Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsnieks Miervaldis Birze

Autobiogrāfija, ne jau pirmā

Mūža lielāko daļu esmu pavadījis laikā, kad ļoti bieži bija jāraksta autobiogrāfijas. Tās rakstīdams, esmu pieredzējis pat veselu rakstāmlietu attīstības gājienu. Pirmās rakstīju, mērcot metāla spalvu zilā tintē. Tad, jau ašāk — rakstīju ar pildspalvu, kuru varēja lepni glabāt krūšu kabatā. Pēdējās rakstījis ar lodīšu rakstāmo, pat jau aizmirsis, kāda izskatās dzelzs spalva. Autobiogrāfijas tika rakstītas, augstās skolās stājoties, ik reizes darbu mainot, ekskursijās braucot. Bieži tās “kaut kur” esot salīdzinātas. Tā pārbaudītāji esot atraduši: es vienreiz teicis, ka mediķos iestājies septiņpadsmit, citu reizi, ka astoņpadsmit gadu vecumā. Štukojuši, kādēļ nesakrīt! Šai gadījumā patiesība abas reizes: septiņpadsmit gadu vecumā mēģināju iestāties, bet konkursā mani izšūpoja, jo latviešu valodas eksāmenā mani neizkoptie uzskati par “uz” lietošanu nesaskanēja ar profesora Bleses uzskatiem. Astoņpadsmit gadu vecumā mani fakultātē uzņēma. Viens gan, katrā no autobiogrāfijām esmu kaut ko slēpis. Šai reizē man pietiks ar agrāk nepateikto.

Jāsāk ar dzimšanu, no tās dzīves stāstā neizbēgt. Kad biju jauns ārsts, reiz strīdā ar vecāku kolēģi aplam pacēlu balsi. “Kolēģi, vai jūs neesat dzimis tūpļa guļā? Tie tādi nervozi esot,” man laipni aizrādīja. Apklusu, jo kolēģei bija taisnība — esmu dzimis tūpļa guļā. Ne jau tīšām, vienkārši — man tā gadījās. Tas notika Rūjienā 1921.gada 21.martā. Rūjieniešiem tolaik bija pašiem sava valoda, kurā iztika ar vienu, vīriešu dzimti: “Tas cūks ir dārg.” Šo valodu man ar divnieku palīdzību izdzina tikai Valmieras ģimnāzijā. Varbūt aiz skaudības, jo valmieriešiem pašiem savas valodas nav. Tēvs tolaik bija vēlēts domes priekšsēdētājs jeb pilsētas galva. “Mēru” pilsētām toreiz vēl nebija. Tie ievesti nesen, no Francijas, bez muitas. Tēvs piederēja Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai. Tai pašai, kuru šodien velk caur zobiem katrs, kas nav slinks. Māte saimniekoja pa māju. Par “pilsētas galvu” vēl jāpiebilst, ka, skolas pirmās klases apmeklējot, šai sakarā iedzīvojos nepatikšanās. Klasē, ieskaitot meitenes, augumā biju mazākais. Tādēļ lielie puikas, mani kaitinādami, teica: “Tavs tēvs pilsētas galva, bet tu — pilsētas aste.” Tad es kāvos. Dabīgi, ka allaž dabūju pa degunu. Piecarpus gadu vecumā māte mani aizveda uz skolu un nodeva “ābečniekos”. Skolotāja Grundule ar mūsu pašu līmētiem, plaukstas lieluma burtiem mums visiem neticami ātri iemācīja salikt vārdus un lasīt. Tā, ar stiprākiem plūkdamies, izsitos cauri Rūjienas pamatsskolas sešām klasēm ar visumā labu liecību. Pa visiem gadiem bija tikai viens divnieks, rasēšanā, jo uz balta papīra melnās līnijas papildināja neapšaubāmi manu pirkstu nospiedumi.

Kļūstot vecākiem, sarunās ieskanas vārdi “darba stāžs”. Manējais sākās sešu gadu vecumā. Tēvam un viņa brālim Augustam sakarā ar piedalīšanos Latvijas atbrīvošanas cīņās bija piešķirtas jaunsaimniecības uz bijušās Kokmuižas zemes. Izlozē gadījās — abiem blakus. Tā nu Augusts saimniekoja Kokmuižā, kamēr tēvs sēdēja Rūjienas pilsētas valdē. Toties mani katru vasaru aizveda uz “Austrumiem” — ganos. Manas karjeras kāpņu pirmais pakāpiens bija pats zemākais — cūkgans. Divas vasaras. Gods tas nav, toties kaulus nelauž — no rītiem nebija agri jāceļas, jo cūkas ganos dzen tikai pēc cūku brokastīm. Toties diessargi, ja cūkas, pēc vienas, gudrākās signāla sāka bizot. Govis, īpaši aitas skrien barā uz vienu pusi, cūkas — katra uz savu. Pēc šīm divām vasarām saņēmu šmaugu bērza vicu, ar ko nepaklausīgām govīm uzlaist pa sāniem. Vienu pakāpi augstāk, bet desmitreiz grūtāk. Septiņas vasaras agri rītos berzēt miega pilnas acis... Turklāt vēl viena nelaime bija tā, ka gulēju uz kūtsaugšas.Mazie kukainīši, ar sīkām kājiņām pa sienu čabinādami, mani saldi iemidzināja, bet kūtī, tieši zem manis uz laktas gulēja gailis. Tas ne reizes nenokavēja divreiz naktī sasist spārnus, noplēst savu dziedamo un mani aplam modināt. Iespējams taisni tādēļ gaiļus rudenī nokāva.

Un tomēr, kad saltais rīta gaiss miegu no acīm bija izgaisinājis, taisni ganu gaitās pamanīju, kā rasaspilē noliektas smilgas galā slēpjas maza saulīte. Un kad govis ieturējušās nolikās gremot, uz dižiem celmiem sēdot jutos kā savā, tikai savā ar dižiem avenājiem norobežotā pasaulē un nodarbojos ar domāšanu. Lūkodamies debesīs, kur ar spārnu galiem, uz mākoņu malām balstīdamies, turējās mazi vanadziņi. Mana sabiedrība vēl bija divi suņi. Gudri, jo piederēja pie tiem, par kuriem saka: promenādes maisījums. Ja uznāca lietus, visi trīs cieši saspiedušies, tupējām zem bieziem eglīšu zariem. Tā esmu vairākas vasaras ar suņiem brālīgi dalījies viņu blusās un joprojām dzīvs. Blusas cilvēku nokost nevar, toreiz sev teicu.

1933. gada rudenī sāku apmeklēt Rūjienas vidusskolu. Atkal klasē biju mazākais. Vissāpīgāk to izjutu skolēnu vakaros: dejot gribējās, bet visas meitenes bija par lielām. No visiem priekšmetiem vislabāk patika latīņu valoda. Tā itin kā ievadīja pasaulē caur Romas arkām, kādas redzēju mācību grāmatu zīmējumos. Kad 1934. gada 16. maijā pārnācu no skolas, mūsu divistabas bija izjauktas, no gultas maisiem salmi izkratīti. Tēvs, vietējo sociāldemokrātu priekšsēdētājs, arestēts stāvēja istabas vidū. Neko nelegālu jau atrast nebija iespējams, Mauzera pistolei bija atļauja. Viens no aizsargiem, kuri piedalījās kratīšanā, ērti atsēdās un sāka skaļi lasīt tās vēstules, kuras tēvs 1919. gada atbrīvošanas cīņu laikā bija no frontes sūtījis mātei. Tēvs pēc tam sešus mēnešus pavadīja Liepājas koncentrācijas nometnē.

Nu sākās dzīves posms Kocēnu “Austrumos”. 1934. gada rudenī sāku katru dienu soļot savus piecus kilometrus uz Valmieras ģimnāziju. Katrā brīvā brīdī mājās bija jāpalīdz tēvam, pavasaros jāieecē iesētās auzas, ziemā jāved siens no tālās pļavas un mežā jāstāv garā zāģa otrā galā, kaut mani kauli vēl bija “mīksti”. Tēvs vēlējās mani izglītot un paļāvās, ka man pašam arī tas jāsaprot: gribi skoloties, skola jānopelna. 120 lati gadā. Pusi gan atlaida kā tā sauktā atbrīvotāja dēlam. “Austrumu” 38 hektārus apstrādājām tikai tēvs, māte, es un mazais brālis Indulis, kurš no manis pārņēma gana rīksti. Sapratne, ka skola jānopelna, man bija, bet kumeļa prāts arī, tādēļ nereti darbos gāju kā skābā ābolā iekodis. Šodien gan saku: ja kaut ko pa gariem gadiem esmu paveicis, tad tikai tādēļ, ka tais kumeļa gados tēvs ieaudzināja atziņu, ka bez darba nebūs nekā. Bargākais vārds, ko no tēva tiktu dzirdējis: “Tu slinko.” Pasaule šais gados paplašinājās arī caur krusttēva Augusta radio. Viņš nu dzīvoja savās mājās aiz meža. Vakaros, arī dziļā tumsā rikšoju caur mežu, pāri pļavai un grozīju radio pogas. Atradu mūziku, vēlāk dzīvē tik svarīgu. Par ziņām gan brīnījos, jo tās atšķīrās no tām, kādas lasīju “Jaunākās Ziņās”. Radio nevēstīja ne par laupītāju virsniekiem, apdrošinātu kokzāģētavu dedzināšanu vai no Varšavas viesizrādēs iebraukušiem kabatas zagļiem, toties dikti cildināja valdības darbu un vadoņa apmeklējumus laukos. Šis parastais uztvērējs tātad atkal pavēra pasauli plašāk.

Šais gados traki stiepos augumā un sasniedzu man šai pasaulē paredzētos 172 centimetrus. Tā kā naudas jauniem zābakiem, pirms vecie nav nodriskāti līdz bindzolēm, bieži atlicināt nebija iespējams, apavi, uz skolu ik dienas tos kilometrus ejot, zvērīgi spieda. Vēl šodien mazais pirkstiņš, kā toreiz padzīts zem lieliem, baidās ārā nākt. Toties iepriecinoši — klasē vairs nebiju mazākais un skolēnu vakaros jau varēju izvēlēties ne tikai no mazākajām meitenēm. Tā pieaudzis, iedrošinājos arī tikšanos Valmieras pilsdrupās tumšās stundās norunāt.

Kad man bija pilni piecpadsmit, tēvs manās rokās ielika izkapts kātu un mācīja to pareizi vicināt. Tas notika veldrainā sarkanā āboliņa laukā, kurš tikai ar rokām pļaujams. Vakarā biju līks greizs, jo nepratu galodu pareizi pielaist pie izkapts zobiem un pļāvu ar trulu. Blakus logaritma tabulām, Tita Līvija grāmatai par pūniešu karu un brīvās krišanas likumībām apguvu māku pareizi satvert labības maisu, to uzraut stāvus un nešanai uz muguras īstā vietā noguldīt. “Iemācies visu pareizi darīt, neviens nekad nezina, kas dzīvē būs vajadzīgs”, teica tēvs. Toreiz par to dikti šaubījos, jo gatavojos “augsti izglītoties”. Jau pēc pāris gadiem cietumā, nometnēs parādījās tēva mācības lielums: spaidu darbos gan ar lāpstu, gan cementa maisus cilājot, man ar iemaņām bija vieglāk nekā citiem.

Šais četros Valmieras gados patiesi izaugu. Uz skolu soļodams, esmu paspējis rubeņus Beites purvā dzirdēt, ar skatiem rudeņos dzērvju kāšus pavadījis. Bija sajūta, ka gandrīz vai pats jūtu sevi augam, mainoties domām un uzskatiem. 1938. gada pavasarī, divpadsmit ziemas skolas solu berzējis, saņēmu attiecīgo papīru. Laikam viens no klasē labākajiem, kaut bieži mācījos no palienētām grāmatām — pašam priekš visām neiznāca naudas. Apsējis mūžā pirmo, arī palienēto kaklasaiti, pametu bijušā Valmieras skolotāju semināra patumšās klases un patiešām labus skolotājus. Īpašs paldies vācu un latīņu valodas skolotājam vācbaltietim Ernstam Jegi, džentlmenim ar stāvo apkaklīti un tīro latviešu valodu. Tā, ievadot Ovīdija “Metamorfozu” lasīšanu, viņš pastāstīja, ka Ovīdijs, no Romas par “Mīlas mākslas” sacerēšanu izraidīts, dzimtenes ilgās miris pie Melnās jūras. Un ka Puškinam arī gadījies kaut kas līdzīgs. Caur literatūru viņš centās mums pavērt pasauli. Pēc priecīgi pavadītās abitūrijas nakts rītausmā, ar meijām pāri plecam, visi devāmies uz Gaujas “Stāvajiem krastiem” un nodziedājām “Tik pie Gaujas”. Visi kopā vairs neesam tikušies, mūsu paaudze meklējama visā pasaulē.

Nokopām pļavas, un tad devos uz Rīgu, pirmo reizi mūžā, lai iesniegtu papīrus. Uz mediķiem. Arī tādēļ, ka nesen biju izlasījis Akseļa Muntes “Grāmatu par Sanmikelu”. Cik ārstiem jauki: ārstēt grāfieni dārzā, mēness gaismā, glābt difterijas žņaugtus bērnus Neapolē un vēl klausīties leijerkastnieku Parīzē! Par vieglprātību tiku sodīts nekavējoši. Konkursā drusciņ pietrūka. Zemnieka neatlaidībā un paša spītībā strādāju uz lauka, bet katru brīvu brīdi urbos latīņu, fizikas un latviešu valodas mācību grāmatās. Tēvs vēl atļāva mēnesi konsultēties Rīgā... Prom braucot, žēl bija tēva, mātes, kuri nu uzņēmās arī manu darba daļu. Rīgā mācījos izmisis, galvu gar sienu dauzīdams — baidīdamies no akla gadījuma... Nejutu pat blaktis, kuras mita manas mēbelētās istabiņas guļas vietā. Kad anatomikumā izlika lapiņu ar eksāmenu rezultātiem, lasīju to reizes desmit. Tāpat kā pēc piecpadsmit gadiem to avīzes lapu, kurā bija iespiests mans pirmais stāstiņš.

Anatomikuma preparēšanas zālē ieejot un ar bijību mitro, kodīgi pēc formalīna garojošo linu audumu no līķa atsedzot, ne prātā neienāca, ka jau pēc dažiem gadiem pats būšu spiests līķus kaudzē kraut. Cilvēka paredzēšana gaužām vāja. Studētmāku — mācīties, ja tevi neskubina, apguvu samērā ātri. Nedrīkstēju nemācīties, jo tēvam taču bija jāsadabū 250 lati lekciju nauda vien. Vēl tai gadā uzzināju, ka anatomijas muzejā aiz krāsns var skūpstīties arī dienas laikā. Liecinieki stikla skapjos nevienam par to nestāstīja, jo bija miruši. 1940. gada jūnijā atgriezos “Austrumos”, lai sāktu retināt cukurbietes. Nepatīkams darbs, mugura pa dienu nolīkst tā, ka vakaros vai pušu lūzt.

17. jūnijā cukurbiešu tīrumā dzirdēju negantu dārdoņu uz akmeņiem bruģētā ceļa, kurš no Valmieras veda uz Kokmuižu. Aizskrēju uz krustcelēm un redzēju krievu tankus, tikpat noputējušus kā sarkanarmiešus, kuri pacēlās virs lūkām. Pavisam, pavisam nenojautu, ka ne tikai Latvijas, bet tāpat mūsu ģimenes likteņos sākušies traģiski laiki. Kādi septiņdesmit tanki sabrauca pie skolas, nevis skolas parkā, bet varas apziņā tieši uz tenisa laukuma, uz kura parasti spēlējām basketu. Tēvu pagasta sapulce ievēlēja par jauno pagastvecāko, jo pašvaldību lietās zināšanas viņam bija. Pēc dažiem mēnešiem, kad pagastvaldes pārveidoja par izpildkomitejām, viņu kā bijušo sociāldemokrātu atcēla. Zemes reformā zaudējām maz — astoņus hektārus.

Un tad, apcerot visu notikušo, sākās mana deviņpadsmitgadīgā jaunekļa kļūdu virkne. Iepriekšējos gados nebiju bijis sajūsmā par Ulmaņa valdīšanas ārišķību, puķu kaisīšanu viņa ceļā, vadonības sludināšanu un oligarhisko valdīšanu. Ģimenē gaidījām Satversmes atjaunošanu. Varbūt vainojams arī informācijas trūkums visā pirmās republikas laikā, īpaši trīsdesmito gadu otrā pusē: netiku avīzēs lasījis vai pa radio dzirdējis patiesus stāstus par badu, nometnēm, latviešu apšaušanām Padomju Savienībā. Ar ieganstu, ka ar lielo kaimiņu jāuztur labas attiecības... Tik paklusām runāja, ka dažam radinieki Krievijā notiesāti vai pazuduši. Pirmā komunistu valdīšanas laikā 1919. manis vēl nebija. Dzirdētās ziņas savos kumeļa gados laidu gar ausīm. Šai ziņā nebiju prātīgāks par Bernhardu Šovu vai Romēnu Rolānu, kuri, paši Krievijā pabijuši, nebija spējuši patiesību saskatīt. Cerēju, ka tiks atjaunota Satversme, ka būs godīgas vēlēšanas. Aizbildinājums, protams, pavājš.

Katram par sevi jāatbild, arī tiesā, kaut līdz šai dienai tiesāts neesmu ne reizi. 1940. gadā meklēju iespēju sabiedriski aktīvi darboties, “būt pulkā”. Diemžēl tādus “pulkus” arī atradu. Vispirms studentu arodbierībā. Medicīnas fakultātē darboties gribētāju bija maz, un tā drīz vien iekļuvu arodbiedrības jeb “studentu profesionālās biedrības” vadībā. Un tad iesniedzu anketu komjaunatnē. Tur negāja tik gludi. Kad mana gribēšana, dzirdot par cilvēku pazušanām, jau bija pārgājusi, 1941. gada maijā, mēnesi pirms kara saņēmu biedra karti. Pavasarī noliku mikrobioloģiju pie docenta Dārziņa, kurš mūs neklātienē bija izvadījis pa Parīzes Pastēra institūta gaiteņiem, mikrobus medīdams, pats nesen šai institūtā mācījies. Noliku operatīvo ķirurģiju, kur pirmo rezi bija jātur rokā skalpelis un ne tikai jāgriež, bet pēc tam arī kaut kas jāsašuj, kaut nedzīvi audi. Tātad ievērojams solis tuvāk “īstajai” medicīnai. Aizbraucu uz “Austrumiem”, lai gatavotos fizioloģijas eksāmenam. Tur pārsteidza karš. Drūmi Līgo svētki, un tad braucu uz Rīgu eksāmenu likt. Atvadīdamies no tēva, neiedomājos, ka tā — pēdējā reize.

Rīgā, komjaunatnes sūtīts, vienu nakti dežūrēju universitātes bibliotēkā kopā ar komjaunieti filoloģi Zoju no Latgales. Gadījumam, ja cauri jumtam iekrīt kāda degbumba. Kaut vēl šodien nezinu, ko tādā gadījumā mēs varētu pasākt. Saukt palīgā? Spokaina nakts starp milzīgi gariem grāmatu plauktiem, kad aiz logiem nakts debesīs durstās mironīgi bāli prožektoru pirksti. — Vai tu... atkāpsies uz Savienību? — Zoja jautāja, kaut dedzīgam komjaunietim neklātos pat tā domāt. Gausi atbildēju, ko domāju pats: — Nē... — nevarēju iedomāties pamest Latviju un savējos. Pēc kara izrādījās, ka arī Zoja bija palikusi Latvijā. Nākošajā dienā aizbraucu uz Pārdaugavu, uz tagadējo Stradiņa slimnīcu un pieteicos par sanitāru. Drīz no operāciju zāles iznesu tā kara savu pirmo līķi. Pirmo atceras. Ugunsdzēsējs Pētersons, manā vecumā, kuram šķēpeles bija norāvušas abas kājas zem ceļiem. Tad mums teica, ka ievainotos vedīšot uz staciju, evakuēšot, mums būšot jābrauc līdz. Neviens pēc ievainotajiem neieradās.

Tā paliku Rīgā un redzēju, kā uz motocikliem iebrauca pirmie vācieši, un strēlnieki no blakusvāģiem uzmanīgi raudzījās namu logos. Bija nepārvarama tieksme uzzināt, kas kara jukās noticis ar manējiem. Ar pirmo vilcienu, kurš gāja pa Rīgas — Rūjienas līniju, devos uz māju pusi. Preču vagonā, kur kāds pajauns puisis stāstīja, ka aizvakar viņi Biķernieku priedēs nošāvuši kādus piecdesmit žīdus. Viss vagons uzskatīja jaunekli par lielāko meli — Latvijā taču tā nevarēja notikt! Mūsmājās šai karā pazudis tikai velosipēds, kuru paņēmusi pirmā vācu patruļa. Bet... tēvs jau arestēts, tēvabrālis Augusts arī. Iebraukuši latvieši no Valmieras un aizveduši. Nakošajā naktī arī pēc manis ieradās divi bruņoti vīri, kocēnieši. Braucu līdz bez briesmu sajūtas — ko man jābaidās?

Bet bija sākušās apcietināšanas orģijas, kādas paredzēt varētu tikai tie, kuri šai gadsimtā bija dzīvojuši jau 1917., 18. vai 19. gadā, kad apcietinājuši jau pirmie vācu okupanti un pirmie boļševiki. Mani pratināja vienu reizi, pieklājīgs bijušais policists. Būtībā viņš savāca tikai anketas datus, un man jau ko slēpt nebija nenieka. Ar šo vienu lapaspusi tomēr pietika, līdz kara beigām. Tā neesmu nedz apvainots, nedz tiesāts. Pēc mēneša mani un citus nenošautos noformēja tāpat, kā to jau kopš 1934. gada darīja pašā Vācijā: “Schutzhaft”, “Drošības ieslodzījums”. Uz šāda “likuma” pamata nav jāpierāda nekas. “Schutzhaft” stāv rakstīts manās aktīs, kuras vēl šodien glabā starptautiskais Sarkanais Krusts. Esmu tās pārlasījis, bet no lasīšanas vien zaudēto neesmu atguvis.

25. jūlija vakarā Valmieras cietuma sešvietīgajā kamerā bijām 35. Te sastāpu arī Augustu. Murgainā, vaidu un kliedzienu pilnā pusmiegā pavadījām nakti, guļot uz grīdas, uz sāniem, jo uz muguras guļot visiem neiznāca vietas. Bet jau 26. jūlijā ap pusdienas laiku mums pieciem atlikušajiem vietu bija diezgan. Ar saules lēktu izveda pa diviem, trim. Smagajā mašīnā uz grīdas noguldītiem viņiem uzklāja brezentu. Kur brezents kustējās, tur sita ar šauteņu laidēm. Pakāpjoties uz palodzes, to redzēju. Aizveda uz Ķelderleju Gaujmalā, uz bijušo aizsargu šautuvi kā dzīvus mērķus. Aizgāja Augusts, no blakus kameras mans tēvs. Vēl šodien sāp sirds, ka savam tēvam esmu sagādājis liekas sāpes tai grūtajā brīdī: no viņa kameras dzīvs palikušais stāstīja, ka tēvs teicis — par viņu pašu jau nekas, bet kas notikšot ar puiku, jo viņš zinot, ka arī es atrodoties cietumā...

Šodien par šiem notikumiem runāt nepieder pie labā toņa, jo tajās dienās visu izšķīra un veica pašnosauktā “latviešu drošības policija”. Šodien raksta — “esot bijuši atsevišķi gadījumi, kad nošauti daži komunisti”. Ja atraktu Ķelderleju vien, tur no 1941. gada 26. jūlija guļ 145, no 9. augusta 90 “atsevišķi līdzskrējēji”. Pats domāju, ka tēvu noslepkavoja tikai tādēļ, ka bija vecs sociāldemokrāts, tātad kreisais, jo tais dienās valdīja sauklis: “Šoreiz ar sakni!” Augusts nebija pat kreisais, sastāvējis jaunsaimnieku — sīkgruntnieku partijā. Toties pirms Ulmaņa ilgus gadus bijis vēlēts pagasta tiesas priekšsēdētājs, un varbūt kādam sagādājis nepatikšanas.

Ieslodzījumā nekavējoties apguvu jaunu amatu — izdzīvot. 1941. gada rudenī Valmieras cietuma tīrumos cēlu uz vezuma smagās kartupeļu kastes, nēsāju labības maisus, līdz apguvu principu, ka “cietumā visi prot visu”. Tāpat kā šodien deju laukumā “visi prot visas dejas”. Tādēļ rudens pusē izvilku lielo laimestu: uzraugs Liepa jautāja, vai es protot pīt kartupeļu grozus? Skaidrs — visu mūžu to vien esmu darījis! Mans pārinieks zemnieks Svitka par laimi patiešām prata izveidot groza ribeni. Klūgas tajā iepīt vairs nebija māksla. Tā visu Valmieras cietuma laiku paliku pie Liepas “galdniekos”, amatnieku kamerā, zem jumta. Ziemā gan vienu brīdi, kad izsituma tīfa dēļ bija karantīna un trūka jebkādu iespēju kaut ko “noorganizēt”, pie apmetuma skaliņu pīšanas ierīces vairākkārt zaudēju spēkus un noģību. Mācījāmies “flečerēt” — katru maizes kumosu sakošļāt reizes piecdesmit, tā varot izdabūt pēdējo kaloriju. Diezvai. Vasarā pāris mēnešus galdnieku komandu vadāja uz “Bekona eksporta” nodegušām celtnēm jaunus logus ielāgot. Tur no gaļas atgriezumiem varēja labi paēst. Tā bija ieslodzījuma saulainā daļa. Melnie brīži bija katras ceturdienas vakari, kad dažiem vakara pārbaudē iztaujāja dzimšanas un citu datus. Jo pēc vāciešu kārtības nošaušanas notika tikai piektdienu rītos. 1942. gada janvārī iebiedēšanas dēļ ierindas priekšā nošāva divus. Šāvēji un upuri bija tieši acu priekšā, aiz žoga. Šāva pieci mūsu uzraugi.

Lai arī cik bieži notika eksekucijas, jaunības dēļ pie nāves nepieradu. 1943. gada septembrī mūs pārsūtīja uz Salaspils nometni. Te gadījās, ka pirmais darbs bija izģērbt un mazgāt pagalam nonīkušus, policijas pulku šurp atdzītus Baltkrievijas bērnus. Mums lika uzģērbt baltus virsvalkus un tēlot sanitārus, bērniem pēc apkopšanas uzvilkt tīras drānas no nošauto ebreju krājumiem. To visu filmēja “Ostland–Film”. Bērnus pēc tam vecajās drānās aizdzina atpakaļ uz viņu baraku. Palika kadri, cik labi vācieši apietas ar evakuētajiem bērniem. Kopš tā laika dažkārt par filmām šaubos — ko un kā gan visu var sadabūt uz lentes!...

Tad atkal man laimējās: kādu simtu mūs aizsūtīja uz Salaspils filiāli Spilvē. Uzturs jau nebija labāks, toties nost no lielo sitēju acīm. Aerodromā mūs apsargāja latviešu SD rota, tā sauktie “Arāja zēni”, tie, kuri bija atpūtā pēc asiņainām ekspedīcijām frontes aizmugurē Baltkrievijā vai Polijā. Juzdamies pārāki par vienkāršajiem karavīriem, kuri kaujas frontē, viņi par sīkumiem nepiesējās. Dažkārt, pie mūsu gādīgī sakurta ugunskura sildīdamies, pat šo to par savām gaitām pastāstīja. Viņi mums atļāva zem plānajām pluču drānām uz miesas satīstīt blīvos papīra cementa maisus, kuri brangi pasargāja no Spilves klajuma vējiem. Cēlām milzu angāru transporta lidmašīnām. Vācu firmas vācieši dikti nevēlējās nokļūt frontei tuvāk un tīši stiepa darbus garumā. Cik spēdami, viņiem palīdzējām.

Mums tieši blakus strādāja Eiropas ebreji no Mežaparka geto. Nebija retums, kad zīmīgus stulmu zābakus, kurus vakar valkāja vecāks vīrs, šodien bija apvilkusi meitene no Kauņas, jo tēvs vakar selekcijā bija atlasīts nošaušanai. 1944. gada pavasarī mūs pārveda uz Jumpravmuižas aerodromu, kur ap lidmašīnām bija jāuzmet aizsargviļņi. Gulējām vecā šķūnī, kur pirms mums bija mitinājušies ebreji. Nošauti tepat, kilometru tālāk, Rumbulas priedēs. Tur nu katru dienu kapenes atraka un dedzināja līķus. Pāris reizes iznāca strādāt tik tuvu, ka redzējām sakrautās līķu grēdas. Ja vējš, tām degot, melnos dūmus vilka uz mūsu pusi, elpu smacēja gruzdošās miesas un naftas smaka. Zem šķūņa grīdas nejauši atradām nošauto ebreju paslēpto mantību. Daudz insulīna, cukurslimnieka vienīgā glābiņa, kā lielāko dārgumu līdzi vadātu. Bija īstā, no kazādas darinātā pergamenta ruļļi ar svētiem rakstiem senebreju valodā. Dažs pergamenta gabals tika izmantots, lai uzšūtu cimdus, citādi plaukstas kļuva jēlas, ķieģeļus visu dienu kravājot. Vai to uzskatīt par dievzaimošanu, nezinu līdz šai dienai. Četriem biedriem laimējās izbēgt. Pēc tam vācu kareivis, kurš viņus bija sargājis, lādzīgs austrietis, man žēlojās: “Lai jau bēg. Bet kāpēc taisni no manas grupas... Es tagad nedabūšu atvaļinājumu...” Bēdas karā visiem nav vienādas. 1944. gada jūlijā no Jumpravmuižas mūs steigšus aizdzina atpakaļ uz Salaspils. Te sagaidīja baumas par atentātu pret Hitleru! Kādas cerības! Bet atkal vilšanās...

Līdz kara beigām vēl bija jāmirst daudziem. Izrādās, tā bijis rakstīts zvaigznēs. 1200 vīru kolonnā pusteciņus mūs aizdzina uz Salaspils staciju. Preču vagonos naktī sasniedzām Jelgavu. Vagonā iekšā spiedās dūmi, tikai nesen bija beigusies Jelgavas bombardēšana. Mūs stindzināja jautājums: ja degs vagons... Jo apkārt stacijai bija SD vīru ķēde, daži nometušies pie ložmetējiem. Ešelona sardze bija latviešu SD zēni, viņiem bija žēl pat ūdens. Naktīs mocīja murgi par rasas pili zaļā zāles stiebra galā. Braucām cauri Hamburgai, kur nami bija pāršķelti no jumta līdz pagrabam.

Cauri sitienu un suņu špalerām sasniedzām Neingammes nometni. Aiz nometnes vārtiem tās vizītkarte: pārvietojamas karātavas uz ritentiņiem. Toties pie tiem pašiem vārtiem no rītiem spēlēja orķestris, pārsvarā vijolnieki. Atstājot mazgāšanās telpas, man vairs nebija neviena mata, nedz savu drēbju, apavu, nedz līdz šim saglabāto piederīgo fotogrāfiju. Bija atlicis tikai zilraibo ziepju gabaliņš un tajā paslēptais žiletes asmens. Jauns sākums. Varbūt pēdējais, jo... Jo visus 1200 kailus nostādīja pelēkas celtnes priekšā, kurai bija augsts skurstenis. Jauns SS ārsts lēni soļoja gar ierindu, uz vienu otru norādīdams ar cimdotu pirkstu. Apzīmēto aizveda citi SS vīri. Man blakus pazuda ieriķietis, uzvārdā Bleķītis, liels smējējs. Notika selekcija. Atlasītos aizveda uz “saudzēšanas bloku” (“Schoungsblock”), kurš atradās blakus krematorijai, barakai ar augsto skursteni. Tikām atlasīti 400, kā pēc kara dokumentu kopā lasīju — “ īpaši smagiem darbiem”. Atkal transports, vēl smagāks, jo šoreiz apsargi, ukraiņu SS vīri, atradās pašā vagonā, un mums bija trīs diennaktis jāsēd uz grīdas zem paceltu šauteņu stobriem: “Kurš piecelsies — nošaus!”

Būhenvaldē nonācām pussastinguši, jēli atsēdētām miesām. Ceļš no stacijas veda cauri SS baraku ielai. Mītņu priekšā auga lekni kāposti. Teica, tur izkaisot arī krematorijas pelnus. Šodien aplam būtu piemirst, ka pa šo ielu pēc kara tāpat gājuši un Būhenvaldē miruši tūkstošiem vāciešu, kurus bija apcietinājuši čekisti. Atkal anketēšana, fotografēšana. To izdarīja mazā kambarītī, kura sienā bija aizvērts lodziņš. Diemžēl jau zinājām, ka 1942. gadā, fotografējot krievu karagūstekņus, lodziņš atvēries un pa to sēdošajiem iešauts pakausī.

Atkal transports. Naktī nonācām, kā šodien skatos, brīnišķos, ar skābaržiem un dižām eglēm apaugušos kalnos, kurus savā laikā apdziedājis Heine, — Harcā. Dzina cauri Langenšteinas ciemam. Uz bruģa mūsu kokzoļu apavi klaudzēja ar skaļu atbalsi. Vecie ciema ļaudis man šodien stāsta, ka par mums neesot neko zinājuši, tikai dzirdējuši... Īsi: astoņos mēnešos te klintīs izkalām kilometriem garas ejas un plašas zāles, kurās ierīkoja Junkersa firmas lidmašīnu un slepenā raķešu ieroču Fau–2 montāžas līnijas. 1945. gada sākumā raķetes kā ugunīgas svītras lidoja uz Lamanša kanāla pusi. No 400 minētajiem 250 bijām latvieši.

Pēc kara dzīvi bijām palikuši kādi piecdesmit. Astoņos mēnešos... Pie šiem skaitļiem komentāri lieki. Nedz Kvedlinburgas krematorijā sadegt, nedz masu kapos pie nometnes žoga, kaut vecu ķiršu pavēnī neviens, nevēlējās palikt. Man atkal laimējās. Kad jau biju caurejas pagalam novārdzināts, pieteicos pie nometnes vecākā: esmu studējis medicīnu un varu izpildīt sanitāra vietu nometnes ambulancē, ko te sauca par revīru. Palīdzēja arī skolā apgūtie vācu vārdi. Revīrā tad nesu līķus, tos izģērbu, ar ķīmisko zīmuli uz kājas uzrakstīju ieslodzītā numuru. Kādu laiku kopu ar tuberkulozi mirstošos. Varbūt arī no šīs istabas, kur pa logu redzējām, kā meža trusis aiz žoga sauļojas, pats paņēmu baciļus līdz. Kā “kara trofeju”.

1945. gada aprīļa sākumā sapulcināja visus, kuri varēja paiet. Nespēcīgākie palika revīrā vai sakrituši pie ūdensvada, jo slāpes cilvēku pamet pēdējās. Acīs palicis valcēnietis Bērtulis, kurš atradās revīrā ar salauztu iegurni, uz muguras izgulējumos jau metās tārpi. Daļu no šiem palikušajiem izglāba amerikāņi, kuri drīz pēc mūsu aizdzīšanas ieradās nometnē. Bet mēs, varīgākie, gājām, gājām... Šo nāves maršu lai raksturo tikai viens teikums. Elbas tuvumā pa 18 kilometriem atskanēja 45 trāpīgi šāvieni, pakausī tiem, kuri nespēkā nometās uz ceļiem.

Tad mēs, divi Bērziņi, kādu nakti izbēgām, uz labu laimi. Divas reizes sastapāmies ar vācu dezertieriem, izmelojāmies, ka esam civilstrādnieki, un mūs pasaudzēja. Tā klaiņodami, atradāmies jau sarkanās armijas aizmugurē. Sākās neizsakāmi patīkamais, bet arī grūtais ceļš uz mājām. Tikai uz mājām! Kaut ar spieķi pie rokas, jo bēguļojot apsaldētajām kājām krita nost nagi.

Ne tikai es viens — simtiem tūkstošiem nometnē bijām gaidījuši sarkano armiju kā atbrīvotājus. Bet cik drīz vīlos visā, ko tā pārstāvēja. Jau pirmajās dienās mājupceļā. Kādu vakaru meklējām naktsmītni lielās lauku mājās. Saimniecei bija jauns stāvs, bet savādi veca, netīra seja. Otrā dienā uzzinājām, ka viņa tīšām nosmērējusi seju, lai izskatītos pretīgāka. Jo pirms pāris dienām sarkanarmiešu vads izvarojis visas mājas sievietes, bēgles no Berlīnes. Divas tur pēc tam tika stumdītas ratiņos.

Pēdīgi nonācām nopostītajā Varšavā, kur pajumte bija retums. Vienu nakti mums naktsmājas deva labsirdīgas poļu prostitūtas, kaut klienti nebijām. Tātad nevaru noliegt, ka mūžā nekad neesmu gulējis prostitūtu gultā, turklāt ļoti platā.

Aiz Padomju Savienības robežas mūs nekavējoties savāca čekisti un ievietoja Grodņas filtrācijas punktā. Iespējams, ka mūžā pirmā autobiogrāfija bija jāraksta tur. Sākumā vienīgā brīvā vieta gulēšanai bija akmens bruģis pussagrautu poļu kazarmu pagalmā. Filtrējoties “apēdu” Vācijā pamestās mājās atrasto peldpalagu un punktainu šlipsi. Pēc četriem mēnešiem, kad atkal biju pagalam novārdzis, man laimējās ar laipnu mājāsbraucēju meiteni paziņot mātei, ka esmu dzīvs. No pagasta atsūtīja “papīrus”, kas esmu, un mani atbrīvoja.

Rīgā atkal filtrācija, kurā bija jāpierāda, ka esmu Rīgā reiz jau dzīvojis. Tikai tad man uzņēma fakultātē. Sekoja nikni studiju gadi, kad pietrūka laika pat nokavētajiem randiņiem un pamatīgākai pļēgurošanai. Ēdu sāļo kartiņu maizi, kartupeļus, bezkartiņu kāpostus. Piektajā kursā spēki zuda un zuda, un man atklāja pamatīgu plaušu tuberkulozi. Pamest studijas, ja četrus garus gadus jau tā esmu nokavējis? Tiepīgi un muļķīgi turpināju studēt un slimot. Abas nodarbības apvienot patiešām bija grūti. Ambulatora plaušu gāzēšana, pēc kuras reibdams, pie tramvaja piestātņu stabiem turēdamies, vilkos atpakaļ uz dzīvokli. Tad operācija, pēc tās šķidrums krūšu dobumā ar litriem, laiciņš slimnīcā, bet no turienes tieši uz bērnu slimību eksāmenu. Kad nu kādu brīdi pavisam nevarēju, gulēju un, mušas skaitīdams, raudzījos griestos.

Šais grūtajos laikos man daudz palīdzēja kursa biedre, ar kuru pēdējā kursā arī apprecējāmies. Tūdaļ pēc valsts eksāmena 1949. gada jūnijā piedzima pirmā meita. Kur nu? Manu turpmāko dzīves ceļu noteica tuberkuloze: uz tbk sanatoriju, kur pats esmu rentgena uzraudzībā un varu ārstēt citus, jo šo slimību tagad gan pazīstu labi, uz savas ādas jau daudz izbaudījis, gan studiju laikā, volontējot slimnīcā Pērnavas ielā, šo to apguvis. Sarunāju Cēsīs, jo ārstu trūka. Gadu nostrādāju godam, bet jau nākošajā 1951. tuberkuloze parādīja, ka ar to pat diplomēts ārsts jokus dzīt nedrīkst. Tai vasarā dažbrīd biju viens uz 180 slimniekiem. Rentgena caurskates, gāzēšanas, vizītes, papīri...

Un tā kādu sestdienas vakaru jaukā Gaujmalas kioskā dzēru savu godīgi nopelnīto benediktinera glāzi, kamēr mutē saskrēja asinis. Diemžēl pašam viss bija skaidrs: plaušu asiņošana, izsēja. Kad uzliesmojums norima, Rīgā man izoperēja piecas ribas. Gulēju istabā, kur pirms nedēļas viens pēc tādas pat operācijas bija miris. Lai! Mana spītība pārvarēja sarežģījumus, sieva cītīgi pildīja medmāsas vietu, un tā atkal izrāpos. Rudens pusē atkal baltā ķitelī staigāju pa sanatorijas celiņiem un pat mēģināju mērenu baļķēnu nest uz pleca, kuram vairs nebija pamatīga ribu balsta. Tomēr atkārtoti bija jāguļ mājās, pa mēnesi, diviem, itin kā arī uz mani attiektos veco ārstu teiciens: “Tuberkuloze ir dziesma, kuras pirmās skaņas ieskanās šūpulī, bet beidzās kapā.”

Toreiz dzīvoju sanatorijas mājā, lielu priežu ielokā, kur zari piesniedzās pie paša loga. Uz zariem pa dienu tekāja vāveres, naktīs kušinājās pūcītes. Ar šiem kaimiņiem savā gulētāja vientulībā sarunādamies, “atcerējos dzīvi”, un radās vēlēšanās uzrakstīt, pastāstīt par to, ko pats zinu, bet citi ne. Mēģināju aprakstīt nakti Valmieras cietumā pirms tās rītausmas, kad aizveda tēvu. Šo aprakstu nosaucu par stāstu. Nosaukums diemžēl sarakstījuma vērtību necēla, to nekur neiespieda. Tomēr Rakstnieku savienības konsultants pēc biezā, uz zilā vēstuļpapīra rakstītā manuskripta izlasīšanas, mani uzaicināja uz jauno autoru semināru 1951. gada rudenī.

Seminārā saklausījies, kā pareizi jāraksta, sacerēju stāstiņu, kuru pēdīgi iespieda “Padomju Jaunatne” 1953. gadā. Stāstiņš bija pretalkoholisks, par to paziņas mani izzoboja. Par pirmo honorāru nopirku čehu kurpes ar biezu zoli. Jau pēc pieciem gadiem mani aizsūtīja uz jauno rakstnieku semināru Maskavā. Kā vecāko no jaunajiem, kopā ar Vācieti, Skujiņu, Lubeju, Priedi. Tur, manus stāstiņus iztirzājot, uzzināju, ka tie — “vājiņi, ļoti vājiņi...” Rūgto kausu saldināja telegramma, ka Cēsīs ieradies mans dēls. Kopā ar Skujiņu restorānā “Maskava” uz to apēdām katrs veselu irbi un kaut ko uzdzērām.

Bet... jau pa ceļam uz mājām vagonā vairs nevarēju nosēdēt, atteicos pat no Ojāra piedāvātā malka, jo sākās klepus, par kādu saka: “Tam jau kapsētas suņi rej.” Atkal uzliesmojums, baciļi, temperatūra, mokoši sviedri. Ko operēt arī vairs ribājā nekas nebija atlicis. Atlika tikai paša griba un skrupuloza disciplīna. Un atkal izvilkos! Šoreiz uz visiem laikiem, pareizāk — līdz šai dienai tuberkulozes baciļi mani apsmādējuši kā pārāk liesu. Kā kompensācija par ciešanām 1956. gadā iznāca pirmā grāmatiņa ar tik vājiem, kaut “pareiziem” stāstiņiem, ka tos vairāk neesmu pārlasījis, lai manāmi nenosarktu.

Un savādi, līdz ar šo pēdējo cīņu pret Koha bacili manā dzīvē piedzīvojumu, ko pastāstīt, vairāk nav bijis. Tikai pārdzīvojumi. Kā ierindas ārsts līdz 1967. pēc labākās saprašanas mēģināju palīdzēt gan patiesi slimiem, gan mazliet vārgiem. Nekāds medicīnas spīdeklis neesmu bijis. Tas, ka vēl šodien sastopu dzīvus un spirgtus dažus manis ārstētos slimniekus, nav pierādījums, ka esmu palīdzējis, varbūt viņi kļūtu veseli arī bez manas palīdzības. 1967., pēc astoņpadsmit ārsta gadiem, sieva kļuvusi par sanatorijas galveno ārsti, mani uzaicināja pamest darbu “uz paša vēlēšanos”, jo nu literatūra manā dzīvē bija ieņēmusi medicīnas vietu.

Bet par to, tas būtu par pēdējiem četrdesmit gadiem, pašam maz ko piebilst — viss par šo laiku izlasāms manās grāmatās. Grāmatu saturs un to liktenis ir arī visumā manas dzīves saturs un liktenis, visumā labvēlīgs, jo grāmatu lielākā daļa pārdota.

Pa šiem gadiem man izdevies arī šur tur Eiropā pabūt. Sakarā ar šiem ceļojumiem gribi negribi bija atkal jāķeras pie autobiogrāfijas rakstīšanas. Tad gan šo to sameloju vai neizteicu līdz galam, jo daži jautājumi bija pat mazliet spocīgi. Kur esot apglabāts mans tēvs? Es jau zinu — brāļu kapos Ķelderlejā, bet oficiālu izziņu man nav. Pagastā gan dzīvo viens, kurš 1941. gadā stāvēja sardzē, kamēr citi šāvuši, pat teicis, ka brāļi Bērziņi guļot katrs savā bedres galā, bet šodien viņš pagalam vecs un toreiz sacīto būs aizmirsis. Kur esot mans brālis? Atbildēju, ka 1944. gada septembrī ar vāciešu pēdējo slotas vēzienu 17 gadus vecs izslaucīts no mūsu tautas dzīvo spēku apcirkņiem, ka vācieši aizveduši un drīz pazudis. Pagāja ilgi, ilgi gadi, rakstīju, taujāju arī pa neatļautiem kanāliem, kamēr uzzināju, ka brālis Vācijā bijis leģiona 15. divīzijas fizilieros un pēc kara pazudis. Pagāja vēl gadi, līdz uzzināju, ka viņa no Francijas mums sūtītās vēstules arī “izzudušas” un ka vēlāk viņš baidījies ar savu rakstīšanu man sagādāt nepatikšanas. Un vēl vēlāk uzzināju, ka brālis dzīvs, Austrālijā. Mūsu mātei varbūt šī ziņa bija... pēdējais prieks, jo drīz pēc tās saņemšanas viņa mira. Ar tēvu gan bija “jānodarbojas” vēl tad, kad pēc Latvijas atjaunošanas kārtoju mantojuma lietas. Oficiāli neviens neticēja, ka viņš, nu jau itin kā 105 gadus vecs, kaut kur vienkārši neslēpjas, un lieta bija “jāizlaiž caur tiesu”. Izpalīdzīgi liecinieki apstiprināja, ka tēvs patiešām miris, kaut paši no miršanas vietas toreiz atradās lielgabala šāviena attālumā.

Tātad manas dzīves pēdējās desmitgades jau aprakstītas manās grāmatās. Izrādījās, ka patiesa rakstnieka spējas man pavājas: par maz fantāzijas, viss manis rakstītais dibināts tikai uz paša pieredzēto, pārdzīvoto, redzēto, uzklausīto. Šodien tāda rakstība tiek uzskatīta par vecmodīgu. Taisnība, vecmodīga, atbilstoša manam vecumam.

Autobiogrāfiju rakstot, tāds, kas dzīves lielāko posmu pavadījis padomju laikos, no jautājuma par piederību partijai izvairīties nevar. Tiku vairākkārt, reizēm visai neatlaidīgi uzaicināts “rakstīt iesniegumu”. Jau minēju par savu pieredzi mājupceļā no Vācijas. Tai pievienojās vēl viena. 1949. gada 25. martā no Lizdēniem izsūtīja manu mātes māsu Kristīni, jau 69 gadus vecu, visu mūžu par kalponi strādājušu. Itin kā esot kādam “nesusi ēst”. Nevarīgu viņu “laipni” esot iecēluši mašīnā. Mana atbilde partijas sekretāriem bija vienkārša un patiesa — es bieži lietoju alkoholu, un tāds jau nu gan partijai neder. Uz to Cēsīs sanatorijas partordze man vienreiz naivi atbildēja: “Bet, dakter, partijā arī dzer!” Tad gan mirkli minstinājos, ko atbildēt. Lai. Sapratu, ka ar manu pārliecību, kāda radusies no paša pieredzes, tur nevaru atrasties. Protams, tādēļ neesmu labāks vai sliktāks par dažu, kurš partijā sastāvēja un tomēr palicis iespējami godīgs.

Pamazām ar gadiem “mani atstājuši mani palīgi”, kā teica tēlnieks Kārlis Jansons savas dzīves pēdējos gados. Jutīšos ļoti neērti, kad man savam Dieviņam būs jāatskaitās par komplektu, kuru viņš man šai dzīvei devis līdz. Nevarēšu viņam vairs uzrādīt vienu plaušu, vienu pleca locītavu, sirds vārstules lāga neslēdzas, sirds vainagartērijas pagalam piesērējušas, palikšu parādā vienu aci, no otras puses, par zobiem nemaz nerunājot: dzelzs zobi ar kaula plombēm. Tad nu man jāsaka tāpat, kā Andrievs Niedra reiz rakstījis savās atcerēs: “Jāapskatās, vai nav pienācis laiks savu karoti atdot citam.” Un jāatceras Johannesa Brāmsa grūtsirdīgā dziesma, kādu dzied alts, mežraga pavadīts: “Klusāka kļūst mana dusa...”

Pavasarī lapu plaukstamā laikā gribi negribi tomēr jāatceras dzīvības brīnums plaukstošo bērzu lapu zaļajā plīvurā. Rītausmā mājas ceļa malā dzirdēju klusus sprakšķus. Kā vasarā, kad sienāzis lēcienam atsperas pret smilgu. Sapratu: tur pastaigājas Dieviņš, ar pirksta galu piedur bērza pumpuriem, un tie, traki steigdamies, cits aiz cita atveras. Vienā ziņā man vēl laimējies: gandrīz visu mūžu esmu nodzīvojis meža tuvumā. Tas svarīgi, jo mans Dieviņš mājo mežā. Daždien biezā eglē, citreiz sēd ozola pazarē. Ja viņš man tik tuvu, kad grūta sirds, varu ar viņu parunāties.

Nedz uzvara, nedz sakāve

Aizvadītos gadus, kā vakaros pļavu aiz maniem logiem, jau pamazām aizsedz miglas vāli, kuros saskatāmas itin kā divu koku aprises. Tie būtu tie divi darbi, kuros aizvadīts mūžs: medicīna un literatūra. Šodien šķiet, ka abos laukos pieredzēti sasniegumi un atkal — kaut kas pazudis.

Saņēmis ārsta diplomu, ārstēju ar tuberkulozi slimos, kā senāk teica: diloņniekus. Slimība veca, pa gadsimtiem priekšlaicīgi kapā guldījusi miljonus. Turklāt ne jau tādas aizkustinošas mūzikas pavadībā, kāda dzirdama “Traviatas” pēdējā cēliena priekšspēlē. Vēl savā bērnībā dzirdēju nopūšamies: “Pēterim dilonis. Lai sāk krāt naudu zārkam...” Tādas prognozes bieži bija pareizas. Dilonis biežāk apciemoja “studentus un šuvējas”, trūcīgus ļaudis. Tomēr arī tādi, kuriem netrūka Šveices franku, lai ārstētos Alpu kūrortos, kur gaiss tīrs kā kalnu strauta ūdens, arī tādi nīka un mira. Daža literatūras vēstures lapaspuse līdzīga dilonī mirušo sarakstam. Sarakstam, kurā netrūkst spožu uzvārdu. Pērsietis, Doku Atis, Esenberģu Jānis, Blaumanis, Ezeriņš, Ādamsons...

Fakultātē bērnu slimību praktiskajos darbos asistente Bieziņa mūs pieveda pie puisīša gultas, kurš nemaņā gulēja, stīvi galvu atstiepis. “Tuberkulozais meningīts”, viņa teica. “Un prognoze?” mēs vaicājām. “Pessima. No tuberkulozā meningīta izdzīvo ļoti, ļoti reti.” Bet jau pēc četriem pieciem gadiem pa pasauli eksplozīvi izplatījās streptomicīns, pirmais antibiotiķis, kurš specifiski nokāva Koha bacili, un pat ar tuberkulozo meningītu, laikus ārstēti, vairs nemira neviens! Streptomicīnam tūdaļ sekoja ķīmiskie līdzekļi, ķirurģijas attīstība atļāva tīši ielauzties svētajā krūšu dobumā, “kur sirds”, un izņemot ne tikai slimo plaušas daļu, bet visu slimo plaušu. Tādējādi “apzagtajam” vairs nevajadzēja krāt naudu zārkam, bet jaunam uzvalkam. Tuberkulozi apkaroja tik pamatīgi, ka Skandināvijas valstīs jau apsvēra, vai obligāta bērnu vakcinēšana pret tuberkulozi vairs vajadzīga.

Ārsta gaitu sākumā sanatorijā kādu laiku man bija uzticēta istaba, kurā ārstējās slimas pusaudzes. Ielaistā pēckara tuberkuloze, kad tikko pietika sāļā kartiņu maize, kad no bēgļu gaitām atgriezās bezpajumtēs izvārgušie. Dažām meitenēm nebija vairs ne vecāku, ne radinieku. Vairākus gadus no sanatorijas uz sanatoriju ceļojušas, redzējušas nāvi vaigā, dažā ziņā viņas par tuberkulozi zināja vairāk nekā jauns ārsts. Bija reize, kad vizītes laikā viena teica: “Dakter, ko jūs mani mānāt, es jau zinu, ka man drīz jāmirst...” Sakodu zobus, mierinošu atbildi atrast bija grūti, jo... ļoti iespējams, ka viņai bija taisnība. Tobrīd nebija tādu zāļu, nedz tādu operāciju, lai slēgtu milzīgās kavernas plaušās, kuras kā zemē slēpta kara laika mīna varēja eksplodēt katru brīdi, radot nāvējošu plaušu asiņošanu. Tā arī vairākas no viņām pēc gadiem aizgāja, sanatorijas nabadzībā reizēm gan lūpas uzkrāsojušas, bet ne reizi pirmo balles kleitu apvilkušas.

Un šodien, kad visas iespējas tuberkulozi izārstēt? Statistika liecina, ka Latvijā saslimstība un mirstība vairojas. Par ārsta apmeklējumu arī tuberkulozes slimniekam jāmaksā. Izjaukta vecā tuberkulozes apkarošanas sistēma, kura dažkārt bija piespiedu, ir slimā, ir veselo labā. Bet tās panākumi bija acīmredzami: astoņdesmitajos gados slēdza vairākas sanatorijas, jo — trūka slimnieku! Panākumi vārda tiešā nozīmē “Eiropas mērogā”.

Tuberkuloze ir sociāla slimība. Bet šodien tā runāt nepieder pie labā toņa. Vairoties no jēdziena, pat no vārda “sociāls” jebkurā dzīves laukā, ne viens vien nolemts saslimšanai, pat ar nāvīgu iznākumu. Daudzu ārstu darbs, gadu desmitos mērams, tātad bijis veltīgs? Lai atbilde skan no to mutes, kuri veiksmīgo tuberkulozes apkarošanas sistēmu izjauca. Kā ļauns atgādinājums jāpiebilst — lai pārāk nepriecājas tie, kuri iedomājas, ka bagātība ir bruņas, kuras pasargā arī no sīkās, dažus mikronus garās Koha nūjiņas: “reņģu ēdāju” izklepotie baciļi lido pa gaisu, bet tas diemžēl vēl nav “svēts privātīpašums”, jo “gaiss pieder visiem”.

Tātad attiecībā uz tuberkulozi esmu pieredzējis gadsimtus visā pasaulē gaidītu veiksmi, bet šodien skumstu, tuberkulozes dēļ atkal nevajadzīgi irst dzīves, diloņa nomocīto nāve nav kļuvusi saldāka kā manu ārsta gaitu sākumā.

Par manas darbošanās otru nozari — literatūru. Te jāsaka — man laimējies, jo sāku un beidzu rakstīt tad, kad grāmatas arī lasīja, pirka un lasīja daudz. Tāpat kā gadsimtiem pirms manis. Bet nu, pēdējās desmitgadēs atskan balsis, ka grāmata kā tāda — kaut kas jau pagājis un pieder civilizācijas un kultūras vēsturei. Kā spilgtākais šāda uzskata izpaudums mūsmājās jāvērtē Ministru prezidenta Šķēles izteikums, ka līdzekļi nebūtu jāvirza Nacionālās bibliotēkas celtniecībai, bet “Internet” tīkla paplašināšanai. Savā ziņā tipiski un nacionālai kultūrai postoši. Mierinājums nav pat tas, ka naudas jau laikam nebūs ne vienam, ne otram.

Vai tiešām grāmata aiziet, atvadīdamās skumji vākus paverot — aizverot? Cilvēka rīcībā diennaktī 24 stundas, kā tas bija ap 1450. gadu, kad Gutenbergs sāka iespiest Bībeli, tā 1997.gadā, kad iespiest veselu enciklopēdiju ar 10 000 lapaspusēm gaužām vienkārši. Bet šī gadsimta beigās nesaudzīgi, kā ar elkoņiem pa priekšu, šais 24 stundās ielauzususies vēl “konservētā mūzika”, skaņu lentes, kompaktdiski, telpā no guļamistabas līdz garāžai pieaudzis radiouztvērēju skaits. Un kur tad vēl “zilais laika zaglis” — televizors, videokasetes! Grāmatai kā kultūras “smagākai barībai” laika dabīga atlicis daudz mazāk.

Grāmatās bieži cenšamies atrast sevi, sevi un šai laikā. Bet šodien grāmata no intīma sarunu, pat dzīves biedra, no skolotāja vai uzklausītāja bieži kļuvusi tikai par krāšņu, spožos vākos iesaiņotu preci laika kavēklim. Uzrakstīta pēc psihologu pamatīgi pārbaudītām receptēm, ar aprēķinātu sižeta līkni. Izpatīkot, ar tik un tik mīļiem skatieniem no acu dzīlēm, ja vajadzīgs vēl — ar tik un tik kaislē nospārdītiem palagiem. Un, ja nepieciešams kaut kas vēl stiprāks — maigs spiediens ar pirksta galu uz asaru maisiņiem vai piešaujot lapaspusēm puslitru asiņu. Vai tad man, ar maniem ikdienišķajiem, tepat laukos norakstītajiem stāstiņiem samēroties ar romāniem, kuru varoņi aukstasinīgi par vakariņām samaksā ar manu divu mēnešu pensiju, kuri lido “biznesa klasē”, kad stjuarte pat uguni cigaretei piesviež, un varoņi gareniski izlaižas Vidusjūras piekrastes smiltīs starp milzu čūskām, kuras tērptas taupīgos bikini. Tāpat man nepietiek nedz filozofiskās izglītības, nedz sirreāli ievirzītas domāšanas, iztēles, lai līdzinātos mūsu jaunajiem prozaiķiem, kuri brīvi orientējas Džoisa vai Prusta apziņas plūsmas nepārskatāmajos viļņos. Lasītāju bieži atstājot vientuļā krastā. Bet — tīrā māksla jau nav saistīta ar lasītāju, tajā rakstnieka pirmais un galvenais uzdevums — izteikt sevi. Pats piederu pie utilitārās literatūras — vēlos sarunāties ar lasītāju.

Runājot par literatūru, ar zināmu rezignāciju jānopūšas: pasaulē nekā jauna... Esmu pieredzējis vairākas bibliotēku tīrīšanas, bet tā nekādā ziņā nav kulturālas un garīgas pilngadības pazīme. 1934.gadā pēc Ulmaņa apvērsuma tīrīšana bija diezgan pamatīga, izmeta ne tikai visu Andreja Upīša sarakstīto. 1940./41.grāmatas izslaucīja vēl pamatīgāk. 1941. — vācu okupācijas laikā — atkal. 1943.gadā starp citu, būdams ieslodzītais, Pādaugavā, Šmita cementa fabrikas pagalmā pārkravāju no bibliotēkām atvestās grāmatas pārstrādāšanai. No tām atceros Brigaderes rakstus ķiršsarkanā iesējumā. Izrādījās, pēc otrreizējās padomju okupācijas vēl plauktos atradās, ko “ārā ņemt”. Ne tikai vāciešu atvestos rakstus par rasu tīrību. Nopūšos — arī pēc Latvijas atjaunošanas dažs centīgi no bibliotēku plauktiem vētī ārā ne tikai metriem garās Ļeņina – Staļina kopoto rakstu rindas, ar ieganstu, ka tais laikos jau neko labu neizdeva.

Lai jau. Man pašam tātad laimējies. Jo rakstīju tai laikā, kad grāmatas lasīja. Arī manējās. Jau teicu, man grāmata nozīmē sarunu ar lasītāju. Kaut ilgus gadus viens, istabā sēdēdams, tomēr neesmu bijis viens — caur savām grāmatām. Vai mūžam nav diezgan?

Grāmatas tomēr nemirs, tāpat kā neaizgāja bojā teātris pēc kino un tālrādes izplatīšanās. Grāmata savukārt nav atdalāma no literatūras. Bet par literatūru vēl jāpiebilst, ka tā katras tautas dzīvē ļoti svarīga. Zinu literatūras, kuras pārdzīvojušas savu tautu. Nezinu tautu, kura būtu pārdzīvojusi savu literatūru. Kurš atvēzējas pret grāmatu, atvēzējas pret savu tautu.

Miervaldis Birze

Arņa Blumberga, “LV”,

foto un fotoreprodukcijas

no Miervalda Birzes arhīva

Pie savas mājas Raiskumā 1997. gada 12. jūnija priekšpusdienā

“Te man ir vairāk par gadu un mazāk par diviem”

“Te es sāku jau domāt par ārsta profesiju”

Kopā ar Ojāru Vācieti un Jūliju Vanagu lasītāju uzmanības lokā

Piebalgā kopā ar Imantu Kalniņu

m Tepat lejā plūst Gauja. Un nekur nav tik labi kā mājās