Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsnieks Vilnis Zariņš

Par sevi — pats

Esmu dzimis Jūrmalā, Asaros. Mans tēvs te bija ienācējs, jo viņš dzimis Zemgalē pie Zebrus ezera. Mātes vecāki uz Jūrmalu pārcēlušies pāri Lielupei no Salas pagasta. Tālākie senči dzīvojuši dažādos Latvijas novados, it īpaši Trikātā Ziemeļvidzemē un Kursīšos Dienvidkurzemē. Manī ir arī vācu grāfu un ar lībiešu gēniem sajauktas zviedru asinis, jo Ziemeļu kara laikā mērī izmira gandrīz visi Salas pagasta iedzīvotāji un tukšajās mājās iemitinājās zviedri no Igaunijas salām, kas pārlatviskojās vienas paaudzes laikā, saplūstot gan ar lībiešiem, gan ar ienākušajiem Kurzemes kalpiem. Tomēr visi mani vecvecāki jau bijuši latvieši.

Mani vecāki daudz rūpju veltīja bērniem. Kad es piedzimu, manam tēvam bija 39 gadi un viņš bija skolotājs Asaru pamatskolā. Vadīja arī kori. Māte bija 13 gadus jaunāka par tēvu. Viņa strādāja pilsētas valdes sociālās nodrošināšanas nodaļā, pārzināja bērnu patversmi un nespējnieku patversmi, kārtoja pabalstus bezdarbniekiem un trūcīgām ģimenēm, izvietoja lauku ģimenēs dzērāju bērnus, kuru vecākiem bija atņemtas vecāku tiesības, un brauca pārbaudīt, kā šie bērni tiek audzināti. Mani, gadu vecāko brāli un gadu jaunāko māsu lielā mērā audzināja mātes māte, kura apkopa ne tikai mūs, bet arī govi, divas cūkas un zemeņu dārzu. Kara laikā ģimene papildinājās vēl ar divām mazām māsām, un tad māte ārpus mājas vairs nestrādāja. Tēvu 1943.gadā smagi sabrauca piedzēries šoferis. Pēc šīs nelaimes viņš vairs īsti neatspirga.

Māte mums bērnībā daudz ko stāstīja par apkārtni un bieži lasīja priekšā no “Mazajām jaunības tekām”. Tēvs stāstīja mazāk, bet lasīja priekšā grāmatas par ceļojumiem, astronomiju, dažādām dabas parādībām. Viņš mūs vingrināja arī rēķināšanā ar dažādiem teksta uzdevumiem, ko vajadzēja risināt galvā, sacenšoties ar brāli, nospieda dažādus klavieru kauliņus un lika pēc dzirdes pateikt, kas tās par skaņām, bet vēlāk — kas tas par akordu.

Lasīt iemācījos agri, taču klausīties priekšā lasīto bija patīkami vēl ilgi, jo tad lasītājs izcēla galveno, izmantodams lasīšanas ātruma un skaļuma maiņas. Turklāt varēju pajautāt, ko nozīmē nesaprotamie vārdi. Pašam izprast galveno bija grūti, sevišķi avīzēs. Pavārgrāmatas bija garlaicīgākas, taču vieglāk lasāmas. Informācijas bads mazinājās 12 gadu vecumā, kad tēvs atļāva lasīt Konversācijas vārdnīcu. Tā man lielā mērā kļuva par logu uz pasauli. Latvijas okupāciju 1940.gadā pārdzīvoju smagi. Visvairāk nomāca bezspēcības apziņa. Pēc Latvijas okupācijas mūs, bērnus, par reālo situāciju katras varas maiņas apstākļos ļoti patiesīgi un precīzi informēja māte, turklāt piekodinot, ka viņas teikto nevienam nedrīkstam stāstīt, ja negribam ģimeni iegrūst nelaimē. To arī vienmēr ievērojām. Interese par sabiedrības dzīves jautājumiem daudzo varas maiņu apstākļos manī modās dabīgi. Vēstures studēšana vēlāk deva iespēju saprast, cik maz zinu par sabiedrību un tās reālajiem dzinējspēkiem. Filozofija šajā ziņā devusi vairāk. Arī lielāku izpratni par vēsturi. Man dzīvē kopumā ir veicies, jo visu mūžu iznācis darboties labu cilvēku vidū.

Precīzākus dzīves datus varētu sniegt mans 1997.gada 20.maijā rakstītais “Curriculum vitae”.

Curriculum vitae

Dzimis 1930.gada 24.maijā. 1953. gadā beidzis Latvijas Valsts Pedagoģiskā institūta Vēstures fakultāti. Pēc tam piecus gadus bijis skolotājs vidusskolā. Vēlāk strādājis augstskolās, visilgāk Latvijas Universitātē, un zinātniskajās iestādēs. ZA Filozofijas un socioloģijas institūtā strādā kopš 1985.gada. Prot un zinātniskā darbā izmanto latviešu, krievu, franču, vācu un angļu valodu.

Zinātņu kandidāts kopš 1971.gada. Kandidāta disertāciju aizstāvējis Latvijas Universitātē par tēmu “Vācu imperiālisma austrumu ekspansijas ideoloģija fašisma periodā un tās izpausmes Latvijā”. 1992.g. 30.oktobrī nostrificēts kā Latvijas zinātņu doktors.

Zinātniskās intereses pēdējo divdesmit gadu gaitā galvenokārt saistītas ar Rietumeiropas XVI — XVIII gadsimta filozofu darbu tulkojumiem latviski no franču un vācu valodas un ar šiem tulkojumiem saistītās filozofijas terminoloģijas problēmas latviešu valodā. Publikācijas periodikā veltītas galvenokārt Latvijas sabiedriskās un kultūras dzīves jautājumiem, it īpaši Latvijas valstiskuma atjaunošanai neatkarības atgūšanas laikā un pēc neatkarības atgūšanas.

Publikācijas — viena grāmata “Kraukļu un cīruļu laiks” 15 lokšņu apjomā, kas iznāca 1995.gadā. Tur apkopoti pētījumi par Latvijas sabiedrisko attīstību un ievietoti daži agrāk publicēti raksti par sabiedriskiem un kultūras jautājumiem ar 1995.g. sarakstītu priekšvārdu un zinātniskām piezīmēm. Zinātnisku rakstu — 50, kopapjomā 54,9 loksnes, no tiem ar līdzautoriem 7 raksti, 4,5 lokšņu apjomā. Pasaules filozofijas klasiķu tulkojumi un rediģējumi latviešu valodā, kopā 7 tulkojumi 29,64 lokšņu apjomā un viens zinātnisks rediģējums 4 lokšņu apjomā. Ir 209 raksti enciklopēdijās aptuveni 5 lokšņu apjomā. Ir arī 118 publicistiska satura raksti 28,90 lokšņu apjomā, no tiem ar līdzautoriem 3 raksti 0,9 lokšņu apjomā. Kā konsultants un recenzents piedalījies vairāku filozofijas vēstures un kultūras vēstures izdevumu sagatavošanā izdošanai latviešu valodā.

Piedalījies starptautiskās zinātniskās konferencēs. Stažējies PSRS Zinātņu akadēmijas Filozofijas institūtā 1988.gadā. Lasījis filozofijas vēstures un kultūras vēstures kursus Latvijas Universitātē, Latvijas ZA Filozofijas un socioloģijas institūta maģistratūrā un arī citās mācību iestādēs. Tagad lasa kultūras vēstures kursu Rīgas Pedagoģiskajā augstskolā.

Precējies. Ir pieauguši bērni.

Par Latviju šodien

1. Ilgi gaidītā Latvijas neatkarības atjaunošana atnāca tautai negaidīta tiklab Latvijā, kā svešumā. Tai rūpīgi gatavojās vienīgi čeka un PSRS armijas specdaļas, bet arī tās daudz no iecerētā nepaguva paveikt.

2. Latvija atguva neatkarību, zaudējot relatīvi maz asiņu. Par to varam priecāties. Tā kā nebija bruņotu cīņu, nekļuva skaidrs, kas ir kas. Nerrs Šekspīra komēdijā “Divpadsmitā nakts” izteicis domu, ka “par visiem priekiem agri vai vēlu jāmaksā”. Maksāsim un cerēsim, ka “laiks visu saliks savā vietā”. Tomēr laiks parasti strādā ar cilvēku sirdīm un rokām.

3. Padomju vara ir parūpējusies, lai Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas nebūtu gudru un godīgu cilvēku, kas varētu to kvalificēti vadīt. Tomēr vadoņi uzradušies. Varasvīru nemākulību dažus gadus vēl drīkstēsim piedot. Alkatību nekad.

4. Duļķaini ūdeņi Latvijas politikā ir plūduši okupācijas laikā un plūst joprojām, apslacīdami visus. Netīri kļuvuši tikai tie politiķi, kuri tajos zvejo.

5. Daudziem Latvijas likteņu lēmējiem šodien augstākā vērtība ir Zelta teļš. Vai sagaidīsim darbiniekus, kuri tur godā Paula Stradiņa atzinumu, ka tautas lielākā bagātība ir tās dzīvais spēks?

6. Pēc neatkarības atjaunošanas latviešu tautai nākuši septiņi lieso govju gadi. Vai nāks arī treknāku govju laiks?

7. Kardināls Rišeljē XVII gadsimtā mācīja, ka “zemniekus, tāpat kā aitas, vajag cirpt līdz ādai”. Latvijas zemnieki joprojām ļaujas cirpties, taču vairs neļauj sevi dīrāt. Šāda iespēja ir viņu lielākais guvums no Latvijas neatkarības. Kad to sapratīs arī valdošās aprindas, Latvijā sāks veidoties godīga saimnieciskā dzīve.

8. Daudzi barikāžu aizstāvji izsakās: “Šī nav tā Latvija, par kuru toreiz cīnījāmies.” Kad viņiem pajautā: “Ja tu būtu skaidri zinājis, ka Latvija septiņus gadus pēc neatkarības atjaunošanas būs tāda, kāda tā ir tagad, vai tu būtu cīnījies?” Atbilde skan: “Būtu gan.”

9. Latvijas varasvīri bieži norāda tautai: “Jūsu darba prasme un centība tālu atpaliek no Eiropas standartiem, tādēļ jūsu dzīves līmenis ir daudz zemāks nekā Eiropā.” Dažkārt šķiet, ka pareizāk viņiem būtu sacīt: “Mūsu prasme un godprātība...” un tālāk tā kā tekstā.

10. Eiropas ekonomiskās kopienas normas nepieļauj ne Latvijai ļoti vajadzīgo izvedmuitu apaļkokiem, ne Latvijai kaitīgo “Lattelekom” monopolu telefona sakaros. “Lattelekom” monopols pastāvēšot līdz 2003.gadam. Vēl jo vairāk ir pamats līdz šim gadam saglabāt izvedmuitu apaļkokiem.

Socioloģija zina, ka bezdarba palielināšanās kādā apvidū par vienu procentu paaugstina kriminālnozieguma skaitu šajā apvidū par pieciem procentiem. Kādu speciālo nodokli policijas un cietumu uzturēšanai paredzēts iekasēt no tiem baļķu eksportētājiem, kuri, izputinot Latvijas kokzāģētavas, paredzējuši lielāko daļu Latvijas kokapstrādāšanas uzņēmumu strādnieku pārvērst bezdarbniekos?

11. Ja lielākā daļa ražojošo uzņēmumu pieder valstij, tur strādājošiem darbiniekiem ir mierīga dzīve. Atlaist no darba šādā uzņēmumā ir grūti, bet slaists par sliktu darbu saņem gandrīz tikpat, cik čaklais par kvalitatīvu darbu. Daudz papīru jāapraksta sīkuma dēļ, citādi vadītāji blēdīsies. Tā kā vadītāji tomēr blēdās, vajag daudz kontrolieru. Kontrolierus savukārt vajag kontrolēt un tā līdz bezgalībai. Uzņēmumā, kurā viegli strādāt, grūti ražot lētu un kvalitatīvu produkciju.

Ja turpretī valsts rīcībā nav nekādu ekonomisku sviru, tad lielie uzņēmēji viegli izputina vidējos un sīkos, izņemot savus tiešos klientus. Ja valstij, kuras varu veido iedzīvotāju vairākums, nav praktiski nekādu iespēju ietekmēt saimniecisko dzīvi, tai atliek tikai noplātīt rokas un klusēt, redzot, kā saujiņa lielbagātnieku sagrābj gandrīz visas sabiedrības bagātības. Domāju, ka Latvijā valsts īpašumā vai vismaz kontrolē jāpatur dzelzceļi, ostas, lidostas, lielākā daļa mežu, Daugavas energokaskāde, gāzes krātuvju pazemes daļa, kā arī daļa augu un dzīvnieku šķirņu selekcijas staciju. Valstij jāatbalsta eksperimentālās rūpnīcas, kur izstrādā tehnoloģiju, kas kļūs rentabla pēc 10 – 15 gadiem. Bez šādām iestrādēm no nabadzības neizkļūsim. Ja valstij piederošos uzņēmumos būs 15 līdz 20 procenti strādnieku, valsts darbs viņus nesamaitās.

12. Rīga Latvijai ir pārāk smaga galva. Okupācijas laikā to uzpūta par ūdensgalvu, lai tā vairs neiekļautos Latvijas mērogos. Tagad Rīgā ir dārga apkure, dārgi dzīvokļi un neērts transports. Situāciju iespējams būtiski uzlabot, samazinot iedzīvotāju skaitu. Aptuveni 100 000 Rīgā dzīvojošu Latvijas pilsoņu būtu iespējams izvietot Latvijas laukos un mazpilsētās. Aptuveni tādam pašam skaitam Rīgā dzīvojošu kolonistu, kuri katrā piemērotā un nepiemērotā gadījumā izrāda, cik ļoti viņiem riebjas dzīvot neatkarīgajā Latvijā, būtu jāpalīdz repatriēties. Visgrūtāk Rīgā pašlaik klājas pensionāriem un trūcīgo ģimeņu bērniem. Ar viņiem varētu iesākt Rīgas atslogošanu.

Bērniem, kas Rīgā klaiņo, ubago un zog, jāatrod krietni audžuvecāki laukos, kam jāsaņem 50 procenti no tās valsts naudas, cik izmaksā bērna uzturēšana patversmē. Tādēļ mazās lauku skolas jānostiprina ar skolotājām, kas jaunāko klašu skolēnus spējīgas ne tikai mācīt un audzināt, bet arī pāraudzināt. Līdzās tam jāatrod krietnas un darbīgas ģimenes, vislabāk tādas, kurām ir dažus gadus vecāki bērni un kuras par piemērotu samaksu ņemtu savā aprūpē arī dažus citus bērnus. Latvisko rajonu mazās lauku skolas ir ideāla vieta, kur pilsētu jaukto laulību bērniem, kuri mājās labu latviešu valodu nedzird, bet kuru vecāki vēlas, lai viņi prastu latviski, dažu gadu laikā to var iemācīt. Šādos gadījumos izdevumus pilnīgi vai daļēji varētu segt vecāki.

Arī daļa Rīgas pensionāru labprāt pārceltos uz mazpilsētām un arī laukiem, kur apkure ir lētāka un pensionāri caurmērā ir labāk paēduši, ja vien tur varētu atrast lietošanai derīgas vannas istabas, siltas tualetes, ērtu satiksmi un kvalificētu medicīnisko aprūpi. Viss šeit minētais ir vajadzīgs arī lauciniekiem pašiem un, ja šo jautājumu nokārtotu, tas būtu krietns solis Latvijas tapšanā par tūrisma zemi.

Rīgu no tai ne visai vajadzīgiem iedzīvotājiem varēs jūtami atslogot, ja tajos lauku rajonos, kur ir augsts bezdarba procents, par uzņēmējdarbību noteiks zemāku nodokļu normu.

Vilnis Zariņš

Par viņu — No cīruļu cilts

Atmodas bibliogrāfijā ierakstīta Viļņa Zariņa grāmata “Kraukļu un cīruļu laiks”, kurā, pēc autora vārdiem, apkopotas vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi laikā no 1975. līdz 1990.gadam. Tas ir arī cieņas apliecinājums tiem kultūras darbiniekiem, kurus pienākuma apziņa, gatavība upurēties un intensīvais darbs neļāva sastingt tautas dvēselei, saglabāja tās atmodas spēju.

Apcere “Ne strupceļš, bet krusteles” atgādona 1987.gada 14.jūniju, kad devās pie Brīvības pieminekļa ar sarkanbaltsarkano karogu un ziediem tika godināti 1941.gada deportācijas upuri.

— 14.jūnija notikumi pie Brīvības pieminekļa liecināja par sabiedrībā briestošajām pārmaiņām, kas veda uz Tautas frontes nodibināšanu un neatkarības atjaunošanu.

— Nebiju klāt pie pašiem frontes dibināšanas sākumiem, jo no 1988.gada marta līdz decembrim lielāko daļu laika pavadīju kvalifikācijas celšanas kuros Maskavā. Pirmajā LTF kongresā gan piedalījos un pēc tam darbojos kā ierindas tautfrontietis. Kopš 3. kongresa esmu LTF Domes loceklis un kopš 5.kongresa — valdes loceklis. Tautas frontē jutos labi un varēju brīvi paust savas domas. Bez Tautas frontes nebūtu arī neatkarības. Līdz pagājušajam gadam Tautas fronte bija politiska partija. Tagad ir citādi. Tie Tautas frontes aktīvisti, kas vēlējās turpināt politisku darbību, izveidoja Kristīgo tautas partiju. Man gan labāk patiktu, ja nosaukums būtu Tautas partija vien, nevis Kristīgā tautas partija. Bet mani partijas biedri tā nobalsoja. Es sevišķi kristīgs neesmu, bet arī antikrists neesmu, un man nav iebildumu pret kristīgām vērtībām. Tagad esmu Kristīgās tautas partijas valdes loceklis.

Daudzus gadus Vilnis Zariņš veltījis filozofijas vēstures pētīšanai, vienlaikus noderējusi pasaules filozofu darbu tulkošanai latviešu valodā. Šajā ziņā noderējusi viņa zināšanas svešvalodās — franču, vācu, angļu un krievu valodā. Vilnis Zariņš latviski pārtulkojis septiņus pasaules filozofu darbus, arī Denī Didro “Ramo brāļadēls” un “Domas par dabas interpretāciju. Matērijas un kustības filozofiskie principi”. Zinātnieks rakstījis priekšvārdus arī citu filozofu tulkotajām grāmatām. Viņš rediģējis arī Spinozas “Ētiku”, ko no latīņu valodas tulkojusi filoloģe Brigita Cīrule.

Viņš strādā Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūtā, lasa arī kultūras vēstures kursu Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā.

Akadēmiķis priecājas par jauno filozofu paaudzi, augstu vērtē institūta direktores Maijas Kūles zinātnisko un administratīvo darbību. Arī to, ka viņa turpina savulaik iekopto tardīciju — jauno talantu piepulcināšanu.

Zinātnieka optimismam ir arī dziļāks pamats: — Jau pirms gadiem demsit bija jūtams, ka Latvija virzās pretī neatkarībai. Neatkarības atgūšana ir liela laime, un es to tā arī vērtēju. Katrs kolonists, ko redzu aizbraucam no Latvijas, kā arī katra latviešu bērna piedzimšana un klaida latviešu atgriešanās dzimtajā pusē manī vieš optimismu, ko mazina apdraudētības izjūta. Sevišķi radikāls es tomēr neesmu, esmu tikai konsekvents un dažkārt runāju vai rakstu to, kas citiem nepatīk. Vai es esmu laimīgs? Noteikti! Vispirms tādēļ, ka nedz 1941.gada 14.jūnijā, nedz 1949.gada martā mūsu ģimene netika izvesta uz Sibīriju. Tādēļ, ka biju par jaunu, lai iesauktu vācu vai krievu armijā. Laimīgs arī tādēļ, ka man ir darbs institūtā un lekcijas studentiem.

Zariņu kuplo dzimtu joprojām kopā tur māmuļa, kam nu jau deviņdesmit trešā vasara. Vai arī tas neliecina par Cīruļu cilti?

Kad tēlniece Vija Mukāne gatavojusies veidot Viļņa Zariņa krūšutēlu, viņa lūgusi kādu jaunības gadu bildīti. Skatīdamās fotogrāfijās, māksliniece teikusi: “Jaunībā jums bijusi lielāka piere, tagad dūšīgāka izskatās sejas lejas daļa. “Ko atbildēt” — “Jaunībā daudz domāju, mazāk runāju...”

Dr.ped. Elza Gžibovska,

“LV” nozares korespondente

Kuplā Zariņu dzimta. Fotografē Vilnis Zariņš

Uz Sidnejas operas kāpnēm 1990.gada maija beigās

Kopā ar brāli un māsām mātes 90.dzimšanas dienā

Ordeņa virsnieks Imants Liepiņš

Par sevi — pats

Esmu dzimis 1930.gadā. Uzskatu sevi par pārdaugavieti, tur aizvadīta mana bērnība un jaunība. Mārtiņa baznīcā pie mācītāja Stanges apmeklēju svētdienas skolu. Pēc 4. pamatskolas mācības turpināju 5. vidusskolā, to beidzu eksternātā. Latviešu valodas eksāmenu man bija tas gods kārtot pie profesora Jāņa Endzelīna, bet latīņu valodā — pie slavenā antīkās literatūras tulkotāja Augusta Ģiezena.

Mans vectēvs Juris Liepiņš piedzima Sēlijā, nepazina slimības un nodzīvoja līdz 99 gadiem. Tikai divi mēneši palika līdz lielajai jubilejai. Viņš bijis huzārs. Pie sienas karājās tāda smalka bilde — vectēvs formas tērpā ar tresēm. Visu mūžu smagi strādājis, īsts darbarūķis.

Mātesmāte Anna cēlusies no lībiešiem. Viņa bija ļoti labestīga, sirsnīga. Vecmāmiņa paredzēja savu aiziešanu, un mēnesi pirms tam mēs abi devāmies ceļojumā uz viņas dzimto pusi. Uz Dundagu braucām ar mazo bānīti. Kad tas nespēja uzvilkt kalnā, kāpām ārā, mežā meklējām malku, lai varētu kurināt. Tikai tad turpinājām ceļu. Abi izstaigājām visus ciemus. Vecāmāte atvadījās no jūras, no senčiem kapos, izraudājās, noskūpstīja Oskara Staltes akmeni. Tur bija vesels ciemats ar Staltēm, mūsu attāliem radiniekiem. Pēc mēneša vecāmāte aizgāja viņā saulē.

Mūsu dzimta raksturīga ar ilgdzīvotājiem. Tēvs Viļums nomira 88. dzīves gadā. Tāds Blaumaņa goda vīrs ar zelta rokām, visu ko prata. Māte Emīlija nodzīvoja līdz 83 gadiem, lai gan kādu laiku bija strādājusi par stikla pūtēju. Bērnus nepēra, audzināja ar labu vārdu.

Ar sportu sāku nodarboties agri. 1949.gadā “Daugavas” sporta skolā Baldones ielā trenēju bērnus vieglatlētikā. 1952.gadā mani uzaicināja par Latvijas izlases treneri. Desmit gadu laikā vairāki mani audzēkņi kļuva par republikas rekordistiem, čempioniem.

Kopš 1955. gada esmu ciešām saitēm saistīts ar fiziskās kultūras augstskolu — tagadējo Sporta pedagoģijas akadēmiju. Laika gaitā mainījušies tās nosaukumi un atrašanās vietas. 1959. gadā sākām nodarbības jaunajā ēkā Brīvības ielā. Paši savām rokām izveidojām stadionu.

1969.gadā man piedāvāja darbu toreizējās PSRS izlasē par vecāko sprinta treneri. Šai darbā biju līdz 1981. gadam. Ar audzēkņiem man saglabājušās ļoti labas attiecības — tiekamies, saņemu vēstules.

Pēdējos gadus vadu Sporta teorijas katedru, cenšos dalīties savās zināšanās. Daudz esmu domājis par to, kā ar fiziskiem vingrinājumiem uzlabot bērnu un vecāku cilvēku veselību. Man ir pāri par 100 publikāciju, esmu triju mācību grāmatu autors, patlaban top ceturtā — “Veselības treniņš”.

Man bija tikai kādi 12 gadi, kad krusttēvs Oskars mani aizveda uz bibliotēku, iepazīstināja ar Britu lielo enciklopēdiju, un citām ārzemju grāmatām. Radās interese par valodām. Krievu toreiz bija jāmācās obligāti. Esmu apguvis arī vācu un angļu valodu, tajās brīvi runāju, arī tulkoju. Varu tulkot no poļu, čehu un serbu valodas.

Esmu apmeklējis vairākas Eropas valstis, Vācijā lasījis lekcijas. Kolēģi no Dānijas, Norvēģijas un citām zemēm ierodas pie mums apgūt pieredzi.

Pats vairs aktīvi nesportoju, tikai no rītiem mazliet paskrienu, lai neierūsētu.

Vaļasprieki man ir vairāki. Jau kopš 1937.gada krāju pastmarkas. Kolekcija ir divreiz izputējusi un sākta atkal no jauna. Manas tēmas ir Eiropa līdz 1945.gadam un mūsdienu brīvā Latvija. Esmu izveidojis 5 albumus ar 47 000 marku.

Tikai labus vārdus varu teikt par savām dzīvesbiedrēm. Biruta man dāvājusi meitu Diānu un dēlu Edmundu, taču 1975.gadā viņa traģiski aizgāja bojā autokatastrofā. Esmu bagāts ar trim mazbērniem: Rolandu, Kristīni un 14 gadus veco Emīlu. Varbūt, ka tieši viņš sekos manās pēdās: patlaban pie trenera Rimbenieka Emīls apgūst basketbola spēles pamatus. Priecājos par jaunajām atvasēm.

Mana otrā sieva Laima Stauere ir filoloģe un strādā kādā vācu firmā. Laima ir mans labais gariņš, citu darbu vidū viņa koriģē arī manus sacerējumus.

Nesen mūsu akadēmija svinēja 75 gadu jubileju. Bija prieks, ka esam tik liela sportistu brālība, ka vairākas paaudzes veikušas lielu darbu. Un gandarījums, ka tajā ir arī mana mūža ieguldījums.

Par savu dzīvi sportā un sportam

Bērnībā man liela autoritāte bija vectēvs Juris. Atceros to novembra nakti, kad viņš mūs, savus dēlus un mazdēlus, cēla augšā un lika ķerties pie lāpstām. Bija sasnidzis dziļš sniegs. Strādājām visi, un līdz rīta gaismai iela bija tīra. “Darbs jāpadara, lai varētu mierīgi gulēt!” teica vectēvs. Un jāpadara bija kārtīgi, citādi neskaitījās.

Domāju, tieši ģimenē ieaudzinātā cenšanās padarīt visu, cik labi vien var, patstāvība un spēja uzņemties atbildību ieveda mani sporta pasaulē. Viss sākās tai dienā, kad es kā piecpadsmitgadīgs zēns nostājos savu skolas biedru priekšā un vadīju fiziskās audzināšanas stundu. Man bija uzticēts aizstāt saslimušo skolotāju. Vēl dzīvā atmiņā pirmā mirkļa uztraukums, gan lielā pacilātība, kas mani pārņēma, kad jutos pieveicis savu biklumu un spēju gan disciplinēt, gan ieinteresēt klasi. Cieši nolēmu, ka kļūšu treneris. Kad pēc vidusskolas man uzticēja sporta skolā pirmās trīs grupas, biju bezgala laimīgs. Ar bērniem izveidojās brīnišķīgas attiecības. Valdīja prieks, sacensību gars: kurš ātrāk, tālāk. Drīz vien sapratu, ka galvenais ir jauniešus aizraut, pārliecināt par savām spējām. Rudenī ņēmāmies līdz tumsai, vēlu, kamēr apkopēja vai sētnieks dzina mūs mājās. Mēs toreiz saviem spēkiem izveidojām skrejceļu un laukumu, stādījām kociņus. Tagad tie jau lieli.

Darbā par galveno uzskatu ticību, savstarpēju uzticību un cieņu. Līdz pat šai dienai ar audzēkņiem sarakstāmies, satiekamies. Viņi prasa man padomu, izkrata sirdi. Ar varu, ar ļaunu nevar sportistu izveidot. Tikai ar mīlestību, labsirdību. Nekad neesmu žēlojis lieku soli, lieku darba stundu. Audzēknis jau jūt, prot novērtēt. Trenerim jāpanāk, lai audzēkņi nopietni mācītos. Jo sports nav visam mūžam. Katram jāapgūst kāda profesija. Lai nepaliktu uz sēkļa, kad beigsies aktīvās sporta gaitas. Es priecājos, ka mani audzēkņi ir atraduši savu vietu. Tā, Helēna Ringa — triju bērnu māmiņa — vada ārstniecisko vingrošanu. Inta Kļimoviča ir Rīgas rajona sporta biedrības “Vārpa” vadītāja, bet Laimonis Māliņš — jaunsaimnieks!

Domāju, ka sportistu var izaudzināt tikai radošs cilvēks. Treniņos jāmeklē arvien kas jauns. Mēs ar audzēkņiem esam braukuši uz jūrmalu, skrējuši pa ūdeni, smiltīm, pret kalnu, spēlējuši futbolu. Cik brīnišķīgi ir treniņi Šmerļa mežā! Tur studenti var arī atpūsties, relaksēties — dzied putni, pēc lietus smaržo zeme, koki. Atceros, kā ar savu audzēkni Juri Silovu skriedami filozofējām, strīdējāmies. Mums bija kopēja aizraušanās — zinātniskā fantastika.

Ko man devis sports? Pirmo parasti min fizisko aspektu — veselību, spēku, izturību. Sports mobilizē un organizē arī garīgās spējas. Arvien būšu pateicīgs saviem treneriem. Aleksis Ailis, Ādolfs Grasis, Kārlis Liepiņš, Arno Rudzītis — viņi patiešām bija personības, katrs ar savu raksturu, pieredzi. Viņi man mācījuši loģisko un taktisko domāšanu, izkopt tādas īpašības kā mērķa apziņa un neatlaidība, uzcītība un labestība.

Esmu nodarbojies ar daudziem sporta veidiem. Un katrs man kaut ko devis. Prasmi aprēķināt vairākus gājienus uz priekšu — kā basketbolā vai šahā. Ātru reakciju — kā boksā. Arī spēju pareizi sadalīt spēkus, iegūt otro elpu lielajā dzīves maratonā.

Dzīve ne vienmēr dāvā uzvarētāja laurus. Jāprot mācīties no kļūdām un iet tālāk. Ceļš uz sportisko zeltu nav rozēm kaisīts. Bijušajā PSRS bija milzu resursi. Nauda sportam netika žēlota, bet arī pašus sportistus neviens nežēloja. Tajos desmit gados, kad trenēju sprinta izlasi, kopā ar audzēkņiem to papilnam izbaudīju. Nepārtraukti braucieni, treniņnometnes, sacensības. Vadība pieprasīja tikai uzvaras un rekordus. Lielās padomjzemes prestiža vārdā sportisti nereti tika izspiesti kā citroni, nedomājot par viņu veselību, cilvēcisko individualitāti.

Tagad Latvijas sportisti sacensībās piedalās ar savas valsts karogu. Vai sabiedrība pienācīgi novērtē savus labākas sportistus? Augstākā sportiskā forma nav ikdienišķa lieta. Tas ir retums, un tā pret to arī jāizturas.

Visu cieņu lielajam sportam un pasaules rekordiem, bet lielākie cīniņi jau cilvēkam ir pašam ar savu negribēšanu, nevarēšanu, kūtrumu. Tāpēc es jau gadiem ilgi skrienu ar hronometru rokā, cīnos ar sevi un laiku. Tas ļauj saglabāt domas asumu un fizisko formu un ar visu pārliecību iestāties par tautas sporta attīstību.

Imanta Liepiņa stāstījumu

publicēšanai sagatavoja

Aina Adermane

Imants Liepiņš ar sievu Birutu, dēlu Edmundu un meitu Diānu

Pirmā darba diena Fizkultūras institūtā 1955.gadā

Ar studentiem sporta teorijas lekcijā

Ordeņa kavalieris Andrejs Berkmanis

Dzīves gājums

Andrejs Berkmanis dzimis 1904.gada 21.oktobrī Tomes pagasta “Lejasbiķos” zemnieka ģimenē kā pastarītis – devītais bērns. Darba gaitas sācis tēva saimniecībā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, visa ģimene devusies bēgļu gaitās uz Rīgu. Brāļi un māsas strādājuši gadījuma darbus, bet Andrejs trīs ziemas gājis skolā. Pēc kara daļa no lielās ģimenes atgriezusies mājās, kas gan bijušas nopostītas līdz pamatiem. Sākumā par pagaidu mītni kalpojusi kara laika blindāža.

Ziemā Andrejs gājis meža darbos, vasarā sējis plostus un pludinājis tos pa upi, kā arī laidis laivas uz Rīgu. Tēvs miris 1914., māte — 1917.gadā. Andreja brālis Jānis Berkmanis savulaik apbalvots ar Lāčplēša ordeni. Daži ģimenes locekļi tikuši izsūtīti uz Sibīriju.

Andrejs Berkmanis dienējis Latvijas armijā obligātajā karadienestā, tad uzcēlis jaunu māju. Apprecējies ar Melitu Daugavbērziņu, ar kuru laulībā nodzīvojis 40 gadus, līdz sievas nāvei. Berkmaņu ģimenē izauguši dēli Jānis un Andrejs un meita Laima.

Kad 1936.gadā zviedru firma “Sentab” sāka būvēt Ķeguma spēkstaciju, Andrejs Berkmanis bija viens no pirmajiem, ko pieņēma darbā. Ar smagu pneimatisko urbi viņš urbās dolomīta slānī, piedalījās spēkstacijas pamatu betonēšanā, pēc kara bija HES atjaunotāju pulkā un vēlāk strādāja spēkstacijas eksplutācijas grupā, piedalījās tās paplašināšanā — un tā līdz 1987.gadam, līdz oficiālai darba gaitu pārtraukšanai. Tātad vairāk par pusgadsimtu viņš atdevis Ķeguma spēkstacijai. Par to apbalvots ar Ļeņina ordeni. Viņš nekad nav bijis ne partijas biedrs, ne aktīvists. Pāri dzīves dienām un likstām gājis taisns, godīgs, ar humoru.

Latvijas Republikas proklamēšanas 77.gadadienas priekšvakarā 1995.gada novembrī Andrejam Berkmanim 92.mūža gadā tika pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis. Nākamā gada aprīlī viņa mūža pavediens pārtrūka.

Par viņu — Enerģētikas unikums

Jubilejas rakstam, ar kuru darbabiedri 1994.gadā sveica Latvijas enerģētikas celmlauzi 90.dzimšanas dienā, likts virsraksts “Mūsu Andrejs”. Bijušais Daugavas hidroelektrostacijas kaskādes direktors Harijs Jaunzems šo tēlojumu sāk ar Ķeguma HES 50 gadu svinībām, kad Andrejs kopā ar citiem darba veterāniem pacēla sarkanbaltsarkano karogu spēkstacijas tornī, un veido gluži kā noveli par spēkavīru ar gaišu prātu, sīkstu gribu un spēju pasmieties par savām likstām un dzīves ačgārnībām.

Kopā ar tēvu viņš Ķegumā uzceļ māju, ko drīz vien applūdina paša celtā spēkstacija. Uzceļ otru, bet to sašauj krievu vai vācu artilērija. Trešajā mājā varētu mierīgi pavadīt vecumdienas, bet pagasta ieliktie apakšīrnieki nav samaksājuši par elektroenerģiju, un vīrs, kas cēlis, atjaunojis, lolojis un kopis Latvijas lielo lepnumu — Ķeguma spēkstaciju —, būtu varējis sēdēt tumsā, ja ne bērni pie sevis aicinājuši.

Visu mūžu ir smagi strādāts. Lielo pneimatisko āmuru —urbi, ko viņš kā jauneklis saņēma spridzināšanas darbu sagatavošanai un dolomītu atskaldināšanai, viņš lika lietā gan spēkstacijas būvēšanā un atjaunošanā pēc kara, gan dažādos HES ekspluatācijas un paplašināšanas darbos un neizlaida no rokām 51 gadu. Spēku deva apziņa, ka sūrajam darbam ir saldi augļi. Kā savulaik atcerējās Andrejs Berkmanis, toreiz, spēkstacijas būvdarbu laikā, visi strādājuši ar lielu pacilātību — lai ātrāk tiktu pie gaismas un visās pilsētās un lauku sētās ienāktu elektrība. Arī labais atalgojums skubinājis censties — pamatu nostiprināšanas darbos viņš pelnījis pāri 500 latiem mēnesī. Kā pats meistars atzina, jāmācās jau bija strādāt ne vien ar muskuļiem, bet arī ar galvu.

Savā 90.dzimšanas dienā Andrejs Berkmanis par veselību nav sūdzējies: “Vēl nekas nesāp. Kad pienāks vecums, tad jau redzēs.” Arī humora stīga viņā skanēja visu mūžu un palīdzēja grūtā stundā. Ar bagāto, piepildīto darba mūžu, vīrišķību un labestību viņš kļuva par “mūsu Andreju” kolēģu un radu saimē un iemantoja enerģētikas unikuma slavu. Jā, patiesi, unikāla dzīve un mūža devums.

Ar “Enerģētikas Vēstneša” un

ordeņa kavaliera tuvinieku atsaucību

publikāciju sagatavoja

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore

Andrejs Berkmanis ar meitu Laimu Jansoni pēc apbalvojuma saņemšanas

Pēc Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanas Rīgas pilī 1995.gada novembrī. (A.Berkmanis — otrā rindā piektais no kreisās) Foto no ģimenes albuma