi okupēta, tāpēc izprot kipriešu sāpes par okupēto savas zemes daļu. Atļaujiet man tagad uzdot priecīgāku jautājumu: pastāstiet, lūdzu, par savu ģimeni!

— Es apprecējos samērā nesen, kad biju beidzis mācības ārzemēs. Man tagad ir divas meitas. Vienai ir divarpus gadi, otrai — viena nedēļa.

— Bet tad jau iznāk, ka viņa piedzima tieši pirms mūsu vizītes!

— Jā, tā bija. Jūsu ierašanās dienā viņa bija divas dienas veca.

— Es jūs no sirds apsveicu! Vai esat ar savu dzīvi apmierināts?

— Jā, pilnīgi. Nevarētu teikt, ka tieši tā visu biju plānojis. Taču esmu ļoti apmierināts ar visu, kas noticis. Protams, lidošana bija mans zēna dienu sapnis, un to es īstenoju konsekventi. Es ļoti labi jūtos gaisā. Joprojām turpinu lidot. Pieņemu arī valsts eksāmenus pilotiem lidošanas meistarībā.

— Sakiet — vai ir viegli savienot Latvijas goda konsula pienākumus ar firmas vadīšanu? Par goda konsula pienākumiem jūs, kā zināms, nesaņemat no Latvijas nekādu atalgojumu. Konsulāts iekārtots jūsu firmas telpās, un es redzēju, ka jūsu firmas darbinieki veic arī tehniskos darbus konsulātā.

— Jā, tā ir. Saprotiet — visu, ko es daru Latvijai, es daru no sirds. Latvija man ir kļuvusi par otro dzimteni. Es teiktu, ka man ir divas dzimtenes. Man ir Kipra un Latvija. Žēl, ka agrāk, strādādams Kipras policijā, es nevarēju pildīt Latvijas konsula misiju. Tagad šo pienākumu veicu no visas sirds.

— Cik bieži jums iznāk būt Latvijā?

— Ļoti bieži. Vismaz reizi mēnesī. Latvijā es ļoti labi jūtos. Vasaras svelmē, kad Kiprā ir tik daudz grādu, es braucu atpūsties uz Latviju. Tad pie jums ir daudz labāk. Un es Latviju patiešām mīlu.

— Vai Latvija ir daudz mainījusies, salīdzinot ar laiku, kad jūs studējāt Rīgā?

— Ļoti, ļoti! Tagad Latvijā ir daudz, daudz labāk. Ziniet, nevar pat salīdzināt!

Rīga tagad ir pavisam cita pilsēta. Un arī cilvēki tagad ir pavisam citādi. Cilvēkiem Latvijā tagad ir pavisam cita sejas izteiksme. Atceros, reiz, kad studēju Rīgā, 1982. gadā pie manis ciemos atbrauca tēvs. Viņš staigāja pa Rīgas ielām, skatījās cilvēku sejās un pēc tam prasīja man: “Kāpēc visi cilvēki šeit ir tik drūmi? Kāpēc viņi nesmaida?” Tagad jūsu cilvēki smaida.

— Ko jūs gribētu novēlēt “Latvijas Vēstneša” lasītājiem un visai Latvijas tautai?

— Stabilizāciju. Visās jomās — stabilizāciju. Gan politikā, gan ekonomikā. Progress pie jums ir acīmredzams. Taču man šķiet, ka nenāktu par ļaunu vairāk stabilizācijas. Protams, tam vajadzīgs laiks.

— Vai viens no šādiem stabilizācijas paraugiem nav arī četru Latvijas deputātu labā saskaņa Kiprā šīs vizītes laikā? Jūs taču zināt, ka viņi pārstāv trīs dažādas politiskās partijas ar ļoti atšķirīgiem uzskatiem daudzos politiskos jautājumos.

— Jā, zinu. Ir redzams, ka šajā gadījumā viņi saprot, cik izdevīgi abām mūsu valstīm ir attīstīt sadarbību.

—Paldies par interviju! Novēlu, lai jūsu zeme reiz atkal būtu brīva, kā tagad brīva ir Latvija!

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Foto: Jānis Ūdris

Vēsture kipriešiem mācījusi būt modriem. “LV” speciālkorespondents drau-dzīgā sarunā ar Kipras armijas patruļu

Sarkanbaltsarkanais karogs Nikosijas centrā, pie Latvijas Republikas konsulāta

Kipra senā ...

... un Kipra mūžīgā